Veselam
Dzīvesveids

Kā dzīvot neperfekti un zaļi. Anitra Ambrose dalās savā Amerikas pieredzē0


Anitra šo mugursomu iegādājusies ne košuma dēļ, bet tāpēc, ka tā ražota no pārstrādātām plastmasas pudelēm.
Anitra šo mugursomu iegādājusies ne košuma dēļ, bet tāpēc, ka tā ražota no pārstrādātām plastmasas pudelēm.
Foto: Matīss Markovskis

“Mani sāpina gan vides piesārņojums un neapdomīgā patērētāju kultūra, gan noraidošā attieksme pret cilvēku garīgo veselību. Es ticu, ka var sakārtot pasauli, ja sāk ar sevi pašu,” teic Anitra Ambrose. Nu jau gandrīz gadu viņa dzīvo Amerikā, Kalifornijas štatā.

Patlaban Anitra viesojas Rīgā, un es šo iespēju izmantoju, lai rosinātu sarunai par zaļāku dzīvošanu Latvijā un Amerikā.

Anitra kopā ar vīru Vikramu dzīvo Amerikas rietumos, Kalifornijas štatā, Sanhosē, ko dēvē par Silīcija ielejas galvaspilsētu. Pagaidām viņa nestrādā algotu darbu, rūpējas par mājsaimniecību.

Latvijā bija angļu valodas pasniedzēja nopietnā valsts sektorā un vēl aktīvi vadīja biodejas nodarbības. Noslodze bija tik liela, ka sākās izdegšana.

“Bet es vēl nerimu strādāt, un tad mani apstādināja liktenis – smagi traumēju kāju. Pēc pusgada vaina vēl nedzija, un es sapratu, ka dzīve saka ko citu: pastāvi mierā, atpūties, velti laiku ģimenei. Drīz vien abi izlēmām pārcelties uz Kaliforniju. Es vienmēr domāju, ka izdegšana ir tikai psiholoģisks stāvoklis, bet tā izrādījās daudz pamatīgāka neveselība, pat hormonu līmenī. Man vajadzēja ļoti daudz atpūtas, kamēr sajutos labāk.”

Anitras ierakstus instagramā un feisbukā pamanu ar segvārdu Taurus Bliss, ko viņa tulko kā Vērša svētlaime jeb paradīze un teic, ka cenšas to sasniegt. Vērsis ir Anitras un arī viņas vīra zodiaka zīme.

Kas ir svarīgs Vērsim, lai sasniegtu tevis minēto svētlaimi?

Vērša lielākās vērtības ir iespēja atrasties tīrā vidē, būt harmonijā un mierā. Dzīvot pasaulē, kur svarīgāka ir daba, nevis plastmasas ražošanā nopelnīti miljoni vai negausīga iepirkšanās.

Piemēram, ir zināms, ka plastmasa ar laiku sadalās mikrodaļiņās un nokļūst gruntsūdeņos. Okeāni un gruntsūdeņi jau tagad ir pilni, un tas ir milzu drauds.

Ar kādām tiesībām mēs atstājam pēctečiem dzeramo ūdeni ar mikroplastmasas daļiņām, kuru koncentrācija arvien turpina pieaugt?! Mēs vēl nezinām, tas nav izpētīts, ar ko šā iemesla dēļ var slimot nākamās paaudzes, bet skaidrs, ka tas ietekmē veselību, endokrīno sistēmu noteikti.

Es necenšos tēlot eksperti vides problēmās, bet gribu saprast, iedziļināties, tāpēc allaž cenšos meklēt atbildes. Ir daudz pētījumu, kas parāda, cik traģiskā situācijā patiesībā ir mūsu planēta. Mani uztrauc, ka cilvēki turpina šos faktus ignorēt. Daudzi pētnieki uzskata – esam jau aiz tās robežas, kad vēl var kaut ko glābt. Tomēr ir jāmēģina!

Vai pievērsties zaļākam dzīvesveidam mudināja dzīve Amerikā?

Anitra ar Ketrīnu Kelogu, bloga Going Zero Waste autori. Anitra no viņas daudz mācās zaļāk dzīvot. Abas iepazinušās kādā Zero Waste pasākumā Bērkli. Sanākšanu rīkojis ilgtspējīgas modes veikals, ar ko Ketrīna sadarbojas.
Foto no privātā albuma

Kaut kādā mērā cenšos dzīvot zaļāk jau daudzus gadus – vairāk eju kājām vai braucu ar divriteni, nepērku daudz jaunu drēbju un citas lietas, ziedoju mantas, nevis tās izmetu.

Centos ņemt ūdeni no mājām metāla krūzē, lai ik reizi nebūtu jāpērk plastmasas ūdens pudele. Tajā pašā laikā svētā mierā varēju lielveikalā likt tomātus plastmasas maisiņos. Man līdz galam nebija saslēdzies.

Lielākais pagrieziens bija brīdis pagājušajā vasarā, kad Rīgā parādījās beziepakojuma veikali.

Sanhosē ir tikai viens beziepakojuma veikals, tajā netirgo pārtiku, bet sadzīves preces. Es priecājos, ka Sanhosē arī parastā lielveikalā šo to var pirkt uz svara, piemēram, auzu pārslas, cukuru, rīsus, sēklas. Ir īpašas tvertnes, no kurām ieber pats, cik vēlies, līdzīgi kā sveramie rieksti RIMI lielveikalā.

Lielākā daļa iedzīvotāju gan šo preci ieber plastmasas maisiņā, bet es eju ar savu auduma maisiņu. Ir arī veikals, kur var iepirkties vairumā, lielos iepakojumos, bet tur ir gada maksa, tāds kā abonements. Mēs neēdam tik daudz, esam divi vien.

Kalifornijā nav iespējams nopirkt sveramus piena produktus. Beidzot atradām kompāniju, kas piedāvā pienu stikla pudelēs, viņi iepako stiklā vēl pāris produktu. Cenā ir ietverti divi dolāri – depozīts par pudeli, pēc tam naudu saņem atpakaļ.

Uzņēmums stikla taru izmanto atkārtoti – līdz 5–6 reizēm, pēc tam nodod pārstrādei. Tomēr tas ir visai dārgi. Tādēļ mūsu apkaimes iedzīvotājiem, kuri izvēlas zero waste jeb bezatkritumu dzīvesveidu, nākas daudzas preces pasūtīt internetā, bet tas atkal ir lieks kaitējums dabai, pārvadājot produktus.

Zero waste stila veikals tiešām ir ērts. Paņem savu burciņu un ieber, cik vēlies.

Piebildīšu, ka tas ir tāds kā mīts – ja pērc kaut ko neiepakotu, esi izcilākais zeroveisteris un vispār neradi atkritumus. Der aizdomāties, ka preci uz beziepakojuma veikalu taču arī kaut kā atved, kaut kā iepako…

Es to saku tāpēc, ka, lasot sociālos medijus, nereti var palikt iespaids, ka esi īstenais tikai tad, ja tev gada laikā sakrājas tikai nieka burciņa ar atkritumiem. Es, protams, apbrīnoju šos cilvēkus, kam tā izdodas, diemžēl tik kategorisks formāts var atbiedēt citus vispār sākt kaut ko darīt. Ne visiem ir tik liela kaislība šajā tēmā.

Instagramā sekoju Zerowastechef, to veido šefpavāre Anna Marija Bono), viņa dzīvo Kalifornijā netālu no mums. Annas citāts ir populārs visā pasaulē: “Mums vajag nevis pāris cilvēku, kuri dzīvo perfektu zero waste dzīvi, bet miljonus, kuri dara to neperfekti.”

Piemēram, mēs ar vīru daudz lidojam pāri okeānam, tātad piesārņojam gaisu. Taču tā ir mana dzīve, man ir ģimene divās pasaules malās, šobrīd citādi nevaru.

Vai vari salīdzināt zaļākas dzīvošanas tendences Latvijā un Amerikā?

Mēs sirdī esam tuvāk dabai. Latvijā bezatkritumu filozofija aug ļoti strauji. Es gan varu salīdzināt tikai Rīgu un Sanhosē, kur dzīvoju. Amerikā pastāv daudzi vietējie likumi, pat atsevišķās pilsētās, kur nu vēl štatos.

Nesen Bērkli pieņēma likumu, ka visiem restorāniem trīs gadu laikā jāatsakās no plastmasas iepakojuma. Nedrīkstēs būt plastmasas trauki līdzņemšanai, tur porcijas ir milzīgas, nevar apēst, bieži ņem līdzi. Līdzņemšanai būs metāla kastītes, par tām iemaksās depozītu.

Taču, piemēram, vairākas Floridas štata pilsētas pieņēma lēmumu aizliegt plastmasas maisiņus un salmiņus, bet štata likumdevēji pēc tam aizliedza aizliegt plastmasu. Tā, lūk!

Kalifornijā dzīvo daudzi, kuri sāka šo zero waste kustību, piemēram, Bea Džonsone, viņas grāmatu Māja bez atkritumiem nesen izdeva arī Latvijā. Tāpat minētā šefpavāre Anna Marija, arī Ketrīna Keloga, bloga Going Zero Waste autore, viņai tikko iznāca grāmata 101 Ways to Go Zero Waste. Tās ir personības, kam seko visa pasaule, tajā pašā laikā vietējā sabiedrībā šajā ziņā ir ļoti maz apzinātības.

Amerikāņi ir dzīvojuši plastmasā jau kopš 60. gadiem. Pat restorānā, kur ēdiens nemaksā lēti, to var atnest plastmasas šķīvī. Vai porcijai, kas maksā 20 dolāru, klāt pasniedz mērci plastmasas trauciņā.

Kafejnīcā Starbucks cilvēks paķer kafiju, plastmasas glāzīti izmet turpat uz ielas… Latvijā mēs vēl varam ļoti daudz ko izmainīt individuālā līmenī, bet amerikāņi saražo tik daudz atkritumu, ka nozīmīgas pārmaiņas var nākt tikai ar likuma spēku.

Pat ja plastmasu sašķiro, ir ļoti maz tās veidu, ko pārstrādā citos produktos. No visas plastmasas, kas pasaulē saražota kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, ir pārstrādāti tikai deviņi procenti!

Man ir zobu suka, kas iepriekšējā dzīvē bija jogurta trauciņš. Amerikā ir kompānija, kas vāc tieši polipropilēna trauciņus un izgatavo zobu sukas. Izlietoto suku var atkal nodot viņiem pārstrādei. Esošo resursu atkārtota izmantošana man šķiet ārkārtīgi svarīga.

Kādas izmaiņas redzi Latvijā?

Ir lieliski, ka darbojas vairāki beziepakojuma veikali un ne tikai Rīgā. Taču netrūkst lietu, ko varētu uzlabot. Joprojām redzu ielās ļoti daudzus cilvēkus ar vienreizlietojamām kafijas krūzītēm.

Ceru, ka tas drīz izies no modes, arvien vairāk ļaužu gribēs iepildīt kafiju savā tarā. Prieks, ka iepirkumu plastmasas maisiņi vairs nav bez maksas, tomēr veikalā redzu, ka mazos, tā dēvētās ļoti vieglās plastmasas maisiņus joprojām ņem daudzi.

Ko zaļās dzīvošanas jomā dara jūsu ģimene?

Nepiekrītu izplatītajam viedoklim: ko tad es viens varu ietekmēt, kāda jēga darīt, ja citi neliekas ne zinis… Paskaties, cik bieži tu iznes atkritumu spaini, un iedomājies visu atkritumu apjomu dzīves laikā!

Mēs vispirms apzinājāmies, kāda veida atkritumu mums ir visvairāk, ar tiem sākām pārmaiņas. Tie ir bioloģiskie atkritumi, jo ēdam ļoti daudz dārzeņu un augļu.

Bērnības vasaras esmu pavadījusi laukos, tur dārzā bija komposta kaudze, man tas šķita pašsaprotami. Vīrs sanagloja kasti no dēļiem, lai varam veidot kompostu. Ir nopērkamas arī speciālas kompostēšanas kastes, bet Amerikā tas ir ļoti dārgi – vairāki simti dolāru.

Komposts ir kā dabas versija cirkulārajai ekonomikai – izlietotie resursi tiek nevis vienkārši izmesti, bet pārstrādāti jaunā, vērtīgā materiālā. Viss lēnām satrūd, to saēd sliekas, un galaprodukts ir auglīgs komposts.

Šādi liktiem atkritumiem tiek klāt gaiss, līdz ar to galvenā gāze, kas rodas šajā procesā, ir oglekļa dioksīds. Ja šie bioloģiskie atkritumi nonāktu izgāztuvē, tur sajauktos ar plastmasu un citiem sadzīves atkritumiem, tad sāktu pūt un izdalīt arī metāna gāzi, kas ir lielāka vaininiece planētas klimata pārmaiņām, daudz kaitīgāka nekā oglekļa dioksīds.

Turklāt šī puspuvusī masa tā arī glabātos tūkstošiem gadu līdzās citiem atkritumiem, kas nesadalās.

Atradu telefona aplikāciju ShareWaste, tā ir brīnišķīga ideja, kas pasaulē pamazām gūst popularitāti. Reģistrējas tie, kam mājās ir komposts un kuri būtu gatavi paņemt arī citu cilvēku bioloģiskos atkritumus. Vēl piesakās tie, kam nav iespējas izveidot savu kompostu. Aplikācija šos cilvēkus saved kopā. Pamanīju, ka ir iesaistītas arī pāris vietas Latvijā.

Vēl mūsu ģimene pēc iespējas visu pērk bez iepakojuma. Bet – neesam perfekti. Cenšamies, ko var, pirkt lietotu. Ņemam līdzi savu ūdeni un uzkodas, lai nebūtu vilinājuma kaut ko pirkt iepakojumā. Pēc iespējas ilgāk lietojam dažādu tehniku, to labojot, un tamlīdzīgi.

Vai Amerikā ir populāra atkritumu šķirošana?

“Paskaties, vai mājās nav kaut kā, ko var izmantot vēl citādi. Šajos iepakojumos kādreiz bija auzu pārslas, tagad uzglabājam graudaugus, riekstus un makaronus. Manā izpildījumā šīs kārbas ieguvušas nedaudz vairāk raksturiņa.”
Foto no privātā albuma

Visu, kas šķirojams, liek vienā konteinerā. Viņi paši saka: esam par slinku, lai stiklu, plastmasu vai papīru šķirotu atsevišķi.

Pie mājām uz ielas tiek atstātas dārzā saslaucītas lapas, zari, nopļautā zāle, nereti tajā čupiņā ir arī krituši un bojāti apelsīni, drīkst iejaukt pārtikas atliekas. Pilsētas dienesti šīs kaudzes savāc un nogādā kompostēšanas vietā.

Zinu, ka Kanādā rudens lapas iepako maisos un kompostē visu kopā. Es ļoti gaidu to dienu, kad Latvijas rudens nenozīmēs plastmasas maisus visās malās un rudens lapu ugunskurus…

Taču šķirošanai vien ir par maz jēgas. Bezatkritumu filozofijas pamatā ir sava patēriņa samazināšana un esošo resursu atkārtota izmantošana. Pēc iespējas mazāk tērēt ko jaunu, vienalga, vai tā ir plastmasa, papīrs vai audums.

Nevis pirkt atkal skaisti apdrukātu auduma maisiņu, bet lietot to pašu, kamēr izdilst, un arī pēc tam izmantot lupatām.

Nevajag domāt, ka tu dzīvo dabai draudzīgi, ja ikreiz pērc papīra maisiņu.

Papīra maisiņš, ja domā par tā ražošanas procesu, pat ir kaitīgāks videi, sliktāks klimata pārmaiņu ziņā, salīdzinot ar plastmasas taru. Vienīgi tad ne, ja lietojam daudzkārt. Pētījumi gan atšķiras, cik reižu to vajadzētu darīt.

Lasīju, ka, piemēram, auduma maisiņš jālieto 7000 reižu, lai tiktu dzēsts iespējamais ļaunums videi. Citviet minēts daudz mazāks lietošanu reižu skaits, taču būtība jau nemainās.

Man bija liels prieks, kad uzzināju par Imperfect Produce, – tā ir kompānija, kas par lētāku naudu piegādā neperfektus dārzeņus un augļus. Amerikā šie pārāk līkie burkāni, nepietiekami apaļās bietes, kopā saaugušie augļi nonāk izgāztuvē, tātad to audzēšanai ieliktie resursi tiek izmesti vējā.

Mēs kādu laiku pasūtījām šo preci, tomēr pārtraucām. Pārāk daudz bija sarūgušu un neēdamu augļu, ko nācās mest kompostā, lai gan bijām diezgan dārgi samaksājuši.

Nereti cilvēki saka: viss tāpat jau ir saražots. Ko mainīs tas, ka es nepirkšu?

Vēl viens mīts. Es taču varu, piemēram, Lido ēstuvē nepirkt sulu plastmasas traukā, ko viņi nez kādēļ piedāvā, bet ņemt kefīru, jo tas ir stikla glāzē.

Daudz ko varam mainīt, jo balsojam ar savu naudas maku. Ja kompānija grib nopelnīt, tā ražos to, ko cilvēki grib pirkt. Piemēram, kompānija Unilever, kam pieder vairāk nekā 400 zīmolu, to skaitā Knorr, Rama, Dove, Cif un tamlīdzīgi, ir viena no visvairāk kritizētajām kompānijām par plašo kaitējumu videi.

Taču uzņēmums izlēmis šo to mainīt, jo pamana, cik daudzi pievēršas zaļākam dzīvesveidam. Viņi ievieš Loop programmu – piegādās uz mājām saldējumu un citus produktus atkārtojami uzpildāmos metāla konteineros un pudelēs. Pagaidām gan šo projektu palaidīšot testa variantā. Un tas nenotiek tāpēc, ka Unilever īpašnieki gribētu glābt dabu, viņi to dara tikai tāpēc, ka ir pieprasījums.

Tās ir muļķības, ka mēs neko nevaram ietekmēt. Mēs varam!

LA.lv