Veselam
Bērni

Disleksija nav garīga atpalicība! Mammas domstarpības ar izglītības sistēmu līdz tiesai 0

Foto no Pixabay.com

Autore: Aija Rutka

Vai tu atpazīsti šo burtu un ciparu kombināciju – R48? Nē? Ja tu esi vecāks, tad ir tikai apsveicami, ka šis kods tev neko neizsaka, taču – vai to vajadzētu zināt pedagogiem? Jā, tā vismaz uzskata vecāki, kuru bērniem ir disleksija jeb lasīšanas traucējumi. Vai bērniem ar šādu diagnozi piemīt garīgās attīstības traucējumi? Jā, arī tā var būt, bet pamatā disleksijai nav saistības ar garīgu atpalicību, un tieši fakts, ka liela daļa speciālistu un pedagogu domā citādi, vecākiem, kuru bērniem ir disleksija un intelekts pietiekami augsts, tas sāp.

Un sāp ne tikai tas, bet arī fakts, ka bērnu iespējas iegūt izglītību ir ļoti apgrūtinātas. Ja vēl pamatskolā ir iespējams izlavierēt, paļaujoties uz skolotāju individuālu attieksmi jeb “labo sirdi”, tad to nevar sacīt par vidusskolas laiku. Manas sarunu biedrenes ir mamma Ieva Ribena, kura dalīsies savā pieredzē ar dēla Dāga skolas gaitām, kā arī Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Dr. philol. Eva Birzniece, kurai arī ir dēls ar disleksiju un labu intelektu, kas gājis cauri Latvijas izglītības sistēmai, bet tagad studē Dānijā.

Lai nodrošinātu dēlam vajadzīgo palīdzību viņa smagās disleksijas dēļ, kuru esot atteikusi Rīgas Valsts vācu ģimnāzija, Eva bija spiesta vērsties tiesā.

Divu gadu laikā Rīgas dome un Izglītības un zinātnes ministrija pierādījušas, ka viņas dēlam nedrīkst izstrādāt individuālo izglītības plānu, kurā tiktu noteikta personālā datora lietošana mācību darba un pārbaudes laikā, uzstājot, ka viņam vidusskolā ir jāatjauno atzinums par disleksiju.

Viņa ieskicēs, pēc biedrības domām, lielākās sistēmiskās problēmas Latvijas izglītībā bērnu ar disleksiju mācīšanās procesā. Savukārt situāciju no otras puses skaidros gan Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji, gan Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības departamenta Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase, kura akcentē, ka bērniem ar disleksiju tiek sniegts pietiekams atbalsts, turklāt esot jāņem vērā, ka atbalsts nevar kļūt par privilēģiju.

Ievas stāsts: deviņus gadus “vilkām” mācības

Ievai ir 16 gadus vecs dēls, kurš patlaban mācās vidusskolā ar mākslas novirzienu. “Pirmo reizi ar terminu “disleksija” saskāros 1992. gadā Dānijā. Es šajā valstī mācījos un dzīvoju ģimenē, kurā zēnam tajā laikā bija aptuveni septiņi astoņi gadi, un tika konstatēts, ka viņam ir disleksija.

Man, protams, kā jau cilvēkam no bijušās Padomju Savienības, bija klasiskā uztvere, ka mammai vienkārši vairāk ar bērnu vakarā ir jāpasēž, jāpalasa priekšā, viņam pašam vairāk jāpalasa un jāparaksta. Savukārt Dānijā to uztvēra ļoti vienkārši – bija testi, jau tajā laikā tika piešķirts dators un papildu nodarbības skolā. Un pret to izturējās ļoti mierīgi, bez īpaša stresa, cilvēks sabiedrībā netika uzreiz norakstīts.

Savukārt, kad man piedzima dēls, es arī sākumā to nesapratu. Pirmās problēmas parādījās bērnudārzā piecu sešu gadu vecumā, kad bija jāsāk vilkt burtus kopā. Burtus viņš pazina jau ļoti agri, jau no četru gadu vecuma visus burtiņus zināja. Vienu zilbi, kurā ir divi burtiņi, varēja savilkt kopā ļoti labi, kā sākās vārdi ar divām un trim zilbēm, parādījās problēmas. Tajā laikā ģimenē dzima pārējie mazie brāļi, un es visas problēmas “norakstīju” uz to, ka man nav bijis laika ar viņu pastrādāt individuāli.

Tā kā gadi viņam mainās oktobrī, vienu gadu starp parastās skolas 1. klasi un bērnudārza beigšanu palaidām privātā skolā. Tur profesionāla skolotāja tā arī teica, ka šis ir pirmais gadījums viņas dzīvē – ir gudrs zēns, bet viņa nevar saprast, kāpēc es viņam nevaru iemācīt lasīt,” stāsta Ieva.

Kad puika sāka iet skolā, viņam bija plašas zināšanas par augiem, par dzīvniekiem, bet ar lasīšanu gāja ļoti grūti.

“Tajā brīdī es sapratu, ka, visticamāk, manam bērnam ir disleksija. Es varu būt pateicīga lielajai skolai, kur viņš nonāca, – “Rīdzei”, kur pret viņu netika veiktas nekādas sankcijas, viņš netika padarīts par garīgi slimu, un skola nemēģināja no viņa tikt vaļā,” tā Ieva. Viņa norāda, ka skola un skolotāji personīgā līmenī saka – jā, mēs saprotam, bet viņiem esot sasietas rokas. Arī skolas logopēds neesot īsti apmācīts. Pēc Ievas teiktā, viņam nav zināšanu un iemaņu, ko darīt ar bērnu, kuram ir disleksija.

“Un te mūsu izglītības sistēma no Dānijas, piemēram, atpaliek par 60 gadiem. Ja Dānijā jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados sāka skolās ieviest atbalsta programmas, tad Latvijā mēs neesam pat tik tālu, lai uzsāktu dialogu valstiskā līmenī. Latvijā mēs esam šādā situācijā – es kā mamma eju uz skolu un saku skolotājiem: “Dāgam ir disleksija.” Un viņi man prasa: “Kas tas ir?” Un tad es skaidroju. Tas ir tāpat kā ar acu veselības vai dzirdes traucējumiem – mēs uzliekam brilles un sabiedrībai ir pieņemami, ka klasē viens vai divi bērni sēž ar brillēm, bet mēs nepieņemam, ka klasē viens vai divi skolēni to pašu tekstu, kas ir papīra formā, lasa ar savu skeneri, izmantojot austiņas, un tādējādi seko līdzi.

Šobrīd mums ir tāda stadija: “Jūs noņemiet brilles un pacentieties labāk koncentrēties, jūs tikai palasiet vairāk, katru dienu pavingriniet acis.” Bet tas nedarbojas. Civilizācija ir nonākusi līdz attīstības līmenim, ka mums ir telefoni, datori. Rietumu pasaules valstīs prioritāte ir indivīds un zināšanas. Veids, kādā šis cilvēks saņem zināšanas, ir mazsvarīgs, sekundārs – vai tas ir klausāms, skatāms vai lasāms, tam nav nozīmes, svarīgi, ka cilvēks ir gudrs un var sniegt savu ieguldījumu sabiedrībai,” uzsver Ieva.

Kā jau iepriekš Ieva minēja, viņas dēls tagad mācās 10. klasē. “Visus šos gadus mēs tiešām esam vilkuši, esam pateicīgi skolotājiem, ka viņam ir vairāk ļauts atbildēt mutiski un pievērtas acis uz viņa rakstiskajiem darbiem. Ir fiziski sēdēts mājās un lasīta priekšā vēsture, dzejoļi. Viņam ir ļoti laba atmiņa, dzejoļus iemācījās ātri, bet es dzejoli lasīju priekšā un viņš atkārtojot iemācījās no galvas. Tā arī viņš mācījās ģeogrāfiju, literatūru, vēsturi,” stāsta Ieva.

Šovasar Ievas dēlam bija jākārto 9. klases centralizētie eksāmeni, taču viņš no tiem tika atbrīvots, un ne jau tāpēc, ka ģimene tā gribētu.

“Kad es radiem teicu, ka Dāgs ir atbrīvots no eksāmeniem, viņi atzina: “O, kā valsts nāk pretim.” Taču patiesībā tas tikai pierāda, ka valsts iet vienkāršāko ceļu – nevis ļaut kārtot eksāmenus digitāli, kas vienīgais nodrošina pietiekamu iespēju kompensēt disleksiju, bet vienkārši viņu vispār atbrīvo,” norāda Ieva.

“Dāgam šobrīd ir paveicies, jo, pirmkārt, viņa mamma pirms 25 gadiem ir mācījusies Dānijā un tādu terminu kā “disleksija” ir dzirdējusi. Otrkārt, mūsu ģimene ir pietiekami labi nodrošināta finanšu ziņā, spējīga nodrošināt logopēdu. Pa šiem gadiem mums ir bijuši trīs dažādi, un katram bija savs viedoklis. Un tā mēs kūlāmies, bet Dāgs kārtoja eksāmenus izvēlētajā vidusskolā, sekmīgi tos nokārtojot, tiesa, tie nebija saistīti ar matemātiku, latviešu valodu un literatūru.

Bet skolā jau pirmajā stundā pateica, ka telefonus un datorus nevar izmantot, būs daudz jāraksta, daudz jālasa, kas viņa gadījumā nav kvalitatīvi. Katrā ziņā šī cīņa par izglītību Latvijā nav beigusies. Mans nākamais jeb B variants, ja būs jāaiziet prom no šīs vidusskolas disleksijas un disgrāfijas dēļ, būs dēla izglītības ieguve Dānijā. Vispār Latvijā ļoti maz runājam par izglītības imigrantiem, kuri ceļo prom no Latvijas izglītības dēļ, gan vidusskolās, gan augstskolās. Es vēl ceru, ka būs labi,” tā Ieva.

Iespējams, ar Ievas stāstu vēl nav saprotams, kur ir problēma un kāpēc par tās risināšanu vecāki gadiem ilgi cīnās. Par to tālāk stāstīs Eva Birzniece, taču sarunā piedalās arī Ieva, ik pa laikam papildinot biedrības vadītājas sacīto. Abas darbojas roku rokā, lai bērniem ar disleksiju izcīnītu vienādas tiesības iegūt labu izglītību – līdzās tiem, kuriem nav problēmu lasīt un rakstīt. Abas nesen arī atgriezušās no kārtējā pieredzes brauciena uz Dāniju.

Kas ir disleksija, un kā to kompensē citviet pasaulē?

Saskaņā ar Starptautiskās Disleksijas asociācijas definējumu disleksija ir neirobioloģiskas izcelsmes specifisks mācīšanās traucējums. To raksturo grūtības precīzi un/vai tekoši izlasīt vārdus un vājas pareizrakstības prasmes. Šīs grūtības parasti nosaka deficīts fonoloģiskajās prasmēs.

Lasīšanas grūtības bieži ir negaidītas, salīdzinot ar citām cilvēka kognitīvajām spējām un labu, vecumam atbilstošu apmācību.

Disleksijas sekundārās sekas var ietvert grūtības saprast lasīto un samazinātu lasīšanas pieredzi, kas savukārt ietekmē vārdu krājuma attīstību un vispārējās zināšanas.

Eva šo visai sarežģīto definīciju paskaidro vienkāršāk: “Disleksija primāri ir lasīšanas tehnikas problēmas, kad cilvēks tekstu nevar izlasīt pietiekami ātri. Viņš smadzeņu darbības īpatnību dēļ nevar pilnībā automatizēt lasīšanu un rakstīšanu.”

Arī Evas dēlam, kurš nu jau ir students, ir disleksija, un viņš, beidzot vidusskolu, lasījis trešās klases līmenī.

“Bet mana dēla vidusskola ir drīkstējusi to pilnība ignorēt, liedzot viņam pat minimālu palīdzību – atļauju izmantot savu datoru pārbaudes darbu veikšanai, pat ģeogrāfijā.”

Kā saka Eva, saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) datiem visai augstam procentam Latvijas 15 gadus veco jauniešu trūkst funkcionālās lasīšanas prasmes, un tas, izslēdzot speciālās skolas un klases.

Pēc starptautiskās definīcijas, disleksija ir fonoloģiskās procesēšanas traucējums. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir grūti savietot runu ar tās grafisko reprezentāciju – drukātu tekstu. Šāda cilvēka smadzenēm ir grūti nošķirt valodas skaņas, līdz ar to ir grūti pateikt, piemēram, ka vārdā “māja” ir četras dažādas skaņas, līdz ar to katrai skaņai pielikt klāt burtu. Tas ietekmē gan lasīšanas, gan rakstīšanas procesu. Disleksijai ir divi komponenti – pilnvērtīgs intelekts un fonoloģisko prasmju vājums, uzsver Eva.

“Ja pieaudzis cilvēks lasa ap 160–200 vārdiem minūtē, skolēns ar smagu disleksiju lasa 15 vārdus minūtē 9. klasē, tātad vienu desmito daļu no tā, ko viņa vienaudži. Un tas ir tikai viens piemērs. Kad skolēni sēž klasē un visi ir izlasījuši vienu lapaspusi, bērns ar disleksiju ir izlasījis pirmos divus teikumus. Tur ir tā atšķirība – viņš visu laiku nevar piekļūt tam pašam informācijas apjomam, kam var piekļūt citi.

Ja kontroldarbā ir jāatbild uz jautājumiem par šo vienas lapaspuses tekstu, viņš var atbildēt tikai par šiem diviem teikumiem. Līdz ar to šāds bērns vienmēr ir zaudētājs piekļuvē tekstam.

Ir ļoti kļūdaini apgalvot, ka cilvēks ar disleksiju nesaprot, ko viņš lasa, tas ir pretrunā ar to, ko mēs sakām, ka viņam ir normāls intelekts. Tāpēc visā attīstītajā Rietumu pasaulē izmanto to, ko sauc par kompensāciju, – to, ko nevari izdarīt savas vājās prasmes dēļ, kompensē ar informācijas un komunikācijas tehnoloģijām (IKT),” skaidro Eva.

Daudzās citās valstīs sākotnēji bērniem ar disleksiju tika piedāvātas audio mācību grāmatas – valsts pasūtīja mācību grāmatas ierunāt audio versijā.

Tas nozīmē – kamēr citi skolēni klasē lasa, bērni ar disleksiju sēž un klausās to pašu mācību vielu.

Mūsdienās audio mācību grāmatas ir aizvietojušas digitālās mācību grāmatas, kuras iespējams klausīties ar balss sintēzes programmām (angļu valodā – text-to-speech), kas daudzās valstīs ir ļoti kvalitatīvas. Latvijā balss sintēzes programmas joprojām ir ļoti vājas, kas padara to izmantošanu gandrīz neiespējamu. Tāpēc Latvijā joprojām vienīgā reālā iespēja nodrošināt kvalitatīvu piekļuvi mācību vielai ir mācību audio grāmatu veidošana, jo dzīva cilvēka balss vienmēr būs labāka par samocītu un neprecīzu mākslīgo.

Bērni ar disleksiju šajās valstīs raksta ar datora starpniecību, jo, pirmkārt, tas ļauj izvairīties no slikta rokraksta, kas ļoti bieži pavada arī disleksiju, un dators uzreiz vārda līmenī labo arī pareizrakstības kļūdas, tāpat pastāv teksta labošanas rīki pēc konteksta. Piemēram, ja teksts ir par kādu konkrētu tēmu, dators piedāvā pareizo vārdu, jo pareizrakstības dēļ varbūt derētu divi vai pat vairāki vārdi. Tāpat ārvalstu skolās skolēniem ir atļauts mācību stundas ierakstīt.

Turpretim, pēc Evas teiktā, Latvijā neļauj izmantot pat standarta datoru un, protams, neļauj neko ierakstīt. “Mēs 14 gadus cīnāmies, lai Latvijā skolēniem ar disleksiju tiktu atļauts izmantot vismaz standarta IKT, bet IZM vienmēr ir paniski pretojusies šai idejai.

Un tas viss notiek, neskatoties uz to, ka Latvijā ir milzīgs speciālās izglītības budžets no Eiropas Savienības struktūrfondiem jau pāris plānošanas periodos arī ir iztērēti milzīgi līdzekļi, bet skolēnu ar disleksiju rokās nav ielikts pat ne minimums no tā, kas viņiem tiek nodrošināts citās valstīs, pat ne personālais dators, kas maksā 200–300 eiro, bet skolēna izglītības kvalitāti būtiski uzlabotu vairākus gadus.

Pašvaldības, kas saņem valsts dotāciju speciālajai izglītībai no valsts budžeta, tikai 40–70 procentus no tās tiešām arī izmanto skolēniem ar speciālām vajadzībām. Tā arī pašvaldības ir savu skolēnu niknākie ienaidnieki, liedzot jebkuru IKT, jo tad atkal kaut kas no valsts dotācijas būtu jāieliek skolēniem rokās, bet pat novadu skolu valdes nav uz to gatavas – labāk visu finansējumu izmantot pēc savām vajadzībām. Tas nozīmē – kamēr nebūs kvalitatīva un vienlīdzīga tiesiskā regulējuma, kas noteiks skolēnu ar disleksiju tiesības, tikmēr uz viņu rēķina iedzīvosies pat vietējie politiķi un izglītības administratori,” uzsver Eva.

“Lielie bubuļi nacionālajā izglītībā ir valsts pārbaudes darbi 3. un 6. klasē un 9. klases eksāmeni. Par vidusskolu vispār nerunāsim, izglītības sistēmas skatījumā, disleksija vidusskolā “esot kompensēta”. Lai bērnu nespīdzinātu, kārtojot šos pārbaudes darbus, viņam vajag papildu laiku, efektīvu kompensāciju tieši tāpat kā ikdienas mācību procesā, un mēs, biedrība, panācām, ka Latvijā ievieš terminu “atbalsta pasākumi”, pamatojot un rādot piemērus no citām valstīm, bet vienīgais, ko ministrija iekļāva šajos atbalsta pasākumos, bija papildu laiks.

Mūsu pārējie priekšlikumi, kas ietvēra IKT un asistentus, kas varētu tikt izmantoti, kamēr Latvijā ir ļoti neattīstītas IKT iespējas, tika noraidīti. Visi pašreizējie atbalsta pasākumi (izņemot papildu laiku) ir ne tikai triviāli un neefektīvi, bet arī pilnīgi nezinātniski.

IZM izliekas, ka kaut kas tiek nodrošināts, lai patiesībā nedarītu nevienu no patiesi efektīvajām lietām. Piemēram, viens no četriem atbalsta pasākumiem valodas traucējumu speciālajā programmā ir “izmantot palīglīdzekļus, kas uzlabo teksta uztveri”, ar to saprotot krāsainas plēves uzlikšanu tekstam. ASV Pediatru asociācija jau pirms daudziem gadiem paziņoja, kas šis ir pilnīgi neefektīvs līdzeklis lasīšanas traucējumu mazināšanai, jo disleksija nav redzes problēma! Bet – tas netraucē mūsu IZM piedāvāt šo šarlatānismu kā līdzvērtīgu kompensāciju datoram un audio tekstiem!

Vēl viens atbalsta pasākums teic, ka skolēni drīkst izmantot atgādnes, ar to saprotot, ka skolēns pareizrakstības kontrolei var skatīties savos iepriekšējo gadu pierakstos. Kas par muļķībām! Tā neviens cilvēks, pat vislabākais rakstītājs, nav spējīgs kontrolēt savas pareizrakstības kļūdas! Tas ir iespējams tikai ar datoru un teksta labošanas rīku (angļu valodā – spellcheck), bet arī tas ne Latvijas skolēniem ar disleksiju!” dusmīga ir Eva.

Valsts ieguldījums Disleksijas biedrības redzējumā

Eva stāsta, ka biedrība jau daudzus gadus lūdz izstrādāt digitālus eksāmenu darbus, kas būtu reāla kompensācija. Piemēram, zviedri apgalvojot, ka viņiem ap 10 procentiem vidusskolēnu kārto digitālo eksāmenu darbu, bet šajā kategorijā ir maz neredzīgo, visi pārējie ir cilvēki ar lasīšanas traucējumiem.

Skotijā esot tas pats – 12 procenti ir šādu jauniešu, kas kārto digitālos eksāmena darbus, beidzot vidusskolu.

Bet “Latvijā ir atpakaļ rāpulīgā, ļaunā, apzinātā atpalicība”, konstatē Eva, jo nekāda racionāla, pētnieciska un zinātniska pamata šādai savu skolēnu diskriminācijai un degradācijai neesot.

Biedrība gadiem esot strādājusi dažādās darba grupās, taču rezultātu īsti nav. VISC nav varējis viņai atbildēt, ka ir tie 15 procenti 9. klases skolēnu, kuri nekārto eksāmenus, bet viņa gan saprot, un tas esot tikai tāpēc, ka sistēma viņus piespiež “izpotēties” no tiem.

“Nevis jaunietis ar redzes problēmām vai disleksiju iet un kārto eksāmenu, godīgi konkurē, parāda savas zināšanas, bet gan sistēma piespiež viņus “izpotēties” no eksāmeniem vispār, jo nenodrošina atbilstošu formātu,” uzskata Eva.

Kad viņas dēlam tuvojās 9. klases eksāmeni, kā biedrības pārstāve viņa vērsusies pie toreizējā izglītības un zinātnes ministra Roberta Ķīļa ar lūgumu ļaut dēlam kārtot eksāmenus digitāli, bet viņš pateicis, ka to nedarīs, jo testi tiek sagatavoti “InDesign” formātā un to pārvēršana “MS Word” formātā maksātu 400 latu (toreiz Latvijas naudas vienība bija lats – aut.). Otrs arguments bijis – darba procesā ir projekti un ministrija atgriezīšoties pie šī jautājuma. Taču tas nekad neesot noticis.

“Latvijas izglītības sistēma joprojām turpina uzskatīt, ka disleksija ir garīga atpalicība vai vismaz zems intelekts. Par to liecina tās rīcība. Ministrija par Eiropas Sociālā fonda projekta līdzekļiem 2013. gadā izstrādāja programmu “Symwriter”, kur zem katra vārda apkašā ir simbols, tam iztērējot 300 000 eiro un šo programmu nododot sociālās aprūpes namiem, kur mīt cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Tādējādi IZM uzskatāmi demonstrēja, ka tai skolēni ar disleksiju un cilvēki ar dziļu garīgo atpalicību ir viena un tā pati mērķa grupa, jo gudram bērnam nevajag zem vārda likt bildīti, tas ir primitīvisms.

Mēs katru gadu mudinām atgriezties pie idejas par digitālajiem eksāmeniem, IKT un audio mācību grāmatām, bet mums nekas nav izdevies, turklāt nesaņemot nekādu argumentāciju. Tā ir dziļa necieņa un šo bērnu nicināšana. Viņi nav nekas, viņi ir mēsli, jo valsts skolēnu ar disleksiju kvalitatīvā izglītībā nav gatava ieguldīt ne centu,” uzskatos dalās Eva.

Kopumā Latvijā ir deviņas speciālās programmas. Eva skaidro, ka sākotnēji disleksiju piesaistīja garīgai atpalicībai un tas ir padomju laiku mantojums. “Mūsdienās disleksiju Latvijā piesaista normāla intelekta zemākajai robežai, un tā uzskatāma par mācīšanās traucējumu. Latvijas pedagoģija ignorē vidējā un augstākā intelekta skolēnus ar disleksiju.

Skola var reaģēt uz skolēna izglītības speciālām vajadzībām, ja tai saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 53. pantu ir licencēta attiecīgā speciālā programma (disleksijas gadījumā – valodas vai mācīšanās traucējumu). Šis likuma pants ir klaji diskriminējošs, jo pieļauj, ka skola šo programmu var arī nelicenzēt un skolēna speciālās vajadzības ignorēt.

Turklāt, ja mums līdz 9. klasei vismaz formāli ir noteiktas valodas un mācīšanās traucējumu programmas (kas gan ir nejēdzīgs un neefektīvs veids, kā nodrošināt speciālo izglītību), kas nes sev līdzi vismaz teorētisku papildu finansējumu skolēnam, vidusskolā tādas vispār nepastāv.

IZM apgalvo, ka disleksija “ir kompensēta”, kas ir pilnīga fikcija, jo – pieaugot vielas apjomam un sarežģītībai, kā tas notiek vidusskolā, disleksija kā ierobežojums izpaužas vēl spēcīgāk nekā pamatskolā. Ja disleksija ir smadzeņu darbības traucējumi, tad tā saglabājas uz mūžu, un Latvijā to diemžēl nevienā vecumā, pat sākumskolā, nav ar ko kompensēt – plēve uz teksta un atgādnes to pilnīgi noteikti nedara,” smejot saka Eva.

“Kas ir speciālās klases skolēniem ar mācīšanās traucējumiem? Tas ir bērnu geto, kur sistēma viņus paslēpj no visu acīm, saliekot vienā maisā bērnus ar uzvedības traucējumiem, sociālo deprivāciju, garīgās attīstības traucējumiem un gudros bērnus ar disleksiju, tādā veidā viņus jau pašos pamatos degradējot,” norāda Eva, runājot par to, ka Latvijas skolās ir tendence vienā atsevišķā klasē salikt visus “speciālos” bērnus kopā, bet skolēni ar disleksiju bieži vien ir ar augstu intelektu un šāda vide viņus tikai pazemo. Biedrības pārstāve arī vērš uzmanību faktam, ka speciālajā izglītībā skola par bērnu saņem par 70 procentiem vairāk naudas nekā par skolēnu masu klasē.

“Tātad skolām ir izdevīgi licencēt šo programmu, bet reāli izglītības kvalitāte šajās programmās neuzlabojas, tās ir tikpat atpalikušas kā visas kopējās IZM ieceres. Pēc Eiropas Sociālā fonda projekta gaitā 2012. gadā vairāku augstskolu pētnieku veiktā pētījuma “Latvijas Republikas speciālo izglītības iestāžu sistēmas izvērtēšana” datiem, neviens skolēns no pašreizējām mācīšanās traucējumu speciālajām klasēm neturpina izglītību vispārējās izglītības vidusskolā, tikai arodskolā, kamēr Rietumeiropā jaunieši ar disleksiju mācās augstskolās, visprestižākās ieskaitot. Tas nozīmē, ka skolēni ir gan atlasīti, uzskatot, ka viņiem ir zemas spējas, gan arī strādāts ar viņiem tik neefektīvi un primitīvi, ka viņi savas prasmes tā arī nekad neuzlabo un/vai neiemācās kompensēt, lai kvalificētos vismaz vispārējai vidusskolai.

Sistēma viņus ir pilnībā giljotinējusi!

Un arī nevienam pētniekam nešķiet dīvaini, ka Latvijas situācija ir tik ļoti atšķirīga no citu valstu jauniešu ar disleksiju klātbūtnes vidējā vispārējā un augstākajā izglītībā,” atzīmē Eva.

Ieva uzsver vēl vienu aspektu, ar ko Latvijas atšķiras no citām valstīm, – pie mums nav neviena oficiāli izstrādāta un atzīta testa, pēc kura veikšanas varētu noteikt diagnozi – disleksija.

Kā piemēru viņa atkal min Dāniju, kur 3. klasē visi bērni kārto nacionālo testu, pēc kura rezultātiem bērnam nosaka vai nu disleksiju, vai kritiski zemu tuvu stāvokli tai, piešķirot sarkano, dzelteno vai zaļo krāsu, un šis tests visiem ir obligāts. Atkarībā no tā, kāda krāsa bērnam piešķirta, viņam piemeklē labāko mācīšanās metodi. Taču Latvijā neviens logopēds nepiedāvājot nekādu testu, lai noteiktu – ir vai nav disleksija.

Vēl viena interesanta lieta Dānijas izglītības sistēmā, ko klātienē novērojusi Ieva, – skolotājs klasē tiek filmēts un mācību darbs tiek pārraidīts tiešraidē skolas mājaslapā.

Tādas mācību stundas paredzētas cilvēkiem vecumā no 16 līdz 33 gadiem, kuri vispār neiziet no mājām, bet viņi fiziski var vērot stundu, piedalīties tajā, uzdodot jautājumu, bet to pašu stundu iespējams noskatīties arī sev ērtākajā laikā.

“Mums tas ir neiedomājami, ka skolotājs ļautu sevi filmēt un pārraidīt,” pārliecināti saka Ieva, un Eva turpina: “Mēs pat netiekam līdz audioierakstam, lai gan stunda ir publiska vide – es esmu skolotājs, kam stundā ir jānotiek tādam, ko nevar atļaut publiskot? Mēs bērnam neļaujam ierakstīt pat skolotāja skaidrojumu.

Un sanāk, ka Latvijā vecāki tērējas, paši algojot speciālistus. Tā ir sistēmiskā korupcija, sistēmā apgrozās milzu nauda, kas vienmēr paliek tikai speciālistu un projektu realizētāju rokās, taču skolēna rokās nekas – ne audio mācību grāmatas, ne IKT, ne mācību līdzekļi – nenonāk. Viss ir tikai bezgalīgs process bez konkrēta pētījumos un pasaules labajā praksē noteikta metodiskā un tehnoloģiskā nodrošinājuma.”

Ieva arī apliecina: “Ja vecāki ir pietiekami izglītoti un pietiekami nodrošināti finansiāli, tad nereti savus bērnus jau uzreiz, sākot vidusskolas gaitas, aizsūta mācīties uz Šveici, Austriju vai Dāniju, Vāciju. Tie ir tie, kuri izgājuši cauri šim pamatskolas pazemojumam un saprot, ka tāpat nav nekādas jēgas un būs tikai sliktāk.”

“Mūsu sistēma tevi ar vāli nodauza vienatnē, kā, piemēram, neredzīgā Georga gadījumā. Mūsu sistēmā valda korupcija – bērns nekad nesaņem neko, līdzekļi riņķo tikai sistēmā, kura pati sevi apmierina, bērna rokās neko neieliekot. Mēs ignorējam disleksiju spējīgiem jauniešiem…” tik skarba ir Eva.

Gan Ieva, gan Eva uzsver, ka nevienā līmenī nav izpratnes, kas ir disleksija, lai gan tādā veidā Latvija var zaudēt ļoti spējīgus jauniešus, kuri savu dažu akadēmisko prasmju vājuma dēļ pārcelsies studēt un, iespējams, arī dzīvot uz valstīm, kur viņu zināšanas tiek augstāk vērtētas par spēju ar pildspalvu skaistā un glītā rokrakstā uzrakstīt, piemēram, domrakstu par kādu no Raiņa darbiem.

Atbalsts nedrīkst nozīmēt privilēģijas

Valsts izglītības satura centra Vispārējās izglītības departamenta Speciālās izglītības nodaļas vadītāja Mudīte Reigase norāda, ka katrs konkrēts gadījums ir ļoti atšķirīgs. Viņa akcentē, ka bērniem ar disleksiju tiek sniegts nepieciešamais atbalsts, taču ir jāsaprot, ka tā nevar būt kā privilēģija attiecībā pret pārējiem bērniem.

Tas, ka Disleksijas biedrība teju izsmejot piemin krāsainās plēves kā vienu no atbalsta pasākumiem, pēc Reigases teiktā, nav īpaši korekti. Starptautiski esot atzīts, ka kontrastu starp baltu un melnu palīdz izlīdzināt tieši šāda plēve. Jā, vienam tā derēs, citam varbūt ne, bet katrā ziņā to var pamēģināt.

VISC pārstāve arī uzsver, ka centrs regulāri skolotājiem stāsta un iesaka izmantot teksta “speach”, kas pieejams “Tildes birojā”, un tāpat skolām tiekot ieteikts izmantot datoru, piemēram, ļaujot bērniem ar disleksiju rakstīt datorā, tiesa, ar izslēgtu teksta redaktoru, jo tā jau arī esot uzdevuma jēga – pārbaudīt skolēna zināšanas. “Ja ļautu izmantot teksta redaktoru, tas nebūtu korekti pret citiem bērniem. Atbalsta pasākums nedrīkst sniegt privilēģijas. Bērnam ar vai bez atbalsta pasākumi veidoti, lai viņi parādītu zināšanas,” norāda Reigase.

Viņa stāsta, ka ir daudz bērnu, kuriem ir lasīšanas problēmas, bet tās visas nav jāsaista ar simbolu uztveres traucējumiem, kas neļauj atkodēt simbolus jeb salikt burtus kopā ar skaņu. Taču daudzu problēma ir tā, ka viņi sākumskolā nav iemācījušies tekoši lasīt, kas lielā mērā ir arī vecāku uzdevums – pasekot, vai un cik daudz bērns lasa, saka Reigase.

Pedagoģiski medicīniskajās komisijās no 2015. gada 1. jūlija līdz šā gada oktobra sākumam ir reģistrēti 106 ieraksti par disleksiju bērniem, un kopumā tie ir 103 bērni, jo daži komisiju ir apmeklējuši atkārtoti.

Starptautiskā slimību klasifikatora (10. redakcija) diagnoze R48 – disleksija, ir noteikta astoņiem bērniem. 120 bērniem ir noteikti specifiski lasīšanas traucējumi, bet specifisku rakstīšanas traucējumu jeb disgrāfijas, kas arī bieži tiek pieminēta no vecāku puses, starptautiskajā klasifikatorā vispār neesot, speciālisti šādu diagnozi nenosaka, uzsver VISC pārstāve.

Runājot par situāciju kopumā, Reigase uzsver, ka lielā mērā viss atkarīgs no pedagoga sadarbības ar jaunieti un/vai vecākiem. VISC skolām iesakot, lai ļauj bērniem izmantot savas ierīces, taču ir jāvienojas, ka dators tiks izmantots tikai un vienīgi mācīšanās nolūkiem, ka netiks filmēts skolotājs, ka skolēns nesērfos internetā.

Savukārt, ja datorus iegādātos skola, ar to vien būtu par maz, tie ir arī jāuztur un jānodrošina pieeja tikai tiem resursiem, kas nepieciešami mācību satura apguvei. Diemžēl, kā jau to esot pierādījusi ārzemju prakse, šādi datori bērniem nav nepieciešami. Tas ir vēl viens krāms, kas jāstaipa līdzi, tā uzskatot jaunieši.

Vislabākais, pēc Reigases teiktā, būtu, ja jaunietis strādātu pats ar savu datoru, bet būtu nosacījumi, kā to drīkst izmantot skolā.

Galvenais – atbalsts ir vajadzīgs, lai skolēns varētu parādīt savas zināšanas, taču bērniem nevar tikt sniegtas privilēģijas attiecībā pret citiem bērniem, uzsver VISC pārstāve.

Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas speciālisti, lūgti komentēt biedrības un skolēnu ar disleksiju vecāku pārmetumus sistēmas virzienā, atbildes vēstulē raksta šādi:

“Disleksija un disgrāfija ir uzskatāmi kā mācīšanās traucējumi, un šie bērni var mācīties dažādās izglītības programmās atbilstoši savām spējām un veselības stāvoklim. Valsts izglītības informācijas sistēmā netiek atsevišķi uzskaitīti bērni, kuriem ir tieši disleksija un disgrāfija.

Izglītības un zinātnes ministrija strādā pie tā, lai pilnveidotu atbalsta sistēmu iekļaujošas izglītības principa īstenošanai skolēniem ar speciālām vajadzībām, meklējot piemērotāko risinājumu metodiskā un konsultatīvā atbalsta sistēmas izveidei skolēnu integrēšanai.

Izglītības un zinātnes ministrijā strādā darba grupa izglītojamo ar speciālām vajadzībām sniedzamo pakalpojumu izmaksu modeļa izstrādei, kura izstrādā speciālās izglītības iestāžu pieejamības kritērijus un atbalsta pasākumus, kas nodrošinātu izglītojamiem ar speciālām vajadzībām iegūt izglītību atbilstoši viņu interesēm, spējām un veselības stāvoklim. Tāpat arī definēs nodrošināmo pakalpojumu apjomu un finansēšanas kārtību. Darbu plānots pabeigt līdz šā gada beigām.

Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam izglītības attīstības politikas virsmērķis ir kvalitatīva un iekļaujoša izglītība personības attīstībai, cilvēku labklājībai un ilgtspējīgai valsts izaugsmei.

Pamatnostādņu pamatprincipi ir fokusēti uz iespēju paplašināšanu indivīdam, tai skaitā uzsverot iekļaujošās izglītības lomu. 2017. gadā pēc IZM pasūtījuma tika veikts pētījums “Pētījums par bērniem ar speciālām vajadzībām sniedzamo atbalsta pakalpojumu izmaksu modeli iekļaujošas izglītības īstenošanas kontekstā”.”

 

LA.lv