Veselam
Psiholoģija

Gribu tevi citādu! Audzināšana, knābāšana, klusējošie pārmetumi pāru attiecībās 16

Foto – Shutterstock

Viņi iekāpa tramvajā, draudzīgi saķērušies, taču, tiklīdz apsēdās, jaunā sieviete sparīgi sāka tādu kā lekciju. Tās pamācošais saturs bija dzirdams daudziem. “Es taču tev teicu, mēs taču vienojāmies, kā tev darīt…” Puisis stingi skatījās grīdā. Ja šajā brīdī sievietei pavaicātu, kādēļ viņa tā atļaujas, droši vien skanētu atbilde – es taču gribu tikai labu! Un tomēr – kāpēc?

Par to, kā pāra attiecībās ielavās tendences uzspiest savu gribu, vēlme pārveidot otru, kāpēc tas viss spraucas laukā kā nezāles iekoptā dārzā, un kā būtu labāk rīkoties, vaicājām psihoterapeitei Antrai Slokai-Jakovļevai.

Kad ilūzijas izplēn

Attiecību sākumā viss šķiet skaisti, aizraujoši, interesanti. Ir atrasts savējais cilvēks, viens otru redz it kā caur rozā brillēm, izceļ partnerī sev tīkamākās īpašības, it kā apstiprinot savu izvēli. Sievietes bieži vien mēdz vēl izsapņot, iztēloties, kā apprecēsies, kā dzīvos, kā viņš mīlēs viņu.

Nereti otrs cilvēks izvēlēts kāda iemesla dēļ, kas apmierina kādu paša vajadzību: gribu justies droši, saņemt baudu, priecāties kopā, vēlos, lai visu laiku ir interesanti, un tas satuvina.

Taču pienāk brīdis, kad ilūzijas izplēn, aizkars paveras – parādās vājības (jo katram taču tādas ir). Tad seko vilšanās – lielāka vai mazāka, bet diezgan neglābjami pienāk šis brīdis. Bieži vien šīs atklāsmes sakrīt ar laiku, kad pāris sāk dzīvot kopā. Piepeši ieraugu otrā to, kas neapmierina manu vajadzību. Viņš taču nav tas cilvēks, ko iemīlēju! Šī apjausma ietver arī citu zemtekstu: gribu, lai tu būtu tāds, kādu es vēlos, kļūsti tāds! Faktiski tiek gaidīts, lai otrs bez iebildumiem atbilstu manam ideālam.

Un tad ne vienā vien ģimenē sākas mēģinājumi otru pārveidot, tāda kā audzināšana, knābāšana, zāģēšana, pārmetumi, prasības. Itin bieži tas nes līdzi rūgtumu, aizvainojumu, dusmas, citas negribētas emocijas. Daži pāri šādā fāzē dzīvo ļoti ilgi, pat visu mūžu.

Kādā mājā redzēju skatu – kristāla lustra apkarināta vīriešu zeķēm. Šādi sieva audzināja savu dzīvesbiedru, lai viņš nemētā zeķes pa visu istabu. “Vai vīrs ir mazs bērns, kurš jāaudzina?!” par metodi pasmaida psihoterapeite.

Svarīgi! Attiecību sākumā ikviens cenšas būt mazliet labāks, nerādīt savus radziņus. To der paturēt prātā, lai vilšanās sajūta būtu mazāka.

Klusējošie pārmetumi

Sievietes visai bieži nopūšoties saka: es gaidīju, ka viņš mainīsies, bet tā nenotika. Prātā tiek uzbūvētas gaidas – kādam viņam vajadzētu būt, kam atbilst, bet seko traģēdija, jo tā nemaz nav iespējams. Tādēļ cieš, tas visu laiku iekšā gruzd, pamazām rodas strīdi.

“Lūk, gluži ikdienišķs un sadzīvisks piemērs. Sieviete sēž uz dīvāna un klusām bubina: kāpēc istabā ir tik auksti, man salst kājas. Taču viņa nepasaka: mīļais, atnes, lūdzu, malku un iekurini krāsni vai padod man vilnas zeķes. Vai arī piepeši viņa pārmetošā tonī novaidas: tu taču varēji iedomāties, ka es gribu tēju… Tā mēs sarunājamies – piepeši iemetam sejā kritiku. Turklāt zemtekstā izskan – tu nepildi savus pienākumus, nemīli mani, neatbilsti manām gaidām vai vēlmēm.

Kā man reiz sacīja kāds vieds cilvēks: “Ja no otra gaidi kaut ko, par ko viņš pat nenojauš, tad palēnām sāc viņu nogalināt. Nepiepildītas gaidas vienmēr sagādā vilšanos, neapmierinātību, sāpes vai ciešanas un arī ietekmē mūsu attiecības,” saka Antra Sloka-Jakovļeva.

Tas ir stāsts par to, uz ko ceram klusībā, bet nepasakām. Psihoterapeite izstāsta par kādu sievieti. Parasti viņas dzimšanas dienas rītā vīrs atnes narcises un pasniedz kafiju gultā. Taču šoreiz viņa mēģina sasmaržot kafiju – nekā. Vīrs aizgulējies. Pati ceļas un demonstratīvi rībinās pa virtuvi. Vīrs pa to laiku aizlavās pēc ziediem. Zvans pie durvīm, viņa atver, bet tur smaidošs vīrs ar rozēm. Kā tā, viņa domā galīgi sapīkusi: kāpēc rozes, ne narcises…

Svarīgi! Pārmetumi agri vai vēlu noved pie attiecību iziršanas.

Palūgt un saprast

Kā rīkoties, lai šo it kā sīkumu dēļ attiecības nesāktu slīkt purvā? Pat visviedākais cilvēks nevar otru pamācīt, kur nu vēl pavēlēt, kā dzīvot. Taču var pavaicāt: ko tieši tu vēlies, ko gribi, lai paveicu, lai izdaru tavā labā? Var dalīties tajā, kā šobrīd jūtas, kas ir svarīgi un ko vēlas.

Jo mazāk ikdienā būs nepamatotu gaidu, jo mazāka iespēja vilties. Ja kaut ko patiesi vēlas, vajag pateikt. Tad otram atliks tikai izdzirdēt. Es izsaku savu vēlēšanos un dodu iespēju izvēlēties – darīt vai ne. Ja tiešām to gaidu, tad taču varu to palūgt, nevis zāģēt – sak, kāpēc atkal neizdarīji. Ja viņš nevar vai negrib rīkoties tā, kā es pašlaik vēlos, tāpat taču nav jēgas to paģērēt.

“Nevienu nav iespējams pārveidot, tā ir ilūzija, ja domājam, ka varam. Turklāt jāzina, ka mēs ļoti dažādi uztveram pasauli, vienu un to pašu saredzam un sadzirdam citādi, atšķirīgi. Semināros dodu tādu uzdevumu – divi nostājas ar mugurām kopā un vienlaikus saņem vienādu aprakstu, kā no papīra izgriezt sniegpārsliņu. Viņi to dara, neskatoties, kā griež otrs. Un – gandrīz nekad neiznāk vienādi. Tas tādēļ, ka katrs teikto, pat parādīto uztver, saprot, dzird un redz citādi. Tādējādi ikviens semināra dalībnieks pats uz savas ādas pārliecinās, cik atšķirīga ir mūsu uztvere,” stāsta psihoterapeite.

Svarīgi! Allaž vērts sev atkal un atkal pavaicāt: kā vēl es varētu izdarīt, kā pasacīt tā, lai viņš dusmās neuzsprāgtu gaisā. Kā citādi pateikt vai palūgt, lai viņš saprastu un sajustu, ko domāju un vēlos.

Atslēdziņa sev

Biežāk jau ir tā, ka sieviete visu gaida no partnera. Viņa visai sparīgi saka: es gribu, lai mans vīrs ir tāds un tāds, lai viņam biznesā labi iet, lai viņš iemācās izgatavot virtuves skapīšus, lai pilnveidojas kursos, lai apmeklē sporta zāli, mīl bērnus, un tamlīdzīgi. Tad psihoterapeite pavaicā: bet ko gribi pati sev, ko vēlies sasniegt, kā pati gribi dzīvot? Un pēc klusuma pauzes atskan samulsis: “Nezinu…”

Ik pa brīdim ir vērts sev pavaicāt: kas esmu un kādēļ dzīvoju? Jāsāk aizdomāties tad, ja atbildē ieskanas gaidu tēma, piemēram, man būs lieliska dzīve tad, kad viņš pelnīs vairāk, vairs nedzers, kļūs slaidāks. Ja katrs rūpēsies par sevi, lai būtu labāks cilvēks, arī attiecības pārī visdrīzāk attīstīsies un saglabāsies pozitīvākas.

“Attiecību skaistuma noslēpums ir visai vienkāršs – dalīties tajā, kas man ir, nevis pieprasīt no otra. Tā ir īstā atslēdziņa. Jā, protams, ir vieglāk domāt par to, kādam citam būt, nevis dziļi aizdomāties par sevi. Bet šis iekšējais pagrieziens ir ļoti būtisks – paskatīties pašam uz sevi un uzņemties atbildību par sevi un savu dzīvi, kā es to veidoju.

Ja vēlamies būt veselīgās attiecībās, katram der sevi attīstīt – garīgi un citādi pilnveidoties, tomēr jādomā arī par to, lai nezūd pāra kopības izjūta. Citādi ātri vien var kļūt par diviem svešiniekiem, kas mitinās vienā dzīvoklī.

Svarīgi! Ja pamani, ka pārāk daudz esi darbā, iekrīti līdz ausīm hobijā vai visu brīvo laiku velti saziņai internetā, ievelc kalendārā sarkanu atzīmi: šo dienu veltu tikai manam vīram/sievai.

Ko atstāšu pēc sevis?

Saruna ar sevi ir ļoti būtiska. Sevi saprast var palīdzēt psihologs vai psihoterapeits, taču tas ir tikai viens no veidiem. Tikpat labi var palīdzēt dažādas garīgās metodes, apzināšanās prakses, meditāciju veidi, gudrs jogas vai reiki skolotājs, arī dziedāšanas vai dejošanas praktizēšana. Cilvēks jau nav tikai miesa, mums ir arī prāts, dvēsele un gars, ar ko vērts būt saskaņā un rūpēties par to!

“Studiju laikā pasniedzējs deva neparastu uzdevumu – izdomāt, kādas ir tās trīs vērtības, ko vēlētos, lai pēc manis paliek. Sākumā apmulsu, jo ko gan tādu vērtīgu varu pēc sevis atstāt?! Tad atcerējos savu omīti. Man bija 12 gadu, kad viņa aizgāja no šīs pasaules, taču, par omīti domājot, uzreiz ataust siltums, mīļums, gaišums. To pat nevaru izskaidrot vārdos, bet šo sajūtu uzreiz varu atsaukt atmiņā. Uztveru to kā viņas mantojumu man, kuru vēlos vairot tālāk,” uzsver Antra Sloka-Jakovļeva.

Atziņas: 

* Pamēģini paskatīties uz sevi it kā no malas: kā ir dzīvot ar mani, ar tādu kā es?

* Ja no partnera visu laiku gaida kaut ko, par ko otrs pat nenojauš, to var salīdzināt ar dārza kopēja veltajām cerībām, ka jasmīna krūmā nobriedīs āboli.

* Ja nevilšus sarunas karstumā vai apzināti gadās otru sākt regulēt, kaut ko paģērēt, pieprasīt, uzreiz der pateikt sev: stop! Un tūlīt pat sev pavaicāt: kas man šajā brīdī patiesībā ir vajadzīgs, ko īsti gribu, ko šobrīd gaidu no otra?

* Atskaites punktu allaž vajadzētu meklēt sevī. Vispirms sevi saprast. Tas nav vienkārši, bet to der mācīties, iet šo grūto ceļu.

 

logo-36

LA.lv