Veselam
Dzīvesveids

Dīva uz skatuves – dabas bērns dvēselē. Saruna ar šarmanto Elzu Rozentāli0


Dziedātāja Elza Rozentāle ar savu mīluli Pikolo.
Dziedātāja Elza Rozentāle ar savu mīluli Pikolo.
Foto: Matīss Markovskis

Spēcīgās balss īpašniece, dīva gan uz džeza, gan rokmūzikas skatuves Elza Rozentāle šajā pavasarī sasniedz jaunus apvāršņus ar savu etno ārtroka grupu Bur mani. Viņi laiž klajā debijas albumu un dodas koncertturnejā, pirmie Baltijā piedāvā vēl nebijušu iespēju – muzikālo skanējumu klausīties katram savās austiņās. Lai arī uz skatuves Elzas mežonīgums un trakums nav rimis, starmešu gaismām nodziestot, privātajā dzīvē viņa ir atradusi mieru un saskaņu ar sevi.

Ar Elzu tiekamies pavasarīgi saulainā pēcpusdienā Andrejsalā. Malkojam pa ceļam nopirkto kafiju, turpat blakus skraida viņas jaunākais ģimenes loceklis suņuks Pikolo.

Rīgas kņada šķiet palikusi kaut kur fonā, ļaujot kaut uz brīdi atslēgties no ikdienas skrējiena.

Tā kā intervijā esam satikušies trijatā, izstāsti, kā nonāci līdz lēmumam par ģimenes pieaugumu!

Es jau ļoti sen gribēju sunīti, sev mazu draudziņu, čomiņu. Ilgi baidījos, bet tad sapratu, ka nav ko gaidīt. Jā, tā ir atbildība, bet suns ievieš ikdienā lielāku lietu kārtību un grafiku. Es viņu paņēmu 18. novembrī, sanāca man tāda kā simtgades dāvana. (Smejas.)

Mēs ar Pikolo vēl tikai iepazīstam viens otru un mācāmies sadzīvot. Bet jau šajā īsajā laikā sunītis man ir tik daudz devis, esmu kopā ar Pikolo atklājusi neskaitāmas interesantas un skaistas Pierīgas teritorijas: parkus, mežus, ezerus. Man līdz šim nebija ne jausmas, cik daudz Rīgas tuvumā ir skaistu pastaigu vietu.

Foto: Matīss Markovskis

Man patīk parkos satikties ar citiem suņu saimniekiem, tās ir tādas jaunas sarunas ar svešiniekiem. Arī interneta vidē tagad esmu dažādās suņumīluļu grupās, kur cilvēki dalās ar savu dzīvnieku bildēm un stāstiem, jautā padomu, pamāca cits citu, pēkšņi nokļūst citā pasaulē. Jebkurš suns ir personība ar savu raksturiņu, tāpēc tik interesanti, ka divu vienādu nav.

Tātad dzīvnieks ir kā ģimenes loceklis, kurš runā nevis vārdos, bet ar acīm?

Jā. Bet suns nav bērns. Draudzenes mamma arī smējās, ka man ir 30 gadu krīze, tagad ir paņemts suns – bērns. Bet tā gluži nav, man ir draudziņš ar beznosacījuma mīlestību. Bērnus tomēr māca lielajai dzīvei, iegulda viņos visu savu gudrību, ieliek visu, lai bērns patstāvīgi aizietu savā dzīvē, bet suns visu mūžu ir atkarīgs no cilvēka. Saimnieks viņam ir visa pasaule.

Vai suns ir nepiepildīts bērnības sapnis?

Oi, mūsu ģimenē vienmēr ir bijuši dzīvnieki. Lauku mājās bija govis, cūkas, aitas, kazas, vistas un, protams, suņi. Bija gan vairāki labradori, kaukāzietis, reksveidīgais, īru seters. Katram bērnam bija pat savs kaķis, krievu zilais. Mājdzīvnieki man nav sveši, zinu viņu viltības.

Mans gan guļ blakus gultā, drīkst dzīvoties pa dīvāniem un, sataisot bēdīgu grimasi, izkausē manu sirdi. Es jau zinu, ka nedrīkst uzķerties, viņš prot ar mani manipulēt, bet kā lai tādam atsaka.

Kādēļ izvēlējies tieši korgiju?

Pirms pieņēmu lēmumu par Pikolo adoptēšanu, daudz lasīju un meklēju informāciju internetā par šīs šķirnes īpatnībām: vai drīkst dzīvot dzīvoklī, kāds ir raksturs, vai pārlieku nepārdzīvo, ja tiek atstāts viens mājās, un tā tālāk. Sapratu, ka man patīk ne tikai tas piemīlīgais izskats, bet arī saskan mūsu raksturi – abi esam gudri, maziņi un dzīvē pārāk daudz nebēdājamies! Protams, vislabāk būtu ar Pikolo dzīvot laukos, bet pašlaik esam Rīgā.

Bet vai septiņdesmit gadu vecumā Elza gribētu dzīvot laukos?

Jā, es redzu sevi laukos. Ko tad vecumdienās Rīgā darīšu!? Tad jau vairs nebūs tāda skrienoša darba. V

ai tad es te sēdēšu krodziņā? Nu, nē taču! Skatīsies saulrietu mājās un ravēs kādu nezāli dārziņā.

Kādas ir tavas attiecības ar dabu? Daudzi mākslinieki tur gūst iedvesmu.

Iedvesma nāk no bērnības, folkloras vides, kurā esmu augusi. Es strādāju komandā ar citiem talantīgiem mūziķiem, un arī viņi mani iedvesmo, viņu pieredze, sasniegtais, piedzīvotais, muzikālais redzējums un domas lidojums. Es ietekmējos un mācos arī no saviem grupas biedriem.

Bet sava loma ir arī dabai. Kad rakstījām albumu divas pēdējās vasaras, manās lauku mājās pie Aiviekstes Madonas pusē mums bija divas nedēļas ilga radošā nometne.

Speciāli izrāvāmies ārpus Rīgas, neizvēlējāmies studiju starp daudzstāvenēm un betona sienām, bet īstās lauku mājās.

Man šķiet, ka tas mums iedeva foršu lādiņu un enerģiju.

Tā ir burvība atvērt durvis un paraudzīties apkārt – nekā nav, tikai pļavas, upe un pilskalns blakus. Putni dzied, cilvēku nav…

Foto: Matīss Markovskis

Vai lauku mājās arī bērnība pavadīta?

Jā, es biju ganiņš! Ganīju aitas un kazas. No rīta pamodos, vecmamma izslaukusi pieniņu, paēdu brokastis un tad ar savu rīkstīti gāju pļavā.

No puķēm pinu gredzentiņus, vanadziņus un tusēju ar kazām un aitām.

Mums bija tāds baigais runcis Rūsiņš – vietējais donžuāns, bet ļoti mīļš. Kad uz brīdi atgriezās mājās, mēdza nākt man līdzi ganos. Es ņēmu kaķi klēpī, meklēju sienāžus un devu viņam ēst. Lepnais sliņķis bija ļoti priecīgs.

Tad jau tas dabas bērns tevī kopš bērnības iekšā!

Jā, man ļoti patīk sēņot, varu to darīt stundām. Labprāt makšķerēju. Abas šīs nodarbes man tuvas kopš bērnības. Tīk savā nodabā staigāt, domāt, likt visu pa smadzeņu plauktiņiem, elpot svaigu gaisu un vēl dabūt kādu sēni vai zivtiņu. Man nepatīk, ja sēņojot vai makšķerējot skaļi uzvedas – tarkšķ un ūjina, šādus cilvēkus nesaucu līdzi kompānijā.

Arī šo vasaru esi ieplānojusi pavadīt laukos?

Vasara mūziķiem ir darbīga – koncerti, pasākumi. Bet es jau vairākus gadus mūku uz Enguri. Arī šogad visu jūliju esmu noīrējusi namiņu ar mazu virtuvi, turpat pie mājas jūra, ceru tur pastrādāt ar sevi, mūziku.

Tad tev kā klasiskam latvietim jūra ir svarīga stihija?

Drīzāk ūdens. Bērnībā tā bija Daugava un Aiviekste, kas plūst gar abām lauku mājām, bet jūra ir spēks, tas ir kaut kas nereāls, tik liels, varens! Tāds neaptverams skaistums un lielums, kas velk klāt.

Tad jau jūra velk no tevis ārā mūziku. Es, piemēram, rakstot dzeju, labprāt aizbraucu un sēžu visu dienu jūras malā, domājot par nelaimīgām mīlestībām, un man šķiet, ka tieši daba palīdz saslēgties ar iekšējām izjūtām.

Jā, kad cilvēks ir viens pats savā dzīves skrējienā, šķiet, ka visa pasaule grozās tikai ap viņu. Cilvēks ir tas svarīgākais lielums. Bet, būdams dabā, saproti, ka esi sīka niecība, un tas iedvesmo, velk ārā radošumu tekstos vai dziesmās, kā nu kuram.

Iespējams, daba ir tā, kas mūs padara maziņus, ar pietāti saliek lietas perspektīvā.

Ļauj saprast, ka viss notiek arī bez katra cilvēka lielā ego.

Tā kā pati sev esmu priekšniece un tikai no manis atkarīgs, vai man būs naudiņa un mākslinieciskais galarezultāts, es nevaru atļauties aiztrakoties. Citādi es nozogu kaut ko pati sev. Pasaule neko nezaudētu, ja pēkšņi Elzas Rozentāles nebūtu. Tas nepieciešams man pašai, tas arī ir dzinulis, pašas atbildība gan veselībā, gan mērķos un padarītajā.

Foto: Matīss Markovskis

Man patīk atziņa, ko reiz izteica mana zobu higiēniste: “Divdesmit gados mēs darām visu, lai veselību sabojātu, bet pēc trīsdesmit – visu, lai to atkal salabotu!” Tas liek domāt par dzīves baudīšanu, par laiku un rūpēm par sevi.

Man ir ļoti līdzīgi. Jūtu, ka šodien ir citāds domu gājiens, gribas salabot ierūsējušo. Saprotu, ka ir jābūt veselīgākai, ļoti jūtu datora un telefonā lūrēšanas ietekmi, spranda un roku tirpoņu. Vajadzētu ar steigu rīkoties un risināt, jo vecumdienās negribas būt sakumpušai deviņos līkumos.

Kādus soļus pretī veselībai jau esi spērusi? Vai pavasaris nāk ar saldumu ierobežošanu un vasaras formu atgūšanu?

Šajā ziņā man jau vairākus gadus ir otrādi – par formu piedomāju nevis pavasarī, bet rudenī, jo ziemā ir kabarē izrādes. Rudenī sportoju, saņemu sevi rokās un cenšos ielīst visos kabarē tērpos. Pavasarī palaižu sevi vaļīgāk, bet šis laiks nāk ar sauli un karstumu, un ēdiens tāpat paliek otrajā plānā.

Jau gadu neēdu maizi un ceptu ēdienu un esmu sapratusi, ka arī tā var ļoti garšīgi paēst.

Protams, svētkos aizbraucot pie vecākiem, šie likumi pazūd. Man ir daudz pastaigu, suns mani ved ārā. Sportotāja neesmu, bet man patīk aktīvā atpūta: kāpelēt Mežakaķa trasēs, uzspēlēt pingpongu, novusu vai badmintonu – tas ir mans sports.

Tad esi atradusi līdzsvaru starp veselību un baudīšanas prieku?

Svarīgs ir ne tikai fiziskais, bet arī mentālais stāvoklis. Visu pozitīvo un negatīvo var redzēt sejā, attieksmē, un tas viss ietekmē veselību. Nedrīkst visu laiku sevi mocīt, pārmest, vajag ņemt to visu vieglāk. Dzīvē viss kā kino.

Es vēl neesmu līdz galam iemācījusies visu salikt pa plauktiņiem, bet tas saprāts iekšā sēž, ka nedrīkst aizdauzīties. Divdesmitgadnieku laiks noteikti bija trakāks, tomēr arī to dullošanos vajag. Ar laiku viss mainās: gan uztvere, gan izskats, gan apkārtējie cilvēki un vērtības.

Savs spiediens ir jūtams arī no skatuves?

Nē, manuprāt, dzīvē viss jādara sevis dēļ. Labi jāizskatās, lai pašai būtu prieks, ne tāpēc, ka mana darba vieta ir skatuve. Ne jau skatītāju dēļ izlēmu vairs neēst maizi. Jāprot gan turēt sevi rāmjos un ātrumā nepalaisties, jo ir grūti atkal atgriezties sliedēs.

Kā ar balsi? Tā ir tavs darba instruments un lielākais dārgums?

Kad pirms desmit gadiem sāku dziedāt, tiku uz skatuves kabarē sastāvā, man bija daudz lielāks stress un uztraukums.

Tieši stress ir tas, kas ļoti ietekmē balss saites.

Bija reizes, kad tās neslēdzās, balss neskanēja. Atceros, pirms kādas kabarē izrādes no rīta pamostos, un man nav balss, nevaru pat pačukstēt! Aizbraucu pie režisora bēdīga – raudu, nezinu, ko darīt. Mani izglāba foniatre Līga Logina – viņa specializējusies balsenes slimību ārstēšanā.

Tā izglābšana gan bija minimāla – atguvu balsi, lai nodziedātu dažas dziesmas, kas nebija tehniski tik grūtas. Vairākas dziesmas vajadzēja izņemt no repertuāra, un no tā cieta izrāde. Ir bijis arī tik traki, ka pēdējā brīdī mani aizstājusi Ieva Kerēvica. Un šīs balss problēmas rodas tikai stresa un pašpārliecības trūkuma dēļ.

Foto: Matīss Markovskis

Tagad balss vairs nepazūd, esi iemācījusies ticēt sev?

Esmu ar šo problēmu tikusi galā. Viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem balss saitēm ir miegs – ja neesi gulējis, vienalga, cik veselīgi dzīvo, dziedāt būs grūti. Piemēram, cilvēks nerunā un nedzied, bet balss saites tik un tā kustas līdzi katrai skaņai, kas apkārt dzirdamas. Ja skan mūzika un mēs neko nedarām, balss saites tik un tā velk līdzi. Ja ir kādi briesmīgi trok-šņi, balss saites pat savelkas un nepatīkami reaģē, cilvēkam pašam to pat nejūtot. Tāpēc īsti balss saites guļ tikai tad, kad arī pats cilvēks ir aizmidzis un apkārt ir klusums.

Saistītie raksti

Atceros, šova Izklausies redzēts laikā Antrai Stafeckai, ja nemaldos, pazuda balss un man arī, bet viņai tas bija kritiski. Vainojams laikam bija uztraukums vai rudens saaukstēšanās. Kamēr daktere Logina palīdzēja otrai dalībniecei, raidījuma muzikālā vadītāja Katrīna Tropa arī mani uzreiz pasauca un sadakterēja, lai kaut cik varētu padziedāt. Daktere Logina un otorinolaringologs Dins Sumerags ir izglābuši ļoti daudzus mūziķus kritiskās situācijās.

Taču tagad tādu problēmu man vairs nav, un, kopš man ir Piksītis, ir sajūta, ka viss ir mierīgāk, tā vieglāk, ir kāds mazais zibensnovedējs.

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Psiholoģes ieteikumi, kā palīdzēt bērnam uzsākt bērnudārza un skolas gaitas
1 diena
VE
Veselam.lv
Veselam
9 ģeniālas idejas, ko pagatavot no arbūza
1 diena
VE
Veselam.lv
Veselam
Seko šiem ieteikumiem un nekad vairs neuztraucies par matu veselību
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Ekonomika
VIDEO: Alga līdz pat 10 000 eiro mēnesī. Sludinājumos atklāj, cik strauji uzlekušas algas Latvijā
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Slimnīca nāk klajā ar izmeklēšanā secināto par smagi piekauto krāslavieti, kurš mira slimnīcā
13 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: “Tas ir krājies gadus divus un vairāk.” Ozolnieki lūdz novirzīt lidmašīnu ceļus
7 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš sasniedz pusfinālu
7 stundas
LE
LETA
Dabā
Latvijai tuvojas anticiklona centrs. Jaunākā laika prognoze svētdienai
9 stundas