Veselam
Psiholoģija

Kā negribas iet ciemos pie Ozoliņiem! Anekdotes par viesiem un viesošanos 0

Foto: Pixabay.com

Ieradies viesis. Tēvs – Ko teiksiet par manu dēlu?
– Izskatās visnotaļ simpātisks, bet viņš mani laikam noturēja par ārstu.
– ?!
– Kāpēc gan citādi būtu mēli radījis?

– Ak, kā negribas iet ciemos pie Ozoliņiem!
– Man arī. Bet kā iedomājos, cik viņi būs priecīgi, ja mēs neieradīsimies, tūlīt rodas vēlēšanās tomēr iet.

– Ceram, ka neesam jūs iztraucējuši, – saka viesi.
– Nē, nē. Es jau visu dienu tāpat biju sliktā garastāvoklī.

Otrā rītā pēc mājas viesībām sieva saka vīram:
– Mīļais, vai tu man palīdzēsi nomazgāt traukus?
– Nē! Man mežonīgi gribas gulēt.
– Es vēlējos tikai pārbaudīt tevi. Trauki sen jau nomazgāti.
– Dārgumiņ, es pajokoju…Es labprāt tev palīdzētu, bet…
– Jauki! Es jau arī pajokoju. Trauki tevi gaida.

Pazīstams ceļotājs stāsta, ka viņš piecus gadus dzīvojis cilvēkēdāju vidū.
– Vai, dieviņ! – iesaucas namamāte. – Baidos, ka jūs šovakar gaida vilšanās: tiks pasniegta vienīgi cūkgaļa.

Viesis – Jūsu suns kaut kā dīvaini uz mani skatās.
– Nepievērsiet uzmanību. Viņš vienmēr tā skatās, ja kāds ēd no viņa bļodiņas.

– Vakar biju viesībās un tur kāds apmainīja manu platmali!
– Kam gan vajadzīga tava vecā, nonēsātā platmale?
– Tiešām nezinu. Es aizgāju pirmais.

Tēvs ar māti atgriezušies no viesībām un otrajā rītā pie brokastu galda apspriež visu tur redzēto un dzirdēto. Brīdi noklausījies, dēlēns jautā:
– Vai, izņemot mūs, vispār vairāk nav neviena normāla cilvēka?

– Ņem, ņem, bērniņ, trešo kūkas gabaliņu! Mūsu mājās neviens neskaita…

Vēlu vakarā viesi vēl sēž pie galda. Viens no viesiem uzrunā gaviļnieces dēlu, kurš nes vijoli:
– Ko es redzu! Tu jau esi iemācījies spēlēt vijoli?
– Nē, es neprotu un negribu spēlēt, – drūmi atbild zēns. – Taču man jāspēlē, kad mamma grib, lai viesi ātrāk ietu mājās.

Nav pieklājīgi aizrādīt viesiem, ka ir jau vēls un bērniem laiks doties uz skolu.

– Labi, tad es paņemšu otro tortes gabaliņu.
– Tas ir ceturtais!

– Tevi nomoka nelūgti viesi? Rīkojies kā es!
– Kā tad?
– Kad priekšnamā atskan durvju zvans, es uzlieku cepuri un uzvelku cimdus. Tad atveru durvis. Ja redzu to, kuru nevēlos redzēt, saku: – Vai, cik žēl! Man šobrīd jāiziet.
– Nu, bet ja atnācis cilvēks, kuru tu labprāt pieņemtu?
– Tad es saku: – Cik labi, ka atnāci! Es tikko atgriezos no pastaigas.

– Vai jūs naktī nedzirdējāt, kā es situ pie sienas?
– Nekas, neuztraucieties, tas mani netraucēja, pie manis jau tā bija liels troksnis.

Namamāte – Sveiks! Tu viens? Kur tad tava sieva?
Viesis – Mēs vilkām lozi, kuram jānāk ciemos.
– Tu vinnēji?
– Nē, zaudēju…

– Melot nav labi, – puišelis aizrāda viesim. – Jūs sacījāt, ka atbraucāt ar taksometru, bet mamma papum teica, ka pats velns jūs atnesis.

LA.lv