Veselam
Dzīvesveids

Vai zināju, ka cilvēks var būt tik laimīgs? Izmēģinām skanošo pirts rituālu0


Vilnis ienāk pērtuvē ar šdamaņu bungām, Ivita ieskandina vītola grabuli un auzu buntīti.
Vilnis ienāk pērtuvē ar šdamaņu bungām, Ivita ieskandina vītola grabuli un auzu buntīti.
Foto: Matīss Markovskis

Pirts ierasti saistās ar slotiņu pieskārieniem, ar siltuma un ūdens sajušanu, ar aromātiem, ko patīk sasmaržot. Tomēr pirts rituālā ir vēl viens elements, ko iespējams izmantot un saņemt ar jēgu, – tā ir skaņa.

Iepazīties tuvāk ar skaņu pasauli pirtī 36,6 °C palīdz pirtnieku pāris Ivita un Vilnis. Viņu darbošanās vieta ir neparastā Ziedleju pirts Krimuldas novadā. Neparasta tāpēc, ka vizuāli šī ēka atšķiras – tā veidota saskaņā ar jaunākajām arhitektūras tendencēm, turklāt iebūvēta tieši kalnā. Un vēl – pērtuvei ir stiklota siena!

Guļot uz lāviņas, vari pāri dīķa spogulim lūkoties uz aitām, kas piekalnē frizē zālīti.

Tomēr, kad sākas pirts rituāls, pa logu lūkoties neiznāk laika, es pat aizmirstu par to. Izbaudu notiekošo ar visām maņām, īpaši pievēršoties skaņām.

 

Vibrāciju spēks

“Pirtī ir nozīme pilnīgi visam: katrai kustībai, vārdam, ko pirtnieks pasaka, arī skaņām, to kombinācijām, ritmam, vibrācijām,” sarunu iesāk pirts meistars Vilnis.

Dažiem ļaudīm gan tīkot absolūts klusums pērtuvē, viņi pat negrib, lai pirtnieks kaut ko runā, paskaidro. Vilnis teic – pirtniekam tomēr vajadzētu savu darbību apstiprināt ar vārdu, jo ne visi cilvēki pirtī spēj sajust visu nepieciešamo, tvert procesa dziļāko jēgu.

Tomēr nekas arī netiek skandēts vai skandināts pašmērķīgi, skaņu izmanto vien brīžos, kad tā var palīdzēt atvērties noskaņai, ļauj attīrīties no ikdienišķā, nomest rūpju nastu, labāk visu izbaudīt.

Pirts meistare Ivita uzskata, ka pirts rituālā neder konkrēts mūzikas skaņdarbs, jau gatava melodija, lai cik tā būtu relaksējoša, jo kādam tā raisīs patīkamas emocijas, atslābinās, bet citam var uzjundīt nelāgas atmiņas, kas saistās ar šo mūziku.

Citādi ir ar dabas skaņām vai tām, ko rada cilvēks ar instrumentu, kas darināts no dabas materiāliem.

Vibrācijas, kas rodas no dabas materiāliem darināta instrumenta, iekustina zemapziņu, tātad tiek daudz dziļāk.

Savulaik skolā uz tāfeles zīmējām ar krītu, un dažs labs teica – neciešu šo skaņu, tā man iet caur kauliem. Tāds, lūk, spēks ir skaņai! Pirtī, skarot ķermeni ar slotiņām, jau nevaram tikt pavisam dziļi iekšā – starp mugurkaula skriemeļiem, kauliem, bet skaņa gan spēj tur ievibrēt,” uzsver Ivita.

 

Meklēt vajadzīgo dabā

Kopā ar Ivitu un Vilni aplūkojam instrumentu klāstu, ko viņi izmanto pirtī. Pirmās, jau ļoti sen, bija klūgu slotiņas – vienāda garuma kārkla klūdziņas, kas sasietas buntītē. Ar klūgu slotiņām var miesu izmasēt un izklapēt. Bet citāds efekts panākams, nepieskaroties ķermenim, – ar tām iespējams radīt dažādas skaņas, ritmus.

Ivitai patīk dabas materiāli. No vītola zariņiem, ko viņa īpašā veidā iesien aukliņās, pirtniece pagatavo skandināmo, ko nosaukusi par vītola grabulīti. “Tāds pasaulē ir vienīgais!” lepni saka Ivita. Kad kāds grabulītis savu laiku nokalpojis, viņa to ziedo ugunij un darina jaunu.

Ar šo vītola grabulīti var darboties arī ārpus pērtuves. Ar to tiek ievibrētas atsevišķas peramā cilvēka ķermeņa vietas, veiktas kustības noteiktos virzienos. To visu zina pirtnieks.

Var strādāt virs saulītēm jeb enerģētiski aktīvajiem punktiem, ko citi dēvē par čakrām. Šādi iedarbojas uz cilvēka ēterisko ķermeni – pat nevajag pieskarties, visu paveic ar skaņu, vibrāciju. Līdzīgi darbojas ar auzu buntītēm. Tās ir auzu skaras, kas sasietas kūlīšos un izžāvētas. Dažādi kustinot buntītes, rodas izteik-smīgas skaņa.

“Ne viens vien teicis, ka šī čaboņa atsauc atmiņā bērnību laukos, siena laiku. Starp citu, autiskiem bērniem ļoti patīk auziņas – viņi šūpo auzu buntītes, purina tās, uzmanīgi klausās. Noteikti jūt ko tādu, kas citiem netverams,” piebilst Ivita.

Pirtnieki mēdz izmantot arī smilgu pušķīšus, timotiņa vālītes, kaltētas vībotnes vai ezermalas niedres, viegli skarot miesu. Cilvēks bauda maigo vibrējumu, kas pārņem ķermeni no pēdām līdz pat galvai.

Ivitai patīk egles čiekuri – ar tiem var radīt dažādas skaņas, piemēram, vienu pret otru rullējot starp plaukstām, tos virpinot vai strinkšķinot čiekurzvīņas.

Viņa izmanto arī koka oliņas – skandina citu pret citu. Veidojas dažādas skaņas atkarībā no oliņu lieluma un no koka, kas izmantots to izgatavošanai.

Īpašu skaņu rada tā dēvētais lietuskoks. Instrumentu darina no latvāņa stublāja, iekšpusē izveido trepītes, lai graudiņi pamazām slīdētu cauri. Lietuskokam ir plūstošas un maigas vai ritmiskas un skaļas skaņas. Jo instruments garāks, jo ilgāks graudu tecējums, jo skaņa mainās. Pirtī to izmanto, piemēram, pēc pēriena vai aukstās peldes, lai prāts savus grožus vēl vairāk atdotu zemapziņai.

Var paskandināt arī pērtuvē. Ivita mēdz lietuskoku šūpot. “Cilvēks guļ uz lāvas acīm ciet, un viņam šķiet, ka skan jūras viļņi, tie nāk un aiziet, skalojas pret krastu.”

Ņemot talkā dažādu izmēru kociņus, tos tuvina mugurai un sit vienu pret otru – rodas gan skaņa, gan vibrācija, turklāt tā ievibrē gana dziļi ķermenī. Skandināšanai var piešķirt dažādu ritmu. Ritmo, protams, arī ar pirtsslotām.

 

Kā ķemmēt suņuku

Nesen abu pirtnieku skaņu instrumentu klāstā ienākušas tā dēvētās šamaņu bungas. Apciemojot Lauri un Arnitu Latgalē (36,6 °C savulaik rakstīja par šo pāri – viņi no pilsētas dzīves pārcēlās uz tāliem laukiem, uzbūvēja namiņu no malkas un māla). Lauris un Arnita izgatavo ādas bungas, viņi tās dēvē par šambungām. Pirtniekus tik ļoti uzrunāja bungu skanējums, ka drīz vien viņi tika pie divām šādām bungām. “Nekādi dižie šamaņi neesam, taču bungas izmantojam. Parasti skandinām pirms rituāla,” stāsta Vilnis.

Viņi liek lietā arī tingšas jeb karatalas. Tie ir divi nelieli vairāku metālu sakausējuma diski, kas savienoti ar auklu, un tos saskandina. Tingšas palīdz attīrīt telpu un arī prātu.

Citi pirtnieki izmanto arī tā dēvētās Tibetas bļodas, skanošos traukus, vara bļodas, kā arī čakrafonus, dažādu frekvenču zvanus un stabules. Daudzi pirtī skandē vai izdzied tautasdziesmas, spēka vārdus, arī pašradītas dainas.

“Nereti skaņa izkustina to, kas var rosināt arī kaut ko negatīvu. Izsist cilvēku no patīkamās sajūtas, kas rodas rituāla laikā. Taču pēc tam tajā atkal var atgriezties. Kā sunīti sakopjot – ja ķemmi vilksi tikai pa spalvai, ziemas vilnu nekādi neizķemmēsi. Šad tad vajag darīt pret spalvu, lai atkal var gludi turpināt. Lai atnāktu kas jauns, no kaut kā ir jāatbrīvojas,” salīdzina Ivita.

Dažāda augstuma un skaļuma skaņas, ritmi, to kombinēšana, vārdi – viss iespaido cilvēku, gribi to vai ne.

Kopā ar fotogrāfu Matīsu esam gatavi mesties skaņu piedzīvojumā – izmēģināt skanošo pirts rituālu.

 

Sākam ar skaņu kokteili

Vispirms iedzeram pa malciņam vērmeļu tējas. Tā ne tikai paātrina vielmaiņu un palīdz pieņemt notiekošo, bet arī atver lūciņu uz smalko pasauli, skaidro pirtnieki.

Pēc tam notiek neliels rituāls, kas palīdz pierakstīties vietai, pirtij, kurā esam ieradušies. No tējzālīšu trauka katrs ņem divas augu šķipsniņas un ieber māla kannā. To darot, nosauc savu vārdu un pasaka motīvu, ko šodien vēlētos iegūt pirtī.

(Savu vārdu pirtnieks lūdz pateikt arī rituāla beigās. Un tad notiek kas pārsteidzošs. Piepeši man no mutes izlido un Guntas vārdam piekabinās arī mans kristītais vārds – Anna. Parasti abus vārdus kopā nelietoju. Notikušo daudz labāk saprotu pēc brīža, kad pirtnieks pasaka: “Esmu izdarījis visu, ko varēju un cik labi vien varēju. Tagad nododu tevi Dieva rokās!” Teiktais un īpašā sajūta vēl ilgi atbalsojas manī.)

Pirms došanās pērtuvē ar Matīsu piedzīvojam skaņu terapiju, ko es drīzāk nosauktu par pozitīvu skaņu šoku. Stāvam viens otram pretī aizvērtām acīm. Vispirms tuvumā dobji atskan šamaņu bungas, tādi nesteidzīgi uzsitieni, dunoņa. Pievienojas otras bungas, tad zvani un dažādas citas skaņas, ko varētu radīt koka priekšmeti. Pēc tam sadzirdu čabēšanu, čirkstoņu, dimdēšanu. Atkal bungas, atkal zvani… Viena skaņa papildina nākamo, viss saplūst, kļūst skaļāks un turpinās, tad top klusāks un turpinās. V

airs nepūlos vienu skaņu atdalīt no citas, analizēt, kā tās tiek radītas. Es tikai tīkami slīgstu šajā skaņu krēmzupā.

Jūtu, kā ķermenis sāk šūpoties līdzi skaņu viļņiem, līgani sasveros uz vienu, tad otru pusi.

Vēlāk Ivita teic, ka brīžiem esmu stāvējusi pamatīgā slīpumā, gandrīz vai uz krišanu. Viņiem nācies kombinēt skaņas, raidīt pret manu ķermeni tā, lai es paliktu iespējami taisni. Un pirtniekiem tiešām izdevās mani noturēt līdzsvarā, turklāt ar skaņām vien.

Viss apklust. Jāver acis vaļā. Manējās kā aizlipušas, nevaru pacelt plakstiņus. Beidzot izdodas. Esmu kā atgriezusies no ceļojuma. Arī Matīss atzīst, ka bijis ļoti iespaidīgi, pats iegriezies šajā skaņu karuselī.

Nu esam gatavi doties pērtuvē, skaņas mūs līdz tai ir pavadījušas.

 

Čab, švīkst, čūkst…

Apguļos uz lāvas, deguns iestutēts smaržīgā slotiņā. Pēc mirkļa sāk skanēt: čaboņa, šušināšana, švīksti te vienā, te otrā pusē. Nočūkst – laikam tiek uzliets akmeņiem. Tiešām atplūst siltuma vilnis, apņem ķermeni.

Slotas izskan visādos ritmos virs ķermeņa, pieskaras dažādā intensitātē. Tā pieaug, arī manas sajūtas te kāpinās, te rimstas, te atkal uzviļņojas labsajūtā.

Pirmoreiz apjaušu, cik atšķirīgi var skanēt ūdens. Mēģinu to izpaust vārdos. Iznāk daudzveidīgi, gluži kā sniega raksturojumi Hēga romānā Smillas jaunkundzes sniega izjūta. Ūdens pil, tek, šļakatojas, rasinās, burbuļo, smidzinās (izrādās, mūs tiešām vēsina ar ūdeni no šļūtenes, kam pievienots uzgalis ar smalkiem caurumiņiem), līst strūklām un aumaļām.

Cenšos šķetināt pērtuves melodijas – kas to skaņu rada, un kas šo? Mēģinu vien tāpēc, ka esmu apņēmusies par pirts skaņām vēstīt žurnāla lasītājiem. Taču piepeši to vairs nespēju. Viss saplūst vienkopu: skaņas, smaržas, sajūtas, baudījums. Tā vien šķiet, ka prāts skaļi noklikšķ – hei, paliec rāma, esmu atslēdzies!

Mugurai kaut kas tiek uzbirdināts, laikam sāls skrubis, tādi klusi knikšķi. Nosmaržo spēcīgi, uzvirmo aromāts. Piparmētra, izops, lavanda. Garšai tiek saldētas jāņogas, tās ar lūpām noplūcu no ķekara, ko pasniedz pirtnieks. Tā vien šķiet, ka ogas skaļi nočūkst uz mēles.

Tad nāk kārta ļoti saldai smaržai. Jūtos kā vasaras viducī, kad virtuvē, saldi dvešot, katlā pukšķina aveņu ievārījums. Mugurai tiek uzziestas svaigas avenes!

Atkal tiek uzmests gars, atkal švīkst, ritmojas, skan slotas. Ka-arsti-i-i! Vēss ūdens noburzguļo pāri pēdām.

Vai es zināju, ka cilvēks var būt tik ļoti laimīgs!?

Lēnām celies – tā saka pirtnieks Vilnis un ved mani dzesēties. Piekalnē otrpus dīķim blēj aitas. Atceros, Ivita sacīja, ka aitas kļūst īpaši skaļas, ja pirts durvīs parādās pliks vīrišķis… Varbūt šīs uz mani tik skaļi blēj tāpēc, ka es steberēju kā tāds tikko piedzimis jēriņš: slābs, kusls un pavisam samulsis?

 

Klusums ar elpu

Ūdenī iemērcos trīs reizes, ar visu galvu. Nošļakst. Pirtnieks vaicā, vai vēlos apgulties. Protams! Gribu izbaudīt visu pēc pilnas programmas.

Guļu ūdenī, zem kājām un spranda palikti makaroni, tādi, ko izmanto ūdensaerobikā. Tie notur līdzsvarā. Piepeši mani apņem spējš klusums. Dzirdu tikai savu elpu – tā ar skaņu ienāk ķermenī un ar citu skaņu plūst laukā. Mana elpa ir ļoti skaļa.

Kad sajūtu vēsumu, sāku celties – tā ieteica pirtnieks. Laižu lejā kājas, ūdens inerce mani ceļ, izsprāgstu no ūdens kā korķis, gandrīz vai ar paukšķi. Laimīgi smejos. Pati brīnos, kad izdzirdu savus smieklus.

Pirtnieks palīdz izkāpt no dīķa un atgulties uz lažiņas, kas apklāta ar cisu maisu. Tieku rūpīgi sasegta. Skatienam atstāts vien neliels lodziņš starp dvieļu slāņiem. Redzu mākoņus – tie ir balti un irdeni. Piepeši šajā nelielajā debesu laukumā parādās stārķis. Svētelis laižas tieši man pāri!… Mulsumā prātoju – kā gan stārķa ceļš var tik precīzi sadurties ar manu atrašanās vietu?

Nočab salmi, turpinu gulēt. Sajūtu sīku ņirboņu. Gluži kā sēžot masāžas krēslā, kas elektriski vibrē. Esmu pārsteigta par modernajām tehnoloģijām – laikam pirts atpūtas lažiņa pieslēgta strāvai, lai dotu gulētājam labsajūtu. Lai labāk saprastu, kā viss ierīkots, aptaustu guļvietu. Hm, parasts čubu maiss. Pabāžu roku dziļāk – koka paliktnis. Kur tad tie vadi?

Saistītie raksti

Drīz vien ņirbulis sāk norimt. Sāku saprast, ka vibrēja nevis gulta, bet mans ķermenis, mana āda. Pēc jaudīgā, skaņām piepildītā pēriena saņēmu aukstā ūdens šoku, un tas izraisīja sīko trīci. Vilnis izskaidro, ka šādi reaģē organisms, kad sāk atbrīvoties no uzkrātās spriedzes.

Pieceļos pēc atpūtas brīža, lai dotos atkal pirtī, bet apstājos kā iemieta. Manā priekšā ir sirreāla un vienlaikus neticami harmoniska ainava. Ūdens, pie kura aitas ar jēriem rāmi plūc zāli. Kaut kur iedziedas gailis. Šalc koki. Man pat šķiet, ka jaušu un dzirdu, kā lapas saskaras cita ar citu. Laikam acis pēc pirts sākušas rādīt skaidrāk, laikam ausis spēj sadzirdēt vissīkāko skaņas niansi. Varbūt skanīga kļūstu es pati?

 

Mūsu eksperti

IVITA PIČUKANE,pirts meistare, veselības aprūpes speciāliste

VILNIS LEJNIEKS, pirts meistars, garīgais dziednieks

LA.lv