Veselam
Ārstēšana

Dziedātāja Ieva Sutugova: „Grūti paredzēt, vai uzstājoties mani nemocīs briesmīgas sāpes” 16

Personiskā arhīva foto

Ir rudenīgi vējaina diena. Ar Ievu satiekamies mājīgā kafejnīcā pie karstas tējas krūzes. Viņa, kā vienmēr – pozitīva, enerģiska, smaidīga, atvērta un sirsnīga. Šķiet, citādu viņu nemaz neesam pieraduši redzēt – gan TV ekrānos, gan koncertos. Ieva smaida, smejas un priecājas par dzīvi pat tad, kad neiet viegli – un tas ir viņas trumpis! Tieši tāpēc mums, kas seko līdzi Ievas gaitām, nemaz neienāktu prātā doma, ka jau kopš bērnības talantīgajai dziedātājai periodiski nākas piedzīvot mokošas sāpes. Šobrīd, vienlaicīgi ar grāmatas “Migrēna. Izlaušanās” nākšanu klajā, arī Ieva beidzot ir gatava tā pavisam atklāti runāt par šo slimību, un portālam Veselam.lv sniedzot plašāku ieskatu arī savā aizskatuves dzīvē, kas ne vienmēr ir viegla, bezrūpīga un kontrolējama.

Patiesībā ir pat grūti paredzēt, vai konkrētajā dienā sanāks uzstāties ar labu pašsajūtu, vai arī – mokoties briesmīgās sāpēs. Turklāt nereti Ievai nākas saskarties arī ar neticīgiem acu skatiem un skepsi, pat no skatuves kolēģiem – “Tu taču pirms pāris stundām, guļot uz dīvāna, gandrīz vai miri nost, bet tagad skraidi, it kā nekas nekaitētu. Ko tu mums te fantazē?” Taču, ja zāles laicīgi un veiksmīgi iedarbojas, tā tas patiešām var būt. Kāpēc daļa cilvēku vēl joprojām domā, ka migrēna ir tikai kaprīze un kāda ir patiesā dzīve ar šo slimību – par to sarunā ar Ievu.

– Muzikālās gaitas tev ir ļoti aktīvas. Šī gada sākumā iznāca pirmais solo albums “Stāsti”. Nupat atgriezies no Luksemburgas, kur Lāčplēsa dienā kopā ar Mārtiņu Braunu muzicējāt latviešiem. Tavs ampluā ir arī mazliet roķīgāks, izpaužoties Harija Zariņa 60. gadu jubilejas tūrē, kā arī šobrīd cītīgi gatavojies gadumijas koncertu sērijai “Melodiju serpentīns”. Grūti pat iedomāties – kā to visu iespējams savienot ar migrēnas lēkmēm? Vai migrēna tev ir kopš bērnības?

– Migrēna man sākās ļoti agrā vecumā. Lai gan pirmās lēkmes neatceros, jo biju vēl pavisam maziņa, mamma stāstīja, ka tajā laikā man tika novērotas biežas un stipras galvassāpes, vidēji trīs reizes mēnesī. Tā kā jau kopš trīs gadu vecuma dziedu un no četru gadu vecuma piedalos konkursos – stress, pārdzīvojumi, nepaēšana laikā utt. – tas viss kopā diemžēl pavēra iespēju migrēnai izpausties. Protams, pagāja kāds laiciņš, kamēr nonācām līdz ārsta slēdzienam, ka tā tiešām ir migrēna. Un nu jau pagājuši vismaz 20 gadi, kā šī slimība ir kļuvusi par daļu no manas dzīves. Šobrīd tās ir apmēram četras lēkmes mēnesī, citreiz retāk, citreiz biežāk, un paredzēt tās ir gandrīz neiespējami. Interesanti, ka nevienam citam mūsu ģimenē migrēna nekad nav bijusi.

– Tā kā arī man ir migrēna jau vairāk nekā padsmit gadus, es zinu, cik svarīgi ir izslēgt arī kādas citas – vēl nopietnākas kaites. Vai arī tu esi dzīvojusi bailēs – un ja nu man ir kaut kas ļoti slikts?

– Protams! Pirmo reizi mamma mani veda uz magnētisko rezonansi Rīgā, kad vēl biju maza. Neko sliktu neatrada, man tikai izrakstīja kapsulas, no kurām nebija nekādi uzlabojumi un kuras mana ģimenes ārste nosauca par vecu tantu vēnu zālēm. Tā mēs atgriezāmies pie vecajām metodēm, pamatā lietojot citramonu. Visu bērnību tā arī nodzīvoju. Interesanti, ka tad, kad jau mācījos vidusskolā Rīgā, vienu dienu sāku lasīt grāmatu “P. S. Es tevi mīlu”. Izlasīju tieši vienu rindkopu, momentā aiztaisīju grāmatu ciet, noliku malā un tajā pašā mirklī pierakstījos pie daktera atkal uz magnētisko rezonansi. Tas tāpēc, ka grāmata sākās ar to, ka vīrietis ilgus gadus domājis, ka viņam ir migrēna, bet patiesībā bija smadzeņu audzējs. Ha! Nu bet protams, Ieva! (Smaida un smejas)

Kad saņēmu pārbaužu rezultātus, devos pie ārsta. Dakteris bija kungs gados, ar brillītēm. Sēdējām pie galda, un viņš cītīgi lasīja manas pārbaužu izrakstu lapas. Tad sekoja visai baiss mirklis – viņš lēnām nolika mapi atpakaļ uz galda, noņēma brillītes un smagi nopūtās… Un tad teica: “Nu… Laikam jāsaka, kā ir…” Tajā brīdī mana dzīve vienā sekundes simtdaļā apgriezās kājām gaisā – jau biju norakstījusi domās savas mantas, izdomājusi, kas man būs mugurā, nu, tu jau saproti… Mugura bija slapja, auksta un karsta reizē. Kādu brīdi tā nekustīgi uz viņu skatījos. Sekundes, klusuma pārņemtas, vilkās kā stundas. Un tad dakteris teica: “Nu, nav nekā. Nevaram neko atrast. Tas ir ļoti raksturīgi migrēnas pacientiem. Jums vienkārši jāiemācās ar to sadzīvot. Kā ir, tā jādzīvo”. Pēc tam uz magnētisko rezonansi vairs neesmu bijusi.

Bet uzskatu, ka jebkuram, kuram ir neskaidras izcelsmes galvassāpes, noteikti būtu jādodas pie ārsta, lai pārbaudītu, vai galvassāpēm nav kāds nopietns fizioloģisks iemesls. Šāda veida simptomus nevajadzētu atstāt bez uzraudzības. Esmu pat lasījusi, ka ir veseli septiņi veidi, kā migrēniķiem var sāpēt galva. Man, piemēram, migrēna nekad nav izpaudusies pakauša daļā. Tāpēc katrs gadījums būs īpašs un unikāls. Tajā pašā laikā jāapzinās – ja cilvēkam tiek diagnosticēta migrēna – tā nav kaite, kam var kaut ko ķirurģiski izoperēt un viss būs labi. Nebūs tā, ka tev slimnīcā iedos brīnumtabletīti un pēc tam būsi pilnībā vesels. Tas ir pavisam cits stāsts.

– Migrēna tiek uztverta kā visnotaļ noslēpumaina kaite tieši dēļ tā, ka katram tā var izpausties citādāk. Vai tev ir izdevies atrast medikamentus, kas palīdz tieši tavā gadījumā?

– Ar zālēm nav tik vienkārši, jo, lietojot tās bieži, pamazām sāk veidoties pieradums. Man ir bijis dažādu zāļu periods. Esmu pamēģinājusi arī migrēnas speciālās zāles, bet tās vairs nelietoju. Lai cik traki tas arī neizklausītos, ar medikamentiem ir līdzīgi, kā sekot modei – tu redzi pa TV jaunas tabletes un nopērc pamēģināt, it sevišķi, ja esošās īsti labi vairs nepalīdz. Personīgi man ir ļoti svarīgi notvert pareizo brīdi, līdz kuram jāpaspēj iedzert tablete. Ja zāles ieņemu vēlāk, tad varu dzert tableti pēc tabletes, bet diemžēl nekas nelīdz. Tad tikai jālūdz Dievs, lai varu kaut kā aizmigt, cerot, ka – no rīta pamostoties – sāpes būs atkāpušās.

Un kas tikai nav mēģināts! Kafija ar citrona sulu. 50g stiprais alkohols. Iedomājies to skatu – ienāk kafejnīcā meitene, kas izskatās uz gadiem 14, un prasa – man, lūdzu, Henesiju 50g! (Smejas) Pieļauju, ka skats ir diezgan kolorīts. Ja notrāpu pareizajās minūtēs (vienalga – tableti vai 50g), reizēm – hops! – patiešām atlaiž. Dažreiz palīdz arī espresso. Bet jārēķinās, ka, nākamreiz, darot tieši to pašu, ne vienmēr palīdzēs.

– Kas vēl ietilpst tavā migrēnas simptomu buķetē?

– Visbiežāk man ir arī slikta dūša un vemšana. Kad izvemjos, uz brīdi paliek mazliet vieglāk, ir tāda mini atelpa no sāpēm, un tajā mirklī vismaz varu mēģināt aizmigt. Reizēm izdzeru lielu ūdens glāzi vai lieku pirkstus mutē, lai tikai varētu izvemties. Tāpat migrēnas lēkmes laikā man ir ārprātīgi karsti, ka šķiet, ka uzvārīšos. Reizēm pēc sliktas dūšas turpat vannasistabā arī palieku gulēt uz vēsajām flīzēm. Kopumā man ir migrēna bez auras, bet mani lielākie kairinātāji ir skaņa un gaisma. Un manā profesijā tā taču ir ikdiena! Esmu pamanījusi – pat ja sāpju man vēl nav, bet jūtu, ka kāds gaismas stariņš vai lampa sāk traucēt, saprotu, ka tuvojas migrēna. Un tad gaisma kļūst patiešām neizturama. Sveces liesmiņa tumsā vai kāda maza lāzera gaismiņa – tās patiesībā ir visniknākās. Un tad vēlos tikai klusumu, tumsu un mieru. Ak, jā – vēl arī smaržas ir spēcīgs kairinātājs jeb trigeris, tāpat arī ilga kājās stāvēšana.

– Vai atceries savu ilgāko lēkmi, kad nekas nav palīdzējis?

– Ir bijušas vairākas reizes, kad es jau turu rokās telefonu un grasos zvanīt ātrajai palīdzībai, bet līdz šim savos 26 gados ne reizi neesmu izsaukusi ātros dēļ migrēnas. Vēl nesen man bija viena lēkme, kad nekas nelīdzēja. Atceros, ka no rīta bija pasākums, un tad sāku just (lai gan ir reizes, kad lēkme jau pāris minūtēs aiziet līdz lielajām sāpēm), ka migrēna tā riebīgi un sāpīgi velkas garumā. Iedzēru tableti, pagāja stundas, tad vēl stundas… Biju jau gatava darīt jebko, lai tikai paliktu vieglāk. Ņēmu nākamo tableti, bet arī tā nepalīdzēja. Aizbraucu pēc tam uz laukiem un uzreiz gāju gulēt. No rīta pamostoties, sāpes joprojām nebija mani atstājušas, turpināju mocīties. Tikai pašā vakarā lēnām sāka atlaist. Un, lai gan biju gulējusi visu dienu, pēc lēkmes jutos tik iztukšota, ka saņēmos aiziet tikai mazliet kaut ko uzkost un devos atpakaļ gulēt. Pēc migrēnas es vienmēr jūtos pilnībā izsmelta, it kā nedēļu pēc kārtas būtu krāvusi malku. Tās es mēdzu saukt par “migrēnas paģirām” – kad migrēna palēnām virzās prom… Ja šis mirklis sakrīt ar to, ka ir jābrauc koncertēt, viss notiek tā mazliet pa miglu – es savācu matus, vienalga kā. Uzvelku kaut ko mugurā, vienalga – ko, galvenais, lai būtu ērti. Par kosmētiku varu aizmirst. Lietoju lēcas, arī tās vēl ir jāieliek. Un tad maz pamazām sāku apkopot atlikušos spēkus, lai varētu uzstāties, kas nebūt nav viegli.

Runājot par to, kā es uztveru ārpasauli migrēnas lēkmes laikā, – man ir pilnīgi vienalga, ko citi par mani padomās. Kosmētika un pucēšanās noteikti nav manā migrēnas dienas kārtībā. Un pat tad, ja seja būtu uzkrāsota, tur vienalga varētu redzēt sāpju šausmas. Vēl – kad ir ļoti slikti, man ir ļoti grūti iztaisnot muguru (protams, uz uzstāšanās mirkli es to cenšos no sevis izspiest), esmu visa sažmiegusies. Tāpēc vissliktākais, ko var izdarīt, kad man ir migrēna, pateikt – nu iztaisno taču muguru, pēc kā tu izskaties!

– Ir kādas darbības, no kurām centies izvairīties, jo zini, ka tās tev var izraisīt lēkmi?

– Lai kā man garšotu džins ar toniku, apzinos, ka nedrīkstu jaukt stipro alkoholu kopā ar gāzētiem dzērieniem. Tāpat ikdienā cenšos pasargāt sevi no dažādām spiedienu (nejaukt ar paaugstinātu asinsspiedienu, jo tas man vienmēr ir normā, pat lēkmes laikā) kāpinošām lietām. Piemēram – karsta vanna, vīns, šampanietis, pirts, sporta zāle utt. Lai gan nav tā, ka es neko no tā nedaru, tomēr cenšos ieturēt pēc iespējas lielāku distanci starp šīm darbībām. Arī histēriska spiešanās, dejošana un jebkura cita fiziska slodze, kas noslogo ķermeni, man var izraisīt migrēnas lēkmi. Tāpēc no šādām kombinācijām es labāk izvairos, jo manam organismam tas ir pārāk liels stress.

– Man ir bijis periods, kad es sev nepārtraukti jautāju – kāpēc tieši man ir šī slimība? Vai arī tu esi aizdomājusies par to, kādi varētu būt iemesli?

– Nekad neesmu domājusi – kāpēc tieši man… Un neesmu meklējusi cēloņus. Vairāk esmu interesējusies par to – kādas ir iespējas un ko es varu iesākt, lai man nebūtu jācieš šīs mokas? Reiz kāds puisis-astrologs ieskatījās manā individuālajā astroloģiskajā kartē un norādīja uz to, ka tā ir nervu sistēma, mana pārlieku lielā emocionalitāte, kas ir ļoti ērta un labvēlīga platforma migrēnas izpausmēm. Jā, es patiešām esmu ļoti jūtīga un emocionāla personība, turklāt tas izpaužas dažādos veidos, ne tikai tajā, ka bieži raudu un pārdzīvoju. Es varu arī ātri saniknoties, sadusmoties, sarāties, uzplaiksnīt utt. Mana nervu sistēma patiešām ir ļoti vētraina, kas manu organismu nereti izsit no līdzsvara. Astrologs man tā arī pateica: “Ar sevi ir nemitīgi jāstrādā. Viss, kas ar tevi notiek, ir kā ugunsdzēsēja šļūtene. Ja tu neiemācīsies šo šļūteni turēt, ar lielo spiedienu tā tevi paraus līdzi. Tāpēc tev ir jāiemācās to turēt spēcīgi un pārliecinoši”.

Lai gan emocionalitāte un ugunīgā personība ir viens no lielākajiem trigeriem manā gadījumā, reizēm varu būt pavisam mierīga, atslābusi un ar labu garastāvokli, bet pēkšņi kāds gaismas stars vai kāds cits spēcīgs kairinātājs vienalga paver durvis migrēnas lēkmei. Piemēram, izejot no tumšas telpas gaismā, kur dur acīs saule vai cita veida gaisma un kas liek acu zīlītēm ātrā tempā sašaurināties un paplašināties. Dažreiz lēkme jau 15 minūšu laikā ir klāt. Vai arī klusa kāpņu telpa, kur pēkšņi spalgā balsī sāk riet mazais sunītis. Tie ir tādi kairinātāji, kas liek manam ķermenim un nervu sistēmai būt spriedzē. Tāpat gadās, ka pa nakti mierīgi guļu tumsā, viss ir kārtībā, bet no rīta jau pieceļos ar migrēnu. Tā kā tas ne vienmēr ir paredzami.

– Ja pirms koncerta tev ir sākusies migrēna – ko tu iesāc?

– Ak, Dievs, cik gan koncerti nav bijuši ar migrēnu! Cik tiešraides nav bijušas tādas, ka es guļu, guļu, guļu, un tad man paziņo – Ieva, nākamā dziesma tava! Tad es kaut kā pieceļos, man vēl pieķemmē matus, skatās, vai nav kas nogulēts. Apkopojot pēdējos spēkus, aizeju, nodziedu, atnāku atpakaļ un bezspēkā nokrītu. Nav jau citu variantu! Protams, ir variants neiziet uz skatuves, bet klausītāji gaida un viņiem tas ir notikums. Tāpēc man ir jāizdara viss, kas ir manos spēkos, lai šo pasākumu neizjauktu. Nevēlos pievilt cilvēkus. Man pat ir bijis tā, ka draudzenes pēc uzstāšanās mani apģērbj – ar visu krūšturi, krekliņu, zeķubiksēm, jo es vienkārši esmu atkritusi dīvānā – sāpju nomocīta, gandrīz vai bezsamaņā. Histēriski raudu, jo sāpes ir nežēlīgas, grūti pat aprakstīt. Un katrs elpas vilciens, acs pamirkšķināšana, ikkatra mazākā, pat mikroskopiskākā kustība tikai vēl vairāk šīs sāpes pastiprina.

– Kādas ir tavas lielākās bailes, saistībā ar šo diagnozi?

– Man māsai ir dvīnītes. Vienā reizē, kad viņas auklēju, man bija ārprātīgi stipra migrēna. Viena mazulīte pamodās, sāka raudāt, otra uzreiz arī. Atceros to skatu – sēžu uz lielās vingrošanas bumbas, kas domāta grūtniecēm, uz vienas rokas viena mazā, uz otras otra. Uz bumbas šūpojos, mēģinu viņas nomierināt, bet mazulītes vienalga histēriski kliedz. Un arī es pa vidu raudu un elsodama skaļā balsī saku: “Lūūūdzu, beidziet raudāt. Tantei galviņa sāp”. Un tā mēs visas trīs histēriski raudājām. Pēc šī notikuma es vairāk sāku domāt par to – kā būs, kad man pašai būs bērni? Nebiju aizdomājusies arī par to, kā būs grūtniecības laikā, jo nav ne jausmas – lēkmes samazināsies, pazudīs vai, tieši otrādi – paliks biežākas? Par to, protams, ir bail. Tāpat uztraucošas ir pārdomas – kā es varēšu par mazuli parūpēties brīžos, kad pati mocīšos ārprātīgās sāpēs? Šie jautājumi dažbrīd uzaust prātā, protams. Bet ticu, ka tiksim ar visu galā!

Ir bijušas reizes, kad esmu pārdzīvojusi migrēnu arī bez tabletēm. Bet tas ir neizsakāmi mokoši, ir sajūta, ka tu vienkārši slēdzies ārā no ārprātīgām sāpēm, turklāt nezini, cik ilgi tas vilksies un vai spēsi ar to tikt galā. Un diez vai, ka grūtniecības laikā manai pašsajūtai tas nāktu par labu. Bet, protams, ja nebūs citu iespēju, būs jāiet tam cauri.

– Ņemot vērā, ka daļai sabiedrības joprojām nav izpratnes, kas īsti ir migrēna, vai tev ir nācies sastapties ar neiecietīgu attieksmi no citu cilvēku puses?

– Protams, lielākoties mani redz uz skatuves – smaidīgu, priecīgu, laimīgu, tāpēc vienkārši netic tam, ka man ir kāda nopietna kaite. Taču viņiem nav ne jausmas, ka ir reizes, kad uz skatuves mēdzu uzkāpt ar pašiem pēdējiem spēkiem. Arī Fredijs Merkūrijs iedziedāja “The Show Must Go On” ar pirmo mēģinājumu jeb vienā teikā (mūziķu lietots termins, kad dziesmu ierakstā nodzied tik labi, ka tā nav jāpārraksta – Aut.), iedzerot degvīnu, lai gan tajā brīdī jau bija tuvu nāvei. Tas ir stāsts par gribasspēku un pēdējo resursu apkopošanu, nevis izlikšanos.

Runājot par līdzcilvēku attieksmi, es jau smejos – parasti meitenes stāsta draudzenēm par pirmo randiņu ar puisi. Par pirmo skūpstu. Par pirmo rītu kopā. Bet manā gadījumā pienāk pirmā reize, kad cilvēks redz, ka man ir migrēnas lēkme. Tā ir neatņemama manas būtības sastāvdaļa, ar kuru apkārtējiem vienkārši nākas saskarties – grib viņi to vai nē. Ar kādu jaunu draugu vai draudzeni, darba kolēģi utt. – tas pats. Šajā gadījumā dzimumam nav nozīmes. Vienu dienu, kad man bija kārtējā migrēna un es atcēlu kādu tikšanos, aizdomājos – lai tas cilvēks otrā pusē tev tiešām noticētu un justu līdzi, viņam būtu jāpieredz, kā tas ir, kad es eju cauri šīm ellīgajām sāpēm. Lielākoties cilvēki nezina, ka tajā mirklī, kad man pēkšņi ir sākusies migrēna un ir jāatceļ kādas darīšanas, man ir grūti tīri fiziski noturēt telefonu rokās, ir grūtības uzrakstīt pat īsziņu. Tie, kas ir redzējuši mani lēkmes laikā, zina, kā es elsoju, drebu, trīcu sāpēs, raudu, vemju utt. Un tie arī ir tie, kuri tiešām saprot, kam eju cauri un tic man uz vārda; zina, ka, ja es atceļu tikšanos, tad tam tiešām ir nopietns iemesls. Jo migrēnas laikā ir sajūta, ka tava galva tūlīt uzsprāgs. Viss ir tādās sāpēs, ka tu kliedz, raudi, esi histērijā.

Bija man reiz ļoti spēcīga migrēna, un, kad vienam cilvēkam, kas bija blakus, palūdzu, lai man padod zāles, viņš man jautāja: “Vai tev tiešām tās ir nepieciešamas?” Un tad es tā pavisam godīgi viņam atbildēju: “Tad, kad tev būs šausmīga caureja (jo caureju ir piedzīvojis gandrīz katrs no mums un zina, kā tas ir), es aiztaisīšu ciet tualetes durvis un teikšu – vai tev tiešām vajag uz tualeti? Viss taču ir tavā galvā! Sāc ar sevi!” Viegli ir to pateikt, bet gandrīz neiespējami – izdarīt, kad pats ej tam cauri.

– Migrēna ir trešais lielākais darba nespējas izraisītājs pasaulē vecumā līdz 50 gadiem. Vai arī tev ir nācies pielāgot savu darba grafiku, ņemot vērā slimības izpausmes?

– Šobrīd strādāju darbiņu, kas ir divas reizes nedēļā, vakaros. Vadu vokālo ansambli. Kādu laiku pastrādāju arī mūzikas skolā, kur darba grafiks bija pilna darba diena trīs reizes nedēļā. Bet, tā kā man, pat vadot ansamblīti divreiz nedēļā, ne vienmēr sanāk ierasties, jo reizēm mokos ar migrēnu, ātri vien sapratu, ka tāds pilnas slodzes darbs man noteikti neder. Tāpēc esmu priecīga, ka otra skolotāja, kas vada vokālo ansamblīti, ir mana draudzene, un vajadzības gadījumā viņa var mani aizvietot. Jā, tādos gadījumos es nevis tik daudz stresoju par notiekošo, bet gan vienkārši uzreiz sāku domāt, meklēt variantus – ko tad, ja nu… Tādējādi migrēna, protams, ievieš savas korekcijas ikdienā.

– Kādi būtu tavi pamatieteikumi citiem, kas cieš no migrēnas?

– Pirmkārt – noteikti dzeriet ļoti daudz ūdens! Lai kaut nedaudz skalotu ārā to visu ķīmisko zāļu saturu. Šo es vienmēr saku arī pati sev un iespēju robežās cenšos ievērot. Un, otrkārt – pirms zāļu lietošanas, it sevišķi, ja tas ir no paša rīta un vēl nav paēstas brokastis – kaut ko noteikti vajadzētu ieēst, kaut vai jogurtu, bet labāk jau kādu veselīgu putriņu. Tas tāpēc, lai kuņģī dabiskā veidā paspētu izveidoties tāds kā apvalciņš, kas kaut mazliet, bet tomēr – aizsargātu no zālēm kuņģa gļotādas sieniņas.
Kāpēc to saku? Jo arī man pašai nākas ciest no komplikācijām, kas rodas no biežās medikamentu lietošanas. Nu jau pirms kāda laika man atklāja gastrītu, un periodiski asu sāpju dēļ, kas vērojamas kuņģī, nākas paciemoties arī slimnīcā. Tāpat arī aknām un nierēm ir milzīga pārslodze dēļ bieži lietotajiem ķīmiskajiem medikamentiem. Tāpēc sevi ir kaut nedaudz jāpasaudzē, lai gan lielo sāpju dēļ tas nemaz nav tik vienkārši. Turklāt man ļoti garšo asi, sāļi un pikanti ēdieni.

– Sanāk, ka mums, kuriem ir migrēna, sevi ir ļoti jāierobežo?

– Jā un nē. Zāles man gandrīz vienmēr somiņā ir līdzi. Bet nav tā, ka tikai tāpēc, ka man varētu būt migrēna, es sev daudz ko aizliedzu. Ja ir kas tāds, ko man ļoti gribas, es mīlu sevi palutināt. Piemēram, tikko izlecu ar gumiju pirmo reizi mūžā. Un – jēēē – man pēc tam nemaz nebija migrēnas! Arī, runājot par ballītēm – es tomēr cenšos sev neaizliegt priecāties par dzīvi. Paņemšu līdzi zāles un vajadzības gadījumā iedzeršu. Dzīve taču ir tik ļoti īsa! To vajag baudīt!

Nesaprotu arī viedokli, ka migrēna ir jāizcieš bez zālēm. Jā, protams, zāles nav veselībai labvēlīgas, taču saprotiet arī mani – es nevēlos sevi regulāri pakļaut tik nenormālām sāpēm un mokām. Esmu baudu cilvēks. Man patīk visu izbaudīt – ēdienu, vīnu, ūdeņus, pirtis, dejas. Un reizēm es patiešām sev neko neaizliedzu, lai gan zinu, ka iespējamība, ka sāksies migrēna, būs ļoti liela. Paskat – mēs šodien sēžam, runājamies, dzeram tēju, dzīve ir skaista! Jo mums šodien nav galvassāpju! (Pasmaida) Un šādu dienu dēļ ir vērts dzīvot un priecāties par to!

– Esi ar šo slimību sadraudzējusies?

– Pēdējā laikā patiešām esmu atskārtusi, ka ar migrēnu esmu tā pamatīgi sadzīvojusi. Tik tālu, ka nemaz vairs nemeklēju kādas jaunas metodes un neatsaucos uz aicinājumiem – pamēģini to, pamēģini šito. Varbūt vajadzētu, nezinu. Savā ziņā esmu šo slimību pieņēmusi. Vienreiz paklausīju ieteikumam un pāris reizes apmeklēju jogas nodarbības. Nepatika, negribu vairs. Jo arī fiziskā pārslodze, karstums un statiskie vingrojumi var būt kā trigeris. Tātad arī joga tomēr neder visiem. Un tad vēl tie dakteru paredzējumi: tas varētu mainīties, pāriet tad, kad sāksies mēnešreizes… Kad šis posms jau bija garām, nākamais teksts, ko dzirdēju – varētu mainīties, kad būs bērni. Un tad menopauze. Un tā visu laiku… Pēc savas pieredzes gan saprotu, ka pastāv ļoti minimāls procents, ka tas tiešām mainīsies. Un es varu tikai palikt pie savas sadzīvošanas.

– Kad pirms intervijas komunicējām, ieminējies, ka tev nav ne jausmas, vai maz būtu saņēmusies un no tevis nāktu iniciatīva pastāstīt par savu migrēnas stāstu, ja nupat nebūtu iznākusi grāmata “Migrēna. Izlaušanās”. Kā tieši šī grāmata tevi iedvesmoja?

– Esmu pārliecināta, ka par šo slimību ir jāinformē pēc iespējas vairāk cilvēku. Un šī ir brīnišķīga grāmata, kas palīdz mums – tiem, kam ir migrēna – justies daudz saprastākiem. Jo, lai gan ģimene un tuvinieki zina, ka tu ej cauri kam mokošam, bet, ja cilvēks pats uz savas ādas nav to piedzīvojis, ir ļoti grūti to visu tā līdz galam izprast – gan fiziskos, gan psiholoģiskos aspektus. Šī grāmata sniedz tik ļoti precīzu un padziļinātu migrēnas cilvēka portretu un sniedz ieskatu tajā, kam mēs patiesībā ejam cauri. Lasītājs tiešām var paļauties uz to, kas šajā grāmatā ir rakstīts, kā nekā – arī pašai autorei jau kopš bērnības nākas ciest no migrēnas. Pat tiem, kuriem nav ne jausmas, kas ir migrēna un kā tā izpaužas – šī grāmata sniegs lielisku ieskatu! Tā būs ļoti noderīga arī migrēnas skartā cilvēka ģimenei, radiniekiem, draugiem un kolēģiem, tāpat arī tiem, kuri cieš no jebkuras citas hroniskas kaites un/vai galvassāpēm. Dažreiz es patiešām spēcīgi aizdegos par to, ka vēl joprojām liela daļa cilvēku uzskata, ka migrēna ir kaprīze un ka tās taču ir tikai parastas galvassāpes, kas piemeklē gandrīz ikkatru no mums. Ja kādam patiešām šķiet, ka migrēna ir tikai tāda izdomāta dāmu kaprīze, tad šo grāmatu “Migrēna. Izlaušanās” noteikti ir jāizlasa!

Vienā brīdī, lasot grāmatu, bija pat tāda sajūta, ka grāmatas galvenā varone ir kāda mana ārzemju draudzene, kura ļoti interesantā veidā un izsmeļoši stāsta, kā viņai dzīvojas ar migrēnu… Lasu, un vienā brīdī pat bija tāda sajūta, ka gribas viņai atbildēt. Ņemot vērā, ka nemaz tik bieži negadās, ka satieku cilvēku, kurš iet cauri kam līdzīgam un kurš reāli cieš no šīs slimības, es sapratu, ka tas būtu neizsakāmi vērtīgi – aprunāties ar citiem migrēniķiem, dalīties savos stāstos un apmainīties pieredzēm… Tāpēc ar prieku iesaistīšos kādā no migrēnas atbalsta grupiņām!

Aicinām uz tikšanos – ja arī tev ir migrēnas pieredze, vienalga – kāda, un tu vēlies neoficiālā gaisotnē pie tējas tases vienkārši atklāti parunāties, dalīties ar savu pieredzi un uzklausīt citu stāstus, tādējādi beidzot sajūtot to, ka neesi ar šo mokošo problēmu viens, piesakies! Ir tik noderīgi beidzot satikt arī citus “savējos”, nesastopoties ar skepsi, neiecietību un neizpratni.

Ja arī tu vēlies apmeklēt šādu bezmaksas migrēniķu satikšanos, kur viena no dalībniecēm būtu arī Ieva Sutugova, raksti mums uz: [email protected]

LA.lv