Veselam
Bērni

Glāstītāju paaudze: Kas notiek ar smadzenēm un roku veiklību0

Foto: Shutterstock

Mūsdienās vairākums bērnu iemācās apieties ar viedtālruni, vēl krietni pirms apguvuši spēju lasīt un rakstīt. Vecāki priecājas par sava mazuļa apķērību, taču psihologi un mediķi jau ceļ trauksmi, ka pāragra un pārmērīga moderno tehnoloģiju lietošana var aizkavēt bērna vispārējo attīstību.

 

Kopš viedtālruņu ienākšanas gandrīz katrā ģimenē būtiski mainījies arī veids, kā bērni pavada brīvo laiku: arvien retāk gadās redzēt, ka mazulis savā nodabā kaut ko zīmē, darbojas ar plastilīnu vai spēlējas ar Lego klucīšiem. Galvenais izklaides avots parasti ir viedtālrunis vai planšetdators, kurā bērns skatās animācijas filmas vai YouTube video, spēlē dažādas spēlītes. Daudzi vecāki par to ir priecīgi: bērns ir nodarbināts, nav nosmulējies ar krāsām un varbūt pat iemācās kaut ko lietderīgu.

Taču speciālisti brīdina, ka pārmērīga moderno tehnoloģiju lietošana agrīnā vecumā var aizkavēt bērna fizisko un emocionālo attīstību. Piemēram, ja bērns ir pieradis tikai glāstīt viedtālruni, viņam ir mazākas iespējas attīstīt pirkstu veiklību un izturību, tādēļ skolas gaitu sākumā daudziem pirmklasniekiem pat ir grūti noturēt rokā pildspalvu vai zīmuli, jo viņi nav pieraduši pie šādām kustībām.

Bērnībā iekavētais var negatīvi ietekmēt arī tālāko attīstību, jo cilvēkam pietrūkst iemaņu, kas nepieciešamas darbam virknē profesiju. Piemēram, britu ķirurģijas pasniedzēji nesen pauduši satraukumu, ka jaunā ķirurģijas studentu paaudze, kas izaugusi viedtālruņu laikmetā, nav apveltīta ar pietiekamām šūšanas un roku veiklības iemaņām, kas ķirurga darbā ir ārkārtīgi svarīgas.

“Tā ir nopietna problēma, kas kļūst arvien aktuālāka. Mēs redzam, ka daudziem studentiem ir ļoti labas teorētiskās zināšanas un eksāmenu atzīmes, bet viņiem pietrūkst pirkstu veiklības, kas vajadzīga, lai sašūtu brūces,” raidsabiedrībai BBC atzinis ķirurģijas profesors Rodžers Nībouns.

Uz jautājumu, vai tā ir aktuāla problēma arī Latvijā, ķirurģijas profesors Romans Lācis atbild, ka pagaidām savā praksē viņam ar to nav nācies saskarties: “Neesmu dzirdējis, ka Latvijā būtu šādas problēmas. Domāju, mūsu bērni vēl ir diezgan veikli.”

 

Neprot ievērt diegu adatā

Taču cilvēki, kas ikdienā strādā ar bērniem, atzīst – mūsdienās daudziem bērniem tiešām ir grūtības paveikt darbiņus, kam nepieciešama roku veiklība. Viņi nav pieraduši pie šādiem darbiem un nejūtas pārliecināti par savām spējām.

Līvānu 1. vidusskolas mājturības un tehnoloģiju skolotāja Maija Kulakova stāsta, ka bērniem nereti ir problēmas pat ievērt diegu adatā. “Redzu, ka bērniem ir problēmas ar telpas izjūtu, jo viņi ir pieraduši pie datorā attēlotās vides,” secina Kulakova, kas ir vairāku mājturības mācību grāmatu autore.

Šīs problēmas cēloņi nav tālu jāmeklē, jo bērns jau no pirmajiem dzīves gadiem stundām ilgi spaidījis viedtālruni, kur viss notiek divās dimensijās, nevis darbojies ar reāliem priekšmetiem, kas palīdz attīstīt roku veiklību.

Kā liecina Centra Dardedze veikts pētījums, mobilās ierīces lieto lielākā daļa bērnu vecumā līdz sešiem gadiem, gandrīz puse bērnu to dara vienatnē, bez vecāku uzraudzības.

“Protams, no tehnoloģiju attīstības un arvien plašākas izplatības it visās dzīves jomās nevaram izvairīties. Tomēr problēmas var rasties, ja bērns sāk lietot ekrānierīces pārāk agri vai ar jaunajām tehnoloģijām pavadītais ilgums strauji aug. Katrs mirklis bērna attīstībā ir svarīgs! Ja ekrāni pieejami bērniem jau pirmajos dzīves gados vai arī ekrānlaika bērna dzīvē ir pārāk daudz, tas var negatīvi ietekmēt bērna fizisko, emocionālo un sociālo attīstību,” uzsver Centra Dardedze psiholoģe Daina Dziļuma.

Tam piekrīt arī neiroloģe Sandra Vestermane, jo vecums līdz trim gadiem ir ļoti svarīgs bērna smadzeņu un pasaules uztveres attīstībā.

Ja bērns lielāko daļu nomoda pavada virtuālā realitātē, viņam nav laika apgūt iemaņas, kas nepieciešamas reālā vidē.

Vecumā līdz trim gadiem bērna smadzenēs visintensīvāk attīstās uztveres, valodas, kustību prasmes, kā arī stresa apstrādes, sevis nomierināšanas, impulsu kontroles un empātijas spējas, savukārt četru piecu gadu vecumā galvenā apgūstamā prasme ir mijiedarbība ar citiem cilvēkiem, spēja pielāgoties sabiedrībai, dalīties un darboties komandā. Ja bērns nav apguvis vecumam atbilstīgas prasmes, vēlāk to izdarīt būs daudz grūtāk. Prolēmas nereti atklājas, sākot mācības skolā, jo bērnam ir grūtības lasīt, rakstīt, noturēt uzmanību, sadarboties ar citiem.

 

Visu raksta datorā

“Vecāki grib, lai bērns būtu gudrs, bet bērns mācās tieši mijiedarbībā, nevis ar ekrānierīču starpniecību. Ierīces nemāca komunikāciju ar līdzcilvēkiem, saprast mammu, risināt ikdienas problēmas,” secina Daina Dziļuma. “Vecāku vidū pastāv mīts, ka viedtālruņa lietošana veicina bērna sīkās muskulatūras attīstību, taču patiesībā šīs kustības ir pārāk vienveidīgas. Vislabāk, ja bērns pasauli iepazīst tiešā veidā darbojoties, spēlējoties, izmantojot visas maņas: garšu, ožu, tausti, redzi, dzirdi.”

Savulaik skolu programmā pat bija tāds mācību priekšmets kā glītrakstīšana, kas bija domāts, lai bērni varētu izkopt savu rokrakstu, veidot skaidri saprotamu tekstu. Taču tā jau ir diezgan sena pagātne, jo mūsdienās par galveno teksta pierakstīšanas līdzekli ir kļuvis dators. Piemēram, daudzas skolas ASV vispār atteikušās no prasības, lai bērni mācētu rakstīt ar roku, jo visus pierakstus iespējams veikt ar datoru vai planšeti. Bet rakstisko eksāmenu vietā ir tests, kurā jāatzīmē pareizais atbildes variants. Šādā sistēmā auguši bērni nemaz neprot lasīt ar roku rakstītu tekstu, jo savā dzīvē saskārušies tikai ar drukātu vai datorā attēlotu tekstu.

Tas attiecas ne tikai uz bērniem, bet arī pieaugušajiem, jo mūsdienās arvien retāk rodas nepieciešamība kaut ko pierakstīt ar roku, visa komunikācija ar citiem cilvēkiem notiek ar datora vai mobilā tālruņa starpniecību.

Lielbritānijā veikts pētījums atklājis, ka tikai trešā daļa cilvēku pēdējā pusgadā veikuši pierakstus ar roku.

Pat bēdīgi slavenais ārstu rokraksts pamazām kļūst par pagātnes palieku, jo daudzviet jau ieviestas elektroniskās receptes, lai pacientiem un aptiekāriem vairs nebūtu jāmokās ar ķeburu izburtošanu. Arvien plašāk tiek izmantotas arī balss atpazīšanas tehnoloģijas, piemēram, Siri un Alexa, kas ļauj palaisties vēl lielākā slinkumā – vairs nav vajadzības ar roku ievadīt tekstu datorā vai viedtālrunī, pietiek to skaļi nolasīt.

 

Smadzenes jātrenē

Taču ne visi ir sajūsmā par šādu progresu, jo tradicionālā rakstīšana ar roku ne tikai ir teksta fiksēšanas paņēmiens, bet arī līdzeklis smadzeņu darbības un kustību motorikas attīstībai. Rakstot ar roku, tiek veicināta rokas, acs un smadzeņu koordinācija, ko nevar attīstīt ar tekstu drukāšanu datorā, jo abos gadījumos smadzenēs notiek atšķirīgi procesi.

Kad bērns apgūst prasmi rakstīt ar roku, viņš iemācās, ka katra burta atveidošanai nepieciešamas atšķirīgas kustības, turklāt tās jāprot sakārtot secīgi, lai veidotu vienotu tekstu. Savukārt, rakstot ar datoru, šis process izpaliek, jo nav nekādas atšķirības, vai pirkstiem uz klaviatūras jāspiež burts A, B vai C, visos gadījumos kustības ir vienādas.

Tas atsaucas arī uz smadzeņu darbību, piemēram, pētījumi rāda, ka studenti labāk iegaumē lekciju pierakstus, kas veikti ar roku, nevis portatīvo datoru.

Veicot pierakstus ar roku, smadzenes tiek vairāk nodarbinātas, lai konspektētu informāciju, savukārt pieraksts ar datoru biežāk ir mehānisks, neiedziļinoties teksta būtībā.

“Iemācīties rakstīt glīti un pareizi ir svarīgs posms bērna attīstībā. Ne velti šāda prasība joprojām ir obligāta austrumzemēs (Japānā, Ķīnā, Korejā), kur kaligrāfija ir daļa no mācību programmas. Ja bērns jau agrīnā vecumā nav attīstījis pirkstu veiklību un rakstīšanas iemaņas, viņš būs daudz ko palaidis garām,” secina kaligrāfijas pasniedzēja Līvija Bērziņa. Viņa atzīst, ka mūsu skolās daudzi skolotāji nemaz nevar iemācīt bērnam pareizi rakstīt, jo paši nav izkopuši rakstīšanas tehniku.

Līvija stāsta, ka pie viņas kaligrāfijas iemaņas apgūst ne tikai bērni, bet arī pieaugušie, kam šīs nodarbības ir gluži kā meditācija, kas palīdz atslēgties no ikdienas raizēm.

 

Neizbēgamas pārmaiņas

Optimisti spriež, ka mūsdienās plaši izplatītās žēlabas par bērnu un jauniešu atkarību no datoriem un viedtālruņiem ir pārspīlētas, jo cilvēka dabā ir piesardzīgi raudzīties uz jauno tehnoloģiju ienākšanu un domāt, ka līdzšinējais dzīves modelis ir vienīgais pareizais. Savulaik, kad Latvijas skolās spalvas un tintnīcas tika aizstātas ar lodīšu pildspalvām, daļa skolotāju šausminājās, ka jaunatne vairs nemācēs “kārtīgi” rakstīt. Taču bērni pielāgojās un apguva jaunās iemaņas. Tikpat bezjēdzīgi būtu žēloties, ka mūsdienu jaunatne vairs neprot apseglot zirgu, izslaukt govi vai darināt vīzes, jo šīs prasmes ir aizstātas ar citām, sadzīvē daudz noderīgākām.

Pēc neiroloģes Sandras Vestermanes domām, bērniem ir svarīgi apgūt modernās tehnoloģijas, taču vecākiem jāraugās, lai tas notiktu piemērotā vecumā. “Līdz triju gadu vecumam bērnam viedtālrunis vai planšetdators nav vajadzīgs, tas drīzāk nodara kaitējumu, nevis dod labumu. Līdzīgi kā ar cirvi vai zāģi – ja tas nonāk bērna rokās un tiek lietots nepareizi, sekas būs ļoti bēdīgas.”

 

Ar datoru zobu nesalabosi

Mājturības un tehnoloģiju skolotāja Maija Kulakova spriež – mājturības stundās bērnam ir jātrenē ne tik daudz pirkstu veiklība, cik spēja domāt radoši un prast izmantot savas zināšanas. “Mēs ļoti daudz strādājam, lai palīdzētu bērniem attīstīt radošumu. Tehnoloģiju vēsture rāda, ka izgudrotājiem nepietiek tikai ar spožu ideju, viņiem vajadzīgas arī praktiskās iemaņas, lai pārliecinātos, ka izgudrojums darbosies reālajā dzīvē. Protams, ir ļoti labi, ja bērns veikli apietas ar datoru, bet pagaidām ar datoru vēl nevar salabot zobu vai veikt vēdera dobuma operāciju – tam vajadzīgas arī veiklas rokas.”

Rīgas Stradiņa universitātes pasniedzēja, psiholoģe Aelita Vagale atzīst, ka darbošanās ar datoru var attīstīt gan roku veiklību, gan valodas apguvi, gan spēju reaģēt un izvēlēties. “Tomēr nekas nevar aizstāt rotaļas un sadarbību realitātē – ar vecākiem, vienaudžiem. Spēju risināt konfliktus, izteikt emocijas, sadarboties jāmācās realitātē, kur strīda partneri nevar izslēgt, kā tas ir datorspēlē.”

Vagale uzskata, ka pirmsskolas vecuma bērnam pie datora vajadzētu pavadīt pēc iespējas mazāk laika – ne vairāk par 10 vai 20 minūtēm dienā. Ja vecāki nosaka datora vai viedtālruņa lietošanas ierobežojumus, protams, svarīgs ir arī pašu piemērs: nav jēgas strostēt bērnu par dirnēšanu pie datora, ja mamma vai tētis visu vakaru nosēž telefonā un izvairās no komunikācijas ar pārējiem ģimenes locekļiem.

Foto: Shutterstock

Kā mainīt ieradumus

Bērni mācās no pieaugušo piemēra, tāpēc pirmais ieteikums ir pārskatīt pašu vecāku ekrānu lietošanas paradumus – esot kopā ar bērnu, noteikti nevajadzētu reaģēt uz katru viedierīces signālu, pastāvīgi lasot un rakstot ziņas. Vecāku sniegtā uzmanība ļaus bērnam justies svarīgam vecāka dzīvē. Turklāt tad bērnam vairs nebūs vajadzības sākt slikti uzvesties, lai pievērstu sev uzmanību.

Vecumā līdz trim gadiem – un pirmsskolas vecumā kopumā – ekrānierīces bērnam nav nepieciešamas un nav ieteicamas. Līdz skolas vecumam bērnam nevajadzētu būt savam telefonam, planšetei vai televizoram. Nav arī ieteicams novietot un lietot ekrānierīces guļamistabā. Ja ekrānierīces tiek lietotas, bērnam tas būtu jādara kopīgajās telpās – virtuvē vai dzīvojamajā istabā, kur vecāki var pieskatīt skatīto saturuw un ilgumu.

Vecākiem ieteicams definēt noteiktus dienas laikus, kas ir brīvi no ekrāniem.

Ģimenes ēdienreizēm jābūt no ekrāniem brīvam laikam, lai nostiprinātu savstarpējās attiecības. Arī stundu pirms miega jāpārstāj lietot ekrānus, lai ļautu ķermenim izstrādāt miega hormonus.

Saistītie raksti

Lai nepieļautu ekrānierīču uzvaras gājienu, vecākiem jāparūpējas, ka bērnam ir pieejamas citas aizraujošas nodarbes: grāmatas, materiāli zīmēšanai, konstruktors vai velosipēds palīdzēs, ja bērns saka, ka viņam nav, ko darīt.

Avots: Centrs Dardedze

 

Negatīvās sekas

  • Pārāk agras un nekontrolētas ekrānierīču lietošanas iespējamās sekas ir šādas.
  • Mazinās interese par attīstībai svarīgām aktivitātēm (kustība, iztēlošanās, kontakts ar cilvēku).
  • Grūti sadraudzēties ar citiem un uzturēt draudzību. Trūkst empātijas, bērns neizrāda rūpes par citiem.
  • Bērns kļuvis nesavaldīgāks, agresīvāks. Pienākot iepriekš noteiktajām ekrānlaika beigām, piedzīvo dusmu lēkmes.
  • Maz guļ, naktī bieži pamostas, redz sliktus sapņus.
  • Lielākoties runā un domā tikai par digitālajām aktivitātēm.
  • Izvairās no sporta un spēlēm ārā. Veidojas liekā svara problēmas.

 

Mūsu eksperti

Sandra Vestermane, neiroloģe

Aelita Vagale, Mg.psych., klīniskā psihologs

Maija Kulakova, Līvānu 1. vidusskolas mājturības un tehnoloģiju skolotāja

Daina Dziļuma, Centra Dardedze psiholoģe

LA.lv