Veselam
Psiholoģija

Eksistenciālās skumjas: pie kā noved mērķu trūkums dzīvē 0

Foto – Fotolia/nolonely

Svētlaimīgā neko nedarīšana parasti nozīmē, ka mēs darām to, ko gribam. Taču, kas notiks ar mūsu psihi, ja mēs patiešām nedarīsim neko, neuzstādīsim nekādus uzdevumus un ne uz ko netieksimies? Un, pats galvenais, kā izkļūt no šī briesmīgā stāvokļa? Atbild psihoterapeits Džons Cilimparis.

Ja visiem cilvēkiem uz laiku atņemtu viņu ikdienas pienākumus – nepieciešamību doties uz darbu, nodarboties ar sadzīves lietām, rūpēties par bērniem – visa pasaule drīz vien pārvērstos īstā murgā. Lielākā daļa cilvēku iegrimtu uzmācīgās pārdomās par pilnīgi nevajadzīgām tēmām. Viņi novestu sevi līdz neprātam, uzdodot jautājumus, uz kuriem nav atbilžu.

Piemēram, neauglīgus spriedelējumus par dzīvību un nāvi – ka mēs visi dzimstam no kādas tumša un neskaidra tukšuma, un pēc nāves atgriezīsimies tajā. Šīs smagās pārdomas nemainīgi noved pie tā, ka cilvēks sāk uzdot jautājumus, piemēram, “Kas es esmu?” un “Kāpēc es esmu šeit?”, iedzenot sevi intelektuālā strupceļā.

Atbrīvojoties no visiem dzīves mērķiem, cilvēki nonāktu tādā eksistenciālajā tukšumā, ka trauksme vienkārši izsistu viņus no līdzsvara.

Mūsu prāts necieš bezdarbību, uztver to kā reālu sodu.

Pārdzīvojot “eksistenciālās skumjas un izmisumu”, mēs saskaramies ar savu mirstību, neizturamu mūsu eksistences beigu apzināšanos.

Pateicoties tam, mēs saglabājam līdzsvaru un negremdējamies bezgalīgās pārdomās par mūsu īslaicīgo un, iespējams, bezjēdzīgo esamību.

Viena bijusī paciente teica, ka, neraugoties uz trauksmi un depresiju, kas viņu mocīja, viņa bija spiesta domāt par nākotni savu divu bērnu dēļ. Katrs izlaidums, katra futbola spēle, katrs jauns atskaites punkts bērnu dzīvēs lika viņai skatīties nākotnē ar cerību, nevis bailēm.

Jo vecāki mēs kļūstam, jo svarīgāki mums ir bērni un mazbērni. Viņi ļauj mums koncentrēties uz viņu jaunību, nevis uz savu novecošanu. Šai sievietei mātes loma kādu laiku kļuva par dzīves jēgu. Tas viņai palīdzēja turēt sevi rokās un tikt galā ar psiholoģiskām problēmām.

Ja cilvēks ar gadiem turpina dzīvot bezmērķīgi un neorganizēti, visticamāk, viņš domās arvien vairāk pievērsīsies pagātnei. Viņu mocīs uzmācīgas domas par pagātnes kļūdām, zaudējumiem, neveiksmīgiem lēmumiem. Eksistenciālais izmisums piezogas nepamanīti un liek mums pastāvīgi analizēt pagātni, lai gan tas mums neko nedod.

Pilnīga iegrimšana sevī

Visu pārņemošais izmisums var novest cilvēku pie solipsisma – pilnīgas iegrimšanas sevī, savās vēlmēs, bailēs un pārdzīvojumos. Viņam rodas nepamatots uzskats, ka viņa “es” ir vienīgais patiesības mērs. Tas ir neadekvāts, egoisma sagrozīts priekšstats par realitāti.

Nenoteiktība, kontroles trūkums un neparedzamība ir vienkārši neizturami cilvēkam, kurš pilnībā iegrimis sevī. Egocentriskais prāts bieži ir naidīgs pret visu jauno, un izkāpšana no komforta zonas kļūst gandrīz neiespējama.

Svarīgi atcerēties, ka mūs biedē nevis nākotne, bet mūsu nespēja to kontrolēt. Iegrimstot sevī, mēs nonākam bezgalīgā neirotisko pārdzīvojumu par nākotni karuselī, kas izraisa pastāvīgu trauksmi.

Iegrimstot sevī, mēs sākam pārspīlēt savu nozīmi.

Sāk šķist, ka mūsu personīgās problēmas ir daudz svarīgākas par pārējo planētas iedzīvotāju problēmām, un tāpēc visi apkārtējie nepārtraukti vēro mūs un kritizē mūsu rīcību. Vai arī mums šķiet, ka esam pilnīgi unikāli, un neviens pasaulē necieš tik ļoti, kā mēs. Vai arī pats Dievs padara mūsu dzīvi nepanesamu. Vai zini ko? Tu neesi tik svarīga persona, un punkts.

Tātad mēs nonācām pie secinājuma, ka ikdienas dzīves bezmērķība un neorganizētība var būt bīstama psihei. Kad dzīvojam bezmērķīgi, mūsu prāts atrodas dīkstāvē, nesaņemot nekādus uzdevumus, kas liek tam strādāt.

Es pats piedzīvoju ļoti nepatīkamas emocijas – smagas un skumjas.

Pirmajā reizē tas notika brīdī, kad biju viens pats devies pārgājienā kalnos un, nonācis maršruta augstākajā punktā, lūkojos uz krāšņo skatu, kas pavērās manā priekšā. Stāvot klusumā kalnu virsotnē, it kā būtu izolēts no visas pasaules, es apraudājos un sajutu dīvainu izmisumu. Visi dzīves satraukumi man šķita daudz nopietnāki nekā agrāk – sākot ar parastajām bailēm no vecuma līdz šaubām par to, vai es izslēdzu gaisa kondicionieri, atstājot māju. Es aci pret aci saskāros ar apziņu, cik ierobežotas ir manas iespējas un cik īslaicīga ir mana uzturēšanās šajā pasaulē.

Otrā reize bija, kad tenisa spēles laikā guvu potītes traumu. Man bija jāatceļ visas tikšanās dažu nākamo dienu laikā. Es valkāja ortopēdiskos apavus un staigāja pa māju uz kruķiem.

Uz laiku zaudējis ikdienas pienākumus un ierasto dienas režīmu, palicis vienatnē ar kruķiem, es atkal sajutu to pašu izmisumu. Un tas lika man uzrakstīt šo rakstu.

10 padomi, kas palīdzēs izvairīties no eksistenciālā izmisuma

1. Atrodi sev mērķi. Jebkuru. Ne vienmēr tam jābūt cēlam vai intelektuālam. Lai tas būtu kaut kas, ko tev patīk darīt sev vai citiem. Pievērsies izvēlētajai nodarbei ar maksimālu atdevi un bezkompromisu izlēmību. Ja nepatīk pašreizējais darbs, meklē citas darba iespējas.

Nebaidies uzņemties jaunus projektus, tas izraisa patiesu entuziasmu.

2. Nepieļauj ilgstošu bezdarbību. Plāno savu laiku gudri. Veselam prātam un psihei ļoti svarīga regulāra garīgā darba slodze. Dzīvē nav tālvadības pults, “jāpārslēdz” kanāli pašam. Negulšņā dīvānā bezdarbībā.

3. Koncentrējies uz tām dzīves jomām, kurās patiešām vari paveikt kaut ko noderīgu: attiecības ar laulāto vai partneri, bērnu audzināšana, attiecības ar radiniekiem, darbs, veselīgs dzīvesveids u.c.

4. Katru dienu nosaki sev mērķus un met sev izaicinājumu. Dažreiz ir lietderīgi atrisināt konfliktu, ko daudzus gadus izvairījies darīt. Noderīgi ir pārvarēt sevi, izmēģinot kaut ko jaunu – to, kas tevi biedē.

5. Negaidi garantijas. Zināma nenoteiktība par nākotni ir neizbēgama un normāla.

6. Neatliec visu uz vēlāku laiku. Rīkojies. Esi gatavs pieņemt lēmumus un tos pildīt.

7. Neizolējies no pasaules. Mēģini vismaz vienu reizi dienā ar kādu no sirds komunicēt. Atceries, ka lielākā daļa cilvēku slikti panes vientulību. Parunā ar kādu, atbalsti ar laipnu vārdu un smaidu draugu vai paziņu, kuram ir grūti.

8. Nemoki sevi ar globāliem filozofiskiem jautājumiem, uz kuriem nevar atbildēt vienkārši. Tev nav nepieciešams tieši šobrīd atklāt Visuma noslēpumus. Esi ziņkārīgs un zinātkārs, bet tajā pašā laikā iemācies tikt galā ar nesaprotamo un nenoteiktību.

9. Atgādini sev, ka neesi apstākļu un grūtā likteņa upuris. Tu nevari mainīt visu, bet vari mainīt savu reakciju uz notiekošo.

Saistītie raksti

10. Nedomā, ka viss ar tevi notiekošais ir tieši saistīts ar tavu dzīvi – tas ne vienmēr ir tā. Tu neesi tik svarīga persona globālā mērogā. Pieņem šo faktu.

 

Kā reiz teica viens no eksistenciālisma dibinātājiem, filozofs Žans-Pols Sartrs: “Sākumā dzīve nav apveltīta ar jēgu. Tikai mēs varam piešķirt tai jēgu un radīt sev kādas vērtības.”

 

Avots: psychologies

LA.lv