Veselam
Psiholoģija

Ja jūs nespējat kādam piedot, vienkārši izlasiet šo rakstu0

Foto: unsplash

Tuvojoties gadumijai, daudzi pārcilā prātā ne tikai domas par to, ko uzdāvināt tuviniekiem un mīļiem cilvēkiem, bet arī par piedošanu. Par to, kas gada laikā piedzīvots labs, kas slikts, vai ir kāds notikums, kas tevi sarūgtinājis, bet vainīgais nav atvainojies, taču smagās domas negribas ņemt līdzi Jaunajā gadā. Par to, kā piedot un cik nu tas iespējams, aizmirst.

Portāls Psyhologytoday piedāvā rakstnieces Heidi Priebes skatījumu uz piedošanas tēmu.

Es ienīstu visas klišejas par piedošanu. Es zinu visus sakāmvārdus, padomus, vispārpieņemto viedokli, jo es centos atrast atbildes literatūrā. Es izlasīju visus blogus, kas veltīti mākslai atlaist dusmas.

Es izrakstīju Budas citātus un iemācījos tos no galvas – neviens no viņiem nedarbojās.

Es zinu, ka attālums starp “lēmumu piedot” un reālu atvieglojuma sajūtu var būt nepārvarams. Es zinu.

Piedošana ir necaurejami džungļi tiem, kas alkst pēc taisnīguma. Pati doma, ka kāds paliks nesodīts par izdarīto, nodara sāpes. Mēs vēlamies izlīdzināt rezultātu. Mēs vēlamies, lai viņi sajustos tāpat kā mēs.

Piedošana šķiet sevis nodevība. Jūs nevēlaties atteikties no cīņas par taisnīgumu. Dusmas deg jūsos un saindē ar savu indi. Jūs to zināt, bet nespējat atlaist situāciju. Dusmas kļūst par daļu no jums – tāpat kā sirds, smadzenes vai plaušas. Es pazīstu šo sajūtu.

Par dusmām jāatceras: tās ir instrumentālas emocijas. Mēs esam dusmīgi, jo vēlamies taisnīgumu. Mēs uzskatām, ka tas dos labumu. Mēs ticam, ka, jo dusmīgāki būsim, jo vairāk varēsim mainīt. Dusmas nesaprot, ka pagātne jau ir beigusies un kaitējums jau nodarīts. Tās saka, ka atriebība visu izlabos.

Dusmoties ir kā nepārtraukti atvērt asiņojošu brūci, uzskatot, ka tā izvairīsies no rētas. Ka cilvēks, kurš jūs ievainojis, kādu dienu atnāks, un uzliks šuvi tik precīzi, ka no griezuma nepaliks nekādas pēdas. Patiesība par dusmām ir šāda: tā ir tikai atteikšanās no ārstēšanas. Jūs baidāties, jo, kad brūce sadzīs, būs jādzīvo jaunā, nepazīstamā ādā. Jūs gribat atpakaļ veco. Dusmas stāsta, ka vislabāk ir neapturēt asiņošanu.

Kad jūsos viss vārās, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu saprotam, ka tā ir veselīga izvēle. Mēs vēlamies mieru, atvieglojumu, ko piedāvā piedošana. Mēs gribam atbrīvoties. Mēs vēlamies, lai šī dunēšana smadzenēs beigtos, bet nespējam ar sevi neko padarīt.

Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu mums tā arī neviens nav pateicis: tā netaisās neko izlabot.

Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kurām tu dzīvoji, un nesniegs tūlītēju mierinājumu. Iekšēja miera meklēšana ir ilgs un grūts ceļojums. Piedošana ir tikai tā, kas ceļā ļauj izvairīties no “dehidratācijas”.

Piedošana nozīmē atmest cerības uz citu pagātni.

Tas ir, izpratne, ka viss ir beidzies, putekļi nosēdušies un iznīcināto vairs nekad neatjaunot tā sākotnējā formā. Tā ir fakta, ka neviens burvis nespēs atlīdzināt zaudējumus, atzīšana. Jā, viesuļvētra bija netaisnīga, bet tev jāturpina dzīvot savā izpostītajā pilsētā. Nekādas dusmas neuzcels to no drupām. Tas tev jādara pašam.

Piedošana nozīmē uzņemties personisku atbildību – nevis par iznīcināšanu, bet atjaunošanu. Tas ir lēmums par miera atjaunošanu.

Saistītie raksti

Piedošana nenozīmē, ka pāridarītāju vaina ir izlīdzināta. Tā nenozīmē, ka jums jādraudzējas ar viņiem, jājūt līdzi. Jūs vienkārši pieņemat, ka viņi atstājuši nospiedumu jūsu dzīvē un tagad jums jādzīvo ar šo zīmi. Jūs pārtrauksiet gaidīt cilvēku, kurš nodarīja pāri, lai viņš atjaunotu visu “kā tas bija”. Jūs sāksiet dziedēt brūces neatkarīgi no tā, vai paliks rētas. Tas ir lēmums dzīvot tālāk ar savām rētām.

Piedošana nav netaisnības uzvara. Runa ir par nostāšanos uz kājām ar lēmumu nebūt nelaimīgam pagātnes dēļ. Piedošana ir izpratne, ka jūsu rētas nenoteiks jūsu nākotni.

Piedošana nenozīmē, ka jūs padodaties. Tas nozīmē, ka esat gatavi sakopot spēkus un virzīties uz priekšu.

LA.lv