Veselam
Bērni

Incestam nav jābūt noteikti fiziskam. Kas ir incesta atmosfēra?1

Foto: Tatyana Dzemileva/Shutterstock

Mūsdienās par incestu atklāti runā kriminālajās ziņās. Tomēr incests nav tikai tieša seksuāla vardarbība. Portāla Psychologies eksperti analizē situācijas ģimenē, kas bērnam ir ne mazāk kaitīgas.

“Dažreiz tēvs ienāca vannas istabā, kad mazgājos dušā… Protams, man nebija patīkami, ka viņš skatījās uz mani… Bet nepārspīlēsim – viņš taču mani neizvaroja!” Šāda veida liecības bieži dzird psihoanalītiķi un psihoterapeiti. Viņi zina, cik svarīgi ir neatstāt tādus vārdus bez ievērības. Ja incests ir tikai fizisks vardarbības akts, tad no kurienes šīs ciešanas?

Notikumu dalībnieki

Vērts atcerēties, ka, pirmkārt, ne tikai tēvi, bet arī mātes, vectēvi, tēvoči, patēvi, aukles vai ģimenes draugi kļūst par vainīgajiem incesta attiecību izveidošanā.

Otrkārt, šādas attiecības starp brāli un māsu nodara abiem tādu kaitējumu, kura apmēru vērotājam no malas pat grūti iztēloties.

Treškārt, incests var būt arī homoseksuāls (māte-meita, tēvs-dēls).

Un, visbeidzot, tas var attiekties ne tikai uz lieliem, bet arī uz ļoti maziem bērniem – jaunākiem par pieciem gadiem, un reizēm pat zīdaiņiem.

Arī pašas incesta darbības var ļoti dažādas.

Pašas atklātākās vērstas uz bērna dzimumorgāniem, bet var tik izmantotas arī citas ķermeņa daļas, bērna āda vai pat redze un dzirde – ja bērns kļūst par liecinieku tam, kas notiek vecāku guļamistabā. Pēdējā piemērā bērna pieredze un emocijas pārvērš viņu par negribētu pieaugušo seksa rotaļu “partneri”. Fizisku incesta pierādījumu nav, bet bērna psihē un viņa fiziskajā pašsajūtā šādas epizodes vienmēr atstāj neizdzēšamas zīmes.

Tabu atmosfēra

Bez incesta, kuram jābūt aizliegtam bez jebkādiem nosacījumiem, pastāv tas, ko psihoanalītiķi sauc par “incestu atmosfēru”. Tā sauc visas pieaugušo uzvedības iezīmes – žestus, pozas un skatienus, kas bērnam vai pusaudzim izraisa mokošu neveiklības sajūtu un satraukumu, kuru iemeslu viņš nespēj noteikt.

Portāla Psychologies eksperti uzstāj: atstāt tādu situāciju bez ievērības būtu nopietna kļūda – bērnam tā ir ārkārtīgi postoša. Situācijas nenoteiktība atņem skaidrus orientierus, tādējādi padarot viņa ciešanas visaptverošas, “neierobežotas”.

Bērns un vēlāk pusaudzis nespēs skaidri pateikt: “Man to nodarīja” – un tādējādi taisnīgi atzīt, ka viņš bija upuris. Ja viņš nolems protestēt, pieaugušais vienmēr izliksies sašutis: “Ko gan tu izdomā!”

Tāpēc incesta atmosfēra vienmēr ir noslēpums, ko nav viegli atklāt pat psihoterapijas procesā. Tomēr ir vairākas pazīmes, kas ļauj identificēt šādas bīstamas situācijas.

Incesta pazīmes

1. Attiecību erotizācija

Pirmā pazīme ir erotiskas nokrāsas vecāku un bērnu attiecībās, šķīstības trūkums. Šādās attiecībās ir ievērojama daļa seksualitātes, neskatoties uz to, ka pieaugušie un bērni var to neapzināties.

Tāda situācija var rasties tāpēc, ka ģimenē, kurā uzauga viens no vecākiem, nebija skaidra incesta aizlieguma. Pieaugušais zina, ka bērns nevar būt seksuāls objekts, bet neapzināti to nepieņem. Piemēram, tēvs, kura attieksme pret meitu ir diezgan divdomīga: skatieni, kas pauž iekāri, skūpsti, kas “nejauši” noslīd no vaiga uz lūpām, rokas, kas aizkavējas tēvišķā glāstā…

Vai arī māte, kas flirtē pusaugu dēla priekšā, piemēra kleitas viņa klātbūtnē un acīmredzami mēģina izraisīt apbrīnu un sajūsmu, kuru viņai pietrūkst citu cilvēku skatienos.

Vēl viens piemērs: pieredzējuši psihoterapeiti dažkārt aizdomājas, ja viņi dzird stāstu par biežu tēva un dēla “draudzīgu cīkstēšanos.” “Viņi, gandrīz katru dienu apskāvušies, vārtās pa paklāju – tā ir viņu iecienītā izklaide!” Tādas bezvārda cīņas, protams, nav nejauša spēle, bet vienīgā veida attiecības, kuras abi atbalsta.

Speciālistam rodas jautājums: kādas emocijas, iespējams, kādreiz jaunībā piedzīvotas, tēvs neapzināti meklē šajās sacensībās, kuras bērnam vienmēr ir savā veidā erotiskas?

Incesta atmosfēra rodas arī tajās ģimenēs, kurās vecāki neprot un (dažkārt neapzināti) nevēlas atlaist bērnus pieaugušā, patstāvīgā dzīvē. Galu galā vissvarīgākais bērna audzināšanas mērķis ir palīdzēt sagatavoties pamest vecāku ģimeni un izveidot savu.

Ne vienmēr ir viegli īstenot šo plānu: lai atstātu savu ģimeni, nepieciešams, lai ārējā pasaule, kurā jādodas, bērnam nešķiet biedējoša un bīstama. Lai viņam nav sajūtas, ka izejot “ārā”, viņš iznīcina to, kas paliek “iekšā” – vecākus. Šajā ziņā tēvi un mātes, kuriem viņu bērni kalpo kā sava veida “kompensācija”, papildinājums tam, kā viņu dzīvē trūkst, padara šķiršanās procesu īpaši grūtu.

2. Robežu trūkums

Lai pieaugtu un veiksmīgi atdalītos no ģimenes, bērnam vajadzīga iespēja lemt un rīkoties ar sevi. Tas ir, sajust sevi “atsevišķi”, nošķirtu no citiem cilvēkiem. Kā tādu cilvēku, kurš skaidri sajūt savas gan fiziskās, gan garīgās telpas robežas, kuram ir savas domas un vēlmes (“Es tā domāju, es to gribu”), un kurš ir pārliecināts, ka tuvinieki atzīst un ciena viņu kā personību.

Psihoterapeiti ar nožēlu apliecina: ne visiem bērniem ir tāda iespēja. Patiešām, dažas ģimenes pastāv nevis kā neatkarīgu indivīdu apvienība, kas dzīvo kopā un gūst no tā prieku, bet kā sava veida bezveidīga masa, kurā viss apvienots un visi nav individuālas personības, bet nenoteikta kopējā daļa.

Tādu “nedalāmību”, kā paskaidro eksperti, var redzēt vairākos līmeņos. Piemēram, ķermeņa līmenī – četru cilvēku ģimenē vannas istabā vienmēr ir tikai divi dvieļi: viens ķermeņa “augšai” (visu ģimenes locekļu – gan vecāku, gan bērnu), otrs – “apakšai.” Turklāt jāuzsver, ka šajā ģimenē nebija materiālas grūtības iegādāties higiēnas priekšmetus…

Cits piemērs ir intimitātes līmenis: tās ir ģimenes, kurās nav ierasts aizvērt tualetes vai vannas istabu durvis, kur ikviens vienmēr ir visu acu priekšā. Šāda pastāvīga sveša skatiena klātbūtne pārkāpj augošā bērna fizisko telpu un neļauj viņam veidot savu “Es”. Īpaši bīstami ir tas, ka bērns tādu situāciju vienmēr uztver kā atbilstošu vecāku vēlmēm: “Ja viņi neaizver durvis, tas nozīmē, ka viņi ar prieku skatās uz mani. Viņiem patīk arī, ka es skatos.”

Vēl viens līmenis ir kontrole: vecāki uzstājīgi vēlas uzzināt par bērnu burtiski visu. Bērnam nav “savas” dzīves, viņa noklausās sarunas, izlasa pasta sūtījumus un īsziņas… Ja bērns neizstāsta visu, tas tiek pielīdzināts melošanai.

Visbeidzot, bērna un pieaugušā seksualitātes “nedalāmība” var izpausties arī vārdos, piemēram, ja pieaugušais stāsta bērnam detalizētu informāciju par savu intīmo dzīvi.

Tas pats notiek, ja bērns var dzirdēt vai novērot vecāku seksuālās attiecības. Tāda situācija viņam noteikti ir postoša: ziņkārība liek vērot notiekošo, bet klāt ir arī vainas sajūta. Un vissvarīgākais – tas, ko viņš redz, bieži vien kļūst par uzbudinājuma avotu, viņš masturbē – un kļūst, lai arī no attāluma, par vecāku seksuālo partneri.

3. “Dzimumu nedalāmība”

Incesta atmosfēru ģimenē var radīt arī citu – simbolisku robežu trūkums. Piemēram, starp dažādām paaudzēm: bērns redz, ka vecmāmiņa sacenšas un visu laiku strīdas ar māti par viņa audzināšanu; ka tēvs flirtē ar pusaugu dēla draudzenēm utt.

Vēl viens piemērs: ikviena cilvēka vieta ģimenē nav skaidri definēta – bērns guļ pie viena no vecākiem, kamēr otrs tiek sūtīts gulēt uz dīvāna; viņš piedalās visās pieaugušo sarunās.

Visbeidzot sajaucas dažādu dzimumu ģimenes locekļu lomas: pusaudzis padara māti (ar pilnīgu viņas piekrišanu) par savu uzticības personu, padomdevēju, tas ir, viņa mīlas lietu līdzdalībnieci; meita kopā ar tēvu tiek sūtīti nopirkt mātei apakšveļu, jo māte tik ļoti aizņemta ar saviem darbiem…

Psihoterapeiti uzstāj: tāds fenomens kā incests pastāv starp mums ne tikai skaļu noziegumu veidā, par ko runā kriminālajās ziņās. Katru dienu psihoterapeitu kabinetos simtiem vīriešu un sieviešu stāsta par to, kā reiz incests pārtrauca viņu dabisko dzīves gaitu.

Incests vienmēr atstāj dziļas brūces bērna garīgajā un fiziskajā pašsajūtā.
Saistītie raksti

Tiek traucēta viņa seksualitātes attīstība un viņš nespēs veidot skaidras attiecības ar citiem cilvēkiem.

Kad provocē bērns

Zigmunds Freids uzsvēra, ka bērns vienmēr neapzināti cenšas piešķirt zināmu erotisku nokrāsu savām attiecībām ar pieaugušajiem. Piemēram, daži bērni atsakās mazgāties paši (lai gan viņi spēj to izdarīt), jo mātes palīdzību uzskata par īpaša veida prieku. Citi visu laiku grib apskauties vai bezgalīgi pieprasa skūpstus un glāstus, demonstrējot mātei, kā viņi “cieš” no viņas mīlestības trūkuma. Tādā tieksmē piešķirt attiecībām erotisku nokrāsu nav nekā patoloģiska: bērns vēlas būt pieaugušajam “viss”. Šī uzvedība ir daļa no bērna normālas attīstības. Ir svarīgi zināt, ka bērna seksualitāte vienmēr runā maiguma valodā, bet pieaugušo – galvenokārt kaislības valodā.

LA.lv
AN
Annika Niedrīte
Veselam
TESTS: Cik gudrs ceļotājs Tu esi?
21 stundas
LE
LETA
Veselam
Ar jauno gadu būtiskas izmaiņas līdzmaksājumos pie ģimenes ārsta un speciālistiem 1
1 diena
AN
Annika Niedrīte
Veselam
TESTS: Vai tavs priekšstats par iepriekšējo dzīvi ir patiess?
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
“Skonto” stadiona mīklainais pircējs – Krievijas uzņēmējs no ietekmīgas ģimenes, vēsta raidījums
7 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Latviešu valoda zinātnē nosargāta? 3
10 stundas
LE
LETA
Kultūra
Vīrietis apēd 100 000 eiro vērtu mākslas darbu 1
9 stundas
LE
LETA
Dabā
Meklēt cimdus vai gumijas zābakus? Pirmdienas laika prognoze
13 stundas
Uldis Šmits
Pasaulē
Uldis Šmits: Bez naivuma
3 dienas