Veselam
Bērni

Depresīviem vecākiem bērni pesimisti? Kā izaudzināt optimistu0

Foto: Pexels

Visi vecāki vēlas, lai viņu bērni izaugtu dzīvespriecīgi, nepiedzīvojot nekādas šaubas, trauksmi vai sliktu garastāvokli. Kā orientēties pareizajā virzienā?

Lūk, piedāvājam iepazīties ar portālā “Psychologies” publicētiem vecāku stāstiem un speciālistu ieteikumiem, kā bērnus audzināt par optimistiem!

Vai vispār ir iespējams bērnā ieaudzināt pozitīvu skatu uz dzīvi? Vai tomēr optimisms ir iedzimta īpašība? Nevar izdarīt viennozīmīgu secinājumu par iedzimtības vai apkārtējās vides ietekmi uz pozitīva pasaules skatījuma veidošanu. Var vien izvirzīt dažas hipotēzes, kas balstītas uz zinātniskiem pētījumiem, kas veltīti depresijas izpētei, kas, savukārt, saistīta ar īpašu dvēseles stāvokli – pesimismu.

Bēdīgs noskaņojums, intereses zudums par jebkurām spēlēm un aizraušanām, pazemināta pašapziņa un nepārliecības par sevi sajūta – pesimistisks, drūms redzējums par nākotni visbiežāk sastopams bērniem un pusaudžiem, kuru vecāki cieš no depresijas. Kļūstot pieauguši, viņi biežāk nekā vienaudži piedzīvos depresīvu stāvokli.

“Lielā mērā cilvēka nosliece optimistiskam vai pesimistiskam skatījumam uz pasauli veidojas bērnībā ar divu mehānismu palīdzību – matemātiskās imitācijas un imprintēšanas. Proti, nosakot nozīmīgus objektus, priekšmetus, uzvedības formas,” stāsta bērnu psiholoģe Tatjana Bendika. Mazi bērni ir kā sūklis, visu, kas notiek apkārt, uzsūc sevī. Viņi pārņem mūsu kustības, rīcību, emocijas un pat attieksmi pret pasauli, brīdina psiholoģe.

“Kopīgais dzīves noskaņojums tiek ielikts jau agrīnā bērnībā, bet vecākiem ir ļoti jāpacenšas, lai bērnu padarītu par pesimistu. Palūkojiet uzmanīgi pašus mazākos bērnus: katrs no viņiem pēc dabas ir optimists,” saka psiholoģe Katerina Poļivanova.

Ar savu uzvedību, izvēli dažādās dzīves situācijās mēs bērniem piedāvājam attieksmes pret pasauli apveidu.

Protams, papildus attieksmei, kuru mēs apzināti cenšamies nodot bērniem, pastāv daudz lietu, kuras tiek nodotas bez mūsu iesaistes, un rīcība bieži vien ir daudz nozīmīgāka par vārdiem.

“Mēs audzinām ne tikai ar vārdiem. Ir vērts atcerēties, ka pat vismazākie bērni vienmēr uztver to, kā mēs patiesībā jūtamies. Bērns izdara pirmos soļus, viņš cenšas visu aiztikt, līdz kaut kam aizsniegties, visu satvert. Ja mamma šajā brīdī ir saspringta, pastāvīgi gaida, ka notiks kaut kas slikts, bērnam radīsies sajūta, ka pasaule ir bīstama. Ja mamma ir mierīga, smaidīga, bērns jutīsies pasargāts, un pasaule viņam šķitīs draudzīga un interesanta, lai arī ne vienmēr saprotama,” skaidro Bendika.

Kas ir vissvarīgākais, audzinot optimismu – “Dari, kā es tev iesaku” vai “Dari, kā daru es”?

Katram no mums ir sava atbilde uz šo jautājumu un savi piemēri. Kā bērnu izaudzināt par optimistu? Par to tālākajā tekstā – vecāku piemēri un speciālistu komentāri.

Ja bērns ir nobiedēts

Marina, 38 gadi, mamma 11 gadus vecam dēlam

“Ja ar dēlu notiek kaut kas, kas viņu satrauc, nedod mieru vai biedē, es viņam piedāvāju pastāstīt ne tikai par to, kas ir noticis, bet arī to, ko viņš jūt. Kad redzu, ka viņu kaut kas ļoti spēcīgi uztrauc, es viņam saku, ka pasaulē patiešām notiek šausmu lietas, bet brīnišķīgu lietu pasaulē ir ne mazāk. Un ka viss sliktais nepieciešams tikai tāpēc, lai mēs pa īstam varētu novērtēt labo”.

Atrast laiku, lai uzklausītu savus bērnus, parunātu par viņu jūtām un emocijām, tātad – palīdzēt viņiem tikt galā ar savām bailēm, trauksmi un šaubām.

“Ir ļoti svarīgi bērnu pieņemt patiesi, cenšoties saprast viņu un runāt ar viņu godīgi. Tikai tajā gadījumā bērni jūt vecāku atbalstu. Vecākiem vienmēr jābūt gataviem apspriest to, kas bērnu uztrauc vai sarūgtina, bet nevar uzstāt un piespiest uz atklātu sarunu, ir jājūt mērs un takts,” rekomendē psiholoģe Poļivanova.

Ir svarīgs nevis sarunu “no sirds” daudzums, nevis to regularitāte, bet pavisam kaut kas cits: bērnam ir jāzina, jābūt pārliecinātam, ka vecāki viņu uzklausa un atbalsta, ja viņam radīsies šāda nepieciešamība.

Atrodi pozitīvu frāzi, kuru varēs atkārtot: “Izeju var atrast vienmēr” vai “Katrai problēmai ir savs risinājums”. Tā arī ir daļa no optimisma audzināšanas: bērns varēs “piesavināties” šo frāzi, padarīt to par savu un atcerēties grūtos brīžos.

Spriedelējumi par daudz brīnišķīgām lietām, ko mums piedāvā pasaule, atstāj daudz mazāku ietekmi uz bērna zemapziņu, nekā viņa personīgā pieredze: aiziet ar visu ģimeni uz mežu, pavērot mākoņus…

Pamudināt bērnu palīdzēt citiem, piemēram, skolas biedriem – ir vēl viens veids, kā sniegt bērnam iespēju piedzīvot pozitīvas emocijas un justies vajadzīgam.

Ja bērns ir satraukts

Artjoms, 42 gadi, tētis astoņus gadus vecai meitai un 10 gadus vecam dēlam

“Teju kopš dēla piecu gadu vecuma gandrīz katras brīvdienas vakaros viņu piemeklē raudāšanas lēkmes. Mēs ieviesām rituālu, ko ievērojam līdz pat šim laikam: kad ģimene sanāk pie galda, katram jāizstāsta kaut kas smieklīgs – kāda anekdote, stāstiņš, aizraujošs vai neveikls gadījums, kas palicis atmiņā pēdējo dienu laikā. Svētdienas vakariņas ir pārstājušas būt par stresa avotu visai ģimenei!”

Piedāvāt savam bērnam kādu rituālu – tātad sniegt viņam pozitīvu orientieri.

Zinot, kas notiks tuvākajā nākotnē, gaidot to, bērns var pārslēgties no tagadnes, kurā viņš piedzīvo bailes vai trauksmi.

“Vispārīgi jēdziens “būvēt savu nākotni” ir saistīts ar optimismu: kad ir mērķis, aiz kura aizķerties, pozitīvs skatījums uz dzīvi. Tāpēc ir tikai ieteicami apspriest ar bērniem viņu mērķus, plānus tālākai un tuvākai nākotnei. Taču vienlaikus arī nevajadzētu viņus pārāk spiest – runa nav par to, lai sagatavotu sarakstu par personīgajiem panākumiem vairākus gadus uz priekšu,” uzsver Bendika.

Humors palīdz neitralizēt bailes.

Tas sniedz iespēju relaksēties, ļaut paskatīties uz situāciju no malas… Bet nevar aizstāt sarunu ar bērnu par to, kas viņu uztrauc. “Šie pārdzīvojumi nepazudīs, tie vienkārši sāk parādīties citādi. Saprast to iemeslus var vien tikai tad, ja sarunājies ar bērnu, uzklausi un atbalsti viņu. Lai audzinātu optimistu, bērnam visupirms ir jābūt pārliecinātam par sevi un savām spējām tikt galā ar grūtībām,” saka Bendika.

Ja vecāki nav labā omā

Marjana, 38 gadi, mamma deviņus gadus vecām dvīnītēm

“Ja vakarā neesmu labā omā, es lūdzu vīru padarboties ar meitām. Es sev saku, ka šis ir vienīgais veids viņām nenodot savu “slikto” enerģiju…”

Patiesība par jūtām ir daudz labāk, nekā izmocīts smaids.

Bērni uzreiz uztver mūsu slikto garastāvokli. “Kad mēs skumstam, nav slikti bērnam sniegt iespēju pakontaktēties ar kādu citu, kurš ir noskaņots citādāk, bet vispirms ir jāpaskaidro: “Man tagad ir nedaudz skumīgi, tā mēdz gadīties, bet tas pāries, es pacentīšos, lai viss nokārtotos”. Raizējoties par vecākiem, bērni bieži vaino sevi tajā, ka pieaugušajam ir slikts garastāvoklis,” skaidro psiholoģe Poļivanova.

Patiesi vārdi par mūsu pārdzīvojumiem palīdzēs bērniem pārstāt pārlieku kreņķēties, sajust pārliecību: ja reiz vecākiem var būt sliktas domas, tātad, tas ir normāli, ja arī viņiem laiku pa laikam tādas parādās.

Bet bērnam nav nepieciešami sīkumi: viņš nav jāpadara par savu uzticamības personu, sīki un smalki stāstot par savām problēmām – tātad, uzņemties uz sevi risku bērnā “iesēt” trauksmi, bailes un tieksmi uz depresiju. Pat piedzīvojot ne to labāko omu, vecāki ir spējīgi bērniem nodot optimismu – ne tik ļoti attiecībā uz sevi, cik daudz uz viņu nākotni.

“Es zinu, ka tu vari būt laimīgs un sasniegt panākumus dzīvē” – tieši šādi iedvesmojoši vārdi komplektā ar atbalsta parādīšanu, mīlestību un gatavību uzklausīt ikdienā bērnam sniedz ticību sev un savai nākotnei.

Ja bērns baidās

Valērijs, 39 gadi, tēvs 12 gadus vecai meitai

“Kad redzu, ka mana meita ir nobažījusies par nākotni, es viņai piedāvāju paraudzīties uz situāciju salīdzinājumos. Atgādinu viņai par to, ka citiem bērniem varbūt ir paveicies daudz mazāk, nekā viņai, ka situācijas mēdz būt dažādas un ka tikai no viņas ir atkarīga iespēja situāciju mainīt. Es saku, ka nākotne var kļūt brīnišķīga, ja vien pie tā piestrādās.”

Iemācīt bērnam nedramatizēt situāciju ir vienkārši nepieciešami.

Vienīgi grūtības varētu rasties atrast patiesos vārdus.

“Zināšanas par to, ka citi var būt nelaimīgi, nepalīdzēs bērnam justies labāk. Viņam jāiemācās sevi salīdzināt nevis ar citiem, bet pašam ar sevi. “Šodien tev kaut kas neizdevās, bet atceries pagājušo nedēļu, kad tev viss lieliski izdevās, tu tiki galā ar grūtībām, kuras tev šķita nepārvaramas,” stāsta psiholoģe Bendika.

Mērķis ir nevis tāds – lai parādītu bērnam, ka dažādiem cilvēkiem situācija ir atšķirīga, bet ir svarīgi, lai bērns redz, kā situācija mainās ar laiku un viņa personīgajā dzīvē. Bērnam, tāpat kā katrs no mums, jāpaļaujas uz saviem iepriekšējiem panākumiem un savu pieredzi problēmu risināšanā. Vecāku uzdevums – regulāri atgādināt, ka viņam šāda pieredze ir.

Cenšoties bērnus pasargāt no pārdzīvojumiem un skumjām domām, daudzi vecāki tiecas viņus atbrīvot no jebkādas saskaršanās ar realitāti: nekavējoties mierina, apmierina visas viņa vēlmes un dara kaut ko viņu vietā. Ar to pieaugušie bērnam izdara sliktu pakalpojumu.

Optimisms – tas ir dzīvības spēks, ar kuru neveiksmei palīdz attīstīties tādā pat apmērā, kā arīdzan panākumiem. Tāpēc nevajag bērnam liegt frustrācijas pieredzi, kad viņš, nesasniedzot mērķus, piedzīvo spēcīgas emocijas. Viņam ir jājūt, ka pūliņiem ir īpaša vērtība – pie noteikumiem, ka vecāki prot ieklausīties bērna problēmās un trauksmē, un atbalstīt viņu.

Pozitīvais intelekts

Intelekts un tā saistība ar panākumiem mācībās ir spējīgs palīdzēt bērnam kļūt par optimistu. To parādījuši kanādiešu izcelsmes kognitīvā psihologa Reovena Feieršteina pētījumi, un viņš izstrādājis mācību sistēmu bērniem, kuriem grūti padodas mācības skolā.

Divu gadu laikā skolēniem palīdzēja attīstīt dažādas intelektuālās prasmes: situācijas analīzi, kļūdu meklēšanu, intelektuālo darbību plānošanu, to kontroli, efektīvu atmiņu. Psihologu uzdevums bija paaugstināt intelekta līmeni bērniem, taču radās arī papildu efekts: skolēniem veidojās personīgās kompetences jūtas.

Saistītie raksti

“Šie bērni bija pesimisti gan attiecībā pret mācīšanos, gan attiecībā paši pret sevi. Bet, attīstot intelektuālās prasmes, viņi kļuva par dzīvespriecīgiem optimistiem, vispirms, noticot paši sev,” skaidro psiholoģe Marina Holodnaja.

 

LA.lv