Veselam
Psiholoģija

Ir labi apzināties, ka varu pats. Spēka stāsts par Artūru Līvmani, kurš, kaut neredzīgs, tomēr strādā par gidu1


Artūrs Līvmanis
Artūrs Līvmanis
Foto – Marta Purmale

Skaņa ir pat sniegam, un kartupeļus iespējams izcept, vien ņemot vērā hronometra rādījumu, var kolekcionēt filmas, tās neredzot, bet zinot, ko tajās rāda… Šis nav savāds rēbuss, bet stāsts par Artūru Līvmani no Liepājas.

“Mums Liepājā daudz kas ir īpašs, arī neredzīgs gids,” stāstīja liepājnieks Ainars Semjonovs, sparīgs puisis ratiņkrēslā. Tas šķita nedaudz neticami – kā gan neredzīgs cilvēks varētu rādīt citiem pilsētu?! Tomēr, iepazīstot Artūru, saprotu, ka viņš spēj ne tikai to, bet vēl daudz vairāk. Paveiktais ir atkarīgs no paša stiprās gribas, intereses kaut ko sasniegt, vēlmes būt vajadzīgam šajā pasaulē. Un vēl nepieciešams mazliet dullības, lai atļautos to, par ko cits galvu vien nogroza, sak, tas nav iespējams, ja nav acu gaišuma.

Iemācās pilsētu

Artūru satieku Rīgā. Kopā ar viņu ir Alise, atsaucīga meitene, kurai bijis pa ceļam un arī darīšanas galvaspilsētā. Artūrs atbraucis pēc sen kārotas automašīnas. Izvelk no somas un rāda – tas ir mašīnas modelītis, kolekcionāra prieks. Mazās mašīnītes Artūrs krāj kopš bērnības.

“Kad biju mazs, ar tām taisīju visādas avārijas un pat spridzināju. To, ka modeļu mašīnas ir vērtība, sapratu tikai vēlāk. Citi liek grāmatas plauktos, cilā un pārcilā, es izkārtoju savus modelīšus. Kolekciju visu laiku papildinu, meklēju internetā, sazinos ar citiem kolekcionāriem. Tagad kāroju dabūt dzelteno Ikarus, tādi autobusi kādreiz pie mums braukāja. Meklēju arī veco ātrās palīdzības un Russo-Balt mašīnu, ko ražoja Rīgā vēl pirms Pirmā pasaules kara,” stāsta Artūrs.

Alise dodas savās gaitās, mēs paliekam pie kafijas tases. Artūrs atvainojas, ka nokavējies. Iekāpuši tramvajā, kas brauc citā virzienā.“Man jau šķita, ka aplam braucam, bet negribēju komandēt,” saka puisis.

Jūtot manu mulsumu, kā gan viņš zina, ka virziens bijis cits, viņš stāsta, ka agrāk Rīgu labi iepazinis. Mācījies Strazdumuižas internātvidusskolā, kur skolojas vājredzīgi un neredzīgi bērni, ar draugu visur staigājuši, aizlaiduši uz centru, Ķīpsalu vai citu Rīgas rajonu, dažreiz prom no pilsētas uz Siguldu.

“Citi redzēja labāk, bet viņus neinteresēja iepazīt apkārtni, doties tālāk, uzzināt, kas ir ārpus Juglas. Izbraucu maršrutu vienreiz, otrreiz, un ceļš palika galvā. Tā es mācījos Rīgu. Man grūti izstāstīt, bet es zinu, kāds ir autobusa maršruts, kur tas pašlaik brauc, kas būs tālāk. Pazīstu ceļu pēc līkumiem. Ne velti tēvs vienmēr grib, lai dodos viņam līdzi uz Rīgu, jo esmu kā navigācijas sistēma, bet viņš visai slikti orientējas. Mamma arī prasa, lai no Rīgas autoostas aizvedu līdz transporta pieturai, citādi mūždien sajauc ceļu,” skaidro puisis.

Dzird špikošanas skaņu

Artūrs ir neredzīgs kopš dzimšanas. Tā arī nav izdevies noskaidrot, kāds tam ir iemesls. Vecāki veda uz dažādām acu klīnikām, arī ārpus Latvijas, tomēr neviens ārsts nespēja palīdzēt.

Puisis pabeidza vidusskolu un skaidri zināja, ka mācīsies tālāk, lai gan saprata, ka augstskolā nebūs īpašas pieejas, kaut kas neredzīgam cilvēkam pielāgots, atvieglots, kā bija speciālajā skolā.

Artūrs gribēja kļūt par skolotāju tāpat kā viņa vēstures skolotāja Valija Briede. Neredzīga būdama, viņa klātienē pabeidza universitāti un visu mūžu veltīja Strazdumuižas skolas bērniem, par šo ieguldījumu apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

“Viņa ir izcila! Reiz klasesbiedrs gribēja skolotāju piešmaukt, atbildi izlasot no mācību grāmatas. Viņa to saprata uzreiz, līdzko šis pielieca galvu tuvāk lasāmajam. Skaņa taču mainās, to džeks nebija iedomājies,” smejas Artūrs.

Kad viņš iestājās Liepājas Universitātes vēstures un sociālo zinību skolotāju studiju programmā, augstskolā nemācījās neviens neredzīgs students. Pēc tam gan, pilsētas neredzīgo biedrības pamudināti un sekodami Artūra piemēram, sāka studēt vēl vairāki jaunieši. Pasniedzēji jau zināja, kā jāstrādā ar cilvēku, kuram ir redzes problēmas. Sāka vairāk izmantot elektroniskus izdales materiālus, mazāk – kopētus.

Artūrs izveidoja savu sistēmu – lekcijas ierakstīja diktofonā. Ja izdalīja kopētus materiālus, ar citu palīdzību tos ielasīja diktofonā. Tādējādi puisis var lepoties ar pilnīgākajiem lekciju pierakstiem, kādi vien iespējami augstskolā. Referātus un citus darbus rakstīja datorā. Tad sūtīja mammai, lai pārlasa, paskatās, vai viss pareizi noformēts. Mamma bija viņa oficiālā asistente, nāca līdzi uz augstskolu, palīdzēja. Interesanti, ka, dēla piemēra rosināta, arī viņa sāka studēt un pabeidza vēsturniekus.

Iespējams, daudzi nezina, ka neredzīgi cilvēki lieliski strādā ar datoru, jo īpaša programma nolasa priekšā visu informāciju, kas notiek datorā, un tekstu uz monitora. Mūsdienās to iemāca lietot jau skolā. Artūrs gan piebilst, ka diktofons ir daudz labāka pildspalva, jo datoru visur nepaņemsi līdzi.

“Man vispār daudz kas cits šķiet interesants. Neredzīgi jaunieši nereti to vien dara, kā sēž draugos, stumdās pa sociālajiem portāliem, bet tā nevar uzzināt neko vērtīgu.”

Ieskaitēm un eksāmeniem viņš visu mācījās no galvas. “Es jau nevaru nošpikot kā citi. Kad aizstāvēju diplomdarbu, kultūras vēstures pasniedzējs mani uzslavēja, teica: studiju laikā allaž zināju – lai nu kam, bet tev darbs vienmēr būs izpildīts,” pasmaida puisis.

Tomēr Artūrs nestrādā par skolotāju. Prakses laikā skolā atklājās, ka šis darbs nav tik sapņains, kā bija iedomājies. “Sapratu, kādi ir šodienas skolēni. Ja mēs ko tādu internātskolā atļautos… Turpināju studēt, iestājos maģistrantūrā, taču alku pēc kaut kā jauna. Radās iespēja aizbraukt uz neformālās izglītības mācībām. Tur padzirdēju par brīvprātīgo darbu ārzemēs un uzreiz nodomāju – gribu izmēģināt! Lai justu, kā ir būt prom no mājām visu gadu, dzīvot svešā valstī, lai iepazītu interesantus cilvēkus un citu kultūru. Noformēju akadēmisko gadu un devos uz Nīderlandi.”

Mans žogs Nīderlandē

Nokļūt nelielajā ciematiņā Nīderlandes ziemeļos palīdzēja žurnālists Ansis Bogustovs, kopā ar viņu Artūrs brauca uz Eiropas Parlamentu, lai iesniegtu petīciju par sociālās sistēmas trūkumiem. Šā notikuma gaitu tolaik atainoja raidījums Viss notiek.

Nīderlandes nevalstiskā organizācija, kur ieradās brīvprātīgais no Latvijas, organizē personību motivējošas nodarbības jauniešiem no dažādām Eiropas Savienības valstīm, un brīvprātīgie palīdz.

Lai gan Artūrs bija vienīgais neredzīgais šajā projektā, vairākumam tas nešķita neparasti. “Teicu priekšniekam, lai uztic man praktiskus darbus, neliek strādāt ar datoru, jo birojā tupēt galīgi nepatīk. Kopā ar citiem brīvprātīgajiem – mēs bijām divdesmit – gatavojām ēst, mazgājām traukus, sakopām apkārtni. Piektdien bija jāiztīra lielā māja, jo brīvdienās tā pārtapa par viesnīcu, atpūsties brauca vietējās ģimenes.

Gāja jau visādi. Reiz man uznāca melnie, neko vairs negribēju. Priekšnieks teica: sēdi, ja tev tā labāk, man vienalga. Labi, sēžu. Divas dienas tā nonīku, tad teicu, ka varētu kaut ko darīt dārzā. Nemāku, bet iemācīšos. Liku no kokiem dzīvžogu, šis darbs man aizņēma trīs mēnešus.

Pirmajā laikā bija grūti saprasties ar citiem, traucēja paša iedomātās barjeras. Vēlāk atraisījos. Atgriežoties Latvijā, jutu, ka esmu daudz brīvāks. Agrāk nevarēju saņemties lūgt palīdzību, bet tagad tā vairs nav problēma.

Brīvprātīgajiem maksāja uzturnaudu, varēju to sakrāt un lepns ierasties dzimtenē, pazīmēties draugiem, taču izdomāju, ka nedēļas nogalēs labāk paceļošu. Aizbraucu pie vecākās māsas uz Angliju, aizdevos uz Austriju, Čehiju, Vāciju, Spāniju un Ungāriju.

Labāk iemācījos angļu valodu, un tā tagad noder, vadot tūristu grupas. Skolā valodu īsti neapguvu, jo anglene bija septītā stunda, vienmēr atradās interesantāks darāmais… Pēc tam dabūju kost pirkstos.”

Palīdz izglītība un iztēle

Strādājot par gidu, noder ne tikai angļu valoda, bet arī vēstures zināšanas.

Liepājas neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis kādā ārzemju muzejā sastapa šādu īpašu gidu. Enerģiskais vīrs izloloja šo projektu, bet iegūt gida sertifikātu piedāvāja Artūram, jo viņam ir vēsturnieka izglītība.

Gids Artūrs ved grupas pa Kūrmājas prospektu, grezno ielu, kas ved no Jūrmalas parka uz Liepājas centru. Tas ir neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem īpaši izveidots maršruts Sadzirdi, sasmaržo, satausti Liepāju!.

“Man patīk šī iela. Arī Čakstes laukums un Kalpaka tilts Karostā ir manas mīļākās vietas pilsētā. Gida darbā ļoti palīdz iztēle. Iedomājos seno Liepāju, kas sākumā bija mazs ciemats ar plūstošām smiltīm, savukārt XVIII gadsimtā – koka trotuāri, brauc zirga pajūgi, pasta rati, laternu vietā petrolejas spuldzes…”

Pilsētā izvietotas piecas taktilās kartes ar apskates objektiem, proporcionāli samazināti ēku modeļi. Var jau izstāstīt, ka tur, lūk, ir Liepājas Universitātes ēka, bet pavisam citādi, ja var aptaustīt tās veidolu.

“Pievedu tūristu pie taktilās kartes un uzlieku viņa plaukstu, lai aplūko ar rokām. Ā, šādi izskatās, uzreiz viss skaidrs. Pie viesnīcas Promenade ir karte ar topošo koncertzāli Lielais dzintars, ko atklās rudenī. Interesanti palūkot, ka tā izskatīsies kā milzu kupols.

Pavasarī biju Kara muzejā Rīgā, gribēju apskatīt lielgabala riteni, pieskarties tam. Zāles pārzine uzbrēca, ka nedrīkst. Sacīju, ka esmu neredzīgs. Viņa ietiepās – vienalga nedrīkst aiztikt! Tam eksponātam taču nekas nenotiks, ja reizi gadā kāds pieskarsies. Par šo tēmu kādreiz diskutēju arī Motormuzejā un Ceļu muzejā Šlokenbekā, lai pārliecinātu, kāpēc man un citiem neredzīgajiem tas vajadzīgs.”

Zupa uz minūtēm

Artūrs jau kopš bērnības bija nemiera gars, ļoti patstāvīgs, visu vēlējās darīt pats.

Vasarās dzīvoja laukos Nīcā. Puika nevarēja nosēdēt mājās, vienmēr kaut kur aizklīda, darīja arī palaidnības. Kopā ar kaimiņu zēniem pielavījās ar kravu piekrautam traktoram un izlaida riepām gaisu.

Jau mazotnē Artūrs iemācījās braukt ar velosipēdu. Mamma gan baidījās, ka puika viens pats rullē pa ceļu, tomēr ļāva – lai rūdās dzīvei.“Manā bērnībā laukos nebija daudz mašīnu. Tagad viens atļaujos braukt tikai Krotē, kur ir mani otrie lauki, jo šoseja tālu. Pilsētā bez pavadoņa nebraucu, tā būtu lieka dižošanās. Mēs ar draugu parasti braukājam ar tandēma divriteni. Pagājušajā vasarā katru dienu pievārējām 50 kilometru. Arī Nīderlandē man iedeva tandēmu, varēju apskatīt tuvējo apkaimi, līdzi bija pavadonis.”

Kad Artūrs kļuva pilngadīgs, pārcēlās dzīvot atsevišķi no ģimenes, kurā ir vēl trīs māsas. Mitinājās kopā ar vecmāmiņu, viens otram palīdzēja, labi sapratās. Pirms diviem gadiem omīte aizgāja aizsaulē. Artūrs tagad dzīvo viens, gatavo ēst, dodas iepirkties.

“Tā ir laba apziņa, ja kaut ko varu pats. Ne vienmēr būs asistents, kurš atnesīs, palīdzēs. Iepirkties gan sāku nejauši. Todien nebija palīga, nācās vienam pašam iet uz tuvējo veikalu. Tagad mani šajā bodītē pazīst. Īpašnieks pavaicā, ko šodien pirkšu, un uzsauc pārdevējai, lai man palīdz. Pašapkalpošanās lielveikalā gan viens pats nevaru orientēties.

Gatavoju arī ēst. Tas ir vienkārši – vados pēc laika. Anglijā nopirku pulksteni ar hronometru, tas angliski pasaka, kad pagājušas vajadzīgās minūtes. Ja cepu kartupeļus, uzlieku trīs minūtes, apmaisu, vēl tikpat ilgi apcepu otru pusi – gatavs!”

Nesen viņam piedāvāja speciāli apmācītu suni pavadoni, tomēr Artūrs atteicās no šāda atbalsta. Tas padarītu viņu atkarīgu, vienmēr būtu jāņem līdzi suns, un vēl mazinātos patstāvība, nevajadzētu censties orientēties apkārtnē.

Artūrs piebilst, ka lieliski iztiek ar savu tagadējo pavadoni – balto spieķi.

Ripot ar spieķi

Lūkojos apkārt, kur tad ir pavadonis. Artūrs balto spieķi izņem no somas – salokāms. Demonstrē, kā izskatās rotējošā bumbiņa galā. Skaidro, ka ir bakstāmie spieķi – pats uzreiz atvainojas, ka tā nav glīti runāt, – un ar bumbiņu. Apaļums ripinās, palīdz labāk just visu, kas priekšā.

Īpaši lieliski, ja trotuārā ir iestrādāta vadlīnija – reljefs, trapecveida padziļinājums. Spieķa bumbiņa ieguļas tajā un ripo – tādējādi, it kā braucot vari tikt uz priekšu.

Vēl ir brīdinošā josla, kas veidota ar reljefām pumpiņām un ietves segumam kontrastējošu krāsu, tā vēsta, kur sākas kāpnes, gājēju pāreja vai pieturvieta. Pagaidām Liepājā tikai dažviet īstenota vadlīniju sistēma. Daudzi iet garām un nenojauš, kāpēc šāda renīte nepieciešama.

“Stāstīju vienam draugam, viņš bija domājis – lai ērtāk vilkt koferi… Vecākas kundzītes mēdz apstāties tieši ietves vidū un aizrāvušās pļāpā. Kad aizrādu, ka man tur jāiet, protestē. Saprot vien tad, kad pavicinu balto spieķi.”

Liepājas jūrmalā ir peldvieta, kas pielāgota cilvēkiem ar redzes un kustību traucējumiem. “Beidzot varu viens pats nopeldēties.” Tā aprīkota ar audiobojām, kas raida skaņu signālus.

Artūrs priecājas par vēl vienu Liepājas jaunumu – kad piebrauc autobuss, tiek skaļi nosaukts maršruta numurs un kursēšanas virziens, to var dzirdēt pieturā stāvošie. Šādu sistēmu puisis redzējis arī Anglijā, bet Spānijā bijis autobusu saraksts ar balsi.

Vēl vajadzētu runājošu bankomātu, kādi ir daudzviet pasaulē. Paņem līdzi austiņas, pievienojies bankomātam un klausies, kas jādara. Dažiem bankomātiem gan ir uzraksti Braila rakstā, taču no tā īsti neesot jēgas – neprasīsi taču garāmgājējam, lai palīdz izņemt naudu.

Limuzīns tantei

Artūrs aizrautīgi stāsta par saviem vaļaspriekiem. Kopā ar draugu viņi atjauno audiogrāmatas, kas ieskaņotas magnetofona lentēs. Kādreiz Liepājas neredzīgo bibliotēka tās norakstīja arhīvā. Artūrs izlūdzās, lai dod viņam, bija žēl, ka grāmatas nonāktu mēslainē. Līdzīgi gribēja sarunāt ar Rīgas bibliotēku, taču viņi bija kategoriski – nedosim!

“Likteņa ironija – pēc laiciņa bibliotēkas pagrabs applūda, un daudzas labas grāmatas gāja zudībā… Lentes pārrakstām ar Majaku, veco lenšu magnetofonu, pārveidojam digitāli, mp3 formāta failos. Ierakstus nosūtu arī mūsu bibliotēkai, ja viņiem nepieciešams.Vēl viens hobijs saistīts ar vecajām latviešu filmām. Vācu tās internetā un citos iespējamos veidos, sašķiroju pēc desmitgadēm, sākot no 30. gadiem, uzglabāju cietajā diskā. Atbrauc mana tante no Anglijas un vienmēr lūdz – uzliec Limuzīnu, uzliec Dāvanu vientuļai sievietei… Mana mīļākā filma gan ir Dubultslazds, kā mēs ar draugu sakām, pirmais latviešu bojeviks.”

Kad putenis skan

Dodamies laukā no kafejnīcas. Mums jānokļūst līdz parkam, kur gaida Artūra pavadone. Saminstinos, jo nezinu, kā būtu jārīkojas, neesmu gājusi pa ielu divatā ar neredzīgu cilvēku. Artūrs gan nešaubās ne mirkli, saka: “Būsi šoferis,” – un ieķeras man elkonī. Iet sparīgi, lai gan nepārzina maršrutu.

Stāvam pārejā. Es lepojos, ka vairākiem Rīgas luksoforiem ir skaņas signāls, kas vēsta par zaļo gaismu. Liepājnieks ir skeptisks: “Šī skaņa ir pārlieku klusa, transporta troksnis to nomāc. Turklāt Rīgas luksoforiem nav taktilo norāžu kastīšu. Šāds palīgs ļauj saprast, cik šai ielai ir braucamās daļas joslu un kāds ir transporta līdzekļu braukšanas virziens.”

Grūti izprast, kā Artūrs saredz, saprot pasauli. Viņš stāsta par puteni, kad visgrūtāk pārvietoties pa ielu. Viss piesnidzis, spieķa bumbiņa aplīp ar sniegu. Grūti arī tāpēc, ka putenis skan.

“Tāda smalka skaņa, nepārtraukta sīkoņa, švīkstoņa, līdzīgi kā tējkannai, kas tūlīt sāks vārīties. Nevar labi dzirdēt, vai brauc mašīna. Tādās dienās, ja nav īpašas nepieciešamības, laukā labāk neeju.

Reiz ziemā piepeši izdzirdu kādu kundzi saucam – jūs ejat pa ielu! Nodomāju, protams, pa ielu, ko viņa tur klaigā. Sieviete atkārtoja: jūs ejat pa ielu. Izrādījās, ka naski soļoju pa braucamo daļu,” pasmaida Artūrs.

Saistītie raksti

Viņš ne reizi vien lidojis ar lidmašīnu, bet nekad ar helikopteru, to kādreiz gribētos izjust. Un vēl – braukt ar mašīnu, ja blakus sēdētu kāds, kurš teiktu priekšā, līdzīgi kā rallija stūrmanis lasa trases leģendu.

“Man visu laiku gribas uzdrīkstēties, kaut ko jaunu piedzīvot,” saka Artūrs.

 

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
“Tēt, esi unikāls!”. Nākamnedēļ startē jauna informatīva kampaņa
1 diena
AN
Annika Niedrīte
Veselam
No sirds vai pienākuma dēļ? Kā pareizi dāvināt – garīgais skatupunkts
1 diena
VE
Veselam.lv
Veselam
Rīkos tikšanos priekšlaicīgi dzimušu bērnu vecākiem
1 diena

Lasītākie raksti

Par svarīgo

SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: “Latvijas pasta” vārdā izkrāpj naudu. Kādu shēmu īstenojuši krāpnieki?
5 stundas
LE
LETA
Dabā
Vietām uzspīdēs saule. Laikapstākļu prognoze svētdienai
11 stundas
LA
LA.LV
Sports
VIDEO: Latvijas futbola izlase iesit savos vārtos un zaudē Slovēnijai
4 stundas
MZ
Māris Zanders
Latvijā
Māris Zanders: Kopumā mums ir veicies gluži labi 3
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Naktī no bankas konta nozog naudu 2
8 stundas