Veselam
Psiholoģija

Kā nedzīvot pēc šabloniem, bet rakstīt pašam savu dzīves scenāriju0

Foto: Pexels

Pat ja psiholoģija tevi nekad nav interesējusi, iespējams, ka esi dzirdējis psihologa Mihaila Labkovska vārdu. Viņa rakstus lasa un intervijas sadala citātos. Ielūkosimies kādā no jaunākajām tēmām, kurai viņš pievērsies. To piedāvājis portāls snob.ru

Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tika veikts interesants eksperiments. Pēc tam to aprakstīs daudzās mācību grāmatās. Tās dalībniekiem – studentiem organizatori teica, ka pēta sāpju ietekmi uz atmiņu. Dalībnieku priekšā aiz stikla sienas sēdēja “pārbaudāmais”, kam bija jāatbild uz dažādiem jautājumiem. Par nepareizu atbildi viņš saņēma strāvas triecienu un studentiem uzdeva vadīt eksekūciju. Par katru jaunu kļūdu spriegums bija jāpalielina. Protams, viņi raudāja, pretojās, bet tomēr pagrieza sviru. “Pārbaudāmais” kliedza un no sāpēm sitās pret sienu.

Visi gāja – un es arī gāju

Patiesībā tas bija aktieris un īstie pārbaudāmie bija studenti. Nepārbaudīja sadistiskas noslieces. Bija nepieciešams noskaidrot, cik lielā mērā cilvēkiem raksturīgs konformisms – pat šādās morāli un ētiski sarežģītās situācijās. Studenti tika galā lieliski: viņi pierādīja, ka, ja svarīgs augstākstāvošs tēvocis liek sist nevainīgam cilvēkam ar strāvu, tad kas viņi tādi būtu, lai nepaklausītu.

Pāris cilvēki atteicās turpināt šo spēli. Viņus vadīja viņu morāle, pašu vērtības. Tieši tādi cilvēki kaut ko dzīvē sasniedz. Dzīvo pilnvērtīgi.

Par ko runā psihologs? Par to, ka cilvēka galvenā nelaime nav tā, ka pasaule ir nežēlīga, un mums kaut kā jāpielāgojas.

Galvenā nelaime – absolūtais vairākums no mums priekšplānā izvirza iedomāto vajadzību dzīvot “sociāli atzītu” dzīvi. Būt “pareiziem” sabiedrības acīs, atbilst vispārpieņemtajam standartam, neizcelties, nerakstīt savu dzīves scenāriju.

Tā mēs dzīvojam. Ierasts teikt, ka mūsu bezgalīgā vēlme “saplūst ar masām” ir padomju pagātnes sveiciens. Taču pagātne jau pagājusi, bet cilvēki joprojām cenšas būt „labi” neredzamās sabiedrības acīs, darīt “kā pienākas”, nevis tā, kā tiešām vēlas.

Psihologs nesen uzzinājis, ka tās ir sociologu galvassāpes. Izrādās, ka, veicot pētījumus, sociologi bieži sastopas ar faktu, ka respondentu atbildes neatbilst patiesajam viedoklim. Viņi cenšas atbildēt tā, kā uzskata, ka viņiem vajadzētu atbildēt. Īsāk sakot, būt “tādam kā visi pārējie”. Nu, vismaz izskatīties tādi.

Problēmas sakne

Sociālā atzīšana būtībā ir normāla. Mēs esam bara dzīvnieki, mums vajadzīga grupa, kura mūs pieņemtu. Dzīvot pilnībā bez komunikācijas ar sabiedrību ir grūti un skumji. Psihologs domā, ka visa šī stāsta pamatā ir ne jau vēlme izdabāt nezināmu cilvēku kopai, valstij, tautai un prezidentam, bet paša vecākiem. “Mamma, es esmu labs, vai ne?” Šī doma, tāpat kā stopkrāns, nobremzē visas reālās cilvēka vajadzības, neļauj viņam vienkārši dzīvot.

No šejienes visas šīs dejas ar tamburīniem ap “pareizo” sociālo realizāciju. Skola-institūts-kāzas-bērni, viss šis klasiskais šablons, kas liek cilvēkam spēlēt absurdu spēli, lai tikai nevajadzētu ko izlemt patstāvīgi. Nelikt vilties “augstākstāvošajiem”. Pierādīt lojalitāti un konformismu.

Tas viss ir tikai akls mēģinājums iegūt vecāku mīlestību. “Paskaties, mamma, es nekļuvu par sētnieku, es centos, nu man ir cienījams darbs, kuru es ienīstu. Tagad tu mani mīli?”

Bet visbēdīgākais sākas ne jau tad, kad cilvēks īsteno kāda cita scenāriju. Tas sākas, kad kāda iemesla dēļ tas neizdodas. Ja cilvēks pēkšņi saprot, ka viņš, piemēram, nav radīts ģimenei. Bet tas taču ir tik „nepareizi”! It īpaši, ja šis cilvēks ir sieviete. It īpaši, ja kopš bērnības viņai iedvesa „apprecēties par katru cenu”.

Tad nāk vilšanās. Turklāt nevis “idejā” kā tādā, bet sevī. Tajā, ka tu „neattaisnoji cerības”, kuras patiesi uzskatīji par savām.

Brīvības atslēga

Patiesībā no tā visa var atbrīvoties un sākt dzīvot savu, neatkārtojamo un visticamāk – vienīgo, dzīvi. Nemaz nevajag sadedzināt visus tiltus, un aizlidot uz neapdzīvotu salu. Pietiek sākt ar mazumiņu – saprast, kas ir vajadzīgs tieši tev.

Ir tāds banāls vingrinājums: katru dienu jautāt sev, ko vēlies, bez tiesībām mainīt savu lēmumu. Sāc ar mazajām lietām. Ar jautājumu, ko ēst brokastīs. Jā, nāksies izpildīt visas savas vēlmes, pat ja ievēro diētu, un mājās noteikti nav baklažānu ievārījuma. Aizej uz veikalu un nopērc – tavs lēmums nav pārsūdzams. Tu vari ilgi izvēlēties ēdienu, dzērienus, apavus un atpūtu, bet, tiklīdz izvēle ir izdarīta, no tās nevar atteikties.

Ja tev izdosies vismaz nedēļu darīt to, ko vēlies, līdz vissīkākajai detaļai, sāksi saprast, kas tev šajā dzīvē ir nepieciešams. Tas ir diezgan sarežģīts darbs ar sevi – grūtāk, nekā sist nevainīgu cilvēku ar strāvu. Bet tava dzīve ir tā vērta, jo neviens cits tavā vietā to nedzīvos.

LA.lv