Veselam
Netradicionāli

Mūsu dzimtu vajā lāsts, palīdziet! Dzimtas lāsts – realitāte vai mīts 16

Foto-Valery Sidelnykov/Shutterstock

Vai mūsdienās var runāt par jēdzienu “dzimtas lāsts”? Kas ar to jāsaprot? Kādi ir “dzimtas lāsta” cēloņi? Ko var (nevar) darīt, lai no tā izvairītos, atbrīvotos? Vai ir kādas formulas – reliģiskas, maģiskas, senajās zintīs balstītas – vai darbības, kā to paveikt? Ko savas (savas ģimenes, dzimtas) enerģētiskās telpas attīrīšanai varam darīt mēs paši? Sevišķi tagad, enerģētiski spēcīgajā vasaras saulgriežu laikā?

Mēdz teikt – kroplam kokam nevar izaugt taisnas atvases. Vai arī – cik savādi, auga taisns koks, pēkšņi kaut kas sametās un stumbrs sāka vērpties. Mēdz teikt – ābols no ābeles tālu nekrīt, ar to domājot bērnu līdzību vecākiem. Vai arī – to jau varēja sagaidīt…

Laicīgā, garīgā, ezoterā un okultā pasaule tepat, vienuviet, bet tai pa vidu, izbijies un apmulsis – cilvēks, cīnoties ar ikdienu un brīžam svētās dusmās kliedzot uz debesīm: “Par ko manai dzimtai šādi likteņa pārbaudījumi, ko mēs esam nodarījuši? Kurš mūs ir nolādējis?”

Mūsdienu materiālistiskajā, augsto tehnoloģiju pasaulē piesaukt lāstus, ļaunu aci, noskaušanu, pieburšanu, aizvilšanu vai tamlīdzīgas lietas šķiet it kā neiederīgi. Tajā pašā laikā – arvien straujāk pieaug nelaimīgu, izmisušu, vīlušos, ar sevi un citiem neapmierinātu cilvēku skaits, kuri, cenšoties atgūt līdzsvaru, glābiņu meklē reliģijā, mistikā, psihoanalītiķa kabinetā, un, lai cik dīvaini, visās vietās izskan viens un tas pats – “mūsu dzimtu vajā lāsts, palīdziet!”

Dusmu vārdi

Agri miruši vecāki vai tuvinieki, vairāku radinieku nāve īsā laika posmā, dzimtas vīriešu vai sieviešu traģiska nāve, pašnāvības, alkoholisms, narkomānija, noziedzība, vardarbība ģimenē, melnās strīpas, katastrofas, ugunsnelaimes, trūkums, mantotas fiziskas vai garīgas slimības, ārstu nespēja noteikt diagnozi, laulāto neuzticība, patoloģiska greizsirdība, šķiršanās, vientuļās mātes, neauglība, daudz mirušu, fiziski un garīgi kroplu bērnu… Šādi pārbaudījumi spēj iedragāt visstiprākā un loģiskākā cilvēka pasaules uztveri un veselo saprātu, un, ja vēl līdzi nāk “dzimtas leģenda” – baiss stāsts, un scenārijam ir tendence atkārtoties… “Pūt, vējiņi!”, “Likteņa līdumnieki”, “Vilkaču mantiniece”, “Bāskervilu suns”, “Kenediju dzimtas lāsts”… Viss sākas ar vārdu – gan labu, gan ļaunu.

Kaut tu… kāju salauztu, nosprāgtu, ālavās paliktu, slīkstot dzert prasītu, dzīvs sapūtu! Ka tevi tukšā! Tu degdams nesadegsi un slīkdams nenoslīksi. Un, kad tu mirsi, tev līdzās nebūs neviena, kas padod ūdens krūzīti… Tavas acis būs sausas no asarām, kad būsi visus aprakusi. Tavi bērni par to maksās līdz septītajam augumam. Visu, kas vēlēts, pašam simtreiz atpakaļ!

Baisi novēlējumi, nebūt ne visi attiecināmi uz ātrās dusmās izmestiem vārdiem, ko pasaka un aizmirst. Ezoteriķi apgalvo – spontāns niknums, ilgstošs aizvainojums, pāridarījums vai netaisnība, kas nav izlīdzināta, no “karstā dusmu stāvokļa” pāriet “aukstā naidā” un rada tumšu negatīvās enerģijas sabiezējumu, ārkārtīgi jaudīgu un iznīcinošu. Tā, piemēram, kaut tu kaklu nolauztu! – var transformēties par – kaut jūs visi iznīktu! Nenoliedzami, šādi lāsta vārdi var iedarboties graujoši – psiholoģiski, emocionāli un pat fiziski (psihosomatiski), iespaidojot veselību.

Lādēšana / lāsta likšana zināma kopš cilvēces pirmsākumiem. Pamatmērķis – apturēt, izolēt, iznīcināt nevēlamo personu. To praktizē arī dažādas reliģijas, veicot izslēgšanas rituālu; senatnē līdz ar izslēgšanu cilvēkam tika uzlikts baznīcas lāsts, automātiski raisot līdzcilvēku nievas, novēršanos un nolādētās personas (un dzimtas) izstumšanu no kopienas, nereti nolemjot to nāvei / iznīcībai.

“Mums patīk iepīt mistiku vienkāršās lietās,” saka rakstniece Monika Zīle. “Ir dzimtas, kur pārmantojas slimības, uzņēmība pret kaut ko, biežāk nekā citās notiek nelaimes gadījumi. Tā gadās. Mainās paaudzes, vienas dzimtas kļūst lielākas, citas izzūd… Vai tāpēc uzreiz lāsts?”

Dzimtas lāsts

Atvilts līgavainis / līgava, nogalināts tuvinieks, nozagts bērns, krāpšana, izputināšana, nodevība, tuvinieku noliegšana, netaisni sodi, cilvēku, dzīvnieku un dzīvās dabas bendēšana, skaudība un nenovīdība veiksmes, laimes vai rocības dēļ – iemeslu lāstam nekad nav trūcis. Un kādā brīdī kaut kas patiešām notiek, varbūt pat atkārtojas. Un ieslēdzas programma “dzimtas lāsts” līdz ar apgalvojumiem – tas ir mūžīgs, jo tiek pārmantots pa visu dzimtas koku, nav atsaucams un beigsies reizē ar pašu dzimtu…

Vārds (lāsts, nolādējums) ir energoinformatīva iedarbība uz cilvēku ar mērķi sasniegt negatīvu rezultātu, proti, kaitēt. No karmiskā skatpunkta, nolādot lādētājs transformē savu karmu, liekot nolādētajai dzimtai atstrādāt paša parādus. Protams, ne visas dzimtas iznīkst, nereti visspēcīgāko triecienu saņēmušais mirst, neatstājot pēcnācējus, kamēr pārējiem tiek pārvaramas nepatikšanas.

Valters Korālis, mācītājs brīvticībnieks: “Dzimtas grēka un kolektīvā ļaunuma nesējas ir asinis. Modernais hinduisms arvien vairāk runā ne vien par personisku, bet par kolektīvu cēloņsekas (karmas) esamību. Tas nozīmē arī dzimtas un tautas atbildību. Piemēram, latviešu Ļeņina sargāšanai un dalībai Krievijas revolūcijā augļi ir negatīvi. Līdzīgi ar dzimtu vai visas tautas atbildību pie nodevības izvešanās un represijās. Šodien redzam – tauta izmirst un asimilējas citur.”

Ezoteriķi apgalvo – seku ziņā lāsts (nolādamā cilvēka pieslēgšana vampīriskai energobūtībai) ir briesmīgākais maģiskā uzbrukuma līdzeklis, jo īsā laikā pilnībā visos līmeņos iznīcina konkrēto cilvēku un negatīvi atsaucas uz tuviniekiem, īpaši bērniem. Maģiski nolādēts cilvēks it kā zaudē sevi, viņa pašsaglabāšanās instinkts iemieg, zūd sajēga par morāli un ētiku, viņš kļūst bīstams sev un citiem. Šādu dzimtu bērniem raksturīgas fiziskas un psihiskas īpatnības. Nereti viņiem esot t. s. miroņa skatiens (glāžainas acis). Nolādētās dzimtas bieži izbeidzoties, nesasniegušas septīto paaudzi.

No kā tas atkarīgs (lādētāja spējas, vārdu spēks?), un vai tas ir maināms (atvirzāms, iznīcināms)? Viss atkarīgs no ietekmējamā cilvēka stāvokļa. Jo labilāka psihe un trauslāka veselība, jo vieglāks upuris. Jo nobriedušāka, viedāka personība, jo grūtāk tai ko padarīt.

Ticēt vai ne? Meklēt!

Akli noticot “dzimtas lāstam” un necenšoties noskaidrot patiesību, pat nemēģinot izlabot senču pagātnē pieļautās kļūdas, mēs turpinām skriet pa apli – iekšpusē. Lai gan varētu kustēties pa spirāli, apmetot loku un paceļoties augstāk attīstībā. Tālab dzimtas vēstures izpratne ir tiešā korelācijā ar notikumos iesaistīto personu intelektu un sirdsgudrību. Jo cilvēcīgāks, zinīgāks un dziļāks cilvēks, jo vieglāk pie viņa atnāk informācija. Jo primitīvāks, arogantāks un kompleksaināks, jo izjūtas nepatīkamākas, tracinošākas un pašam nepieņemamākas. Jo tikai tas, kurš spēj apjaust paša pieredzes trūkumu (tēvu kļūdu atkārtošana nav lāsts, bet infantilisms), spēs spert nākamo soli – saskatīt un saprast, kur klūdījušies senči, un pats tā nedarīt. Toties spītīga realitātes ignorēšana radīs nākamās neveiksmes, ko atkal piedēvēs lāstam. Lāsts kļūst par realitāti tikai tad, ja tam tic.

Psihologu pozīcija: no akadēmiskās psiholoģijas viedokļa jēdziens “dzimtas lāsts” pielīdzināms mītam, tā vietā jārunā par vērtībām, pārliecību, atbildību par savu dzīvi; no klasiskās psiholoģijas viedokļa tā ir nevēlēšanās uzņemties atbildību, bet no ģimenes sistēmu viedokļa – dzimtas jeb vecāku spoguļu scenārijs, proti, uzvedības modeļi un uzskati, kas tiek nodoti no paaudzes paaudzē.

Risinājums slēpjas pagātnē

Dzimtu pētnieku viedoklis ir vēl pragmatiskāks – viss slēpjas pagātnē. Analizējot “dzimtas lāstus”, pirmais un galvenais – apzināt savus senčus un izpētīt dzimtas koku. Ja tāda nav – uzzīmēt. Saprotot, ka mēs šodien un mūsu senči vakar esam viens un tas pats, atrodot sākumu un izprotot, kas un kāpēc noticis, nākamais solis – izlīdzināšanās rituāls, lūdzot piedošanu tiem, kam nodarīts pāri, pabeidzot senču nepabeigtos darbus, piedodot viņu kļūdas un klupienus, un aicinot neliegt palīdzību dzimtas turpmākās nākotnes sakārtošanai.

Dzimtu pētīt var katrs pats, var meklēt privātdetektīva vai vēsturnieka palīdzību un var iedziļināties arī t. s. Helingera metodē – sistēmā, kas ļauj izpētīt savu dzimtu dziļāk un pamatīgāk, izmantojot sistēmisko sakārtojumu metodi un risinot problēmsituācijas.

Vienkārša matemātika – runājot par bibliskajām “septiņām paaudzēm”, ar to saprot divus vecākus, četrus vecvec–, astoņus vecvecvec– … – pavisam 256 cilvēkus. Ja dzimtas enerģija ir vesela, tas ir milzīgs spēks. Tieši tāpat, ja tā ir slima. Ikviena dzimta ir enerģētiski vienota dvēseļu sistēma, kur mainās tikai miesiskie veidoli, un ikvienas dvēseles uzdevums savā laicīgās dzīves laikā – darīt labu, izlabot priekšgājēju kļūdas un atbrīvot pēctečus no nelaimēm.

Kā vienu no nopietnākajām problēmām dzimtas likteņu novirzēs pētnieki min vērtību un dzimtas hierarhijas sabrukumu: bērni atsakās no vecākiem, nerespektē tos, vecāki atsakās no bērniem, nogalina nedzimušos (koks bez saknēm nokalst). Tēvs – radošums, iedvesma, spēja būt patiesam, emocionalitāte. Māte – loģika, veiksme, karjera, finanses. Mēs spoguļojam savus vecākus tālāk savā dzīvē, zemapziņā atkārtojot viņu programmu. Kamēr no tās tiek ņemts tikai labais, viss ir labi, taču, ieslēdzoties naidam pret kādu no vecākiem, tiek sagrauta paša dzīve.

Dace Priede, režisore un mācītāja p. i.: “Ticu, ka lāsti pastāv. Ja vien cilvēks tiem ļaujas. Bet – lāstu var arī izdomāt, lai sevi attaisnotu. Atnāk pie manis sieviete – viņai lāsts uzlikts, nekādi nevar apprecēties, visi vīrieši aiziet. Bet lāsta nav. Ir vienkārši nespēja pieņemt otru, komandējošs raksturs. Teicu – atradīsi padevīgu vīrelīti, apprecēsies. Nē, padevīgos nevajag! Tas pats sakāms par dzērāju sievām – trīs, četri vīri, visi dzērāji, bet lāsta nav, ir līdzatkarība.”

Noņemt lāstu

Vai tas iespējams? Principā – jā. Tam piekrīt gan ezoteriķi un psihologi, gan dzimtu pētnieki un baznīcas pārstāvji. Te vietā atgādinājums – “lāsts ir verbāla energoapmaiņas programma”, ar vārdu uzlikta un aktivizēta, ar vārdu noņemta jeb neitralizēta. Rezultāts atkarīgs no ticības.

Vēsturiski lāsta noņemšanas rituāli bijuši (un ir) ļoti dažādi – vārdiskās formulas (buramvārdi, spēka vārdi), nožēla, lūgšanās par saviem grēkiem, piedošanas lūgšana pāridarījuma upuriem, ekskorcisma ceremonijas, hipnoze “atgriešanās pagātnē”. Dziednieki, zintnieki, karmas tīrītāji strādā ar enerģijām un stihijām. Katoļi praktizē aizlūgumus un dziedājumus par dzimtas sakņu dziedināšanu, pareizticīgie liek svecītes. Kā aizsardzības mantra bieži tiek praktizēta Tēvreize.

Dārta Tērauds, dziedniece: “Dzimtas lāsts – 90 procentos gadījumu, kad pie manis vēršas klienti ar lūgumu palīdzēt, jo viņiem uzlikts lāsts, ir disfunkcionālas ģimenes, kur tiek atkārtota iegūtā programma, kuras izpausmes atgādina lāstu (“bezlaulības vainags” ir līdzatkarība no vecākiem un nespēja saraut nabassaiti). Lāsts nozīmē – ar melnās maģijas palīdzību iejaukties otra liktenī, iekodējot nelaimes nesošu programmu. Taču īsto licēju, zinātāju ir ļoti maz. Kā palīdzēt? Katram dziedniekam savs stils. Gadu gaitā esmu izstrādājusi programmu, kurā ietilpst NLP, psihosomatika, lūgšanas, vārdošana, akmeņi, fitoterapija, ēteriskās eļļas. Īsto lāstu noņemšanai jāveic rituāli, ko pārzina tikai profesionāļi. Pēc tāda obligāti jādodas uz baznīcu, jāpasūta sev aizlūgums uz 40 dienām, kā arī jālūdz svētajiem palīdzēt un pasargāt.”

REĀLI STĀSTI

Nodevības cena

Padomju okupācijas un kara gados kāda sieviete kļuva par iemeslu citas sievietes un pati sava vīra bojāejai, vēlāk apprecot iespējamo vainīgo. Bojāejai nolemtā nolādēja abus nodevējus un to pēcnācējus. Nevienam no nolādētās sievietes trim bērniem nebija laimīga un stabila ģimenes dzīve, tādas nav arī viņu bērniem un bērnubērniem – civillaulības, pamesti bērni, sānsoļi, nemitīgi konflikti.

Visi aiziet jauni

Pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Vidzemes pusē bagātu saimnieku dēls apprecēja meiteni, kuru nevēlējās viņa vecāki un ienīda cita – tā, kurai viņš bija sagrozījis galvu. Mātes naidpilnie vārdi līdz ar pieviltās līgavas lāstu aizsāka pašnāvību vilni – neviens dzimtas vīrietis nenodzīvo līdz pusmūžam, visi aiziet jauni; pat ja paspēj nodibināt ģimeni un piedzimst dēls, scenārijs atkārtojas…

Pretī iznīcībai

Pirms Pirmā pasaules kara bez vecākiem augušai meitenei kāzu priekšvakarā nogalināja līgavaini. Slepkava bija viņas atraidītais pielūdzējs, kam palīdzēja divas līgavaiņa māsas, kuras nevēlējās savā smalkajā ģimenē “ubadzi nez no kurienes”. Meitene izdarīja pašnāvību, pirms tam nolādot abas dzimtas – tās visās paaudzēs vajās traģiskas nāves, līdz… Dzimtas ir iznīkušas.

Psihologu viedokļi:

Ilze Brigita Veitnere, klīniskā psiholoģe:

“Vieglāk novelt vainu uz “lāstu”, nevis uzņemties atbildību. Esmu pārliecināta, ka pastāv labo / slikto darbu nezūdamības likums – gan labais, gan sliktais kā bumerangs atgriežas pie darītāja. Lāsts iegūst dzīvotspēju tikai brīdī, kad mēs tam noticam. Jo vairāk par to domājam, jo tas pieaug spēkā. Negatīvas domas pievelk negatīvus darbus un attieksmi. Manā pieredzē ir vairākas krimināllietas, kurās veiksmīgi darboņi izmantojuši ticību lāstam, izkrāpjot lielas naudas no lētticīgajiem.

Lai saprastu, “kāpēc ar mums tā notiek”, svarīgi saprast, “izrakt” dzimtas saknes, atrast to “melno avi”, kas sabojājusi mūsu karmu. Ko darīt? Vispirms izvilkt skeletus no skapjiem, jo saules gaismā tie zaudē spēku. Apzināti mainīt dzīvi pozitīvo vērtību virzienā. Kopt un saudzēt dzimtas saites, atbalstīt vienam otru, mācīties priecāties par otra veiksmēm un atbalstīt neveiksmēs, un galvenais – neskaust otra veiksmes. Tur mums ļoti noderētu ebreju tautas tikumi, kur galvenais – atbalstīt otru tautas brāli, vienalga, vai tas ir tavs radinieks vai ne. Darīt labu nesavtīgi, tā, kā to dara dienvidu tautas, – “izdari labu darbu un iemet arikā”.

Gundega Kozlova, psiholoģe, psihodrāmas psihoterapeite:

Piedāvāju “dzimtas lāsts” vietā domāt “dzimtas stāsts”. Šāds jēdziens ir plašāks un emocionāli neitrālāks, skatījuma fokuss – objektīvāks: skatoties uz vienu zvaigzni, var ieraudzīt visu zvaigznāju vai pat sevi. Lai saprastu, kas notiek dzimtas kodolā, “asī”, kas stiepjas cauri gadsimtiem, nepietiek ar skolas zināšanām, jāapzinās sava vieta dzimtā. Diez vai ir tik precīzas zinātniskas metodes, kas objektīvi var izmērīt lāsta esamību vai neesamību paaudžu pēctecībā.

Ieraudzīt šķērsgriezumā dzimtas asinsriti, atveseļot no hroniskiem, gadsimtu ilgušiem iekaisumiem, iztīrīt sastrutojušos perēkļus tā, lai nākamo paaudžu mātes piens būtu piepildīts ar to senču dzīvesziņu, kas rada, dod spēku un mīlestību, ir katra pēcteča uzdevums. Mājas darbs, kura izpildīšanai, iespējams, ar vienu dzīvi var nepietikt.

Jāsāk ar sevi – tāpat kā mazgājam savu miesu, izmazgāt savu dzīvi. Viens veids, kā to darīt, ir psihoterapija: apzināties savu neapzināto iekšpasauli, izgaismot ēnas pusi, izsāpēt un sadziedēt sen radītās dvēseles rētas, pieņemt sevi un, ar pilnu krūti elpojot, izdzīvot katru dzīves mirkli.

Ļaujoties stāstiem par dzimtas lāstu, mēs iekaļam akmenī savu bērnu dzīves. Sastindzinām to, kam jābūt dzīvam! Ne velti saka – nedrīkst skatīties atpakaļ, var par akmeni pārvērsties. Ja cilvēks notic, ka dzimtas lāsts ir viņa zārka vāks, nekas cits neatliek kā iegādāt mūžamāju un gulties iekšā; gan jau nāve garām nepaies…

Ja mēs savus “likteņa sitienus” neizsāpam un neizrisinām, bet apspiežam un norokam sirds stūrītī, aizmūrējot ar akmeņiem, tad bērniem un mazbērniem sarūpējam “lāsta” mantojumu. Nākamās paaudzes tā vietā, lai dzīvotu savu laimi, dzīvos mūsu sāpi… Varbūt tas arī ir tas lāsts? Varbūt mums joprojām sāp tēvtēvu neizsāpētais, neatrisinātais?

Iedomāsimies ozolu, tādu lielu un senu, gandrīz nokaltušu, kura saknē ir uzdīgusi zīle. Zīles asniņš ir ļoti trausls, lai izaugtu, tam jāizlaužas cauri vecā koka saknei. Kokam izdodas atvases dzīt, nekaitējot vecajam. Vai cilvēkam arī?

Savas ģimenes, dzimtas enerģētiskās telpas attīrīšanai, īpaši šobrīd, saulgriežu laikā:

1. Tikt skaidrībā ar savu dzimtu, tās melnajiem / baltajiem plankumiem un skeletiem.

2. Pagodināt senčus 3–4 paaudzēs – apciemot ar ziediem un mīļiem vārdiem; sakopt viņu atdusas vietas (ziedi, sveces, uzrunāšana vārdos).

3. Veikt mājas ģenerāltīrīšanu – ar ūdeni, sāli, kadiķa zariņiem, vīraku, svētītām svecēm. Daudz augu, ziedu un dzīvas uguns.

4. Atrast pašiem savu ģimenes / dzimtas spēka dziesmu un dziedāt to ikreiz, kad nepieciešama palīdzīga enerģija.

5. Turēt tīru savu fizisko ķermeni, vingrināt garu un barot dvēseli.

Un atcerēties: brīdis, kad šķiet – viss beidzies, nozīmē jaunu sākumu.

LA.lv