Veselam
Netradicionāli

FOTO: gaišreģe Ragaciema Agnese iesaka, kā vīt Saulgriežu maģiskos dzīparus5

Vairākums viņu pazīst kā Ragaciema Agnesi. Vieni dēvē par gaišreģi, citi – par burvi. Agrāk Agnese Bērziņa, šķiet, bija visur – lasīja lekcijas, dziedināja, sniedza intervijas. Pašlaik nozudusi no dzīves skatuves. Izrādās, jau vairāk nekā gadu viņa atrodas citādā esībā – meklē mieru un paliek klusumā.

Mainīt motorpeles virzienu

Piedzimu mūziķu ģimenē. Esmu skolota pedagoģe, taču darīju arī citus darbus – vadīju pasākumus, ārzemēs biju restorāna menedžere, strādāju uz kruīza kuģiem. Savu ceļu minu stingri, taču vien tikmēr, kamēr man ir interesanti. Ja nē – hop! –, eju jaunā virzienā. Es sevi dēvēju par urbēju. Daži paziņas gan mani sauc par motorpeli, ir tāda uzgriežama rotaļlieta.

Jo tālāk dzīvoju, jo mazsvarīgāk šķiet definēt, kas esmu. Jā, es redzu auras, varu koncentrēties un saskatīt cilvēka karmisko informāciju, sarunājos ar būtnēm, dvēselēm, redzu energolaukus, vīzijas. Varu sevi dēvēt par parapsiholoģi, kas spēj redzēt nedaudz tālāk aiz pierastā. Bet tā redz arī daudzi citi. Tikai ne visi darbojas kā dziednieki vai gaišreģi.

Galerijas nosaukums

Ielīst lāča migā

Notikumu ritenis, kurā vēl pirms gada griezos, bija pārlieku straujš. Mana dzīve sastāvēja no stingra režīma un ļoti spēcīgas pašdisciplīnas. Visu laiku cilvēki, konsultācijas, semināri. Dienas bija saplānotas gadu uz priekšu.

Ja privātās dzīves ass ir stipra, to lielo riteni var droši griezt. Ja ass sāk šūpoties, tālāk tā vairs nedrīkst. Man nācās padomāt par sevi. Stumt visu prom, noslēgties, palikt kādu laiku mierā. Tas bija vienīgais veids, kā saglabāt sevi, lai pēc tam vēlreiz un pa jaunam iemīlētu pasauli.

Kā teica mans dēls, mamma, tu esi kā lācis, kas dodas ziemas miegā. Jā, šis ir mans lāča laiks, taču ļoti svarīgs. Jāatbrīvo vieta, kur rasties iedvesmai. Lai ir tīra, silta istabiņa, kur Dievam ienākt.

Es katru dienu smeļos spēku, varētu teikt, gaisā. Baroju savas acis, ausis, ādu ar informāciju, kas nes mieru. Man tā ir visa mājas vide, katrs priekšmets. Esmu te visu pati iekārtojusi, katrai lietai ir nozīme.

Miers vajadzīgs tādēļ, lai pārkārtotos gan šūnas un vielmaiņa, gan uztvere, domāšanas veids un emocijas. Viss tiek dots no jauna. Tam nav vajadzīgi speciāli treniņi, tikai nomierināšanās. Tā dod piekļuvi iespējai dabiski pārprogrammēties, salāgoties ar jaunajām vibrācijām, kurās tagad ieiet Zeme.

Iemīcīt labās domas

Man ļoti interesē senatne, senās prasmes. Ne šuvēja, ne audēja no manis nesanāktu, jo esmu nepacietīga. Manai straujajai dabai labi der maizes cepšana. Pašceptai rupjmaizei ir spēks.Mīklas mīcīšanā varu ielikt savu temperamentu. Varu ātri ieraudzīt rezultātu, arī tas man svarīgi. Priecājos, ja cilvēki mielojas ar manu maizi un viņiem garšo.

Mīklu mīcot, ielieku tajā savas labās domas, emocijas, enerģiju. Tā ir ārkārtīgi liela radošā jauda. To nevar radīt automātiska ierīce, kas jauc mīklu.

Tiek iegriezts pilns aplis – esi rupjmaizi mīcījis, cepis, ēdis. Caur to manifestē sev, ka vari īstenot līdz galam to, kas dzīvei nepieciešams, tātad esi radītājs.

Sarunāties ar putnu

Jau vairākus gadus uz manas mājas jumta perē sudrabkaija. Augšējā stāva logs ir kā ekrāns, uz kura vērot putnu. Kaija nebaidās, turpat uz jumta izved savus mazuļus.

Mēs arī sarunājamies. Tas gan nenotika uzreiz. Vispirms sāku dzirdēt augus, pēc tam dzīvniekus, tad tikai putnus. Putni izvairās no komunikācijas ar cilvēkiem, jo necik augstu mūs nevērtē. Mana jumta sudrabkaija apsveic mani, ka esmu modusies no dumjā miega. Kopš pazīstu putnus, nevienu brīdi nevaru teikt, ka jūtos gudrāka par viņiem.

Putni dzīvo augstākās vibrācijās, tāpēc viņiem dota spēja lidot. Viss gaiss ir pilns ar informāciju, viņi ķer informācijas plūsmas, strukturē tās, sadala. Putni izsenis prot strādāt ar apziņu, ko mēs, cilvēki, tikai tagad mācāmies.

Turēties kopā ap uguni

Saistītie raksti

Uz saulgriežu svinēšanas rituālu katrs ierodas ar apmēram metru garu dzīparu, kas savīts no dažādu krāsu pavedieniem. Pats šo dzīparu savijis, ielicis savu enerģiju, izvēlējies krāsas, kas pašam tīk.

Kad iekurts ugunskurs, uguns visspēcīgākajā kulminācijas brīdī ikviens savu dzīparu pastiepj otram, ar šiem dzīpariem it kā sadodas rokās, savienojas ap uguni. Tieši tāpat dzīvē esam savienoti ar neredzamiem dzīpariem, tie mūs notur un līdzsvaro. Katrs tajā brīdī sajūt, kā ar vieglumu tur pasauli un pasaule tur viņu. Pēc tam dzīparus ziedo ugunij.

 

* Visu rakstu par Ragaciema Agnesi lasiet jūnija žurnālā “36,6 °C” vai tā elektroniskajā versijā. 

 

LA.lv