Veselam

Kā narkoze beidzas, sākas rehabilitācija! Saruna ar profesoru ­Aivaru Vētru0


Aivars Vētra.
Aivars Vētra.
Foto: Timurs Subhankulovs

Septembra beigās notika Nacionālais rehabilitācijas kongress, kuru organizēja Latvijas rehabilitācijas profesionālo organizāciju apvienība kopā ar Rīgas Stradiņa universitāti un kur pulcējās aptuveni 600 rehabilitācijas ārstu, fizioterapeitu, tehnisko ortopēdu un citu šīs jomas speciālistu.

Īpaša uzmanība tika veltīta valsts apmaksāto rehabilitācijas pakalpojumu organizācijas reformai Latvijā. Par to, kādas pārmaiņas ir vajadzīgas un ko no tām varētu iegūt, pacientu saruna ar apvienības prezidentu profesoru ­Aivaru Vētru.

Valsts kontroles revīzijas atzinumā teikts – rehabilitācijai jābūt pilnvērtīgai veselības aprūpes pakalpojumu sastāvdaļai.

Aivars Vētra: Daudzus gadus, un ne tikai pie mums, uzskatīja, ka medicīniskā rehabilitācija sākas tad, beidzas ārstēšana. Taču rehabilitācijas uzdevums ir uzlabot pacienta funkcionēšanu. No šī viedokļa raugoties, pacients visvairāk ir ierobežots, atrodoties intensīvās terapijas nodaļā un pieslēgts pie aparātiem, kas seko viņa dzīvībai svarīgiem rādītājiem.

Mūsu mērķis ir panākt, lai rehabilitācija sāktos jau tad, kad pacientam pēc operācijas vajag pārvarēt pāris metrus līdz tualetei. Bieži vien iepriekš iespējams prognozēt, ka daļai pacientu, kuri osteoartrīta dēļ nav spējuši pārvietoties, pēc ceļa vai gūžas locītavas endoprotezēšanas būs funkcionāli ierobežojumi, jo muskuļi kļuvuši vāji, izdiluši. Lai uzaudzētu muskuļu masu, viņiem rehabilitācija būtu nepieciešama, vēl gaidot rindā uz plānveida operāciju.

Izveidojies priekšstats, ka rehabilitācija ir kaut kas patīkams, uzmundrinošs. Arī daudziem speciālistiem pagaidām ir grūti saprast, ka akūtā rehabilitācija jānodrošina septiņas dienas nedēļā, jo pacients jau nav vainīgs, ka insults noticis piektdienas vakarā. Rehabilitācijas ārsts Jurijs Treigers, kurš strādā Izraēlā, pacientus no Insulta vienības uz savu nodaļu pārved jau otrajā dienā pēc trombolīzes vai trombektomijas, lai ar intensīvas rehabilitācijas palīdzību atgrieztu pacientu atpakaļ ikdienas dzīvē. Vienā no Šveices rehabilitācijas centriem spinālajiem pacientiem ir sava neiroķirurgu brigāde un operāciju zāle, lai pacients jau nākamajā dienā varētu sākt rehabilitāciju.

Ievērojamais dāņu profesors Bengts Sjolunds ir teicis, ka psihiatra pārziņā ir slimas smadzenes, bet rehabilitācijas ārsta – veselas. Ļoti svarīgi panākt pacienta aktīvu līdzdalību, ieinteresētību mērķa sasniegšanā. Atceros priesteri, kurš pēc pārciesta insulta bija nolēmis pamest kalpošanu draudzē, jo uzskatīja, ka klibošana nav apvienojama ar darba pienākumiem. Fizioterapeiti viņu iemācīja klibot ar abām kājām tā, ka kustību traucējumi praktiski nebija manāmi.

Taču akūtās ārstēšanas laikā pacientu līdzdalība bieži vien ir ierobežota, pacients var būt apjucis, vēl ilgi var nesaprast, kas ar viņu noticis, bet rehabilitācija jāsāk uzreiz, jo pēc tam jau var būt par vēlu. Ja pacientam ir slimība, kura var izraisīt invaliditāti, akūtā rehabilitācija ir īpaši būtiska. Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā šādas rehabilitācijas nodaļas darbojas jau pusgadu. Arī Vidzemes slimnīcā un Liepājas reģionālajā slimnīcā ir ļoti labas stacionārās rehabilitācijas nodaļas.

Vai piekrītat tam, ka šobrīd valsts apmaksātie rehabilitācijas pakalpojumi nav mērķtiecīgi? Visbiežāk pacientam nepieciešamo pakalpojumu klāstu mēra reizēs – desmit masāžas, piecas fizikālās medicīnas procedūras…

Bijām Hamburgā, Vācijā, Traumatoloģijas klīnikā (“Clinic for traumatology BG Klinikum”), kas pieder Aroda negadījumu slimokasei. No 800 gultas vietām puse bija atvēlēta stacionārajai rehabilitācijai. Tās mērķis bija ne tikai izglābt pacienta dzīvību, bet atjaunot funkcionēšanu – atgriezt līdzšinējā darba vietā, savā profesijā ar tiem pašiem darba pienākumiem un slodzi. Pacientam ir jāpaliek slimnīcas darbinieku uzraudzībā tik ilgi, kamēr šis mērķis ir sasniegts.

Slimokasei ir ļoti svarīgi, lai cilvēks nonāktu nodokļu maksātāju, nevis pabalstu saņēmēju pulkā. Turklāt darbspējīgo pacientu stacionāro rehabilitāciju neapmaksā no veselības apdrošināšanas, bet no pensiju fonda līdzekļiem. Ideja ir skaidra – lai izdotā nauda tiktu atgūta ar jaunām iemaksām. Pat Krievijā radīta visaptveroša valstiska sistēma, kura insulta pacientu tikmēr neizlaiž no sava redzesloka, kamēr nav panākts maksimāli iespējamais funkcionēšanas līmenis.

Latvijā problēma ir tā, ka cilvēks, kurš pēkšņi no apgādātāja kļuvis par aprūpējamo, ir ārpus sistēmas. Pašam jāizlemj, vai pieteikt mājas aprūpi, maksāt pašam vai gaidīt rindā uz valsts apmaksātu rehabilitāciju. Ar onkoloģisko pacientu rehabilitāciju situācija vispār ir dramatiska. Ķirurgs pacientu izoperē, onkologs ķīmijterapeits nozīmē ķīmijterapiju, bet radiologs – staru terapiju. Ja vien ģimenes ārsts nav gatavs kļūt par pacienta ārstējošo ārstu, rehabilitācijas speciālistiem nav īsti ar ko sadarboties.

Jau sen medicīniskajai un sociālajai rehabilitācijai vajadzēja būt vienotai. Arī Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijai vajadzētu atrasties Veselības ministrijas pakļautībā. Svarīgi zināt, kāpēc cilvēks nonācis līdz darba nespējai, kādus rehabilitācijas pakalpojumus viņš saņēmis, cik savlaicīgi un mērķtiecīgi tie bijuši. Tas ļautu izvērtēt arī rehabilitācijas pakalpojumu kvalitāti.

Mērķtiecīga rehabilitācija ir tad, ja zināms rezultāts, kurš jāsasniedz, lai pacients varētu atgriezties darbā vai par sevi parūpēties bez asistenta palīdzības. To nevar izmērīt reizēs. Piemēram, līdz dzīvokļa durvīm ir vairāki pakāpieni. Tas nozīmē, ka pacientam jākļūst tik stipram, kustīgam, lai viņš pats varētu pa tiem uzkāpt, vai arī jāpielāgo vide, lai viņš varētu izkļūt no mājas ratiņkrēslā. Igaunijā arī šobrīd noris reforma, kuras būtība – ievērojami samazināt invaliditātes pensijas, bet maksāt darba nespējas pabalstus līdz brīdim, kamēr nodarbinātības dienests atradis cilvēka funkcionēšanas spējām un dzīvesvietai atbilstošu darba vietu. Ja viņš no tās atsakās, pabalstu pārstāj maksāt.

Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka rindā uz ambulatoro vizīti pie rehabilitologa Rēzeknes slimnīcā jāgaida 122, bet pie fizioterapeita Krāslavas slimnīcā – 168 dienas, bet citviet vēl ilgāk.

Liela problēma ir tā, ka pie valsts apmaksātiem fizioterapeita un citu funkcionālo speciālistu pakalpojumiem var tikt tikai ar fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta, nevis cita speciālista, piemēram, neirologa vai traumatologa ortopēda, nosūtījumu. Pacientam uz šī ārsta konsultāciju nereti jāgaida mēnešiem ilgi, jo dažos Latvijas reģionos ir tikai viens vai divi rehabilitācijas ārsti, kuriem noslēgts līgums ar Nacionālo veselības dienestu.

Zāļu kompensācijas sistēmas pamatā ir princips – pēc iespējas lētākas zāles iespējami lielākam pacientu skaitam. Kā tas ir ar rehabilitācijas pakalpojumiem?

Domāju, ka valsts atbalsts būtu vajadzīgs tikai pacientiem ar draudošu invaliditāti, smagu traumu un slimību gadījumā. Jādomā par tiem cilvēkiem, kuri var kļūt par nastu piederīgajiem un sabiedrībai, par nodokļu maksātājiem, kuri var pārvērsties par pabalstu saņēmējiem.

Uzskatu, ka nākotnē, līdzīgi kā tas izskanējis diskusijās par sabiedrisko mediju finansēšanu, universitāšu un reģionu slimnīcām vispār nevajadzētu domāt par maksas pakalpojumu sniegšanu. Piemēram, Igaunijā Hāpsalā ir ļoti labs valsts neirorehabilitācijas centrs, kurā tikai divi trīs procenti ieņēmumu nāk no maksas pakalpojumiem. Centra direktors uzstāja, ka tie traucē pildīt tos uzdevumus, kuru dēļ valsts šo centru ir izveidojusi.

Minēšu vēl divus piemērus. Latvijā vairāk nekā divas trešdaļas no visām kāju amputācijām tiek veiktas virs ceļa, kamēr citās Eiropas valstīs – zem ceļa. No pacienta un viņa rehabilitācijas viedokļa raugoties, ir ļoti svarīgi, lai amputācija tiktu veikta, saglabājot ceļa locītavu, bet virs ceļa amputēta kāja labāk dzīst, izmaksas ir zemākas un pacientu var ātrāk izrakstīt uz mājām.

Saistītie raksti

Jā, tas kādam var šķist izdevīgi, bet vairākumā gadījumu pacients turpmāk pārvietosies ratiņkrēslā. Otrs piemērs. Acīm redzami, ka Latvijā endokrinologi pārāk reti izraksta cukura diabēta pacientiem valsts apmaksātus ortopēdiskos apavus. No reģistrētajiem 90 000 pacientu tos vajadzētu valkāt gandrīz pusei, bet saņem tikai pāris simti. Nīderlandē, pēc tam kad ieviesa sistēmu, ka visiem diabēta pacientiem reizi gadā jāapmeklē rehabilitācijas ārsts, kurš kopā ar tehnisko ortopēdu novērtēja šādu apavu nepieciešamību, kāju amputāciju skaitu izdevās samazināt uz pusi.

Par ko lēmāt Nacionālajā rehabilitācijas kongresā?

Kongresa noslēgumā pieņēmām rezolūciju, kurā uzsvērām nepieciešamību pēc iekļaujošas sabiedrības veidošanas Latvijā, kas balstīta uz Pasaules veselības organizācijas rehabilitācijas darbības pro­grammu, un izveidot pacientiem pieejamu rehabilitācijas pakalpojumu sistēmu. Turpmāk visu svarīgo lēmumu pieņemšanu attiecībā uz rehabilitāciju aicinām balstīt uz šī kongresa platformā noskaidrota kopēja viedokļa pamata.

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Elektroniskā pieteikšanās veselības aprūpes pakalpojumiem paaugstina to pieejamību
12 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Latvijas ārsti Saeimas deputātiem atgādina par dotajiem solījumiem
13 stundas
VE
Veselam.lv
Veselam
Speciālisti: jāaptur cukura diabēta lavīna
14 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Klupdami krizdami uz “Expo 2020”. Latvijas dalība izstādē Dubaijā vēl nav izgāzusies
48 minūtes
LL
LETA, LA.lv
Ekonomika
Daugavpilī pie “Swedbank” bankomātiem izveidojušās rindas. Kā situāciju komentē banka?
1 stunda
LE
LETA/LA.LV
Ekonomika
Baumu anatomija – vai ir jēga nakšņot pie bankomāta?
31 minūtes
LE
LETA
Ekonomika
Labklājības ministre atklāj, cik milzīga ir lielākā pensija Latvijā 4
6 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO. Aizturētie tīšām izraisa ugunsgrēku Jūrmalas policijas izolatorā
2 stundas