Veselam
Bērni

Kā izdzīvot ar pusaudzi un nesajukt prātā 16

Foto-Shutterstock

Var apspriest aspektus pusaudžu uzvedībā, kuri atbilst jēdzienam “normāls”, un mans darbs ir izglītot vecākus un iedvest domu, ka bērni aug, un šīs šausmas reiz beigsies. Tā raksta psiholoģe Katerina Demina. Viņa uzsver, ka dažreiz nepieciešams atjaunot kārtību ģimenes hierarhijā, atklāt hroniskas traumas, no skapjiem izcelt dienasgaismā dažādus skeletus, bet kopumā situācija ir pilnīgi kontrolējama un nevajag krist panikā.

Ir arī devianta pusaudžu uzvedība: narkotikas, pašnāvības, alkohols, zādzības. Šādu rīcību ne vienmēr var izskaidrot ar ģimenes situāciju vai bērnības traumu. Nav saprotams, kāpēc ģimenē viens bērns rīkojas problemātiski, bet citi nē. Psiholoģe piedāvā palīdzēt atšķirt, ko var uzskatīt par normālu vecumposma krīzi un kādos gadījumos steidzami jāvēršas pie psihiatra.

Mācības

Vecumā no 11 līdz 13 gadiem bērni piedzīvo vētraino un kaislību pilno pārejas periodu – pubertāti. Kas un uz kurieni pāriet? No bioloģijas viedokļa tas ir ļoti vienkārši: bērns, kurš barojas ar mātes pienu, pārveidojas par neatkarīgu, nobriedušu indivīdu, kurš spēj atdalīties no vecāku ligzdas un izveidot savu ģimeni. Šis process ir sāpīgs visām iesaistītajām pusēm. Bērnus nomoka hormonālās vētras, pinnes, pollūcijas, mēnešreizes, taču arī vecākiem nav viegli: viņus piemeklē pusmūža krīze, eksistenciālas problēmas un dzīves prioritāšu pārskatīšana. Pirmais, kur parādās problēmas, ir mācības.

Fakts ir tāds, ka bērnam septiņu līdz desmit gadu vecumā mācīšanās ir galvenā interese. Pati evolūcija to noteikusi: bāzt savu degunu, kur nevajag, iepazīt, izmēģināt, jo māc ziņkārība un tas ir ļoti interesanti. Viņi mācās ar prieku un centību (ja vien, protams, viņus neper un nekliedz nelabā balsī). Taču tad sāk darboties dzimumhormoni.

Kas šajā vecumā mācībās ir normāli?

  • Sekmju pasliktināšanās, līdz pat 5-6 nesekmīgām atzīmēm ceturksnī, kavējumi. Rodas iespaids, ka atvase neko neapgūst, atceras ar grūtībām, ir aizmiglotām acīm, aizmieg pie burtnīcām;
  • Konflikti ar skolotājiem: strīdas, runā pretī, visu novērtē kā nekam nederīgu, kritizē pedagogus, pastāvīgs protests pret skolas noteikumiem. Atcerieties nemirstīgos Marka Tvena vārdus par to, ka 14 gadu vecumā viņam paša tēvs šķita tik dumjš, ka bija grūti veco paciest, un cik izbrīnīts viņš bija, sasniedzot 21 gada vecumu, – cik daudz tēvs šajos septiņos gados bija iemācījies!
  • Pēkšņa virziena un dzīves mērķa maiņa. Piemēram, kopš bērnības ir bijis skaidrs, ka tavs dēls ir apdāvināts mūziķis, mākslinieks un dzejnieks, tāpēc tu viņu gatavo karjerai mūzikā. Te pēkšņi klasē parādās satriecoša ķīmijas skolotāja, un – darīts! Izrādās, dēls stāsies medicīnas skolā. Turi pa rokai sirds pilienus.

Tātad tas viss ir normāli. Vētrainas hormonālās izmaiņas un pieaugšana prasa milzumdaudz enerģijas, tāpēc gudrā daba atslēdz “nevajadzīgas” darbības un funkcijas, atstājot tikai nepieciešamos resursus. Garīgais darbs – pirmais pārmērību sarakstā. Skeleta, muskuļu un visa pārējā izveidošanās ir daudz svarīgāka sugas izdzīvošanai. Tātad, ja sekmju kritums sakrīt ar to, ka bērns pieaug par desmit centimetriem mēnesī, par apavu izmēru nedēļā, guļ pa ceļam, bet ēdiens pazūd, nesasniedzis ledusskapi, – atslābinies. Pārliecinies, ka viņš paēd, paguļ un nomazgājas vismaz laiku pa laikam. Pārējais būs nedaudz vēlāk.

Ko vari darīt, ja situācija ar sekmēm saasinās? Noskaidro iemeslus (un tas, iespējams, izteiks visu). Bērns var būt neizgulējies, nepaveikt mājasdarbus (jo līdz trijiem naktī sēdējis internetā), viņam var būt konflikts ar konkrētu skolotāju (tad divnieki būs tikai šajā mācību priekšmetā), viņš nav apguvis svarīgas tēmas un tagad nevar panākt klasi.

Galvenais, lai cīņa par sekmju uzlabošanos nepārvērstos cīņā par varu, kā tas ļoti bieži gadās. Neaizmirsti atkārtot bērnam, ka esi viņa pusē un ka jums ir kopīgs ienaidnieks – nesekmīgās atzīmes. Sev atgādini, ka mīli bērnu ne tikai tāpēc, ka viņš labi mācās. Grūtais laiks paiet ātri, bet atmiņas par skandāliem var palikt ar jums mūžīgi.

Ja esi pārliecināts, ka problēma ir tīri disciplināra, rīkojies, piemēram, plkst. 23 atņem visas mobilās un citas traucējošās ierīces. Var būt nepieciešams apmeklēt papildus nodarbības par neapgūto tematu, lai aizpildītu nepilnības. Būtu jauki, ja tas kļūtu par izaicinājumu bērnam, nevis par tavām galvassāpēm.

Skandāls labvēlīgā ģimenē

Pastāvīgi protesti un skandāli kļūst par svētību, ja uz to paskatās no viedokļa – bērnam jāatdalās no vecākiem. Lai izietu “atklātā kosmosā”, pusaudzim vajadzētu vismaz kaut ko zināt par sevi. Garus 13 gadus esam pildījuši savu pēcnācēju ar informāciju par to, kā dzīvo mūsu ģimene, par tās likumiem un noteikumiem, ar to, kas tiek uzskatīts par labu un par ko pienākas sods. Viņam tomēr jāattīsta sava priekšstatu sistēma, lai eksperimentāli apstiprinātu vai atspēkotu lielāko daļu mūsu mācību.

Visprimitīvākais piemērs: “Dēliņ, ārā auksti, uzvelc, lūdzu, silto jaku.” Trešās klases skolnieks uzvilks, ko mamma lika, augstākais, ko uzdrošināsies, – paslēps rezerves modes cepuri kabatā un klusi pārvilks vēlāk.

Desmitās klases audzēknis sarīkos tuksneša vētru, un tu simtreiz nožēlosi, ka apskatīji termometru. Viņš nosaldēs ausis, saslims un paliks mājās divas nedēļas, briesmīgi lepns par sevi. Pēc pāris gadiem tu ar izbrīnu klausīsies, ko viņš saka jaunākajai māsai: “Vai tu esi traka? Uz ielas mīnus desmit grādi, un tu bez cepures?!” Acīmredzot saņēmis smadzeņu pievedumu.

Ar pēkšņu virziena maiņu ir sarežģītāk, bet, izgājusi tam cauri septiņas reizes, varu ieteikt vienu lietu: neieguldīt pārāk daudz bērnu izglītībā. Ar to es domāju dārgus pulciņus, privātstundas, specializētas skolas vismaz līdz 9. klasei. Bērnam ir tiesības mēģināt un kļūdīties, sākt no jauna, pamest un atgriezties atpakaļ. Ja kādā nodarbībā jau ieguldīts daudz pūļu un naudas, pamest to būs grūti un sāpīgi, lai gan jau sen ir skaidrs, ka balerīna no viņas nesanāks.

Cik daudzas manas draudzenes ir pabeigušas mūzikas skolu, parādījušas vecākiem un vecvecākiem diplomu, nolikušas to uz klavierēm un nekad vairs nav pienākušas pie instrumenta! Bet varēja taču jau trešajā klasē, kad bija apnicis, to pārtraukt un darīt kaut ko citu!

Attiecības

Pusaudži kļūst par patērētājiem. Tas ir īsts bezdibenis, kurā pazūd mūsu spēki, nauda un emocijas. Visbiežākās sūdzības, ko es dzirdu no pusaudžu vecākiem, – viņš vai viņa mūs izmanto. Pienes, pabaro, novāc, un tagad – pazūdi! Ja viņiem kaut kas vajadzīgs, tie kļūst mīlīgi un maigi, bet, ieguvuši vēlamo, pagriež muguru un demonstrē pilnīgu kurlumu.

Vēl viņi sarīko skandālus un histēriju, manipulē, melo, krāpjas. Daži apzog gan savējos, gan svešos, piemēram, veikalos.

No vienas puses, jāsaprot, ka tā ir tikai egoistiska poza, mēģinājums pieteikt sevi, impulsīva reakcija. No otras puses, nedrīkst aizmirst robežas un ļaut bērnam kļūt bezkaunīgam un nodarīt jums sāpes.

Labi palīdz zināma atturība. Ne aukstā kara stāvoklis, bet pozīcija: mēs esam labi un maigi tikai tad, kad tu pats uzvedies atbilstoši. Ir daudz iespēju parādīt pusaudzim, kurš īsti mājās ir saimnieks. Atgādināšu veco principu: “Bērniem mūsu mīlestība visvairāk nepieciešama tad, kad viņi vismazāk to pelnījuši.” Citiem vārdiem sakot, esiet stingri, bet ne nežēlīgi, ievērojiet visus ierastos un labos ģimenes rituālus.

Neatkarīgi no ģimenē notiekošā pankūkas, pastaiga un filma ar sekojošu saldējuma ēšanu sestdienās bija svēta lieta un netika aizskarta nekādos apstākļos. Mamma varēja slimot, dzemdēt, strādāt, bet sestdienas rīta pankūkas ar iebiezināto pienu bija tik stabila norise kā saullēkts virtuves logā. Kādu dienu māte nebija spējīga no rīta piecelties, sienas šūpojās un grīda lēca tieši sejā. Tad dēls internetā atrada recepti un izcepa pankūkas pats. Dažas fotogrāfijas pat publicēja tīmeklī un, neaizejot no pannas, saņēma vairākus bildinājumus.

Labi bērni

Vēl par bērniem, kuri iepriecina vecākus. Ja viss iepriekš minētais uz jums neattiecas, ja jums ir lieliskas attiecības ar bērnu, viņš cītīgi mācās 9. klasē, nodarbojas ar mūziku un ķīniešu valodu, mazgā traukus un istaba ir pilnīgā kārtībā, ir tikai divas iespējas:

• jūs kaut ko neesat pamanījuši,
• viņš nejūtas droši, lai uzvestos, kā aprakstīts iepriekš, tas ir, atdalītos no ģimenes.

Dabas likumi ir stiprāki nekā jebkas cits. Bērnam ir jāprotestē, jābūt nekaunīgam, jāstrīdas ar vecākiem utt. Ja ģimenē “atdalās” vecāki (iet pa kreisi, dzer, iesaistās noziedzīgās darbībās, smagi slimo), bērns uzņemas Atlanta lomu un notur debesis. Kamēr vecāki izcieš krīzi, atdalās no saviem vecākiem vai pat vienkārši maina dzīvesvietu, visi bērna psihiskās enerģijas resursi tiek tērēti esošās kārtības uzturēšanai, lai nekļūtu sliktāk.

Dažas novirzes no normas, par kurām vecāki uztraucas visvairāk

Pusaudža vecums – noteikumu pārskatīšanas, attiecību skaidrošanas, asaru un apskāvienu laiks.

Par apskāvieniem. Viens no satraukto mammu un tētu bubuļiem: nekontrolēts, bīstams pusaudžu sekss. Ko jūs uzskatāt par “nekārtīgām seksuālām attiecībām”? Es personīgi domāju, ka tas, ka meitene vai zēns spēj draudzēties ar vienu partneri vismaz sešus mēnešus, ir labs rezultāts. Tas nav rekords, bet norma. Turpretī, ja meitene liekas gultā ar visiem, kas to piedāvā, tas ir nopietns pārkāpums un prasa analīzi un terapiju. Ar zēniem ir nedaudz citādi, bet arī nepieciešams apskatīt tendences: vai viņi mēģina veidot attiecības, vai vienkārši skrien pakaļ meitenēm.

Zog. Pa kluso izvelk no vecāku kabatām sīknaudu (gandrīz norma)? Demonstratīvi izkrata mātes somu uz galda, paņem naudu un aiziet (gandrīz norma, bet nepieciešama iejaukšanās, kāpēc mātei pēkšņi vairs nav nekādas varas un autoritātes)? Vai zog veikalā un saka, ka tieksme ir pārāk spēcīga, viņš nespēj to pārvarēt? Pēdējā gadījumā nepieciešams konsultēties ar speciālistu.

Konflikti ar skolotājiem. Vai viņš tikai pašapliecinās, vai pastāvīgi saka, ka visi apkārt ir ienaidnieki, to vien gaida, kā viņam kaitēt, ka neviens viņu nemīl/nenovērtē/nesaprot? Vai viņa pretenzijas adresētas konkrētai personai, vai apkopotas jēdzienā “viņi visi”?

Lai cik skumji tas nebūtu, aiz paaugstinātas konfliktēšanas var slēpties šizofrēnija. Aiz pastāvīgām sūdzībām, čīkstēšanas un noslēgtības – šizofrēnija vai depresija. Lai gan psihologu vidē ir viedoklis, ka depresija pusaudzim drīzāk ir attīstības norma, nevis patoloģija, es nepiekrītu. Jā, šī slimība ir ļoti, ļoti bieži sastopama, bet nav iemesls, lai nepievērstu uzmanību un neārstētu.
Kam jāpievērš uzmanība? Ja ir straujas pārmaiņas ierastajā dzīvesveidā fizioloģisko paradumu ziņā: ēšana, miegs, apģērbs, dienas režīms. Vienmēr ēda labi – pēkšņi neēd. Bija jautra, dedzīga, piens un asinis – kļuva izdilusi, bāla un drūma. Īpaši pievērsiet uzmanību novājēšanai, vai tā nav anoreksija. Anoreksija ir psihiski traucējumi, to nevar izārstēt ar izglītojošiem pasākumiem vai piespiešanu ēst normāli. Nekavējoties sazinieties ar bērnu psihiatru, ja konstatējat, ka meitene uzreiz pēc vakariņām apmeklē tualeti un no turienes iznāk apmierināta, ar mirdzošām acīm un sārtiem vaigiem un acīm redzami zaudē svaru.

Narkotikas

Lai pusaudzis pamēģinātu narkotikas, nav nepieciešams doties uz naktsklubu vai sapīties ar sliktu kompāniju. Šajā biznesā apgrozās neiedomājama nauda, un gandrīz katrai skolai ir savi izplatītāji, parasti ļoti jauki un draudzīgi puiši. Kā saka – nekā personīga, tikai bizness. Kāda meitene man pastāstīja, ka bijusi dzimšanas dienas svinībās pie draudzenes un pēkšņi sākusi dīvaini justies. Sākumā viņai nekontrolējami gribējies smieties, tad pēkšņi kļuvis ļoti bail – viņa sapratusi, ka apkārt ir ienaidnieki, kuri vēlas viņu nogalināt.

Visbeidzot kļuvis slikti un uz brīdi viņa atslēgusies. Kad atguvusies, smejošie klasesbiedri jautājuši: “Nu, bija forši? Skatījies multenes?” Izrādījās, viņai “tikai” kaut ko piebēra tējai. Vai sulai, tas nav svarīgi.

Psihologs te nepalīdzēs, tas nav viņa kompetencē, paturiet to prātā. Psihologs strādā tikai ar veseliem cilvēkiem, palīdzot pārdzīvot traumas sekas vai izprast attiecības. Jebkura veida ķīmiskās atkarības forma – tā ir ārstu-psihoterapeitu darbības joma. Varu nosūtīt pusaudzi pie šāda kolēģa, varu palīdzēt vecākiem tikt galā ar trauksmi, bet nekad neuzņemos tādu atbildību kā atkarības ārstēšana. Tas ir sarežģīts process, kas prasa citu izglītību un daudzus prakses gadus.

Pašnāvība

Līdzīgu iemeslu dēļ kā saistībā ar narkotikām vai ar braucienu uz vilciena jumta bērni reti var paredzēt pašnāvības sekas. Visbiežāk viņus vada ideja: “Es nomiršu, un tad jūs visi raudāsiet.” Tā nav manipulācija, bet ticība savai neievainojamībai un nemirstībai. Tomēr pat demonstratīvs pašnāvības mēģinājums ir iemesls obligātai hospitalizācijai atbilstošā iestādē.

Nu, nobijāties? Negribēju jūs biedēt, tikai pievērsiet uzmanību dīvainībām un pretrunām jūsu pieaugošo bērnu uzvedībā. Viņu psihe ir ļoti nestabila, labila, kā ārsti saka. Pakrist ir ļoti viegli, un pēc tam attiecību un dzīves labošana būs ilga, dārga un reizēm pat neiespējama. Vērsieties pie speciālistiem, nebaidieties, viņi ir tāpēc, lai jums palīdzētu!

Autore: psiholoģe Katerina Demina.

Avots: katryndemina.ru

LA.lv