Veselam
Psiholoģija

Gustavs Pētersīlis: Kā dot citiem, kad vajag pašam. Puisis ratiņkrēslā daļu sev saziedoto naudu dāvā tālāk 16

Publicitātes foto

Gustavs Pētersīlis ir 21 gadu vecs jaunietis, kura dzīvi un sapni par profesionālo karjeru BMX pirms četriem gadiem izmainīja kritiens treniņā. Kopš tā brīža Gustavs pārvietojas ratiņkrēslā, taču, pateicoties sportistiem raksturīgajam cīņassparam un apkārtējo atbalstam, viņš nepadodas. Par to, kā nenokārt galvu un iegūt tik īpašo došanas gēnu intervijā stāsta Gustavs, kurš jau 4. jūnijā Rīgas velomaratonā guļritenī plāno veikt 16km distanci Nutrilite komandā.

Pastāsti, kāpēc izvēlējies tieši BMX sporta veidu?

Bērnībā man patika visi sporta veidi, ar kuriem varēju nodarboties skeitparkā. Ar riteni bieži braukājos pa dzimto pilsētu Ulbroku, līdz to vienā dienā pamanīja kāda ģimene, kas veda savu dēlu uz treniņiem Cēsīs un piedāvāja pievienoties – aizbraucu, pamēģināju, un iepatikās! Tā arī deviņu gadu vecumā sākās mans ceļš BMXā.

Un kas tālāk?

Līdz 11 gadu vecumam cītīgi braukāju uz Cēsīm – divas līdz trīs reizes nedēļā, pēc tam mani uzrunāja treneris no Jelgavas, kur arī nobraucu pāris gadus. Rīgā sāku trenēties apmēram 15 gadu vecumā pie trenera Jāņa Lapsiņa. Ar katru gadu padevās arvien labāk – vairākas reizes Eiropas čempionātos iekļuvu pusfinālā, izdevās sasniegt pat TOP desmitnieku. Kad pirmo gadu biju nobraucis junioru vecumā, sekoja uzaicinājums pievienoties Olimpiskajai vienībai. Diemžēl plānus un tālākos profesionāla sportista mērķus pārrāva liktenīgais kritiens Kleistos.

Vai iepriekš biji aizdomājies par šādu seku iespējamību?

BMX sportisti bieži lauž kaulus, taču šādas traumas gadās ļoti reti. Protams, biju dzirdējis par BMX braucēju Stefanu Mureju, kurš jau 10 gadus pārvietojas ratiņkrēslā. Es pat braucu ar viņa firmas velosipēdu “Stay Strong”, tādējādi apzinājos, ko atbalstu. Taču domāju, ka ar mani jau nekas tāds nenotiks. Bet dzīvē notiek visādi, taču esmu pārliecināts, ka dzīve neuzliek neko tādu, ko tu nevari panest.

Vai šodien nav sāpīgi skatīties uz iegūtajām medaļām un kausiem?

Esmu pamanījis, ka sajūtas ir mainījušās – pirmos trīs gadus plauktos stāvošie kausi īpašas emocijas neizraisīja. Tāpat arī brīvajā laikā turpināju braukāt uz sacensībām, lai satiktu visus savējos, tomēr pagājušā gada vasarā, atbalstot draugus sacensībās, pieķēru sevi pie domas – jā, arī man atkal gribētos piesēsties pie BMX stūres, pabraukāties ar draugiem un sacensties. Bet, neskatoties uz to, es turpinu sekot līdzi BMX aktualitātēm un noteikti to darīšu visu mūžu. Atgriežoties pie kausiem – lielākā daļa tagad stāv Ulbrokā, uz Rīgu esmu paņēmis tikai mīļākos un nozīmīgākos, kā arī tos, kas vislabāk iederas interjerā. (Smejas)

Vai Tu joprojām sporto?

Jā, pirms trīs gadiem saņēmu guļriteni, kurā varu braukt, izmantojot savu roku spēku. No sākuma gan bija grūti, pabraucu pārsimts metrus un bija jāapstājas, jo nebija spēka pēc divu gadu pauzes. Stūre ir jāgriež ar rokām, kam nepieciešamas vairākas muskuļu grupas, no kurām man darbojas tikai mazākā daļa – taču laika gaitā esmu nedaudz uztrenējies un varu nobraukt arī garākas distances.

Kad vēl biju vidusskolēns, un vasaras bija brīvas, ar draugiem regulāri devāmies uz Biķernieku trasi braukāt. Šobrīd gan tādu brīvību vairs nevaru atļauties, arī draugiem ir savas darīšanas – tāpēc kopā ar draudzeni Aneti dodamies vakara izbraucienos tepat pa Rīgu – veloceliņa maršrutā Teika–Jugla–Teika. Šogad gan vēl maz sanācis braukt, jo laiks nelutināja un slimoju, bet nu jau atsāku “treniņus”, lai nedaudz pagūtu sagatavoties arī Rīgas velomaratonam, kur startēšu “Nutrilite” komandā. Šī būs trešā reize, kad ar guļriteni piedalīšos sacensībās.

Galerijas nosaukums


Vai esi domājis par nopietnākiem treniņiem un dalību paraolimpiskajās spēlēs?

Zinu, ka ir tāds paraolimpiskais sporta veids, norisinās arī dažādi Eiropas un pasaules kausa posmi, tomēr Latvijā un kaimiņvalstīs šis sporta veids nav populārs. Taču mērķis startēt paraolimpiskajās spēlēs man nekad nav bijis. Tas ir profesionālais sports, un es neesmu pārliecināts, vai esmu gatavs to piedzīvot vēlreiz, jo zinu, cik daudz tas paņem no cilvēka. Atceros, kā divus mēnešus pirms traumas, biju ļoti noguris no straujā ritma – gan morāli, gan fiziski, taču tā mēdz gadīties ziemas periodā, kad sacensību nav, ir tikai treniņi.

Savukārt šobrīd viss, ko daru, ir tikai sev – lai uzturētu fizisko formu un forši pavadītu laiku ar Aneti. Bet dzīvosim, redzēsim – varbūt manas domas pēkšņi mainās.

Pirms diviem gadiem ASV tev bija iespēja satikties ar pieminēto Stefanu Mureju, kurš, līdzīgi kā Tu, guva traumu – kas atmiņā palicis visspilgtāk?

Tā bija tiešām neaizmirstama tikšanās un sakritība – todien Stefanam atsāka darboties jauni rokas muskuļi, kas nebija strādājuši septiņus gadus. Ārsti bija teikuši, ka tik muskuļu, cik strādās divus gadus pēc traumas, tik arī, visticamāk, paliks. Tāpēc mūsu tikšanās kalpo kā atgādinājums – viss ir iespējams, ir tikai jāturpina kustēties un strādāt – tad arī var sagaidīt pozitīvu iznākumu. Es esmu pateicīgs, ka man ir daudz labāk, nekā sākotnēji prognozēts – pats varu daudzmaz pārvietoties ratiņkrēslā, rokas kustas – dzīve neapstājas!

Atlabšanai noteikti palīdz Tevis paša pozitīvā attieksme. Vai tikpat pozitīvu attieksmi jūti arī no līdzcilvēkiem?

Kopumā šo gadu laikā esmu saņēmis milzīgu atbalstu no apkārtējiem – sākuma posmā, kad tas bija visvairāk nepieciešams, cilvēki ļoti aktīvi ziedoja naudu, lai es varētu apmeklēt papildu rehabilitācijas kursus un iegādāties guļriteni. Kamēr gulēju reanimācijā, kompānija, kas nodarbojas ar rallija lietām, pieteicās un atveda pielāgotu mašīnu no Zviedrijas. Tā man ir ļoti palīdzējusi – ar to arī pirmo reizi aizbraucu mājās no slimnīcas.

Savukārt ilgtermiņā atbalsta Amway, kas katru gadu Rīgas velomaratona laikā ziedo naudu manai rehabilitācijai – par katru dalībnieku, kas piesakās “Nutrilite” komandā, viņi novirza divus eiro manai atlabšanai. Arī BMX aprindās ir līdzīga prakse – katrās sacensībās dalībnieki ziedo vienu eiro no dalības maksas manai atlabšanai.

Pērn velomaratona laikā dzirdējām par tavu nesavtīgo labdarības žestu – lielāko daļu Amway ziedojuma summas nodevi sev tuvam cilvēkam – mazajai Martai, kas pati nestaigā. Kā tas ir – dot, ja vajag pašam?

Protams, nauda būtu noderējusi – iespējams, ka būtu tuvāk sapnim par jaunu un pielāgotu automašīnu, lai pats varētu stūrēt. Tomēr tā ir sava veida ekstra, nevis pirmā nepieciešamība. Zinot, cik ļoti grūtā brīdī cilvēki atbalstīja mani, es gribēju ar labu atdarīt arī kādam citam. Martas mamma Megija meklēja naudu ortozēm, kas bija nepieciešamas, lai Martiņa sāktu staigāt. Turklāt Martiņa man ir laba draudzene, mūs vieno īpaša saikne – viņa piedzima laikā, kad guvu traumu un, kā izrādās, mēs abi vienlaikus atradāmies reanimācijā. Tagad – saprotamies no pusvārda!

Arī šogad vēlos turpināt labos darbus, tāpēc daļu Amway saziedoto līdzekļu atvēlēšu daudzbērnu ģimenei no Maltas Latgalē – kopā ar uzņēmumu iegādāsimies piecus jaunus velosipēdus lai jau 4. jūnijā kopīgiem spēkiem kopā ar apņēmīgajiem jauniešiem dotos Rīgas velomaratona 16 km garajā ģimenes distancē.

Kādu Tu redzi savu nākotni?

Mans lielākais mērķis ir sākt pašam savu biznesu – jau pusgadu strādāju pie internetveikala izveides. Tā kā esmu ļoti atkarīgs no citiem, šis ir veids, kā justies neatkarīgam – pašam plānot savu laiku un nevienam neatskaitīties. Gribētos tā, lai pēc pāris gadiem bizness iet no rokas, bet es tikmēr varu nodoties citiem darbiem – gribu palīdzēt citiem, iesaistīties labdarības projektos vai bezpeļņas organizācijās – jūtos pasaulei parādā. Ļoti interesē un rūp arī daba un viss, kas saistīts ar ekoloģiju!

Otrs sapnis ir tikt pie tiesībām. Taču šobrīd nevaru pateikt, kad mērķi varētu sasniegt, jo ir vairāki šķēršļi – Rīgā nav piemērotas braukšanas apmācības, tuvākās ir Jūrmalā, kā arī jauna automašīna ar rokas vadību izmaksātu daudz. Taču noteikti to izdarīšu, lai kļūtu patstāvīgāks.

Un, protams, turpināšu strādāt, lai uzlabotu veselībau, jo cerība, ka kaut kas mainīsies, nekur nav pazudusi. Medicīna attīstās, iespējams, ka jau pēc diviem, trim gadiem būs tāds atklājums, kas man ļaus atveseļoties. Tieši tāpēc nevar nolaist savu ķermeni – jākustas!

Ja Tev izdosies pilnībā atlabt, vai Tu atkal sēdīsies pie BMX riteņa stūres?

Profesionāli noteikti nē, bet es labprāt kopā ar draugiem dotos uz treniņiem tikai prieka pēc. Vienkārši būt kustībā un izbaudīt procesu, jo dikti pietrūkst tā sajūta – būt gaisā. Katrā ziņā tā noteikti būs viena no pirmajām lietām, ko es izdarīšu.

Un kas būtu pati pirmā?

Ņemtu draudzeni aiz rokas un kārtīgi viņu izdancinātu! Mums ļoti patīk dejot – pāris reizes ir sanācis, bet drīz jau būs jāiemācās valsis – kā nekā plānojam precēties. (Smaida)

LA.lv