Veselam
Bērni

Kamasutra nav jārāda. Kā runāt par seksu ar pusaudzi 0

Foto – Fotolia/Multiart

Iztēlojies situāciju: datora pārlūkprogrammas vēsturē vai bērna neapdomāti atstātā atvērtā lapā sociālajos tīklos, tu pamani saiti uz ļoti paviegla vai pat pornogrāfiska rakstura vietnēm un fotogrāfijām. Ko tu darīsi? Nolemsi par to parunāties? Kā veidot sarunu? Ieskatīsimies seksoloģes un ģimenes psihoterapeites Katjas Kacmanas padomos.

Galvenā sarunas iezīme

6-9 gadu vecumā lielākā daļa bērnu uzzina, ka starp pieaugušajiem aiz aizvērtām durvīm nepārprotami notiek interesantas lietas, viņi kuat kur dzird vārdu “sekss”. Jau pirms tam jums noteikti ir bijusi saruna par atšķirību starp zēniem un meitenēm. Jūs to izdarījāt, kad bērns nāca ar jautājumiem: “Kas tas ir?”, “No kurienes rodas bērni?” u.tml.

Tagad pienācis laiks atbildēt uz jautājumiem “Ko tādu dara pieaugušie?” un “Kas ir sekss?”. Galvenais – runāt patiesību un dot bērnam iespēju noskaidrot visus nesaprotamos momentus. Mēs parunāsim par pusaudžiem.

Jāatzīst, ka saruna par seksu daudziem vecākiem ir viena no sarežģītākajām.

Sarunā ar jauniešiem svarīgi atrast līdzsvaru: neievainot jūtas, nerunāt pārāk familiāri, neaizbiedēt ar brīža neveiklību, nekaunināt un nepaaugstināt balsi, nerunāt pārāk didaktiski utt.

Runāt par seksu ar pusaudzi, kurš tā vien vēlas ierauties savā čaulā, ir sarežģīti, tomēr iespējami. Galvenais ir saprast, kāda ir svarīgākā tādas sarunas iezīme un tā ir ļoti paradoksāla: lai efektīvi runātu par seksu, jārunā ne par seksu. Kā tas ir?! Var teikt tā – sekss ir tikai daļa no cilvēku attiecību kompleksa. Svarīga, patīkama un interesanta, bet tikai daļa.

Par ko nav vērts runāt ar 12-14 gadus veciem pusaudžiem?

Mēs nekādā gadījumā kopā ar bērniem nepētām “Kamasutru” un neapspriežam “tehniku”. Bet arī nebaidāmies, ka zinošais bērns nekavējoties steigsies eksperimentēt. Gluži pretēji: salds ir tieši aizliegtais auglis.

Mēs necenšamies psiholoģiski nospiest, manipulēt ar vainas izjūtu vai atbildību to vecāko cilvēku priekšā, no kuriem pusaudzis ir atkarīgs. Cenšamies nepārkāpt bērna personiskās robežas. Piemēram, ja vēlies runāt par sociālajā tīklā ieraudzīto, vispirms atvainojoties jāpaskaidro, kā to pamanīji, lai uzsvērtu cieņu pret pusaudža privāto dzīvi, un tikai pēc tam runā par to, kas satrauc.

Mēs paši nemulstam. Protams, tas ir grūts uzdevums, jo ar daudziem no mums neviens tā nerunāja un nezinām, kādus vārdus izvēlēties. Bet atcerieties, ka korekta un atbilstoša saruna ar vecāku sniedz pusaudzim iespēju uzzināt un saprast, nevis mocīties minējumos un neskaidrībās.

Mēs neuzskatām bērna interesi par seksu par ko apkaunojošu vai nepieņemamu. Ir ļoti svarīgi saprast, ka šajā vecumā notiek izpētes process – pusaudži izzina pieaugušo dzīves atribūtus.

Mēs nebaram un kategoriski un bez argumentiem neaizliedzam. Izvēlamies eksperta pozīciju: “Es esmu vecāks un vēlos sniegt objektīvu, tavam vecumam atbilstošu informāciju, lai tas, ko pats esi uzzinājis, nesabojātu tavu priekšstatu par to, kas īsti notiek starp vīrieti un sievieti. ”

Ko var apspriest?

1. Mēs nerunājam par seksu, bet par pieaugšanu

No piedzimšanas dienas mēs aktīvi atbalstām bērna pieaugšanu, priecājamies par pirmo smaidu, soļiem, vārdiem. Mēs tam pievēršam uzmanību, svinam. Fizioloģiskās attīstības tēma pusaudža vecumā jāuztver tāpat kā nosauktie notikumi.

Ideālā gadījumā pusaudzis iepriekš jāsagatavo izmaiņām: menstruāciju sākumam – meitenes, pollūcijām – zēni.

Neaizmirstiet par piena dziedzeru augšanu, apmatojuma parādīšanos utt. Iepriekš runājiet par to, kas ar viņiem notiks. Psiholoģiski daudz vieglāk pārdzīvot to, par ko jau runāts, kas domās pieņemts.

Turklāt bērnam nevajadzēs drudžaini meklēt internetā, kas ar viņu notiek, kā nopirkt ieliktnīšus, kāpēc viņš pamodās lipīgā peļķē utt. Lielāka varbūtība, ka “identificējot simptomus”, par kuriem vecāks ir brīdinājis, bērns meklēs atbalstu.

Tas būs vēl viens dabisks pieaugšanas un attīstības posms. Un šajā brīdī būs ļoti ērti iet tālāk – diskutēt par to, ka pubertāte nozīmē organisma fizisko gatavību dzimumu mijiedarbībai. Fizisko, bet ne psiholoģisko!

2. Mēs nerunājam par seksu, bet par jūtām

Pēc 12 gadiem pusaudžiem parādās ne tikai abstrakta interese par seksu kā pieaugušo dzīves atribūtu, bet simpātijas, kas vērstas uz konkrētu zēnu vai meiteni, vēlme komunicēt un pieskarties.

Šajā brīdī svarīgi pateikt, ka sekss ir neatņemama tuvo attiecību sastāvdaļa. Uzsveriet, ka dzīvē tas noteikti būs, taču absolūti nav nepieciešams steidzināt notikumus.

Fiziskā tuvība ir emocionālās saiknes turpinājums. Ne ar visiem, kas ir patīkami, noteikti būs sekss.

Tikai abu pušu ieinteresētība, uzticība un cieņa ļauj pāriet uz šo attiecību līmeni.

Noteikti ieviesiet jēdzienus “uzticība” un “cieņa”. Gatavība seksuālās dzīves sākumam ir ne tikai fizioloģiska, bet arī morāla. Cilvēkam jābūt gatavam uzņemties atbildību par partneri un visiem turpmākajiem notikumiem.

Nekautrējieties atkārtot, ka sekss ir intīms, dziļš process. Tas, ka starp vīrieti un sievieti tas var notikt tikai pēc savstarpējas vienošanās. Nekādā gadījumā tas nevar būt rutīna (“pierakstīšanās”, “iesvētīšana” kādās subkultūras grupās), šantāžas rezultāts (“neviens ar tevi nedraudzēsies, ja nepārgulēsi ar mani”) vai provokācija (“nevari, ja?”), jo tā jau būtu piespiešana.

3. Mēs nerunājam par seksu, bet par drošību (garīgo, fizisko, sociālo)

Paskaidrojiet pusaudzim, kāpēc notiek šī saruna: “Es esmu vecāks un uztraucos par tavu drošību, tāpēc vēlos, lai tu saņemtu ticamu un noderīgu informāciju, nevis nepārbaudītu un kļūdainu no draugiem vai interneta. Daudz kas seksā var būt traumatisks, ja notiek nelaikā vai nevietā. Tava psiholoģiskā drošība man ir svarīga.”

Diemžēl praksē seksologi bieži saskaras ar faktu, ka pēc pornogrāfisko videoklipu noskatīšanās pusaudži mēģina atkārtot ko līdzīgu (arī grupveida).

Pat nofilmē un izplata tīmeklī. Tas var izraisīt nopietnu psiholoģisku traumu – gan meitenēm, gan zēniem.

Nav jāpriecājas, kļūstot par viegli pieejamu skolas pornozvaigzni. Tā ir lēta popularitāte bez ilgtermiņa ietekmes un sekas mēdz būt depresija.

Nav droši demonstrēt savu seksualitāti arī tāpēc, ka pieaugušie to var ļaunprātīgi izmantot.

Tās visas ir reālas briesmas. Un jūsu uzdevums nav iebiedēt, bet brīdināt un sniegt konkrētus padomus par to, kā rīkoties vienā vai otrā situācijā.

4. Mēs nerunājam par seksu, bet par higiēnu

Pornogrāfiskās vietnes un viegli publiski pieejamie materiāli visiem vecākiem ir liela problēma. Galvenais risks nav tajā, ka bērns ko tādu ieraudzīs, bet ka tādā vecumā viņš nav vēl gatavs pieņemt sniegto informāciju. Pornogrāfija var veidot nepareizus orientierus.

Nosaukšu vienkāršu analoģiju: ja bērns skatās filmu par Supermenu un tad sāk skraidīt pa māju ar virs zeķubiksēm uzvilktu apakšveļu un izstiepis roku, viņš ātri saprot, ka kaut kā “nelidojas”. Tad viņš saprot, ka cilvēki vispār nelido. Ir viegli atšķirt izdomu no realitātes.

Ar pornogrāfiju ir citādi – pusaudzim nav nekādas nojausmas par īstu seksu un filmā viņš nevar nošķirt reālo no nereālā.

Ir vērts paskaidrot, ka porno nav dokumentāla filma, kas atklāj mums visas apbrīnojamās seksa pasaules puses un bagātības.

Visbiežāk tā ir sarežģīta “akrobātisko etīžu” demonstrācija un dzīvē nekas nenotiek, kā porno filmās.

Tāpēc nevilcinieties to pateikt skaļi. Pastāstiet, ka sekss ir arī apmācība un sagatavošanās. Vispirms saistībā ar partneru komunikāciju, bet ne mazāk svarīgi un banāli – no higiēnas viedokļa. Piemēram, intīmo zonu kopšana seksa laikā, pirms un pēc dzimumakta, kontracepcija, slimību profilakse, seksuāli transmisīvās infekcijas, ilgstoša priekšspēle kā veids, lai nodrošinātu netraumatisko kontaktu un tā tālāk. Nemaz nerunājot par nevēlamu grūtniecību.

5. Mēs nerunājam par seksu, bet par pašizziņu

Vēl viena iespējama neērta situācija ir tad, kad vecāki uzzina par pusaudžu onānismu. Manuprāt, ja bērns vecumā no 10 līdz 12 gadiem apmierina sevi, pornogrāfiju vai fotoattēlu izmantojot kā stimulējošos, ieteiktu vecākiem stingri pieprasīt šī satura aizliegšanu. Arguments var būt tāds pats kā iepriekš: vecumam neatbilstoši. Vecākiem jāatgādina bērniem par uztveres sagrozīšanu un atkarību no pornogrāfijas.

Saistītie raksti

Citādā ziņā masturbācija ir dabiska parādība. Tā ir sava ķermeņa, savu reakciju un emociju iepazīšana. Mūsdienīgiem vecākiem nevajadzētu izturēties pret šo tēmu kā nedabisku un apkaunojošu. Tiesa, vecākas paaudzes cilvēki atceras, kā bērnus mēģināja atradināt no masturbācijas, biedējot ar spalvainām plaukstām vai plikpaurību.

Tā ir diezgan autentiska komunikācija ar savu ķermeni, tāpēc mēģiniet nepārkāpt pusaudža personisko telpu. Kas zina, varbūt tas (kopā ar ieaudzinātu cieņu pret sevi un citiem) pasargās no priekšlaicīgas dzimumdzīves uzsākšanas.

 

Avoti: psyh un psyh

LA.lv
RO
Regīna Olševska
Veselam
Pēc iespējas vairāk kustēties! Pārliecināta 101 gadu vecā Alise Lauva
1 diena
RO
Regīna Olševska
Veselam
Neķeries pie darba saīgušu prātu. 104 gadus vecās Lidijas Katrīnas Sīmanes atziņas
2 dienas
RO
Regīna Olševska
Veselam
126 cilvēki šogad svin simto dzimšanas dienu. Kārļa Dumbrāja gara mūža noslēpumi
3 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
“Olainfarm” mantinieku konflikts nerimst. Intervija ar “karojošajām” pusēm
Intervija 2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Simtgades svinību apmeklētājiem vajadzēja rēķināties ar pūli, policija noraida pārmetumus
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Valsts lielākajā daļā valda viegls sals; vietām apledojuši ceļi
2 stundas
ML
Māra Libeka
Latvijā
Māra Libeka: “Necepieties”, viss būs kārtībā!
2 stundas
VB
Valdis Bērziņš
Pasaulē
Breksita cīņas turpinās
1 stunda