Veselam
Bērni

Kā apturēt bērna histērijas? Vairākas stratēģijas0

Foto: unsplash

Dusmu uzplūdi, asaru liešana, pēkšņas skumjas un krasas garastāvokļa maiņas – šīs spēcīgās bērnu emocijas vecākus spēj izsist no līdzsvara. Kā ar tām cīnīties? Dusmoties, samīļot bērnu, nogaidīt, ka tās pāries pašas no sevis, vai vienkārši piekāpties?

Pirmā lieta, kas jāielāgo vecākiem: viena kaprīze no citas atšķiras. Ir ļoti svarīgi prast atšķirt īstas bērna “bēdas” no kaprīzēm un atbilstoši arī uzvesties. Pastāv kaprīzes kā parasts emocionāls spiediens uz pieaugušo, cenšanās piespiest vecākus darīt tā, kā vēlas bērns.

Raudāšana, kliegšana un vāļāšanās pa grīdu var būt līdzeklis piespiest vecākus iegādāties rotaļlietu, panākt, lai viņu nevestu uz bērnudārzu vai nevestu mājās no rotaļu laukuma. Bērns burtiski “spiež no sevis asaras”, panākot no tevis sev vēlamo. Ja bērnam ir izdevies panākt savu ar kaut kādu nepieņemamu uzvedības veidu, viņš to sāks izmantot arvien biežāk un biežāk.

Vissvarīgākie cīņas “ieroči” ar šādām kaprīzēm – miers un pacietība.

Uz visām bērna darbībām jāreaģē ar sapratni un kaprīžu laikā nevajag nekādā veidā piekāpties.

Bet tad, kad mazulis noklusīs un nomierināsies, pacenties nerāties un nekaunināt bērnu – vienkārši izsaki cerību, ka viņš nekad vairs neatkārtos šādu uzvedību, un ieskaidro, ka šāds viņa izvēlēts manipulēšanas veids ir neproduktīvs.

Bet ir arī cita veida kaprīzes, ko rada izsalkums, slimība, nogurums, trauksme, neizgulēšanās, pāruzbudinātība. Mazais ķipars var sadusmoties vai sākt skaļi raudāt, kad viņam kaut kas neizdodas vai kāds viņu nesaprot. Pirmsskolas vecuma bērnu emocijas līdzinās neprognozējamiem laika apstākļiem: ir jānogaida, un tie mainīsies.

Tikko sagāzies no klucīšiem veidotais tornis, izsitot bērnu no līdzsvara, un viņš ir ļoti neapmierināts par to, bet jau pēc minūtes šie notikumi viņam šķiet pagātne, un mazais ar ziņkārību pievēršas garām skrienošajam kaķim.

Parasta diena bērnam ir piepildīta ar daudz grūtiem uzdevumiem, viņš iepazīst, apgūst jaunas prasmes, cenšas kaut ko paveikt patstāvīgi un visas dienas garumā paralēli šīm nodarbēm klausa pieaugušo dotajām instrukcijām. Mazulis piedzīvo milzu daudzumu emociju, kas ātri nomaina viena otru. Šīs emocijas ir saistītas ar jauniem atklājumiem, ar mazām uzvarām un ļoti bieži arī ar neveiksmēm un grūtībām, iepazīstot pasauli.

Bērnam vēl pietrūkst valodas prasmju, lai skaidri izteiktu savas vajadzības, jūtas un vēlmes.

Kad tas viss uzkrājas par daudz, tavs bērns var sākt čīkstēt, raudāt un kliegt.

Portāls “Parents” aicina palūkot, kā reaģēt uz šīm garastāvokļa maiņām, un kā tu vari palīdzēt mazulim atkal atgūt labu omu.

“Neuzkurinies”

Neadekvāta reakcija un vecāku gaidas tikai pastiprina spriedzi un saasina bērna kaprīzes. Vecāku dusmas un kliegšana bērnu tikai izbiedēs, un viņš vēl vairāk “uzkurināsies”. Pacenties saglabāt mieru. Mazulim ir nepieciešama palīdzība iemācīties viegli un komfortabli atklāt sev pasauli.

Nepadodies viņa garastāvokļa svārstībām, esi draudzīgi, mierīgi noskaņots.

Galu galā, kā gan mazulis var nomierināties, ja arī pieaugušie nav spējīgi savaldīt savas emocijas un zaudē kontroli pār sevi? Jo mazulis paškontroli nav vēl apguvis vecumposma attīstības īpatnību dēļ, tas nāks vēlāk. Bet, lūk, pabūt bērnam blakus, likt viņam sajust, ka esi gatavs palīdzēt – tas bērnam ir ļoti svarīgi. Seko līdzi savas balss tonim. Ja neproti valdīt pār sevi un paaugstini balsi, bērni darīs tieši tāpat.

Foto – Fotolia/ave_mario

Labvēlīgi uztver bērna pārdzīvojumus

Pārdzīvojumu laikā bērns ir uzbudinājies un nespēj ar šo sajūtu tikt galā. Šis iekšējais spēks var viņu nobiedēt, tāpēc viņam blakus ir nepieciešams maigs un mierīgs pieaugušais, kurš spēj enerģiju novirzīt vajadzīgajā virzienā, nomierināt, atbalstīt un uz sevis uzņemties šo jūtu uzplūdu. Centieni bērnu “vest pie prāta” vai kliegšana ne pie kā nenovedīs, jo bērns jau ir pārlieku uzburidināts.

Nav vērts ilgi gaidīt, ja bērns nespēj patstāvīgi nomierināties, ej viņam palīgā, piemēram, pasaki: “Es saprotu, ka esi noguris un tev ir bēdīgi. Pasēdi, padomā, kā es tev varu palīdzēt, un kad tu būsi nomierinājies, mēs parunāsimies”. Tā tu bērnam parādīsi, ka pieņem viņa jūtas un līdzpārdzīvo.

Un atceries – lai bērnam iemācītu izteikt savus lūgumus mierīgi un bez kliegšanas, būs vajadzīgs laiks un pacietība!

Esi blakus mazulim, paturi viņa rociņu

Bērnam ir nepieciešams atbalsts. Paņem viņu klēpī un palīdzi nomierināties. Ja bērns vienkārši meklē tavu siltumu, nereaģē ar dusmām un neiecietību, pretējā gadījumā viņš kļūs arvien nomāktāks un nomāktāks. Piemēram, tu vari viņam maigi paglāstīt muguriņu, mierīgi pašūpot, atkārtojot: “Mans labais, paraudi nedaudz, lai no tevis iziet ārā visas bēdas un dusmas, bet es būšu blakus”.

Bieži vien bērnam ar to arī ir pietiekami. Bet nākotnē neaizmirsti viņam veltīt vairāk uzmanības – tad arī pazudīs vēlme to iegūt ar raudāšanu.

Arvien retāk vecāki izmanto lielisko žestu: kad mazulis skumst, raud vai cenšas tev kaut ko pateikt, var cieši paņemt viņa roku savējā.

Šis žests vēsta par iesaistīšanos, pilnu tavu uzmanību un līdzijušanu. Mēs visu laiku steidzamies, sarunājoties ar bērniem, mēs nespējam atlikt kaut kādus darbus, bet mūsu bērni grib saņemt mīlestību, saņemot atbildes reakciju no vecākiem, viņi paši mācās izrādīt mīlestību un līdzjūtību, un aug atsaucīgi, dzīvespriecīgi, nevis emocionāli ievainoti.

Centies pārvirzīt bērna uzmanību

Tā vietā, lai kristu panikā, pacenties pārslēgt bērna uzmanību uz kaut ko citu. Dažreiz tādas aktīvas kustības, kā dejas vai spēle ar bumbu, var būt pietiekams iemesls, lai bērnu nomierinātu. Mazulis būs ieinteresēts, ja tu mierīgi apsēdīsies uz grīdas, paņemsi viņa rotaļlietas un sāksi aizrautīgi spēlēties, laiku pa laikam aicinot mazuli piebiedroties. Bet mazulīši, kuri vēl nav apguvuši runātprasmi, bieži vien pārstāj sevi kontrolēt. Tāpēc var būt noderīgas pavisam vienkāršas, bet efektīvas metodes: ietinot mazuli segā, var iziet uz balkona vai pienest pie atvērta loga, lai bērns var ieelpot svaigu gaisu.

Dažiem bērniem palīdz sejas un kakla apmazgāšana ar kontrastu (silts/auksts) vai vēsu ūdeni, citiem – silta duša.

Kad bērns nomierinās, paglāsti viņu un pasēdi pie viņa tik ilgi, cik vien tas nepieciešams, nekauninot un neatgādinot par notikušo. Ja bērns berzē acis vai zīž pirkstu, iespējams, pienācis laiks pačučēt vai paēst.

Nepiespied bērnu apslāpēt skumjas

Paškontrole, spēja valdīt pār sevi, iekšējais miers – cik gan lieliski būtu, ja visi bērni līdzinātos maziem budistu mūkiem, bet tas nav iespējams. Dusmojoties, esot nomāktam un satrauktam, mazulis atbrīvojas no negatīvās enerģijas. Tas nedaudz līdzinās ātrvārāmajam katlam, kas, atrodoties zem spiediena, ik pa laikam izlaiž lieko garu.

Zinot, ka bērnā plosās dažādi iekšējie konflikti, tev būs vieglāk saprast, kāpēc vecumā no diviem līdz četriem gadiem bērni ir ļoti jūtīgi un ātri uzbudināmi. To izlāde vienkārši ir nepieciešama vēl nenobriedušajai bērna psihei: tā bērns atbrīvojas no negatīvās enerģijas, kas uzkrājusies bērna aktivitāšu procesā, citādāk ar to tikt galā viņš pagaidām neprot.

Ja bērns pastāvīgi izrāda raksturu, atceries, ka atšķirībā no pieaugušajiem, bērniem ir grūtāk piemeklēt vārdus savu jūtu izteikšanai (turklāt, ja viņi tikai nesen kā sākuši runāt), bērni savas iekšējās problēmas izrāda ar uzvedību – viņiem ir vieglāk parādīt, nevis pastāstīt.

Visai bieži, kad mēs bērniem pieprasām slēpt savas patiesās jūtas, mēs darām to, lai nomierinātu sevi, jo kliegšana un bērna asaras biezi vien mums krīt uz nerviem.

Taču jāņem vērā, ka ir ļoti bīstami piespiest apslāpēt emocijas, skumjas un pārdzīvojumus. Mūsu vecāki nezināja, kā atbildēt uz mūsu emocijām, un jutās neveikli līdzīgās situācijās. Tādēļ pieaugot, mēs iemācījāmies neizteikt savas jūtas, apspiest tās sevī, un tā mēs rīkojamies arī ar saviem bērniem.

Pārliecini sevi, ka bērnam, tāpat kā pieaugušajam, ir tiesības uz savām domām.

Visi cilvēki dažreiz raud

Parādi, ka tev bērna pārdzīvojumi nav vienaldzīgi un liec saprast, ka visi cilvēki dažreiz skumst un raud

Dažreiz bērnam ir svarīgi ir apzināties, ka tu viņam jūti līdzi, un saprast, ka negatīvās emocijas ir iespējamas un par tām nav jākaunas. Nedrīkst bērna asaras uzskatīt par vājuma pazīmi. Jā, stiprs cilvēks nesūdzas, negaida citu cilvēku līdzjūtību, bet viņš pieņem savas jūtas, ja tādas ir, un tikai tā viņš var ar tām tikt galā un atkal piecelties, iztaisnojot plecus. Un viņam jābūt pārliecinātam, ka viņa jūtas ir normāla parādība, tās ir iespējamas, bet, ja pārāk ilgi skumsi, tas lietas būtībai nepalīdzēs. Tomēr šī pārliecība neder vājam cilvēkam, bet tikai stiprajam, par sevi pārliecinātam un sevi mīlošam.

Bet, vai bērns var sevi iemīlēt, kad viņa jūtas tiek noliegtas, kad paši tuvākie cilvēki liek noprast: mums nav nekādas darīšanas par taviem pārdzīvojumiem, celies, pietiek raudāt par niekiem. Pārdzīvojumi nepāriet vienkārši tāpēc, ka tu centies tos samazināt vai problēmu uzskati par nenozīmīgu.

Ja mazulis raud, paņem viņu aiz rokas: šis žests visos laikos bērniem palīdzējis sajust vecāku mīlestību!

Ļauj raudāt ne vairāk kā 10 minūtes

Neļauj bērnam piedzīvot spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus ilgāk par 10 minūtēm. Uzklausi viņu, palīdzi tikt galā ar emocijām un pacenties pārslēgt viņa uzmanību uz citām nodarbēm. Izrādīt līdzijušanu ar šāda veida frāzēm: “Tev ir skumji, paraudi, mans mīļais!”, nav vērts vai arī tās izmantot ne labākajos nolūkos – šie vārdi noderēs kā līdzpārdzīvojuma gadījumā, bet tie ne vienmēr palīdz bērnam pārtraukt skumšanu. Jo ilgāk bērnam ļausi pārdzīvot, jo ilgāk viņš būs jāmierina.

Čīkstēšanai un dusmīgai kliegšanai bērnam ir vajadzīgs nedaudz laika, dod to viņam.

Bet pēc tam paskaties mazulim acīs, atrodi kontaktu ar bērnu tieši ar skatiena palīdzību. Izmanto spriedzes kritumu, lai pateiktu: “Tagad viss ir pagājis. Nāc, iesim ārā paspēlēties!”. Bērns sajutīs, ka tu viņu esi sapratis, un tas nozīmē, ka var nodarboties ar kaut ko citu.

Mīli bērnu ar visām viņa skumjām un priekiem

Mums ļoti patīk, ka mūsu bērni smejas un dzied, un tieši tāpat mums nepatīk, ka viņi raud vai kliedz. Bet bērnam ir tiesības būt skumjam, neapmierinātam, dusmīgam, sliktā garastāvoklī. Viņam ir jāzina, ka tu pieņem gan viņa smieklus, gan arī asaras, ka visspēcīgāko emociju izteikšana nevar sagraut tavu mīlestību pret viņu. Bērni, tāpat kā mēs, dažreiz no gultas izkāpj ar nepareizo kāju, vai arī dienas beigās var justies pilnīgi izsmelti.

Ne tikai pieaugušie piedzīvo nogurumu. Turklāt mēdz būt, ka paaugstināta jūtība un ievainojamība ir specifiskas psihiskās struktūras pazīme, nervu sistēmas īpatnība. Mainīt šīs iedzimtās īpašības pēc savām vēlmēm nedrīkst. Te nepalīdzēs pārliecināšana, pārmetumi vai sodīšana.

Jebkuri vardarbīgi mēri problēmu tikai padziļinās, paaugstinot spriedzi un uztraukumu, bet tātad, vēl spēcīgām vājinot bērna nervu sistēmu un mazinot pārliecību par sevi. Mūsu mazuļi aug un kļūst neatkarīgāki. Lai bērns attīstītos labvēlīgos apstākļos, ir ļoti svarīgs vecāku atbalsts, taču bieži vien viņu vēlme sekot saviem impulsiem izrādās spēcīgāka.

Ja mēs kā vecāki atzīstam viņu viedokļa nozīmīgumu, pieļaujam, ka arī viņiem var būt personīgās domas par kaut ko un savs skatījums par lietām, tātad, mēs savus bērnus audzinām, parādot pret viņiem cieņpilnu attieksmi, un tas ir labākais veids, kā bērnos izsaukt tieši tādas pašas jūtas.

Atceries, – bērns, kurš var raudāt tad, kad tas viņam ir nepieciešams, jūt, ka vecāki viņu pieņem tādu, kās viņš ir.

Priecājies

Bērns gribēja iegūt šo rotaļlietu, palikt vēl pašūpoties, apēst pīrādziņu, bet tu viņam pateici “nē”. Viņš ir neapmierināts, nikns un parāda savas emocijas. Iedomājies sevi viņa vietā. Ir par ko satraukties. Bet neuztraucies, ja bērns te smejas, te raud, te dusmojas, te mīļojas: ātrās noskaņojuma maiņas ir ļoti laba zīme, bērns attīstās.

Iemesls uztraukumam būtu, ja mazulis nekad neraudātu, nekliegtu un nedusmotos.

Tāda ir lietu kārtība, ka viņš piedzīvo konkrētas emocijas – tā ir dzīve! Vienkārši centies veikt korekcijas mazuļa uzvedībā – ja bērns kaut ko vēlas, māci viņu savas vēlmes neizteikt tik vētraini un uzstājīgi, paskaidro, ka ir neglīti savas jūtas izrādīt publiski, vēl jo vairāk to darīt, sarīkojot histēriju.

Necenties apmierināt bērna vēlmes, kas izteiktas kaprīzes laikā. Pamēģini viņam paskaidrot, ka viņš daudz ātrāk un vieglāk savu panāktu, ja runātu mierīgi. Stingri ievēro noteikumus – kamēr bērns čīkst, visas viņa prasības tiek ignorētas, tikko kā viņš pārstās savu kaprīzi – lūgumi var tikt apmierināti (protams, viss ir atkarīgs no konkrētās situācijas). Lūk, daudz efektīvāks veids, kā bērnam pasniegt šo idejas būtību: “Ar čīkstēšanu tu nekad neko nepanāksi. Labāk nomierināties un pateikt tā…”.

Centies atrast bērna pārdzīvojumu iemeslu

Dusmu histērijas un bērna kliegšanu jāuztver ar pacietību: turklāt ir svarīgi censties saprast asaru iemeslu. Katru reizi, saskaroties ar šķēršļiem un grūtībām ceļā uz patstāvību, bērns ir sašutis un dusmīgs. Diemžēl šajā vecumā viņi neprot citādi izteikt savu sarūgtinājumu, ko radījis paša vājums. Taču tas nav vienīgais iemesls.

Saistītie raksti
Par daudz biežāku iemeslu čīkstēšanai kļūst kaut kāda reāla vajadzība vai problēma, kuru mēs nepamanām.

Tā var vajadzība pēc uzmanības vai līdzijušanas, raudāšana, jo bērns jūtas vientuļš, kad vecāki daudz strādā un reti atrod laiku spēlēm ar mazuli. Tās var būt parastas bērnu bailes: no tumsas, skaļām skaņām, suņiem, spokiem, ārstiem vai ūdens. Un, ja neviens bērnam nepalīdz tikt galā ar šo bēdu, atsakās viņu uzklausīt, tad raudāšana un kliegšana kļūst par tādu kā aizsardzības formu no šīm bailēm un trauksmes.

 

LA.lv