Veselam
Psiholoģija

Ja es nebūtu optimists, pie miskastēm gulētu! Gunta Liepiņa spēka stāsts1


Pēdējā medaļa iegūta pērn, sudrabs par uzvaru Grobiņā, bet vērtīgākā – zelts.
Pēdējā medaļa iegūta pērn, sudrabs par uzvaru Grobiņā, bet vērtīgākā – zelts.
Foto: Jānis Vecbrālis

Sarunāties ar Gunti Liepiņu ir patīkami: simpātisks vīrietis un harismātiska personība. Cilvēki, kuru dzīvē liktenis neievelk tik skarbas švīkas, pukst par ērkšķīšiem, bieži vien iedomātiem, tikmēr Guntis grūtības uztver kā izaicinājumu: “Es taču varu visu to pašu ko pārējie mirstīgie!”

Smaidīgu, spilgti un moderni ģērbušos viņu redz veikalos, traucamies ar velosipēdu, sēžam zirga mugurā, apmeklējam sporta pasākumus. Par tādiem saka – kustīgs kā ūdenszāle. Nesen viņš atgriezies no Anglijas, kurp devies, lai kopā ar draugiem klātienē fanotu par Rīgas “Dinamo” komandas hokeja spēli.

 

Darbavietā novērtēts

Guntis Liepiņš ceturto gadu strādā uzņēmumā “AE Partner”. Sākumā tur bijis elektroiekārtu montētājs – vilcis vadus, montējis elektroskapjus, kas kontrolē konveijerus, vēja ģeneratorus, kuģus, dzinējus un citas iekārtas.

Guntis stāsta: “Kādu laiku IT nodaļā uzturēju datoru parku, tīklu. Tad sāku lasīt shēmas un taisīt mārketingu. Sākumā šis amats šķita pilnīgi tumša bilde, bet man patīk radoši izpausties un sevi attīstīt. Darba devējam invaliditāte netraucē, ir nodokļu atlaides, turklāt prasmju ziņā situ pušu pārējos darbiniekus.”

Visvairāk vīrietis tiek apbrīnots par fiziskajām aktivitātēm, ko nācies iepauzēt operācijas dēļ. Tā bija viena no daudzām, kas pārciesta līdz trīsdesmit septiņu gadu vecumam. “Šo nevarēja atlikt, jo izbeidzās pēda, ar divām titāna skrūvēm to saskrūvēja. Plakanā pēda man izveidojās uzreiz pēc kreisās kājas noņemšanas.

Kopš tā laika kārtīgi maucu dzīvē tikai ar labo – stāvus, kā parasts cilvēks, aktīvi spēlēju basīti, voleju un piekopu citus sporta veidus, izņemot hokeju un daiļslidošanu.

Slodze bija par lielu, kaulu locītavu vietiņas nodila. Būtu sportojis ar diviem kruķiem…”

Guntis slavē traumatologa ortopēda Māra Leitlanda veikumu: pēda izgriezta uz āru, lai būtu mazāk iespēju satraumēt, un jau pēc pāris dienām pacients, kā pats saka, mēģinājis paskraidelēt.

 

Cīņa ar vēzi

Šo pasauli Guntis, Liepiņu vecākā atvase, ieraudzījis Rīgas Stradiņa slimnīcā 18. novembrī, tāpēc lepni sauc sevi par īstenu latvieti. Ģimene vairākkārt mainījusi dzīvesvietu. Skolas gaitas puisēns sācis Durbē.

Februārī pirmklasnieku medicīniskās apskates laikā viņam uz kājas konstatēts savāds bumbulis. Rīgā atklājies, ka tas ir vēzis.

“Mans dzīvesveids – nemāku uz vietas nosēdēt – tika piebremzēts. Operācijas sekoja cita citai, vienā no tām izņēma visu beigto augšstilba kaulu un ielika donora. Organisms negribēja pieņemt, turklāt to kaulu vēl salauzu. Ar Kalnbērza aparātu ārsti vilka atpakaļ. Cīnījos ilgi, pa trīs mēnešiem slimnīcā, pa diviem – mājās. Tētis visu laiku bija blakus. Sākās osteomielīts un citādas mocības.”

Onkoloģiskajā institūtā profesors Ozoliņš centies zēna kāju saglābt, taču sākusies asins saindēšanās. Guntis neslēpj: “Es būtu varējis reāli aiziet pie dieviem. Tētis sazvanīja Liepājas slimnīcu, ārsti sasauca konsiliju.

Tā trīspadsmit gadu vecumā man kāju amputēja. Jutos laimīgs, jo bija apnicis ņemties.

Vienreiz mūžā pat gribēju padoties. Lai gan esmu īsts optimists kopš dzimšanas. Ja būtu citādi, pie miskastēm gulētu!”

Spēja palūkoties uz notiekošo no gaišās puses arvien palīdzējusi izķepuroties. Arī periodu pēc ekstremitātes zaudēšanas viņš apspēlē savā manierē: “Bija jautri, bet nevienu mirkli nenožēloju piedzīvoto, un viss ir kārtībā. Tajos gados, kad es slimoju, ļoti daudzi bērni no dažāda veida vēža aizgāja. Viena versija, ka tās ir ligas no pāri gājušā radioaktīvā mākoņa pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā.

Kā jau nemierīgais tips, pēc amputācijas ar ratiem pa slimnīcu gonkoju.

Pēc kāda laika Ortopēdijas institūtā Rīgā man taisīja pirmo protēzi. Diemžēl neviena nav derējusi, jo par maz no kājas atstāts. Man taču vajag tādu, lai varu sporta zālē uzreiz trīspunktnieku lādēt!”

Pēc Gunta vecāku šķiršanās puika palicis kopā ar tēti, viņa brālis un māsa – pie mammas Vecpilī. “Pārcēlos uz dzīvi pie omītes Grobiņā un lēni, prātīgi mācījos, ko var darīt ar vienu kāju un diviem kruķiem. Ar vienu atbalstu mēģināju iztikt, kopā ar čaļiem mētājot bumbu. Drīz sākās basketbola padarīšana, svaru cilāšana, pieteicos florbolā.”

Pavērušās arvien plašākas iespējas, bet kā skabarga Guntim sūrst kaimiņa piezīme, ka ar velosipēdu viņš nekad neiemācīsies braukt.

“Tikai tāpēc, ka vienā pusē līdzsvaram nav kājas? Vo! (Guntis rāda pigu.) Nedomāju padoties, lai gan līdz septiņiem gadiem, kad piemeklēja slimība, paspēju uzsēsties tikai uz bērnu riteņa “Spārīte”. Pirms pāris gadiem, braucot ar divriteni, satiku to cilvēku un atgādināju viņa neveiksmīgo frāzi. Biju pierādījis, ka varu arī to,” sarunas biedrs tīksmi un skaļi iesmejas.

 

Noķer savu paaudzi

Sesto klasi Guntis beidzis mājapmācībā. Uz stundām Grobiņas vidusskolā gājis pa retam, tad arvien biežāk un pēc pāris gadiem savus vienaudžus noķēris.

“Tiku atbrīvots no fizkultūras stundām, tomēr darīju visu, pat pievilkos klases džeku vietā, kamēr učuks neredz. Trenējos basketbolā un florbolā, ar vienu kruķi skrēju pa laukumu, tāpat kā parastie mirstīgie spēlēju volejbolu, futbolu un lauku hokeju. Tolaik mani intervēja abas vietējās avīzes,” palepojas grobiņnieks un turpina: “Tad baigi aizrāva svarcelšana, pauerliftings – guļus spiešana. Dienām zālē kačājos un biju cilvēks ar skaistu augumu. Grobiņas un Liepājas rajona sacensībās piedalījos bez svara korekcijām.

Maniem 48 kilogramiem pierēķināja 16 kg – kājas tiesu, un uz krūtīm spiedu 110 kg.

Latvijas čempionātā vairākkārt piedalījos sevis pēc, ieskaitē uzspiedu 123,5 kg. Vislatvijas Spēka dienā pievilkos pie stieņa, rādīju ielu vingrošanas trikus.”

Katru dienu grobiņnieks sāk ar pievilkšanos pie stieņa.
Foto: Jānis Vecbrālis

Grobiņā jaunietis iepazinies ar Kristīni, un uz vidusskolas izlaidumu jau abi bijuši stabils pāris. Absolvents nolēmis iegūt augstāko izglītību un iestājies datoriķos Liepājas pedagoģijas akadēmijā. “Skolotāja Poriņa bija mums cītīgi mācījusi augstākās matemātikas pamatus, tāpēc uz daudzām lekcijām atļāvos neiet. Arī angļu valodu uz ieliktās bāzes rēķina saīsināju. Tas bija foršs laiks – draugi, jautrība. Kafejnīcā ar latu alum pietika, jo spēlējām biljardu.”

Ar fiziskajām aktivitātēm studenti bijuši “uz tu”: starp lekcijām parkā spēlējuši basketbolu, pēc pusdienām līdz tumsai pludmales volejbolu.

Vai arī tāpēc akadēmija palika nepabeigta? Guntis ir atklāts: “Man vairāk patika atpūsties un intensīvi strādāt. Biju dabūjis darbu “Lattelecom”. Bija akcija, projekts invalīdu integrēšanai darba tirgū. Jau pirms tam biju taisījis mājas lapas, tādēļ uzreiz varēju programmēt un ar savu iniciatīvu šo to uzlabot.”

 

Sasniegumu plauktiņš

Jaunais vīrietis uzreiz piekritis trenēties sēdvolejbolā, šis sporta veids vienu­brīd pat aizrāvis, tomēr arī Kauņā izcīnītā zelta medaļa neaizēnojusi olimpiskā sporta veida – ratiņbasketbola vilinājumu. “VEF mūs atbalstīja, uztaisīja formastērpus, un komanda piedalījās Eirolīgā. Strādājot “Lattelecom”, nebija daudz iespēju izrauties un ar izlases komandu braukt uz turnīriem. 2004. gadā pēc treniņnometnes devos uz Eiropas čempionātu Dublinā. Pēc tam pieteicos Latvijas komandās. Spēlēju pie Zemgales, pie Rīgas, arī Kuldīgas.”

Nokļūt sacensību vietās vienīgajam spēlētājam no Kurzemes nebijis viegli, parasti kāds enerģisko grobiņnieku aizvedis, bet mājās braucis sabiedriskajā transportā. G. Liepiņš kopā ar rīdziniekiem izcīnījis Latvijas čempiona titulu ratiņbasketbolā, savukārt kuldīdznieku komandā vairākas reizes ticis pie vicečempiona goda.

Par fināla spēli “Arēnā Rīga” Guntis izsakās kodolīgi: “Tas bija tik kruti!”

Gandarījums arī par latviešu kluba vinnestu Sanktpēterburgas turnīrā.

Par turpmāko sportists stāsta ne tik pacilātā tonī: “Latvijā bija astoņas komandas, vēlāk palika piecas, tad četras. Nu valsts čempionāts vairs nenotiek, jo daži spēlē ārzemju klubos, citi aizgāja, jo nepatika attieksme, kāds sevi atrada citos sporta veidos. Piemēram, Artūrs Klods tagad ir parabobslejists, divkārtējs pasaules čempions. Kopš man saskrūvēja kāju, neesmu trenējies, bet zinu – puiši grib uztaisīt konkurētspējīgu izlasi, spēlēt ne tikai Latvijas čempionātā, bet tikt A divīzijā.”

 

Minigolfs un veloprieks

Bez velosipēda Guntis iztiek vienīgi pašā ziemas viducī.
Foto no Gunta Liepiņa personīgā arhīva

Reiz darbabiedrs Verners uzaicinājis Gunti izmēģināt veiksmi minigolfā, un viņš atkal kritis azartā. “Tagad, ja ar vienu sitienu nedabūju zem 25, aizej un nošaujies. Katru gadu Liepājā tiek organizēts starptautisks turnīrs. Šogad ieradīšoties sešdesmit pieci dalībnieki no deviņām valstīm. Tās nav invalīdu spēles!”

Vēl skolas laikā ar aktīvākajiem puišiem nopietni darbojies kāds riteņbraukšanas entuziasts, un arī Guntis nelaidis garām iespēju patrenēt kāju uz treka velobraukšanas ruļļiem. Šis trenažieris prasa īpašu koncentrēšanos. “Ja stūri noraustīsi, kedas pa gaisu. Biju tikko iemācījies noturēt līdzsvaru, kāds ienāca, automātiski parāvu stūri, nokritu no stenda un ielikos sienā.

Lielākais ātrums, kādu esmu sasniedzis, braucot ar ričuku pa ceļu, ir 78 km stundā.

Gadījies arī ribas un īkšķi salauzt,” neveiksmes Gunti, īstu cīnītāju, nepiespieda hobiju mest malā.

Viņš piedalās teju visos riteņbraukšanas pasākumos, galvenokārt atpūtas braucienos, un ir sajūsmā par Grobiņas velobāni: “Tas kolosāli atvieglo dzīvi! Cilvēki vairāk staigā kājām, brauc ar riteņslēpēm. Bieži ar ričuku dodos uz darbu Liepājā, 11 km prom un tikpat atpakaļ. Rīta dzestrumā mīties ir kapitāli! Izbraucu 5.20 un vieglā tempā pēc 27 minūtēm esmu galā. Kad vējš mugurā, vēl foršāk.”

Velosipēdistam patīk arī ceļojumi kopā ar brāli Uldi vai meitu Rēziju. “Pirms trim gadiem mēs ar brāli, kurš tagad mīt Grobiņā, izdomājām ekstrēmu pasākumu – doties uz Vecpili un atpakaļ ar divriteņiem. Nu jau aizbraukt līdz Liepājai, vēl izlaist kārtīgu viķeri – kilometrus četrdesmit pa lauku ceļiem, meža takām un veco dzelzceļu nieks vien šķiet,” gandarījumu par kārtējo sasniegto mērķi vairo samērīšanās ar domubiedriem vietnē “Endomondo” un fotogrāfiju ievietošana “Feisbuka” profilā.

Latvijā esot viens riteņbraucējs invalīds, kurš piedalās paraolimpiādē, arī Guntis tādu iespēju apsvēris. Entuziasms noplacis, uzzinot, ka izturības un ātruma uztrenēšanai gada laikā jānobrauc 25 000 km. Bet, lai startētu “Tur de France”, dienā jāpieveic 260 km.

“Treka un šosejas braukšanā lielākā daļa sportistu mauc ar vienu kāju, bet viens meksikānis, nenormālais psihs, ar vienu kāju un vienu roku. Bail iedomāties, kas notiek, ja ārmalā ķermenis sasveras,” censoņus apbrīno grobiņnieks, kurš savukārt ir populārs apkārtnes iedzīvotāju vidū.

“Neviens nebrīnās, ja piebraucu pie vietējā veikala. Reiz viena tante sētā, nez kas šai ienāca prātā, pēkšņi pagrieza mašīnu, es pārvēlos kapotam. Kad viņa izkāpa, piecēlos, pajautāju, vai ar mašīnu viss kārtībā, paņēmu riteni un aizgāju.”

Guntis Liepiņš atzīst, ka tieši sports dzīvi padara interesantāku, pilnvērtīgāku. Nupat viņš iegādājies šautriņu mērķi, lai patrenētu iemaņas dzīvoklī.

 

Attiecību labirintos

Guntis Liepiņš: “Mani motivē, uz priekšu dzen meita. Zinu kādam jābūt tētim – vienmēr jaunam un sportiskam – lai Rēzijai ir uz ko paļauties.”
Foto no Gunta Liepiņa personīgā arhīva

Interesanti notikusi sastapšanās ar Liepājas reģionālās slimnīcas galveno ārstu, traumatologu ortopēdu Egilu Freidenfeldu, kad viņš ar bērnu ratu kulbiņu kāpis slimnīcas liftā. “Dakteris smaidīja un, pieturot durvis, jautāja, vai tik neesam pazīstami. Atteicu, ka esam gan, un šoreiz laižu uz dzemdību nodaļu. Paslavēja, ka esmu labu darbu izdarījis – meitu uztaisījis. Rēzija piedzima gadu pēc kāzām.”

Par laulības dzīvi vīrietis runā izvairīgi: “Līdz desmit gadu kopā būšanai mēs ar Kristīni diemžēl netikām. Pats esmu vainīgs. Skorpionam pēc horoskopa jāpierāda, ka visu var, savukārt mana sieva ir Lauva. Nu jau deviņus gadus pēc šķiršanās ar sievu dzīvojam draudzīgi. Mums sanācis labs kopdarbs – meita, kurā ieguldīt.”

Iepriekš Guntim tikusi piešķirta otrā invaliditātes grupa, izcīnīt pirmo izdevies tikai ar lielām pūlēm.

“Beidzoties statusam “bērns invalīds”, katru gadu bija jāatrādās. Vai kāja nav pieaugusi.

Tad likumu pamainīja un bija jāiet ik pēc diviem gadiem. Teica: esam dzirdējuši, ka tev protēze uztaisīta, atnāksi ar to, būs trešā grupa, strādājošā. Atbildēju, ka varu to protēzi vienīgi atnest pār plecu. Tā ar tēti arī izdarījām, ielikām somā un aiznesām. Reiz atbrauca komisija no Rīgas, bezmaz atspēru durvis un pateicu, kas viņi ir… Komisija saskatījās, it kā nezinātu, ka skrūves vienīgajā pēdā paliks uz visiem laikiem, aprunājās un teica, lai netaisu trādirīdi. Iedeva pirmo grupu uz mūžu.”

 

Ratiņkrēslā un laķenēs

Pēc operācijas vīrietis pārvietojies ratiņkrēslā, tomēr ar visu, ieskaitot dzīvokļa uzkopšanu, ticis galā pats. Jau pirmajā dienā izdomājis, kā izkļūt no mājas. “Jūtūbe vaļā, un skatos, kā viens diddiddi mauc lejā pa trepēm. Vai tad es tā nemāku? Margas ir, rokas arī. Aiziet!

Pacēlāju man nekad nevajadzēs, tik daudz kāja nenobeigsies, ka nespēšu uz tās nostāties.

Ar ratiem iemācījos labi pārvietoties jebkurā gadalaikā. Vietnē “Endomondo” pat ar ratiem iereģistrējos un astoņus kilometrus no slimnīcas mājās atbraucu. Ceļš ir slīps un šķībs – nes uz grāvi, mašīnas aiz manis. Tagad aizlienēto ratu vairs nav. Staigāju kā parasts cilvēks. Grūtāk pēc ballītes, ja dienā vēl nostaigā septiņpadsmit kilometru. Pusi no tiem laķenēs,” Guntis smej, ka Latvijā nav daudz tādu cilvēka ar zirga pēdu – 46. izmēru. Pirms padsmit gadiem humpalās pirktais zābaks kalpo joprojām.

“Nesen man atkal iedeva valsts sponsorētu protēzi. Tādu, kādu pats šķūnī no pagales iztēstu. Saņēmu vēl vēstuli, ka neesmu pieteicies, ņemšot nost no rindas. Kaimiņvalstīs, kaut vai Krievijā, tu aizej un pasaki, kādu protēzi vajag. Izgatavo par valsts līdzekļiem, kaut maksā 30 tūkstošus eiro. Viens paziņa dabūja sponsoru, un viņam tāda ir.”

 

Izdzīvošana un stimuls

Vaicāts par izdzīvošanu materiālā ziņā, sarunas biedrs neslēpj, ka izturējis dažādus periodus. “Pēc “Lattelecom” pusotru gadu biju bez darba, bet kredīts par dzīvokli uz manas birkas. Ēšanai palika divdesmit eiro mēnesim, ar visu to izdomāju, kā meitu palutināt. Ome iemācīja, kā ar mūsu pensijām izdzīvot. Kad pēdējie eiriki kabatā, veikalā ieraugi, ka arī vislētākā desa ir forša. Diezgan cītīgi cenšos piepelnīt, labojot datorus, bet joprojām ar ričuku apbraukāju veikalus, lai salīdzinātu preču cenas.”

Guntis ir cieši nolēmis pēc traumu sadziedēšanas nomest lieko svaru, atgriezties ratiņbasketbola izlasē un cer, ka fizisko rādītāju uzlabošana, par spīti gadiem, neprasīs pārāk daudz laika. Abiem ar brāli esot “akmenī iekalts plāns” – ar vilcienu vai autobusu, velosipēdus ņemot līdzi, nokļūt līdz Valmierai, tad pa Gaujas Nacionālo parku līdz Siguldai.

“Tagad paķimerēšos ar sevi, sakārtošu sociālo dzīvi – dzīvoklīti remontēšu: kaķis savulaik stūrus saskrāpējis. Auto vadītāja tiesības gribu iegūt, mašīnu nopirkt – lai, kad meita atbrauc, nav katram savā istabā jāsēž pie datora vai televizora.

Iekāpsim automobilī, divriteņi uz jumta, Rēzija iedurs ar pirkstu kartē, un uz turieni dosimies.”

Gunta prieks un acuraugs, vienīgais bērns dzīvo pie savas mammas Liepājā, bet brīvdienās – Grobiņā. Ar mīļoto meitiņu saistās mīlošā tētuka nākotnes plāni: “Nevaru sagaidīt pavasari, kad atkal varēsim pabraukāt. Apkārt Grobiņai nesen izveidota pastaigu taka, mums būs jauns velomaršruts. Vairs nepīpēju, atmetu meitas dēļ, apsolīju viņai, un bija jāizpilda. Nauda ietaupās un pašam foršāk – neslimoju, sejas krāsa uzlabojas, un smalki saožu, ko nebiju saodis gadiem. Gandrīz kā brālis, kurš smējās – pēc ausu izskalošanas esot sadzirdējis pat, kā skudras mīlējas.”

Gunta apņemšanos turēties vairo mīļoto cilvēku zaudējums. “Mans opis nomira sešdesmit septiņu gadu vecumā, neredzējis ne mūsu kāzas, ne Rēzijas piedzimšanu. Tēvu no Anglijas atveda mājās kremētu, viņa pietrūkst ļoti. Mani motivē, uz priekšu dzen meita. Zinu, kādam jābūt tētim – vienmēr jaunam un sportiskam –, lai Rēzijai ir uz ko paļauties.”

 

Galerijas nosaukums
LA.lv