Veselam
Bērni

FOTO: Brīnumaini izdzīvojuši 24. nedēļā dzimuši, puskilogramu smagi mazuļi0

Foto: Caters News Agency/Scanpix/LETA

Fēlikss un Ronins Maslankas svēra tikai aptuveni 500 gramus, kad aizvadītā gada 10. martā nāca pasaulē 24. grūtniecības nedēļas sākumā, vēsta “dailystar.co.uk”.

Identiskajiem dvīņiem bija jādzimst aptuveni 5. jūlijā, bet viņi piedzima priekšlaicīgi, būdami tik maziņi, ka katrs varēja ievietoties cilvēka plaukstā. Dzīves pirmās 150 dienas viņi pavadīja slimnīcā.

Pirmo dzimšanas dienu viņi sagaidīja, joprojām būdami ļoti maziņi, tomēr ievērojami pieņēmušies svarā – Fēlikss sver vairāk nekā sešus, bet Ronins – gandrīz septiņus kilogramus.

Lepnie vecāki, administratore Eimija Maslanka un policists Laeims Snīts, visvairāk bija noraizējušies par Fēliksu, kurš divu nedēļu vecumā pēkšņi pārstāja elpot, tomēr viņš izturēja.

“Mums ir tā paveicies ar abiem mazajiem brīnumiņiem,” sacīja 29 gadus vecā Soutendas iedzīvotāja Eimija. “Kad viņi piedzima, mēs nezinājām, kas notiks. Negribējām plānot pārāk tālu uz priekšu. Tagad esam laimīgi, ka svinam viņu pirmo dzimšanas dienu. Pavisam droši nevar teikt, bet šobrīd, šķiet, viņi attīstās normāli.”

Mazuļu patiesais vecums ir septiņi mēneši, kas nozīmē, ka viņi vēl nedara visu to, ko parasti spēj gadu veci bērni. Turklāt elpošanu joprojām nodrošina ar aparāta palīdzību.

“Viņiem patīk mazuļu šūpuļkrēsliņš, skatīties multenes un kontaktēties ar cilvēkiem. Ja viņus uzrunā, puikas skatās runātāja virzienā. Šobrīd darām visu, lai viņi pieņemtos svarā, un, šķiet, mums viss izdodas,” atzina māmiņa.

Pēc viņas vārdiem, jau tagad dēliem ir katram sava personība. “Ronins ir mierīgs bērns. Viņš dara visu to pašu, ko Fēlikss, bet vairāk savā nodabā. Fēlikss ir nerātnis, kas nespēj būt mierīgs ne mirkli,” puisēnus raksturo mamma.

Eimijas grūtniecība noritēja normāli, bet viņa devās uz Soutendas slimnīcu, kad sākās krampji.

Atklājās, ka Fēliksu skārusi augļūdens infekcija, un viņu pārveda uz Lutonas slimnīcu, kurā ir īpašs neonatālas aprūpes aprīkojums. Dienu vēlāk zēni nāca pasaulē dabīgās dzemdībās – vispirms Fēlikss un pēc stundas Ronins, katrs sverot aptuveni 500 gramus.

“Mūs brīdināja, ka varētu būt traģisks iznākums un es varētu atstāt slimnīcu ar diviem mazuļiem, vienu vai vispār nevienu,” atminas Eimija.

“Man bija jānovilcina dzemdības, cik ilgi vien spēju, bet Fēlikss negribēja gaidīt. Viņu tūlīt aiznesa projām. Uzmetu acis Roninam, bet arī viņu uzreiz pārvietoja uz inkubatoru. Viņiem abiem bija “ūdens āda”, tāpēc nedrīkstēju pieskarties. Bijām tik priecīgi, bet arī satraukti, jo nezinājām, kāds liktenis viņus sagaida. Mediķi mums ieteica sagādāt kaut ko piemiņai gadījumam, ja notiktu ļaunākais,” sacīja Eimija.

Tomēr jau stundu pēc nākšanas pasaulē Eimija ieraudzīja savus dēlus. Ārsti atļāva ar vienu pirkstu tiem pieskarties, bet māmiņa to spēja tikai nākamajā dienā un viņas partneris – vēl pēc dažām dienām.

“Viņi bija tik gari kā attālums no rādītājpirksta līdz plaukstas locītavai, īstenībā mazāki nekā mana partnera plauksta. Fēliksu drīkstēju paņemt rokās pēc 50 dienām, bet Roninu – pēc 52 dienām.”

Abu zēnu acis bija cieši aizvērtas, abiem sirdī bija neaizaugusi starpsiena. Fēliksa sirds attīstījās ar medikamentu palīdzību, savukārt Ronins pārcieta operāciju un stenta ievietošanu.

Mazuļi elpoja ar aparatūras palīdzību, viņus baroja caur placentu un vēlāk – caurulīti rīklē. Fēliksam no plaušām arī tika atsūkts ūdens.

“Vienā brīdī Fēliksam pēkšņi kļuva sliktāk, un slimnīcas darbinieki mūs izsauca pie viņa. Viņš bija pārtraucis elpot. Viņu pievienoja aparatūrai, un mediķi mums pateica: ja šis solis nepalīdzēs, vairs nav nekādu iespēju viņam palīdzēt. Skābekļa līmenis viņa asinīs bija tik zems, ka mums bija jāraizējas par smadzeņu bojājumiem. Mums kā ģimenei bija jāizlemj, vai ļaut viņam aiziet. Jau domājām, ka tā varbūt arī labāk, kad viņš sāka spārdīties ar sīkajām kājiņām kā normāls bērns. Nolēmām, ka Fēliksam šis lēmums jāpieņem pašam. Ja viņš izvēlētos cīnīties par dzīvību, mēs viņam to ļausim, bet, ja viņš gribētu aiziet, arī šo lēmumu akceptēsim.”

Dvīņus izrakstīja no slimnīcas gandrīz piecu mēnešu vecumā. Viņiem joprojām ir skābekļa caurulītes, bet vairs nav jāsaņem zāles.

“Domājams, viņi ir paši mazākie dvīņi, kas izdzīvojuši šādā grūtniecības termiņā. Slimnīcā redzējām daudz cilvēku, kas šādā termiņā zaudēja savus mazuļus. Tāpēc uzskatām, ka esam veiksminieki, jo varējām nosvinēt viņu pirmo dzimšanas dienu,” paskaidroja Eimija.

Saistītie raksti

Dvīņu un daudzbērnu dzemdību asociācijas vadītāja Keita Rīda atzina, ka 23 grūtniecības nedēļās dzimuši mazuļi izdzīvo reti. “Prieks dzirdēt, ka viņiem klājas labi un tiek svinēta jau pirmā dzimšanas diena. Tas liecina, cik lieliski speciālisti ir neonatālās aprūpes nodaļā.”

Galerijas nosaukums
LA.lv