Veselam
Bērni

Disciplīnas un panākumu instruments – iebiedēšana? Geštaltterapeites pārdomas un ieteikumi 16

Foto: Pexels

Geštaltterapeiti AGNESI SPURIŅU nebeidz pārsteigt, ka mūsdienu sabiedrībā joprojām nereti mājo ideja, ka labs disciplīnas un panākumu instruments ir iebiedēšana (precīzāk sakot – šķietama motivēšana, radot bērnos bailes) – ar bļaušanu, apsaukāšanu, draudēšanu utt. Ir pat vecāki, kuri apzināti ved bērnus pie pedagogiem (kuriem ir šāda „slava”) ar pavadvārdiem: „Man viņš/-a tāds/-a aktīvs/-a, lūdzu, ieaudziniet viņā disciplīnu”. Zināms noteikumu rāmis un bērna vecumam pielāgota adekvāta kontrole ir pieņemama un pat nepieciešama, taču – kā tvert trauslo robežu, kur šāda attieksme sāk pārtapt jau par emocionālu vardarbību?

Vairosim iejūtību

Mūsdienu nemitīgais skrējiens, kur visu laiku kaut kas tiek iekavēts, neiecietība – sevišķi pret mīļajiem, tuvajiem, arī bērniem; tā visa diemžēl ir realitāte, turklāt vairumam no mums. Geštaltterapeite komentē: „Patiesībā tā pieredzes ķēdīte ir tik saprotama… Arī par mūsu emocionālajām vajadzībām bērnībā ne vienmēr spēja parūpēties (savulaik, piemēram, bērnudārzs bija no viena gada vecuma, vecākiem sešas darba dienas nedēļā utt.), turklāt arī šobrīd, kad esam pieauguši, mēs bieži vien jūtamies nesaprasti un emocionāli vientuļi. Tādējādi var pietrūkt resursu, lai arī saviem bērniem sniegtu iejūtību un emocionālu atbalstu.

Tomēr es ļoti gribētu aicināt lauzt šo ķēdi un veidot citu – ar sapratni un iejūtību gan pret savu iekšējo bērnu, gan saviem reālajiem bērniem. Mums ir daudz un dažādu iespēju, kādu nebija mūsu vecākiem un vecvecākiem – literatūra, izglītojošas apmācības, kursi, semināri, arī atbalsta grupas un krīzes centri, nemaz nerunājot par psihologiem un psihoterapeitiem. Pastāv vienreizēja iespēja dot savam bērnam labāko, ko varam iedot – veselīgas personības kodolu kā starta kapitālu tālākajai dzīvei”.

Redzīgums un atbildīgums

Īpaši aktuāls jautājums ir par iejaukšanos/neiejaukšanos. Piemēram – mēs redzam salīdzinoši neveselīgas attiecības starp bērnu un vecākiem uz ielas. Vai tam būtu jāpaliek ģimenes iekšējam jautājumam? Agnese Spuriņa uzskata, ka, iejaucoties, nezinot konkrētās situācijas kontekstu, mēs varam to vēl vairāk saasināt, tādējādi kaitējot bērnam. Dažos gadījumos arī vecākam. Pirms iejaukšanās būtu nepieciešams (iespēju robežās) pavērot situāciju plašāk un ilgākā laika posmā. Šī iemesla dēļ būtu jāsāk ar redzīgumu un atbildīgu attieksmi sev tuvajā vidē: ģimenē, darbā, skolā, ciemā, kur vairāk vai mazāk redzam situācijas kontekstu un vardarbības gadījumu atkārtošanos. Lieliski būtu, ja redzīgi un atbildīgi būtu visi pieaugušie – gan kasiere veikalā, gan skolas autobusa šoferis, ģimenes ārsts, skolotāja, pulciņa vadītājs un citi. Dažkārt sirsnīga saruna (neitrālā vietā un laikā) ar vecāku, kurš mēdz būt ļoti nervozs, kritizējošs vai citādi emocionāli vardarbīgs pret savu bērnu, var izrādīties ļoti palīdzoša. Svarīgi gan sarunu nesākt bērnu vai citu cilvēku klātbūtnē, kā arī – darīt to nevis ar mērķi nosodīt vai pamācīt, bet gan – cenšoties izprast un atbalstīt cilvēku personīgajās grūtības.

Tieši tāpat – ar neuzbāzību un laipnu interesi mēs varam vērsties pie bērna, ja redzam kādas nepārprotamas emocionālās vardarbības pazīmes – viņa attiecībās ar vecākiem. Jāatceras, ka bērniem, kuru vecāki (skolotāji vai, piemēram, sporta treneri) regulāri izturas vardarbīgi, ir tendence justies vainīgiem un izjust kaunu par notiekošo. Ar laiku viņi sāk ticēt tam, ko vecāki (skolotāji vai treneri) viņiem pārmet; šie bērni, piemēram, saka: „Es jau pats biju vainīgs, ka tik tizli nokļūdījos un ielaidu tos vārtus… Idiots!” (kā atbilde uz trenera kliegšanu un apsaukāšanos).

Ieteikumi vecākiem – kā mazināt stresa ietekmi un neiecietības izpausmes pret savu bērnu

• Pievērsiet uzmanību – kad, kur un kā veidojas kritiskās situācijas, lai vēlāk spētu tās laicīgi pamanīt un izvairīties no tām.

• Ja jūtat, ka tuvojas neiecietības izpausme, palūdziet brīdi vai ilgāku laiku sev (ja bērniņš vēl mazs, uzrunājiet partneri – lai viņš jūs aizstāj); aizejiet uz citu telpu vai vietu, kur varat nomierināties. Piemēram, sublimējiet agresīvo enerģiju kādos ķermeņa vingrojumos, skriešanā vai citās fiziskās aktivitātēs, varbūt skaļā dziedāšanā, dejošanā vai, tieši pretēji – elpošanas vingrojumos, atslābinošā mūzikā vai sarunā ar kādu.

• Apdomājiet – par ko patiesībā esat dusmīgs vai satraukts, un tikai pēc tam atgriezieties pie kontakta ar bērnu.

• Ja pašam vai sarunās ar otru neizdodas apzināties savas emocijas, ieteicams vērsties pie speciālista, lai drošā un neitrālā vidē pievērstu uzmanību savām emocijām, noskaidrotu to cēloņus un neapmierinātās vajadzības. Sevis izprašana ļaus nomierināties un radīs vietu jaunām izvēlēm un uzvedības veidiem.

 

Lai bērns justos mīlēts un drošībā

No tā, kā mēs skatāmies uz savu bērnu, klausāmies vai, tieši pretēji – ignorējam, kā reaģējam/atsaucamies, kā attiecamies – gan fiziski, gan emocionāli, bērns veido priekšstatu par sevi. Šādā veidā viņa prātā dzimst spriedumi: esmu/neesmu nozīmīgs, esmu smuks/neglīts, esmu interesants/neinteresants, gudrs/muļķis, mani mīl/nemīl utt. Turpinājumā geštaltterapeite A. Spuriņa dalās ar ieteikumiem vecākiem – kā veidot pēc iespējas veselīgākas attiecības ar bērnu.

• Esiet pieejami savam bērnam, īpaši viņa pirmajos dzīves gados. Veltiet savu laiku un uzmanību (nedalīti un regulāri), reizēm vienkārši apstājoties, izveidojot acu kontaktu, uzmanīgi klausoties (nepārtraucot un nepielabojot), sarunājoties; ļaujiet bērnam izteikt savas domas un izdarīt viņa vecumam atbilstošas izvēles un lēmumus. Ja esam emocionāli un fiziski neatsaucīgi pret savu bērnu, viņš sāk sevi vainot un uzskatīt, ka nav savu vecāku mīlestības vērts. Tā viņš no visa spēka cenšas uzlabot sevi, tiecoties pēc kāda iedomāta ideāla. Bērns ar šādu negatīvu pieredzi un priekšstatu par sevi riskē kļūt par perfekcionistu, kurš, lai izpelnītos neiegūto mīlestību no vecāka, arvien dziļāk iestieg trauksmes un neapmierinātības (pret sevi un citiem) purvā.

• Pamaniet, atsaucieties un pieņemiet bērna emocijas un jūtas, tajā skaitā dusmas, skumjas un citas dažkārt arī pieaugušajiem neērtas emocijas. Noteikti nenoliedziet un nekauniniet par tām. Pieņemiet bērna citādību, nesalīdziniet. Visbiežāk mums, vecākiem, ir grūti izturēt bērna dusmas uz mums pašiem. Nereti vecāki uz tām reaģē visai ātri un asi: “Kā tu atļaujies!”. Vēlams gan atcerēties, ka jebkurai emocijai, tajā skaitā dusmām, ir tiesības būt; cits jautājums – ko mēs ar tām iesākam? Dusmas ir dabiska reakcija uz to, ja kaut kas nenotiek tā, kā esam iecerējuši jeb sagaidām. Lieliski, ja vecāki šādā situācijā spēj palikt pieaugušā lomā (nevis sava iekšējā bērna) un cenšas saprast bērna emocijas cēloņus, kā arī situāciju atspoguļot: “Redzu, ka tu dusmojies uz mani, jo neatļauju tev… (piemēram, palikt bērnu laukumiņā)”; “Es saprotu tevi, ka ļoti gribas, taču šobrīd mums ir… (jādodas mājās)”; “Tu varēsi… (te spēlēties atkal rīt)”. Tādējādi bērns jūtas sadzirdēts, saprasts un atbalstīts. Viņš kļūst mierīgāks jau no tā vien, ka pieaugušais šo viņa emociju tik mierīgi uztver; bērns saprot, ka tas, kā viņš jūtas, ir dabiski un nav viņam pašam bīstami. Šādi viņš iepazīst sevi un iemanto pozitīvu pieredzi – “Es drīkstu just un paust savas emocijas, mani sapratīs”. Tā attīstās bērna spēja apzināties savas emocijas un to cēloņus.

• Sniedziet bērnam mīļumu, maigumu, atbalstu un uzmundrinājumu. Dažkārt tas var būt tikai pieskāriens plecam, galvas noglāstīšana, acs piemiegšana, īkšķa uz augšu parādīšana vai uzsmaidīšana. Ja galvenokārt reaģējam tikai uz bērna kļūdām un neizdošanos, bet kā pašsaprotamus uztveram vai ignorējam bērna centienus, labos darbus un panākumus (nemanāmi ceļot savu gaidu un prasību latiņu arvien augstāk), mēs riskējam, ka bērns iemantos hronisku neapmierinātību ar sevi un pašpārliecinātības trūkumu, viņam būs grūtības arī uzticēties citiem. Ja bērns ir apguvis kādu savam vecumam atbilstošu prasmi, piemēram, iemācījies pats aizsiet savas kurpes, vēlams, ka vecāks to pamana, pauž bērnam savu prieku, uzslavu par viņa panākumu, un tikai pēc tam laika gaitā runā par nākamo mērķi. Tāpat svarīgi “likt aiz auss” – ja bērns saņem no vecāka uzmanību, mīļumu un uzslavu tikai tad, kad, vecākaprāt, viņš ir ko lietderīgu paveicis vai sasniedzis, bet nekad – tāpat vien (ka viņš vienkārši ir) –, bērns iegūst pārliecību, ka nozīme ir tikai viņa funkcijai un ka viņš pats par sevi nav nozīmīgs.

• Esiet pieklājīgi un cieniet savu bērnu. Te ietilpst arī savu kļūdu atzīšana, atvainošanās, robežu ievērošana utt. Noteikumus vajadzētu izteikt skaidri. Vecākiem jābūt konsekventiem (tā ir paredzamība, kas nes sev līdzi arī stabilitāti). Piemēram, ja vecāks savā leksikā lieto “lūdzu” un “paldies” tikai ar pieaugušajiem, bet ne ar savu bērnu, tad tas negatīvi ietekmē bērna pašvērtējumu: “Tātad es neesmu tā vērts (vai tik vērts) kā pieaugušie”. Izturoties līdzvērtīgi gan pret savu bērnu, gan pieaugušajiem, mēs stiprinām bērna pašapziņu un autonomiju. Piemēram, ja vispirms pieklauvējam pie durvīm, kad gribam ienākt bērna istabā; kad neturpinām apskaut vai bužināt, ja bērns pauž savu “nē, pietiek”; ja atvainojamies, kad esam aizņēmušies bez vaicāšanas kādu bērnam tuvu lietu – mēs iemācām bērnam just, ka ir robeža starp Es un Tu. Ka gan viens, gan otrs no mums ir personība, turklāt ar tiesībām uz savām (no otra atšķirīgām) sajūtām un vajadzībām. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka bērns – pieaugot – nepratīs sevi pasargāt un/vai slieksies veidot līdzatkarīgas attiecības.

• Ļaujiet bērnam kļūdīties un nesodiet ar mīlestības liegšanu. Neaizraujieties ar bērna trūkumu meklēšanu un labošanu. Ja kritizējat – tad bērna uzvedību, nevis viņu pašu. Bērni vēlas izzināt lietas, to kārtību, arī savas spējas; un nereti tas beidzas ar kādu salauztu lietu vai citu materiālu skādi. Mazais cilvēks bieži vien par to ir ļoti pārsteigts un pat bēdīgs. Ja mēs, pieaugušie, spējam paskatīties uz notiekošo ar bērna acīm, saglabājam sapratni un paužam attieksmi: “Jā, sanāca nelāgi, bet tā var gadīties ikvienam no mums”, papildus uzsverot, ko nākamreiz varētu darīt citādāk, bērns asimilē pieredzi: “Ja es kaut ko daru, var gadīties kļūdas/ķibeles, bet tas ir pārdzīvojums, ar ko var tikt galā, pasaule no tā “nesabrūk””. Toties – ja vecāks uz to reaģē ar dusmām, nosodījumu, turklāt tā vietā, lai palīdzētu tikt šim pārdzīvojumam bērnam pāri, viņš vēl soda bērnu ar atraidījumu un/vai vispārinātiem apzīmējumiem – “Tu nu gan esi lempis/tuļļa vai idiots” – ar laiku bērns atturās rīkoties un mēģināt darīt ko jaunu, neapzināti baidoties no kļūdām, kas varētu gadīties, no kritikas un atraidījuma.

• Nepārspīlējiet ar padomiem un kontroli. Ļaujiet atbilstošās situācijās bērnam justies neatkarīgam. Neiejaucieties ar savu padomu un palīdzību, ja bērns kaut ko mēģina, kas uzreiz neizdodas. Esiet pacietīgi un palīdziet lielākoties tikai tad, kad bērns pats vēršas pie jums ar skatienu vai lūgumu. Tas ir tik dabiski, ka mazi bērni rotaļājas un viņiem bieži kas neizdodas. Piemēram, salikt lego. Ja iejauksimies ar savu padomu ikreiz un uzreiz, kad bērns saskaras ar grūtībām, mēs ar laiku viņam “uzdāvināsim” pārliecību, ka: “Es pats (bez mammas/tēta/audzinātājas u. c. palīdzības) jau neko nevaru”. Ja vecāks iejaucas tikai tad, kad pats bērns to vēlas (dodot ziņu vecākam ar skatienu vai lūgumu), bērns iemanto pieredzi, ka vecāks tic viņa spēkiem; vienlaikus, ka tas ir dabiski, ja kaut kas uzreiz neizdodas; un – lai saņemtu palīdzību, ir jāpalūdz kādam. Pieaugušie – ja esat nolēmuši ar bērnu rotaļāties, nesāciet pārņemt rotaļu vadību. Ļaujiet, lai bērns vismaz šajā jomā ir vadošajā lomā (ar ideju un noteikumiem, kā viņš to redz). Vai arī norunājiet – vai un kad mainīsieties lomām.

• Ļaujiet piedalīties! Atkarībā no vecuma, ļaujiet bērnam ņemt dalību ikdienas darbiņos, piemēram, kopā izkarinot drēbes, servējot galdu ciemiņiem, saskrūvējot kumodi utt. Tā bērns jutīs, ka vecāks viņam un viņa spējām tic, līdz ar to aktualizēsies bērna pašvērtējums (pozitīvā ziņā) un pašpaļāvība.

 

Vairāk informācijas, ja vajag atbalstu

 Bērni un vecāki pēc palīdzības var vērsties, zvanot uz Bērnu un pusaudžu Uzticības tālruni 116111
 www.centrsdardedze.lv un www.cietusajiem.lv (tālrunis 116006 – informācija un atbalsts noziegumos cietušajiem vai tiem, kuri ir bijuši nozieguma aculiecinieki)

LA.lv