Veselam
Bērni

Es nemīlu savu bērnu. Vai esmu slikta māte?0

Foto: Pexels.com

Ģimenes psiholoģe un bioloģe, rakstu un grāmatu par populāro psiholoģiju autore Katerina Murašova portālam matrony.ru pastāstīja, kas notiek, ja sievietei nav mātes instinkta, kā ar to sadzīvot, kas šādā situācijā palīdz bērnam un ko darīt, ja kāds no bērna tuviem radiniekiem vienu bērnu pieņem, bet otru – nē.

Kāpēc instinkts nedarbojas

Nav statistikas datu par to, cik daudzas mātes nemīl savus bērnus, bet vai šajā jomā ir iespējams runāt par vismaz dažiem skaitļiem?

Psiholoģe norāda, ka nevar runāt par nemīlēšanu kā sarežģītu fenomenu, bet par mātes instinkta nepamošanos. Tā var notikt ap 20% gadījumu.

Turklāt viņa runā par dzimušo skaitu, nevis par mātēm, jo pilnīgi iespējams, kādai mātei pēc pirmā bērna piedzimšanas instinkts nepamostas, bet pēc otrā dzimšanas pamostas vai otrādi.

No kā atkarīga instinkta ieslēgšanās/neieslēgšanās, mēs droši nezinām. Tā ir bioloģijas joma, hormonālā fona īpatnības. Protams, arī psiholoģiskiem faktoriem ir sava loma.

Turklāt psiholoģes pieredze neliecina, ka mātei no bērnu nama ir lielāka iespēja, ka tā ar viņu notiks. Vienīgi iespējams, ka viņa būs neprasmīgāka māte, jo viņai nav pieredzes, novērojot savu māti. To pašu var teikt par sievietēm no tā dēvētajām antisociālajām ģimenēm – mamma un tētis dzer, lieto narkotikas utt.

Loģiski spriežot, nevēlamu bērnu (izvarošanas rezultāts, bērna tēvs pametis, citas sarežģītas situācijas) mātēm instinkta nepamošanos varētu novērot biežāk, bet psiholoģei tādu datu nav.

Ja sieviete plānoja veikt abortu, bet bija pārliecināta, ka dzemdēs, pēc psiholoģes domām nepastāv varbūtība, ka bioloģiskais instinkts viņai neieslēgsies. Instinkta ieslēgšanās vai neieslēgšanās nav atkarīga no tā, ko cilvēki ir teikuši, bet gan no tā, vai viņas hormonālā sistēma ir spēcīga vai nē.

Lielajiem primātiem šis mehānisms darbojas aptuveni četrus gadus. Lielie pērtiķi dzīves laikā zina, kas ir viņu bērni, bet četrus gadus pēc bērna piedzimšanas māte kļūst vienaldzīga pret bērnu, mehānisms izslēdzas.

Mums, cilvēkiem, attiecības nepārtrūkst, bet tas, kas notiek vēlāk, nav balstīts uz bioloģiju, bet uz cilvēcīgām jūtām.

Laimīgā dzīve ir iespējama

Varētu domāt, ka lielākā daļa sieviešu slēpj pat no sevis, ka viņas nejūtas kā mammas, taču situācija pamazām mainās – sabiedrībai sāk patikt cilvēki, kuri neatbilst normām, jo viņi “izrotā dzīvi”. Novirzes vairs nav sociāli nepieņemamas. Ir pat kļuvis moderni runāt par to, par ko agrāk būtu kauns. Tāpēc varētu atrasties mātes, kas atklāti pasaka, ka viņas nemīl savu bērnu.

Turklāt sievietes šajā situācijā nejūtas vainīgas, pareizāk sakot, sieviete jūtas vainīga, ja viņa saprot, ka vajadzētu būt citādi. Piemēram, dažas intelektuāli stipras, bet emocionāli neattīstītas sievietes uzskata, ka to brīnišķīgo izjūtu apraksts, ko piedzīvo māte, ir pārspīlējums un normāli ir tā, kā ir viņām.

Vainas sajūta var piemeklēt ja, piemēram, mātes jūtas nebija pamodušās pēc pirmā bērna, bet pamostas pie otrā.

Tad māte jūtas vainīga par to, ko viņa nesniedza pirmajam bērnam. Tas notiek neskatoties uz to, ka ar pirmo bērnu varbūt viss bija labi, bet piedzima otrais un māti pārņēma tāds hormonu vilnis, ka tikai tad viņa saprata, ka tie, kas stāstīja par ekstāzi, ko piedzīvo māte skūpstot mazuļa pēdiņas, nav pārspīlējuši.

Šajā situācijā var palīdzēt psihologs, apspriežot ar māti, vai iepriekšējie dzīves gadi patiešām bija kļūda un vai viss ar pirmo bērnu bija ļoti slikti. Visticamāk, viss bija normāli.

Ja sievietei nav pamodies mātes instinkts, psihologa uzdevums ir informēt viņu, ka tik un tā ir iespējama laimīga, harmoniska, mierīga dzīve ar bērnu. Tā patiešām ir iespējama, jo māte rūpēsies par bērnu, darīs visu, kas nepieciešams – baros, ģērbs, mazgās, rotaļāsies, jo viņa nav dzīvnieks – viņa ir cilvēks.

Ja viņai nav ieslēdzies kāds bioloģiskais mehānisms, tas nenozīmē, ka izslēdzies viss cilvēciskais.

Kādam ir “jāuzķer” nepieņemtais bērns

Uz jautājumu, kā mātes instinkta nepamošanās ietekmē bērnu un vai var būt tā, ka bērns, nezinot citu pieredzi, jūtas lieliski, psiholoģe atbild, ka tas tik tiešām gandrīz nekādā veidā neietekmē bērnus. Izņēmums varētu būt tad, ja bērns redz citu māti, kura piedzīvo hormonu radīto ekstāzi un izrāda to publiski. Taču pat tad bērns varētu nesajust, ka paša dzīvē kaut kas nav kārtībā.

Bet, ja paša māte sāk svārstīties no atsvešināšanās līdz vainas sajūtai, tas gan varētu atspoguļoties bērnā – tāpat kā jebkura nenoteiktība, kas pēc definīcijas ir slikta bērnam.

Ja ģimenē parādās otrais bērns un vecākais ar savām acīm redz, ka pret viņu māte izturas pavisam citādi, viņš aizdomāsies.

Bērni ar augstu pašaizsardzības instinktu pieņem sevi saudzējošu lēmumu: “Es taču neatceros, kāda bija viņas attieksme, kad es biju mazs, varbūt tāda pati.”

Vissliktāk reaģēs bērns, kurš vēl nav pusaudzis visa nolieguma stadijā, bet vienlaikus jūt, ka dzīve ir netaisnīga. Piemēram, viņš, astoņus gadus vecs, vēl joprojām grib pieglausties mātei, bet viņa katru reizi saka: “Nedari tā, tu sabojāsi manu frizūru”. Un pēkšņi viņš redz, kā četrgadīgais brālis, noķēpājies ar putru, samīļo mammu un vēl burza viņas frizūru, bet netiek atraidīts. Kas te varētu glābt? Glābj, ja vismaz kāds mīl šo bērnu. Tas ir, māti nevar apskaut, jo viņai vienmēr ir frizūra, bet vecmāmiņu var noķēpāt ar putru no galvas līdz kājām, viņa būs laimīga. Tāds cilvēks var būt arī tētis vai pat patēvs.

Ja kāds no tuviniekiem vienu bērnu pieņem labāk nekā otru, jāsniedz bērnam racionāls izskaidrojums un jānorāda, ka cits priecājas viņu satiekot: “Dēliņ, situācija ir tāda: vecmāmiņa pārcieta insultu, tāpēc viņa vienkārši nevar tikt ar tevi galā, tu esi pārāk aktīvs un enerģisks. Taču māsiņu viņa var vienkārši apsēdināt, iedot krāsainos zīmuļus un viņa tur sēdēs un zīmēs stundām. Skaidrs, ka māsiņu viņa pie sevis uzņem labprātāk. Toties tēva brālis makšķerēt līdzi ņem tevi, nevis māsu.”

Parādiet bērnam, ka ir situācijas, kurās viņš ir vietā un piemērots, un tādas, kur nav. Starp citu, tā bērnam ir laba sevis iepazīšanas pieredze: viņam ir lietderīgi saņemt šo atgriezenisko saikni un uzzināt, ka māte ar grūtībām pārcieš viņa aktivitātes, tēva jaunajam brālim pret to nav iebildumu, jo viņš ir enerģisks un brauc ar motociklu, bet vecmāmiņa pēc piedzīvotā insulta to vispār nevarētu izturēt.

Ja kāds no vecākiem pamana, ka otrs ne visai pieņem bērnu, viņš var par to darīt zināmu. Svarīgi, kādā formā tas notiks, savukārt forma atkarīga no personības attīstības līmeņa.

Bērnam vajadzētu zināt, ka mātei garšo tēja ar divām karotītēm cukura

Gadās, ka pie manis atnāk cilvēki ar vārdiem: “Es vairs nemīlu savu bērnu”, it īpaši attiecībā uz pusaudžiem. Viņi saka, ka, pateicoties bērna izgājieniem, nepaklausībai un līdzībai ar nīsto vīramāti, mīlestība ir sevi izsmēlusi.

Kā varu palīdzat cilvēkam rast mieru tādā situācijā? Vispirms jums jāatzīst, ka jums nav pienākuma viņu mīlēt. Ja viņš vēlas tikt pieņemts, tad viņam arī jāpacenšas – lai beidz rupji runāt pretī, bet lai pasniedz jums tēju gultā. Tam nepieciešams, lai jūs viņam pastāstītu, kas jums patīk, kas nepatīk.

Bērni savā būtībā nav ļaunas radības, viņi dažreiz grib darīt labu, bet, lai viņi varētu darīt labu, viņiem jāzina, kas tas ir. Tas nozīmē, ka bērnam būtu jāzina, ka mammai garšo tēju ar diviem karotītēm cukura, tētim – bez cukura, vecmāmiņa pievieno saldo krējumu, bet jaunākā māsa dzer sarkano tēju ar trīs karotītēm cukura ar kaudzīti. Tad bērns, ja gribēs iepriecināt, pagatavos tādu tēju, kāda katram garšo, nevis tikai formāli to pasniegs.

Protams, nevajadzētu pieprasīt tēju vai citas uzmanības un rūpju izpausmes. Ja bērnam iemāca, ka viņam apkārt ir cilvēki, un pastāsta, ko šie cilvēki vēlas, viņš zinās, ko darīt, ja viņam radīsies dabiska cilvēciska silta vēlēšanās iepriecināt savus mīļos.

Ar jums viss ir kārtībā

Nav tādu bērna pieņemšanas vai nepieņemšanas kritēriju, pēc kuriem psihologs varētu uzstādīt “diagnozi”: mātes instinkta nepamošanās. Tās ir tikai pašas sievietes sajūtas.

Psiholoģe labi atceras stāstu no savas prakses: kāda sieviete negribēja bērnu, domāja, ka nepieņems viņu. Ar māti viņai bija labas attiecības un tā mēdza teikt: “Tu vienkārši nesaproti šīs sajūtas, bet, kad pati dzemdēsi, ieraudzīsi bērnu un apraudāsies aiz laimes, tu sapratīsi, par ko es runāju.”

Mātei bija divi bērni, un sieviete domāja, ka mātei taisnība: viņa to jau bija pieredzējusi un zināja, ko runā. Tā nu viņa nolēma dzemdēt bērnu. Palika stāvoklī, gaidot šo brīnumaino sajūtu, iznēsāja bērnu, veiksmīgi dzemdēja. Viņai parādīja bērnu, viņa ar interesi paskatījās, pārliecinājās, ka rokas un kājas vietā. Bērnu uzlika viņai uz krūtīm, bet viņa gulēja un domāja: “Man tikko uzvilka tīru kreklu, bet bērns taču ir netīrs, tagad nosmērēs mani…”

Tālāk tāpat turpinājās, nekas viņā nepamodās. 12 gadus viņa cieta, jo bija noticējusi mātei, ka normāli cilvēki, ieraugot zīdaiņa mazās pēdiņas, krīt ekstāzē.

Sieviete domāja: “Nu, kas es esmu par kropli – tikko dzemdējusi, prātoju par to, cik tīrs paliks slimnīcas krekls.”

12 gadus viņa dzīvoja tādās “šūpolēs”: te mēģināja mīlēt materiāli un apbēra meitu ar rotaļlietām, te saprata, ka tā nav pareizi, bet citādi neprata. Meitene izauga diezgan neirastēniska – bet ne tāpēc, ka māte nemīlēja, bet tāpēc, ka viņa nesaprata, kas notiek.

Saistītie raksti

Cilvēkiem, kuri to izlasīs un domās: iespējams, tas ir par mani, manī tā arī nav pamodušās mātes jūtas, psiholoģe saka: jums viss ir kārtībā, jo, ja mēs uzskatām, ka tas notiek ar katru piekto dzemdējušo sievieti, tad tā ir norma.

Mūsos ir arī cilvēciskais, mēs varam pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību un izaudzināt bērnu, pat ja pret viņu nav spēcīgu jūtu. Kā un kādā veidā tas notiks – izlemsiet jūs.

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Kendama, velosipēds vai batuts – kas rada biežākās traumas mūsu bērniem?
16 stundas
IA
Ieva Apiņa
Veselam
Latvānis dabas takās un degšķidrums uz oglēm! Kā palīdzēt, ja piknikā gūts apdegums?
17 stundas
AN
Annika Niedrīte
Veselam
“Izārstēšu vēzi ar vienu rokas pieskārienu!” Kā atpazīt viltus dziednieku?
18 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO: Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītais atceres pasākums pie Brīvības pieminekļa
5 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš un Pļaviņš/Točs Jūrmalas posmā sasniedz astotdaļfinālu
5 stundas
LE
LETA
Pasaulē
FOTO: Viļņā “Baltijas ceļa” gadadienā sadodas rokās vairāk nekā 12 000 cilvēku
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Sekojot Baltijas valstu paraugam, tūkstošiem “Honkongas ceļa” dalībnieku apliecina savu vienotību
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Lucavsalā notiek grupas “Skyforger” metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” atjaunotais uzvedums
4 stundas