Veselam
Bērni

Kā piedzimst mamma. Kāpēc tik svarīga uzņemšana mammas kopienā 0

Foto – 123rf.com

Līdzīgi kā mazulis dzimst fiziski, savā ziņā psihiski dzimst arī mamma.

Ko tas īsti nozīmē? Šī ir viena no tēmām, kas tiek aplūkota latviešu psiholoģes un ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas grāmata “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē”, kas iznāks oktobrī. Veselam.lv ir iespēja sniegt jums ieskatu grāmatas fragmentā.

Kā piedzimst mamma

Jau ar grūtniecības iestāšanos mainās sievietes domāšana un emociju pasaule. Tas pakāpeniski ļauj iegūt viņai jaunu identitāti – apziņu par sevi kā par mammu.

Lielākās pārmaiņas notiek, kad sievietes dzīvē ienāk pirmais mazulis. Tomēr arī ar katru nākamo šī mammas identitāte mainās no jauna. Agrāk psiholoģijā uzskatīja, ka mamma būtībā paliek tā pati iepriekšējā sieviete, tikai uzņemas papildu atbildību, iemācās jaunu uzvedību, apgūst citus veidus, kā reaģēt, jo to visu no viņas prasa mazulis. Tomēr, kā to šā gadsimta sākumā apraksta Daniels Sterns – psihologs, kurš savu profesionālo karjeru lielākoties pavadījis, pētot mammu un bēbīšu attiecības –, sievietes, kļūstot par mammām, pilnībā un pašos pamatos maina savu domāšanu un jušanās veidu, piedzīvojot ko tādu, ko citādi viņas nekad nepiedzīvotu.

Līdz ar mazuļa atnākšanu kādu laiku tas būs viņš, kurš noteiks, par ko sieviete domās, no kā baidīsies, pēc kā ilgosies. Mainīsies iepriekšējās vērtības, un sāks interesēt citas lietas. Tiks pārvērtētas draudzības un daudz domāts par attiecībām paplašinātajā ģimenē. Īpaši aktuālas kļūst sievietes attiecības ar viņas mammu.

Neatkarīgi no tā, cik attiecības ar savu mammu ir tuvas vai konfliktējošas, tās ietekmē, kā sieviete jūtas, ko domā pati par sevi un kādas attiecības viņa veidos ar savu bērnu.

Iespējams, viņa tās gribēs līdzīgas kā pašai vai apsvērs, kas viņai nav paticis, vēloties piedzīvot ko citu. Kļūstot par mammu, sievietei savu meitas lomu vajadzētu atstāt vairāk pagātnē, lai tagadnē pietiek iekšēja spēka jaunajai mammas lomai. Reizēm sievietei var būt vainas izjūta vai arī lielas skumjas par to, kā mainās attiecības ar pašas mammu. Var būt arī, ka topošā vecmāmiņa pretojas šiem procesiem, īpaši, ja meita viņai sniegusi nozīmīgu emocionālu vai cita veida atbalstu.

Tāpat šim iekšējam pieaugšanas procesam neapzināti var pretoties arī pati meita. Tomēr īstenot šo atdalīšanās procesu ir nozīmīgi, citādi cieš mammas jaunā identitāte un viņas attiecības ar mazuli.

Iepriekšējās dzīves beigas un jaunās sākums

Daudzām sievietēm grūtniecības laikā nav ne jausmas, ko iekšēji viņām var nozīmēt kļūšana par mammu. Ja viņām stāsta, ka tās būs radikālas pārmaiņas, ar spēcīgām un arī pretrunīgām emocijām, bieži tas šķiet pārspīlēti. Praksē esmu piedzīvojusi, ka daudzas sievietes sava pirmā mazuļa gaidībās nereti pretojas domai, ka šis būs arī viņu pārdzimšanas process, kura rezultātā iepriekšējā sieviete vairs neeksistēs. Ja es vairs nebūšu es, kas tad es būšu? Skatīties uz to šādi tiešām var šķist biedējoši.

Foto – pixabay.com

Protams, nav tā, ka iepriekš apgūtās prasmes, zināšanas un veids, kā būt šajā pasaulē, pazūd pilnībā. Drīzāk aiziet it kā otrā plānā, dzīves centrā uz laiku ieliekot tikai jauno. Daba to tā ir paredzējusi atkal jau tāpēc, lai nodrošinātu mazuli ar tādām mammas rūpēm, kas var sniegt viņam visu nepieciešamo, lai viņš izdzīvotu un optimāli attīstītos.

Cik ilgi šis īpašais domāšanas un jušanas veids, no kā sastāv mammas jaunā identitāte, noteiks viņas dzīvi, katrai sievietei var būt atšķirīgi. Tās var būt nedēļas, mēneši vai gadi. Bieži, ja praktisku un finansiālu iemeslu dēļ sieviete nevar pārtraukt strādāt vispār vai viņai ātri jāatgriežas darbā, jaunā domāšana līdz galam nevar nonākt sievietes dzīves centrā, abām eksistējot kaut kur paralēli. Reizēm tā, centrā nonākusi, tajā atrodas īsu laiku. Tas gan nenozīmē, ka mammas jaunā identitāte pazūd, drīzāk atkāpjas, lai atkal nepieciešamības gadījumā atgrieztos dzīves centrā, piemēram, ja bērns saslimst.

Tomēr, lai cik ļoti mūsdienās sievietes ir iemanījušās savienot un līdzsvarot dažādas savas dzīves lomas, viņas nekad vairs nebūs tādas pašas, kādas bija pirms bērniņa dzimšanas.

Gadās, ka mammas jau grūtniecības laikā vai pēc mazuļa dzimšanas ir pārsteigtas, ka sākušas vairāk interesēties par citām sievietēm, īpaši par citām mammām.

Interese par vīriešiem šajā posmā ievērojami samazinās. Uzzināt, kā pirms gadiem ir jutusies pašas mamma šajā pārmaiņu periodā un kā ar to ir klājies citām sievietēm, neapzināti šķiet tik nozīmīgi. Arī sievietes skatījums uz savu partneri lielākoties mainās. Šobrīd viņa par vīrieti interesējas vairāk kā par bērna tēvu, nevis savu vīru. Šī uzvedība aprakstīta arī dzīvnieku pasaulē, ka mātīte nereti tēviņu pielaiž sev tuvāk tikai tad, ja piedzīvo, ka viņš labi rūpējas par viņu bērniem. Arī sieviete sava vīrieša pievilcību sāk saskatīt tajā, kā viņš sevi parāda kā tētis.

Kāda ir laba mamma?

Lielai daļai mammu diezgan biedējoša šķiet atziņa, ka tagad viņas ir un kādu laiku būs pilnībā atbildīgas par kāda cita cilvēka – sava bērna – dzīvību. Tā ir ar dažādām ārkārtīgi spēcīgām emocijām piepildīta atbildība, kuras uzņemšanās nevienam nav viegla. Taču sievietei, kļūstot par mammu pirmo reizi, tas ir jo īpaši satraucoši.

Pat ja līdz šim dzīvē viņa ir uzskatījusi sevi par atbildīgu citās jomās, šī atbildība par bērnnu nelīdzinās nekam citam.

Būt atbildīgai ne tikai par to, lai mazulis izdzīvo, bet arī pieņemas svarā, aug un attīstās, ir papildu spriedze, kas dažām mammām var šķist gandrīz neizturama. Īpaši, ja viņas nesaņem iejūtīgu atbalstu no citām mammām, partnera, profesionāļiem.

Reāli redzēt un piedzīvot, kā bērniņš fiziski aug, ka drēbītes viņam kļūst par mazu, kā arī pieaug viņa varēšana dažādās jomās, – tas pamazām sievietei sniedz paļaušanos uz sevi kā uz mammu: viss notiek labi, tātad es spēju bērnam dot viņam vajadzīgo.

Foto – Fotolia

Jautājums, ko bieži sieviete neapzināti sev uzdod jau grūtniecības laikā un turpina uzdot arī pēc mazuļa dzimšanas: “Vai es spēšu nodrošināt viņa izdzīvošanu un augšanu?” – ir viens no tiem, kas veido pamatus mammas jaunajai identitātei un pašvērtējumam. Tā svarīgumu apliecina arī tas, cik daudz bažu un reizēm pat lielu baiļu sievietēm ir par šo tēmu. Vai mazulis nepiedzims priekšlaikus? Vai viņš ir vesels? Vai viņš aug? Vai viņam pietiek ar manu pienu? Vai tikai es viņu neizlaidīšu no rokām mazgājot?

Daudzi šie jautājumi ietver bažas, vai mans ķermenis darbojas tā, ka var nodrošināt mana bērna izdzīvošanu.

Un, ja kaut kas noiet greizi, tad tas ir fakts, kas lielākoties skar mammas pašvērtējumu pašos pamatos. Iespējams, sieviete līdz šim ir piedzīvojusi kļūdas vai neizdošanās citās dzīves jomās, bet viss, kas attiecas uz bērnu, viņā skar kaut ko ārkārtīgi būtisku. Ja mans ķermenis nedarbojas, kā sievietes ķermenim būtu jādarbojas, lai es sniegtu savam bērnam vissvarīgāko, tad tas nozīmē, ka ar mani pašos pamatos kaut kas nav kārtībā – bieži neapzināti secina sieviete. Ja šāda sakarība viņas domāšanā izveidojusies, tā diemžēl bieži ietekmē daudzas citas situācijas, kurās viņai vajadzētu paļauties uz sevi, savu mammas intuīciju vai rīcību.

Šīs šaubas, kas iesētas pašā sākumā, var atspoguļoties gan laikā, kad bērnu jāsāk disciplinēt, gan audzinot skolēnu un pat pusaudzi.

Savā darba pieredzē redzu, ka šaubas mammas pašvērtējumā bieži iesējas jau grūtniecības laikā, kad dažādu izmeklējumu rezultātā tiek rosināts jautājums par bērna veselību. Tās rodas arī dzemdībās, ja sievietei neizdodas piedzīvot savu varēšanu un paļaušanos uz savu ķermeni.

Ļoti bieži mammas pašvērtējuma veidošanās un pirmā briešana tiek iztraucēta saistībā ar zīdīšanu. Apkārtējo neuzmanīgi izteikti komentāri sievietei parasti nepaslīd garām un savu postošo darbu paveic ātri. Tāpat sievietes ticību savai varēšanai ietekmē arī baiļu sēšana par mazuļa svaru un nepamatoti ātra ieteikšana ķerties pie mākslīgā piena maisījuma. Tas viss, protams, ir individuāli atkarīgs no tā, kā situācija tālāk atrisinās un kāds ir bijis sievietes līdzšinējais pašvērtējums. Bet tas var arī negatīvi ietekmēt mammas dzimstošo pašvērtējumu par sevi šajā jaunajā lomā.

Uzņemšana mammu kopienā un sabiedrības gaidas

Jaunās mammas tiecas pēc tā, lai apkārtējie apstiprinātu, ka ar viņām viņu jaunajā identitātē viss ir kārtībā. Lai šo apstiprinājumu saņemtu, ir dabiski veidot ciešāku kontaktu loku ar ģimenes locekļiem un draugiem, kam pašlaik vai agrāk ir bijusi pieredze bērnu aprūpē un audzināšanā. Tie pat varētu būt arī iepriekš nepazīstami cilvēki, ar kuriem parunāt gan klātienē, gan pa telefonu, gan interneta vidē.

Lielākoties tās ir citas mammas, ar kurām var runāt par savām bailēm un nedrošību, kurām var atzīt savu nezināšanu un nemācēšanu, arī savu nogurumu un reizēm izmisumu.

Kopā ar citām mammām arī vieglāk atpazīt savu mammas intuīcijas balsi, kam uzticēties tagad un turpmāk.

Mammas jaunais domāšanas modelis nosaka nepieciešamību izveidot šādu mammu atbalsta tīklu. Ja izdodas satikt sievietes, kas tiešām ir pieņemošas, nevis vērtējošas, kas stiprina, nevis kritizē, kas priecājas līdzi, nevis konkurē, kas skumst līdzi, nevis izceļ, ka viņām pašām gan viss ir kārtībā, tad šāda kopiena dod daudz spēka un stiprina izjūtu par sevi kā par mammu.

Mēdz teikt, ka mammas darbs ir 24/7, bez brīvdienām un iespējas vismaz reizēm atslābt pilnībā. Pat tad, ja mazulis guļ, vienalga, vai ir diena vai nakts, viņš pēkšņi var pamosties un raudāt, un būs jāceļas, jāiet pie viņa un situācija jārisina.

Pat tad, ja bērniņu kādu brīdi pieskata tētis vai omīte, ja par viņu būs jāpieņem kādi negaidīti lēmumi, tas būs jādara mammai. Mamma sabiedrības uztverē ir atbildīga par bērna labklājību pat tad, ja pašas tobrīd nemaz nav klāt. Kā gan nenobīties un nepārgurt?

Ikdienā apjukumu mēdz vairot arī tas, ka tagad apkārtējie uz viņu skatās citādi nekā iepriekš. Pieradusi uzturēties sabiedrībā kā pietiekami atraktīva, brīva sieviete, vēlāk varbūt kā sieviete, kam ir pastāvīgs partneris, ar mazuli sev līdzās viņa pēkšņi tiek uztverta it kā komplektā ar bērnu. Tā, it kā viņa pati par sevi būtu pazudusi, izšķīdusi vai saplūdusi ar kādu tik ļoti, ka šis otrs kļuvis par viņas daļu. Turklāt šie skatieni nereti ietver sevī arī noteiktas gaidas par viņas uzvedību un to, ka viņa uzņemsies atbildību par bērnu, kaut arī, ko tieši šī atbildība nozīmē, iespējams, viņai līdz galam pašai nav skaidrs.

Tas ir tā, it kā visai pasaulei pēkšņi kļuvis zināms, ka tu pati vairs nenosaki savu dzīvi, neplāno savu laiku un neej, kur gribas.

Tagad visa dzīve ir pakārtota jaunajam pienākumam pret mazuli. Mainās arī veids, kā uz sievieti skatās ģimenē. Tā ir jauna loma, kas ietver sevī atbildību par dzimtas turpināšanu. Un atbildības līmenis, kas līdz ar to tiek gaidīts no sievietes viņas izcelsmes ģimenē, kā arī vīra ģimenē, pēkšņi var šķist grūti izturams.

Visiem mēdz būt viedoklis, ko visu mamma varētu būt izdarījusi ne tā, ja jau mazulis raud. Un, pat ja neraud, ir viedoklis par to, kā visādi bērnu var traumēt un nodarīt viņam pāri. Tas, ka bērns ar savām nemitīgajām vajadzībām var kļūt par lielu slodzi mammai, savā veidā nodarot pāri arī viņai, neienāk prātā gandrīz nevienam.

Dažas sievietes atzīst, ka pēkšņi jūtas kā bērna apkalpotājas bez algas, kuras apkārtējie nemitīgi kritizē vai apšauba. “Šokējoši!” mēdz atskārst sievietes, kad to piedzīvo. Jāatzīst, ka tas nav vienīgais, kas jaunajā dzīvē ar bērnu var raisīt šoku. Viens no šokējošajiem atklājumiem slēpjas pašā bērnā. Mazulis ar savu milzīgo vajadzību pēc klātbūtnes un mīlestības var būt tik prasīgs, ka mammai var likties, ka tas, no kā pārtiek bērns, ir ne tikai viņas piens, bet savā ziņā viņš apēd arī viņu pašu. Viņš pieprasa un paņem viņu visu tā, ka pāri nepaliek ne pašai, ne kādam citam.

Un reizēm tieši tad, kad liekas, ka no mammas nekas vairs nav palicis pāri, viņš atkal ieraudas un nepārprotami prasa vēl.

Mammas intuīcija un lielais jūtīgums

Mammai reizēm ar sekunžu simtdaļu ātrumu ir jāpieņem lēmumi, par kuru pareizību nav pārliecības. Lēmumi, saistībā ar kuriem nav nekādas iepriekšējas pieredzes un izglītības. Par spīti tam, visi skatieni, kad bērnam paceļas temperatūra vai izsitas pumpas, tiek pievērsti tieši viņai, jo viņa taču ir atbildīga un viņai jāzina, kā rīkoties. Tā ir slodze un atbildība, kas sākumā var biedēt un vēlāk nogurdināt.

Dažas mammas klusībā iztēlojas, cik labprāt aizmuktu no tā visa. Citas – ka varētu mazuli atdot kādam, iespējams, pacietīgākam vai kompetentākam aprūpētājam. Skaidrs, ka pārsvarā turpat līdzās ir arī domas par to, ka tas nebūtu iespējams, jo mīlestības jūtas pret mazo, bezpalīdzīgo cilvēciņu ar katru pārvarēto rūpju situāciju kļūst arvien lielākas. Tieši šī mīlestība, kas plaukst un atveras kā zieds, ziedlapu pa ziedlapai, ir tā, kas ar savu spēcīgumu un pavisam jauno, līdz šim citur neiepazīto izjūtu mēdz pārņemt un pārsteigt.

Mammas reizēm arī ir pārsteigtas, ka, par spīti pieredzes un zināšanu trūkumam, viņas spēj rīkoties spontāni, it kā zinātu, kas tieši bērniņam ir vajadzīgs: kā viņam pieskarties, kā sarunāties, ko piedāvāt mierinājumam. Izrādās, jau pirmo dienu laikā pēc mazuļa dzimšanas mamma rod pieeju kaut kam iepriekš neapjaustam – savai mammas intuīcijai.

Ja sieviete savā iepriekšējā dzīvē vairāk ir radusi paļauties uz prātu, konkrētu, stingru informāciju, ja radusi plānot un paredzēt nākamos soļus katrai darbībai, tad reaģēt spontāni un ātri, pamatojoties tikai uz iekšējo izjūtu, jaunajai mammai var būt liels izaicinājums. Tomēr tieši ļaušanās savai mātišķuma daļai, kas paredz uzticēšanos savai iekšējai izjūtu vadībai, var palīdzēt labāk justies jaunajā lomā un attiecībās ar bērnu. Pie šādas uzticēšanās savai sirdsbalsij iespējams pakāpeniski atkal atgriezties, jo šāda pieredze mums visiem ir zināma no agras bērnības.

Bērni rīkojas, kā jūtas, vismaz līdz brīdim, kamēr kāds neieskaidro viņiem, ka “jādomā taču loģiski”, un viņu smadzeņu daļa, kas atbild par loģiku, ir pietiekami nobriedusi. Tomēr ieteikumā rīkoties saskaņā ar savām izjūtām un sekot iekšējai balsij ir arī lamatas. Ja neesam pārdomājuši un izanalizējuši, kas mums derēja no tā, kā mūs Lielāka jūtība, kādu laikā ar mazu bērnu dabiski piedzīvo sieviete, palīdz mazuļa un viņa vajadzību labākā sajušanā.

Latviešu psihoterapeite uzraksta grāmatu

Drīzumā iznāks latviešu psiholoģes Vitas Kalniņas grāmata par attiecību veidošanu ar bērniem.
Ko nozīmē būt emocionālās attiecībās ar bērnu jau grūtniecības laikā? Vai abiem vecākiem ir iespējams sākt veidot attiecības ar mazuli jau no brīža, kad viņi saprot, ka gaida bērniņu? Un kāpēc tas vispār ir būtiski? Pēdējās dekādēs šo tēmu izprašanai gan sabiedrībā, gan zinātnē tiek veltīts daudz uzmanības, bet līdz šim Latvijā par to nebija pieejama plaša informācija.

Oktobra sākumā iznāks psiholoģes un ģimenes psihoterapeites Vitas Kalniņas grāmata “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē”. Tajā autore skaidros, kam ir būtiski pievērst uzmanību no mazuļa ieņemšanas brīža līdz 6 mēnešu vecumam. Jo vecāku un mazuļa attiecības cilvēka dzīves pirmajos mēnešos būtiski ietekmē, kāda veidosies bērna personība. Cik drošs, par sevi pārliecināts un laimīgs augs cilvēks. Nozīme ir visam – mātes attieksmei pret sevi un bērnu grūtniecības laikā, vecāku savstarpējai saskaņai, pašai piedzimšanai, mazuļa fiziskajam un emocionālajam kontaktam ar mammu uzreiz pēc piedzimšanas un turpmākajos mēnešos.

Lai gan zinātnē par šīm tēmām runā jau pus gadsimtu, daudzus joprojām pārsteidz, ka ir nozīme tam, kā mēs piedzimstam. Gadsimtus ilgušās pārliecības, ka jaundzimis bērns neko nejūt un, pat ja jūt, vēlāk neatceras, tāpēc tam nav nozīmes, joprojām ir dzīvas. Šie uzskati ir maldīgi – tas, kā mēs jūtamies dzimstot, uzreiz pēc tam un visu zīdaiņa vecumu, ietekmē mūsu tālāko attīstību.

Turklāt līdzīgi kā mazulis dzimst fiziski, savā ziņā šajā laikā psihiski dzimst arī mamma un tētis. Tās ir milzīgas pārmaiņas sievietes un vīrieša dzīvē. Ko tas īsti nozīmē viņiem? Kas notiek ar pāri un viņu attiecībām? Kā šo pāreju visveiksmīgāk realizēt? Arī par to visu detalizēti varēs izlasīt Vitas Kalniņas darbā.

Grāmata “Pirmās attiecības cilvēka dzīvē” būs viena no šobrīd retajām grāmatām, kurās kopā būšana ar bērnu apskatīta arī mūsu nācijas un tās vēstures kontekstā. Iespējams, ka topošajiem un esošajiem vecākiem, kas dzimuši un auguši Padomju Savienībā, kā arī neilgi pēc tās pastāvēšanas beigām, grāmata kalpos par dziļāku sevis izpratnes avotu.

Grāmata būs noderīga gan vecākiem un vecvecākiem, esošajiem un topošajiem, gan arī dažādu profesionālo nozaru pārstāvjiem.

Autore Vita Kalniņa ir psiholoģe un ģimenes psihoterapeite, “Ģimenes psiholoģijas centra LĪNA” dibinātāja un četru bērnu mamma. Vitai ir bagāta pieredze darbā ar vecākiem un mazuļiem, palīdzot risināt grūtības, kas rodas bērniņu gaidot un arī pēc viņa piedzimšanas, piemēram, ja mazulis ļoti bieži naktī mostas, daudz raud vai atsakās ēst, un citās situācijās. Vita Kalniņa arī māca un darbā atbalsta PEP mammas un dūlas, kā arī lasa lekcijas dažādiem speciālistiem Rīgas Stradiņa universitātē.

Zināšanas un izglītību vecāku un bērnu attiecību psiholoģijā un psihoterapijā Vita ir ieguvusi gan Latvijā, gan Vācijā.

Vairāk par grāmatu, tās iznākšanu, iepriekšpārdošanu iespējams uzzināt ģimenes psiholoģijas centra “Līna” mājas lapā: www.lina.lv.

LA.lv