Veselam
Ārstēšana

Dzīve kā no nulles punkta pēc vēža atklāšanas. Ivetas Biezās spēka stāsts 16

Foto – Baiba Tarziera

Sākums – negaidīti straujš

Ilona Noriete, speciāli Veselam.lv

Vēl līdz šī gada maija beigām ikšķiliete Iveta Biezā dzīvoja kā ierasts. Audzināja divpadsmit un deviņus gadus vecās meitas, savukārt savā darbavietā – elektronikas ražošanas uzņēmumā „HansaMatrix” – vadīja 40 cilvēku ražošanas grupu. Un sievietei nebija pat ne mazākās nojausmas, ka viņas organismā ieperinājies olnīcu vēzis, turklāt, ka tas jau ir ceturtajā stadijā.

Kopš brīža, kad Iveta uzzināja šo šaušalīgo diagnozi, viņas dzīve apgriezās ar kājām gaisā. Iveta uzskata, ka tieši tajā brīdī viņai bija jāpieņem lēmums savu dzīvi sākt kā no baltas lapas un atskārst, ka nekad vairs nebūs kā iepriekš.

Pēc veiktās operācijas un izietā ķīmijterapijas kursa Iveta ir apņēmības pilna cīnīties par savu veselību. Un viņai ir plāns, ko un kā viņa turpmāk darīs.

„Maija beigas,” savu stāstījumu sāk Iveta. „Es kā vienmēr dodos uz darbu. Te sāk parādīties pirmie simptomi. Tie ir tādi, ka es tos varu norakstīt uz kaut ko citu. Piemēram, dziļāks klepus un sekla elpa. Bet es strādāju ražošanā, ārā jau karsts, un mums ir kondicionētais gaiss, iekšā vēss. Skaidra bilde, ka sākusies saaukstēšanās vai kaut kas tamlīdzīgs. Un brīžam spiež arī vēderu, tāda sajūta, it kā būtu stāvoklī. Bet es to norakstu uz vēdera vīrusu, jo iepriekšējā dienā viens no maniem padotajiem bija palicis mājās tieši tādā sakarībā. Un tā es no pirmdienas līdz ceturtdienai ar visādiem maziem simptomiem, ko es pamanu, staigāju uz darbu. Trešdienas vakarā man parādās temperatūra. Un tad es domāju – tas tiešām ir vēdera vīruss, ja jau arī to vēderu spiež. Tā es turpinu – no rīta temperatūras nav, eju uz darbu. Vakarā atkal temperatūra.

Piektdien biju sataisījusies uz darbu, bet kaut kā iekšējā balss teica, ka labāk aiziet līdz ģimenes ārstam, nekā uz darbu. Tā teikt, lai tomēr pārbauda. Nekas nenotiks, ja nedaudz vēlāk ieradīšos darbā. Galu galā sestdiena, svētdiena priekšā, ar temperatūru negribas jokot.

Tā es aizgāju pie savas fantastiskās ģimenes ārstes – viņa mani pārbaudīja un aizsūtīja uz Gaiļezera slimnīcu veikt nepieciešamos izmeklējumus. Teica – tas jādara tūlīt un tagad. Tā arī aizbraucu uz slimnīcu – tādā skaistā kleitiņā, augstpapēžu kurpēs.

Gaiļezerā es jutos nedaudz savādāk. Tur visapkārt patiešām slimi cilvēki, es taču neesmu slima – tūlīt atradīs, kas par vainu, braukšu mājās! Tā es visu dienu nodzīvojos pa slimnīcu, man veica dažādus izmeklējumus un atrada jaunveidojumu olnīcā. Kamēr diagnoze nav apstiprināta, es to uztvēru mierīgi, bet rekomendācijas neignorēju. Ārsti teica, ka man ir jaunveidojums. Konkrēti, vai tas ir vēzis, man neko nebilda. Bet kaut kas tas ir. Rekomendēja ģimenes ārsta uzraudzību un vizīti pie onkoginekologa. Gan ar trim izsaukuma zīmēm.

Mani izbrīnīja, ka uzreiz nesūtīja pie onkoginekologa, bet vienkārši palaida mājās. Nez kāpēc sapratu, ka ar mani kaut kas ļoti ļoti nav kārtībā. Ļaundabīgs vai labdabīgs, visādas domas. Ko tagad darīt, īsti neapjēdzu.

Bet vienlaikus man noteikti ieteica uzreiz aiziet uz klīniku blakusmājā – uz Latvijas Onkoloģijas centru. Tur es apstājos pretī tai mājai, paraudāju. Jo te ir pabijusi arī mana mamma. Tā bija vieta, ar ko man saistās sajūta: tur ir nāve, jo mamma pirms 13 gadiem nomira no limfas vēža. Es sapratu, ka nav variantu, man jāiet iekšā un jādara, kas jādara. Lai kādas atmiņas ar to man saistās, man jāiet. Iespējams, ka man viss ir kārtībā, iespējams, ka nē. Bet tad es sarunāju ar tā saucamo kosmosu, ka man būs vislabākais ārsts. Un aizgāju un piespiedu to podziņu, kas jāpiespiež, lai pieteiktos uz vizīti.

Es pat februārī biju pie ginekologa uz konsultāciju, bet sonogrāfijā neko tādu nevarēja redzēt. Tā es pieteicos pie onkoginekologa, jau nākamajā otrdienā – 2. jūnijā (šo datumu es visu savu mūžu atcerēšos).

Ārsts paskatījās manus izmeklējumus un teica, ka nepieciešama operācija, turklāt nekavējoties. Jāgaida rindā uz operāciju līdz 20. jūnijam. Un tas bija laiks, kad es ļoti strādāju ar sevi, tīri izprotot to slimību, kāpēc ar mani tas ir noticis. Un censties pieņemt to, pateikties par mācību.

Galerijas nosaukums


Cīņa, kur vēzis un es esam vilcenes

Īpaši sākumposmā pieņemt šo slimību man ļoti palīdzēja mana aromterapeite un draudzene Inita Krūmiņa, kas teica skarbus, taču patiesus vārdus: „Mīļā, Tu pati to esi izveidojusi!” Elpoju, meditēju, dziedinājos.

Ja es iztēlojos cīņu, tad vēzis ir kā vilcene, un es esmu otra tāda pati. Un cīnoties abām vilcenēm manā ķermenī, vizualizējot veidojas tāds kā asiņains kara lauks. Es necīnos tādā veidā, bet eju uz sadarbību. Pieņemu savu slimību, ka esmu mana veselā daļa un slimā daļa, taču vispār esmu viens vesels. Tā es vizualizēju šo situāciju kā mazu ligzdiņu, kurā es salieku visas tās šūnas, kas nav veselas. Lai tās atpūšas. Un, kad pienāks operācijas diena, es no tām atvadīšos. Viņām ir sava dzīve, man – sava.

Mūsdienās medicīna strauji attīstījusies, ķīmijas labākas, daudz panesamākas, tās iedarbojas labāk. Un ir daudz veiksmes stāstu par tiem, kuriem pirms 20 gadiem atklāts vēzis, viņi joprojām dzīvo, un viss ir labi. Līdz ar to ar tiem veiksmes stāstiem es tā kā barojos, ticēju, ka ar mani viss būs kārtībā. Un arī ķīmijai ir jāpalīdz.

Vēzis man bija strauji uzliesmojis. Kā man apgalvoja ārsti – ja strauji uzliesmo, uz to ķīmija iedarbojas labāk, nekā uz tiem, kam vēzis veidojies lēnām.”

Paralēli tradicionālajai medicīnai arī netradicionālā

„20 dienas psiholoģiski bija ļoti smagas,” savu sakāmo turpina Iveta. „Un tajā pašā laikā ļoti piepildītas, jo es meklēju variantus, kas man der. Es vācu informāciju, konsultējos, lai uzzinātu, kas man vajadzīgs, lai es izveseļotos. Jo tā nav tikai operācija.

Izvēlējos savus ārstus speciālistus, precizēju, ko darīt tālāk pēc operācijas, jo būs ķīmijterapija. Bija jāmeklē arī ķīmijterapeits un imunologs. Atradām visus nepieciešamos ārstus. Katra vizīte pie kāda ārsta bija kā mācību stunda. Ir ārsti, kas man der, un tādi, kas man neder. Tad es ļoti paļāvos uz savu intuīciju. Katram taču ir savs ceļš un tātad savi sabiedrotie.

Zināju, ka paralēli tradicionālajai medicīnai būs arī netradicionālā – aromterapija, reiki dziedināšanās, arī psihoterapija.

Jau gandrīz divus gadus mācos Ugunsskolā, esmu atradusi manas laimīgas dzīves skolotāju Lauru Dennleri. Tas ir mans ceļš, ko es eju. Arī šajā dzīves posmā galvu sakārtot ļoti palīdzēja Ugunsskolā gūtās zināšanas. Par to esmu bezgala pateicīga. Mans uzdevums ir drosmīgi ielūkoties sevī un sameklēt, apzināt savu atbildību par pašas dzīvību un dzīvi. Es nevainoju nevienu, bet uzņemos atbildību pati. Man ir jārod atbildes, kādēļ man bija tik tālu jānonāk, lai apstātos un saprastu, ko nodaru sev, neesot saskaņā ar savu būtību.

Dakteris izdarīja savu daļu, man bija jāsāk sava

Pati operācija ilga četras stundas. Kā dakteris teica, jāgriež visu ārā, ko viņš vien spēj atrast. Tās nebija tikai olnīcas un dzemde, tās vēža šūnas bija iemājojušas pa visu vēderu – gan pie zarnām, gan zem nieres. Labi, ka plaušas netika skartas, lai gan arī pie tajās konstatēja šķidrumu. Kopā laikam bija kādi 10 citoloģiskie objekti. Man tagad ir ļoti skaista rēta. Un arī to es esmu pieņēmusi, un tiešām man šķiet, ka tā ir skaista.
Dakteris izdarīja savu daļu, un tālāk man bija jāsāk sava. Slimnīcā es pavadīju trīs nedēļas, kur atstāju desmit sava svara kilogramus, kurus jau esmu atguvusi ar apzinātu ēšanu un vingrošanu. Pirms tam stresa dēļ, uzzinot par diagnozi, nokritos par pieciem kilogramiem. Bija vēl problēmas ar zarnu darbību, ko izraisīja stress un bailes par to, kā dzīvot tālāk. Vienā mirklī es sapratu, ka tās ir manas bailes, kas neļauj zarnām strādāt, ka man ir bailes vienai pašai braukt mājās, ka tur nebūs dakteru, māsiņas, nebūs, kas par mani parūpējas, ka es palieku principā viena, nespējīga.

Tas ir pretstats ierastajai man – es vienmēr esmu bijusi visu varoša, visu pati darījusi. Tad pēkšņi es nevaru neko. Es pat nevaru pagatavot sev ēdamo, jo man nepietiek spēka nostāvēt. Un šis bija nulles punkts jaunai, citai dzīvei.

Sapratu, ka jāveido sevi pilnīgi no jauna – gan fiziskais ķermenis, gan domās jāpārvērtē sava dzīve. Tas, kas man ir dots, un ka man ir tā iespēja dzīvot tālāk.”
Ķīmijterapiju uztvert kā vitamīnus

Ķīmijterapija Ivetai kopā sanāca sešu kursu apjomā.

„Man bija tik ļoti bail no nezināmā, ko sagaidīt, kas var parādīties,” viņa atminas. „Jo, ja ir operācija, tad man ir skaidri zināms, ka dakteris izdara to, kas viņam jādara, izgriež ārā, sašuj. Rēta sadzīst, es esmu vesela. Savukārt ķīmijterapija ir man tik ļoti neizprotamā līmenī. Tad mani sasniedza informācija, ko man vajadzēja. Viena mana paziņa pateica, ka ķīmija nogalina ne tikai vēža šūnas, bet vienlaikus arī vecās šūnas, līdz ar to es pēc ķīmijterapijas izskatīšoties kā 20 gadus jauna. Šis teksts mani ļoti iedrošināja. Ka nevis gaidīt slikto, bet labo. Ka ķīmijterapija ir mani vitamīni, kas man palīdz. Lai vai kā es redzu vai neredzu, ka tas viss notiek manā ķermenī, – es to pieņemu un sadzīvoju ar to.

Ķīmijterapeite sadalīja man pirmās divas devas trīs daļās – mazākās, jo mans ķermenis bija ļoti novājināts. Konsultējāmies arī ar Amerikas ārstiem (bija tāda iespēja). Un viņi tāpat ieteica manā gadījumā sadalīt to daļu. Un tā es braukāju sešas nedēļas reizi nedēļā pēc mazās ķīmijas devas, un pēc tam ik pēc trim nedēļām pēc lielās devas.

Manā gadījumā bija un ir blaknes. Diezgan daudz izmeklējumu veica, lai pārliecinātos, vai viss ir kārtībā. Ķīmijterapija bojā nervu šūnas. Ir tā, ka pamanīju, ka viena pēda man ir ļoti auksta, savukārt otra – karsta. Man veica nervu diagnostiku, konstatēja, ka signāls no kājām līdz smadzenēm atnāk lēnāk. Bija reizes, kad vienā mirklī nepanesami vienlaikus sāk sāpēt visas locītavas. Tiku arī ar to galā. Ķermenis jau pierod – tas ļoti ātri pielāgojas jaunai situācijai, lai dzīvotu un izdzīvotu. Pārbaudīja asinsvadus, vai neveidojas trombi. Taisīja magnētisko rezonansi, vai nav nospiesti nervi mugurā. Par laimi, man ir darbavietā izsniegtā apdrošināšanas polise, kas sedza papildus nepieciešamās izmeklēšanas un analīzes.”

Liels atbalsts – ģimene

„Mana diagnoze bija šoks ne tikai ģimenei, bet arī draugiem un paziņām,” piebilst Iveta. „Sākumā pateicu tikai ģimenei. Visgrūtāk bija pateikt tētim, jo reiz jau viņš visam šim ir gājis cauri.

Par meitām – konsultējāmies pie psihoterapeita, kā to labāk viņām pateikt, jo gan viena, gan otra viņu vecmāmiņa mirušas no vēža. Lai viņas saprot un nekādā gadījumā neuzņemas vainu par manu slimību, ka viņas ir izdarījušas ko nepareizi. Mēs izstāstījām taisnību.

Es nesen runāju ar vecāko meitu, viņa teica, ka viņai bija tāda tukša sajūta. Viņa nav zinājusi, kā man var palīdzēt. Tāds tukšums iekšā. Meitas visu laiku īstenībā bija blakus kā atbalsts, kā palīgi. Man bija ļoti svarīgi, ka viņas ir ar mani, ka viņas var palīdzēt. Un tā bija vasara, viņām bija brīvlaiks. Mēs baudījām to kopību vairāk nekā jebkad iepriekš – tik ļoti vērtīgi. Viņas redzēja, kā es katru dienu strādāju ar sevi, ka es vingroju, meditēju, mācos, lai stiprinātu sevi. Un viņas teica, ka šī vasara bija viena no burvīgākajām vasarām viņu mūžā. Mēs bijām visu laiku kopā. Mēs vienojāmies, ka ik dienu, lai vai kāds laiks, viņas mani ved pastaigāties. Gājām pa mežu vai līdz tirdziņam, tepat līdz veikalam. Tas bija vajadzīgs. Kustībā ir dzīvība!

Pašlaik man ir slimības lapa, taču darbā mani gaida atpakaļ. Man ir ļoti atbalstošs un saprotošs darba devējs. Milzīgs paldies par to!”

Vēršas pie sabiedrības pēc palīdzīgas rokas

Pirms neilga laika sociālajos tīklos parādījies neliels Ivetas stāsts par to, kāda ir viņas cīņa ar vēzi, ar ko viņai nācies saskarties un ko viņa plāno darīt tālāk. Bet, lai iecerēto varētu īstenot, viņai nepieciešamas finanses, tāpēc viņa vēršas pie sabiedrības un lūdz viņu atbalstīt.
Iveta nav publicējusi savu kontu – viņa lūdz vispirms nosūtīt uzmundrinājuma un atbalsta vārdus. Uz jautājumu, kā Iveta nolēma lūgt līdzcilvēku palīdzību, viņa atbild: „Tas bija šausmīgi grūts solis. Pirmais mudinājums – mani radi, draugi, paziņas, kuri visādi gribēja atbalstīt mirklī, kad uzzināja manu diagnozi, bet ne es zināju, kā viņi var man palīdzēt, ne viņi to zināja.

Tagad, es skaidri zinu, kas man ir vajadzīgs. Apzinoties savas iespējas – izlēmu lūgt palīdzību, lai nemestos papildus peļņā dēļ veselības, totāli to graujot.

Uzturs man ir kā zāles. Es esmu tas, ko es ēdu. Es izlēmu turpināt iesākto veseļošanās posmu. Vēl pusgads man noteikti vajadzīgs tādam intensīvam darbam ar sevi. Tālāk – jaunais dzīvesveids.

Es sākumā uzrakstīju e-pasta vēstulīti saviem paziņām. Kad biju Facebook draugus izrevidējusi, kuri tiešām ir mani draugi, daudzi uzreiz prasīja, vai var to publiskot un dalīties tālāk, jo viņiem ir draugi, kuri jau tagad grib man palīdzēt. Uzdrošinājos publiskot šo rakstu.

Tas lēmums vispār uzrakstīt ko tādu bija nežēlīgi grūts. Un paprasīt. Es zinu, ka tas man palīdzēs darīt savu daļu, nedomājot par naudu. Tīri, lai varu strādāt ar sevi. Un ka man ir vajadzīga PET metode, kuru, es zinu, es tiešām gribu. Ar tās palīdzību var uzzināt, kā ir iedarbojusies ķīmijterapija un vai visas ļaundabīgās šūnas manu organismu atstājušas. Paralēli vajag uztura bagātinātājus, kurus esmu jau atradusi, kas man der. Man pietiek, lai es dzīvotu. Bet es gribu izveseļoties. Un esmu nospraudusi ceļu, kas ir tas īstākais.

Šai vēstulei es briedu jau kopš operācijas. Vai es būšu gatava paprasīt un pieņemt? Šī ir mana lielākā mācība – pieņemt beznosacījuma palīdzību.”

Emocionālā komunikācija

Atbalstīt gribētājiem, lai tiktu pie konta numura, vispirms Ivetai jāatsūta ziņa ar spēka vārdiem „Es esmu ar Tevi un par Tevi”. Tāda kā atļauja turpmākai darbībai. „Es esmu tik nenormāli pārsteigta gan par to emocionālo, gan arī par finansiālo atbalstu,” teic Iveta. „Katrs mazumiņš veido vajadzīgo atbalstu. Un to milzīgo kalnu mēs visi uztaisām kopā. Tās dienas, kad es komunicēju ar šiem cilvēkiem, man bija svarīgi, lai viņi uzdrošinās pateikt to, ko vēlas – šī ir iespēja nenoklusēt, padalīties ar savu pieredzi, arī pajautāt manu viedokli, vai vienkārši sajust, ka šis atbalsts patiešām ir novērtēts un vajadzīgs. Es sajutu, ka es spēju cilvēkus iedvesmot, ka es ar savu stāstu, ar savu atbildību pret dzīvi esmu ieinteresējusi cilvēku apstāties, padomāt par savu dzīvi, par savu dzīves skrējienu. Un, iespējams, – kāds arī varbūt aizies pārbaudīties pie ārstiem vai izdarīt sev varbūt to, ko viņš ir sen jau atlicis. Šī daļa veido abpusējo saikni un novērtēto emocionālo komunikāciju.

Es tādā veidā varu pateikties, aizsūtot sirsniņu, paldies. Tā vairs nav tikai ieskaitītā nauda kontā no zināmiem un nepazīstamiem cilvēkiem.

Mīļie, paldies JUMS par milzīgo atbalstu!”

LA.lv