Veselam
Ārstēšana

Kāpēc depresija atgriežas. Depresijas dažādās sejas 16

Shutterstock ilustrācija

Atkal un atkal

No lasītājas vēstules: “Manu meitu no līdzsvara izsit jebkas – neveiksmīgas attiecības ar vīriešiem, konflikti darbā. Īpaši bieži depresija piemeklē rudeņos. Kaut gan viņa vairākkārt ir lietojusi antidepresantus, slimība arvien atkārtojas. Kāpēc tā nepadodas ārstēšanai? Vai mūsdienās joprojām nav radītas zāles, kas varētu palīdzēt, turklāt papildus nekaitējot veselībai?”

Depresija var būt saistīta ar dažādām situācijām. Nav zināms konkrēts iemesls, kāpēc attīstās slimība. Noteikta loma ir pārmantojamībai, kas ietekmē ģenētisko informāciju, kā arī ārējās vides faktoriem, kas dažiem aktivizē depresijas procesu. Slimības attīstību veicina dažādi psihoemocionālie apstākļi, ar kuriem cilvēks saskāries jau kopš pirmajām dzīves dienām, – nelabvēlīga situācija ģimenē, problēmas attiecībās ar vecākiem, brāļiem, māsām un skolasbiedriem vai skolotājiem, tuvu cilvēku nāve, īpaši agrā bērnībā, piedzīvota vardarbība un daudzi citi.

Kā stāsta psihiatrs Elmārs Tērauds, depresijas pirmās epizodes mēdz parādīties jau pusaudža vecumā, bet biežāk tā sākas 18–30 gadu vecumā. Tad parasti izdodas izveseļoties bez ārstēšanas. Otrajā vai trešajā reizē tiek meklēta palīdzība, jo depresijas perioda kulminācijā jaunais cilvēks nespēj mācīties, strādāt un veidot normālas attiecības ar apkārtējiem.

Kāpēc dažiem depresija daudzkārt atkārtojas, nav pilnībā izpētīts. Nozīme ir temperamentam, ģenētiskajiem faktoriem, kas nosaka, kā neiromediatoru sistēmas regulē smadzeņu darbību, sociālajiem apstākļiem, cilvēka psiholoģiskajiem aizsargmehānismiem, kā viņš spēj pārvarēt stresu, veidot attiecības ar apkārtējiem un pieņemt palīdzību.

Lai depresija neatgrieztos, tā pilnībā jāizārstē. Ja slimība ir vieglā pakāpē, var izvēlēties psihoterapiju vai antidepresantus. Ja tā ir vidēji smaga un slimnieks nespēj turpināt mācības vai regulāru darbu, jālieto medikamenti un papildus ieteicama psihoterapija. Smagu depresiju ārstē slimnīcā, psihoterapiju pievienojot tikai tad, kad psihes stāvoklis ir stabilizēts ar antidepresantiem.

Labāka prognoze vienmēr ir tad, ja cilvēkam ir saskanīga ģimene, labvēlīga un atbalstoša vide, saprotoši darba kolēģi. Svarīgi, lai būtu arī ieinteresēts, neizdedzis ārsts un ar viņu veidotos cieša sadarbība.

Visvairāk pierādījumu ir par antidepresantu un psihoterapijas efektivitāti, taču nav šaubu, ka atlabšanu veicina arī fiziskas aktivitātes un rehabilitācijas pasākumi. Novērojumi liecina, ka var palīdzēt arī asinszāles tēja, akupunktūra, homeopātija.

“Depresijas slimniekus grib ārstēt daudzi, bet daļai ir tikai šauras biznesa intereses un savdabīgi priekšstati par slimības cēloņiem. Aicinu izvērtēt speciālistus, pie kuriem vērsties un viņu sniegtos pakalpojumus,” mudina dakteris Tērauds.

Pārbaudīt veselību

Pirms uzsāk ārstēt depresiju, nepieciešams pārbaudīt vispārējo veselības stāvokli, lai noskaidrotu tās īsto cēloni. “Kad pacients atnāk pie manis uz vizīti, vispirms vaicāju, vai viņš bijis pie ģimenes ārsta, vai veiktas asinsanalīzes un kardiogramma, pārbaudītas plaušas un vairogdziedzera funkcijas,” stāsta Elmārs Tērauds. “Tomēr ar izmeklējumiem nevajadzētu pārspīlēt. Reizēm cilvēks kategoriski noliedz, ka viņam varētu būt depresija, un ilgstoši apmeklē dažādu specialitāšu ārstus, cenšoties atrast kādu fizisku vainu,” atklāj psihiatrs.

Ģimenes ārsti zina, kuri veselības traucējumi var provocēt depresiju. Tā, piemēram, ir plaušu tuberkuloze, kas izpaužas ar nespēku, svīšanu un izteiktu miegainību. Ja ir trauksme un viegla depresija, kas saistīta ar paaugstinātu vairogdziedzera funkciju, vispirms jāārstē vairogdziedzeris.

Antidepresanti nelīdz?

Pastāv uzskats, ka antidepresanti ir efektīvi vidēji 60–70% gadījumu. Neviens ārsts nevar garantēt, ka noteikts medikaments konkrētajam pacientam palīdzēs.

Zāļu izrakstīšanu var uzticēt arī ģimenes ārstam, taču, ja tās trīs nedēļu laikā nav iedarbojušās, jāvēršas pie psihiatra, jo speciālisti šo medikamentu klāstu pārzina labāk.

“Reizēm pacients ierodas pie manis ar garu sarakstu un stāsta, ka viņam antidepresanti nav palīdzējuši, taču, izrādās, neviens no tiem nav lietots regulāri,” stāsta Elmārs Tērauds.

Par antidepresantu efektivitāti var spriest ne ātrāk kā pēc 3–4 nedēļām. Ārsts jāapmeklē vismaz reizi divās nedēļās, lai izvērtētu zāļu iedarbību un pašnāvības risku, kā arī iespējamās blakusparādības. Ja nevar citādi, jāsazinās kaut vai pa telefonu.

“Nav zināms, vai visiem depresijas pacientiem ir serotonīna vielmaiņas traucējumi smadzenēs, kas ir biežākais depresijas iemesls. Pastāv vismaz desmit hipotēžu, no kurām pierādītas ir tikai dažas. Nav zināms, kura no tām attiecas uz konkrēto pacientu,” atzīst psihiatrs. “Pagaidām vēl nevaram novērtēt serotonīna sinapšu stāvokli smadzenēs un precizēt, uz kādu neiroķīmisku procesu ar zālēm vajadzētu iedarboties. Ārstam atliek vadīties pēc pacienta sūdzībām un savas pieredzes.”

Lai notiktu normāla impulsu pārvade nervu šūnās galvas smadzenēs, serotonīnam, noradrenalīnam, dopamīnam un citiem neiromediatoriem sinapsēs starp neironiem jābūt vajadzīgajā daudzumā, un to var līdzsvarot ar dažādiem medikamentiem, galvenokārt antidepresantiem. Svarīgi zāles lietot noteiktas reizes dienā, taču, ja vienreiz aizmirsīsies iedzert tableti, tas nebūs liktenīgi.

Pēdējo 20 gadu laikā antidepresantu ražošanā gūti lieli panākumi, taču pašlaik attīstība ir palēninājusies, jo pētījumi neapstiprina jaunu izstrādņu efektivitāti. Tagad tiek meklētas vielas, kas neļautu gēniem nepareizi regulēt smadzeņu darbību.

Jauno antidepresantu galvenā priekšrocība, salīdzinot ar priekštečiem, ir lielāka drošība un mazāks blakņu risks, nevis izteikti labāks efekts.

Nereti smadzenes, lietojot antidepresantus, iemācās atkal strādāt pareizi, bet citkārt depresija tomēr mēdz atgriezties un, tāpat kā citas hroniskas veselības problēmas, apaugt ar dažādiem simptomiem. Vienam rodas koncentrēšanās grūtības, citam – miega traucējumi, vēl kādam – adaptācijas problēmas sabiedrībā. Jo lielāks depresijas stāžs, jo risinājumi sarežģītāki un lielāka slimības atkārtošanās iespēja.

Pētījumi liecina: ja serotonīna apmaiņa smadzenēs ilgstoši notikusi nepareizi, ne vienmēr iespējams sakārtot tā darbības mehānismu. Arī psihoterapija palīdz sliktāk, jo ir pazeminājies pašvērtējums, saasinājušās sociālās un materiālās problēmas. Depresīvam cilvēkam tās risināt ir daudz grūtāk nekā citiem, tāpēc apkārtējiem vajadzētu izturēties iejūtīgi un palīdzēt.

Depresijas dažādās sejas

Viens no sezonālās jeb rudens depresijas riska faktoriem ir nepietiekama hormona melatonīna apmaiņa organismā gaismas trūkuma dēļ. Tā galvenokārt izplatīta valstīs, kur rudeņos un ziemās ir garas naktis.

Labs ierocis pret šo depresijas veidu ir gaismas terapija. Nepieciešamais gaismas spilgtums ir 2000–10 000 luksu (LUX). Šim nolūkam der fluorescentās spuldzes (bez UV spektra) un gaismas emisijas diodes (LED).

Gaismas terapija regulē melatonīnu ietekmējošos centrus, pēc tam pakārtoti iespaidojot serotonīna vielmaiņu. Šādi iespējams ārstēties ne tikai medicīnas centros, bet arī mājas apstākļos, uzturoties spilgtajā gaismā ik dienu no 40 minūtēm līdz pāris stundām.

Kā liecina atsevišķi pētījumi, ar gaismas terapiju var izārstēt pat smagu depresiju, taču dakteris Tērauds uzskata, ka tā jākombinē ar antidepresantiem, jo gaismas trūkums nav vienīgais faktors, kas ietekmē neiromediatorus.

Ja cilvēks ir pesimistiski noskaņots un viņam ir slikts psiholoģiskās adaptācijas mehānisms, depresija var rasties kā reakcija uz nepatīkamu situāciju, piemēram, ja piemeklējusi onkoloģiska vai smaga iekšķīga slimība, piedzīvota laulības šķiršana vai zaudēts darbs. Tad galvenā ir psihoterapija un tuvinieku atbalsts. Šajā gadījumā ir vieglāk novērst slimību. Iespējams, problēmai atrisinoties, depresija mazināsies vai pāries.

Nepatīkama un grūti ārstējama ir depresiju grupa, ko pavada neiroloģiskas slimības, piemēram, Pārkinsona slimība vai izkaisītā skleroze, kā arī onkoloģiskas vai smagas iekšķīgas kaites. Tad ārstēšanai jābūt piesardzīgākai, jo paralēli tiek lietoti citi medikamenti un jāņem vērā iespējamie zāļu mijiedarbības riski.

Ja depresija neatkāpjas

1. Viena antidepresanta vietā izmantot vairāku medikamentu kombināciju. Dažkārt labākai iedarbībai antidepresantus kombinē ar garastāvokļa stabilizētājiem, piemēram, pretepilepsijas līdzekļiem, jaunākās paaudzes antipsihotiskiem medikamentiem.

2. Atlabt dienas stacionārā. Te nepieciešamības gadījumā ārstēšanā iesaistās dažādi speciālisti – ne tikai psihiatrs un psihiatrijas māsa, bet arī klīniskais psihologs, mākslas un mūzikas terapeits, fizioterapeits, ergoterapeits. Tas ir labs veids, kā padarīt ārstēšanu efektīvāku.

3. Ārstēties slimnīcā. Stacionārā strādā speciāli apmācītas medicīnas māsas un ir iespēja katru dienu satikt ārstu. Pastāvot augstam pašnāvības riskam, jāatrodas slēgta tipa nodaļā.

Labāk antidepresanti nekā depresija

Ja nepieciešams, antidepresantus var lietot visu mūžu. Ir pierādīts, ka depresija ir neirotoksiska saslimšana, kas izraisa neironu atmiršanu. Ilgstoši trauksmainiem un depresīviem cilvēkiem notiek būtiskas pārmaiņas smadzeņu struktūrā, vieglāk ķeras klāt dažādas somatiskas slimības un viņi ātrāk noveco.

Apgalvojumi, ka antidepresanti izraisa pārmaiņas smadzeņu struktūrās, nav patiesi. Neārstēta depresija nodara lielāku postu nekā ilglaicīga medikamentu lietošana.

“Reizēm jāizšķiras, ko darīt – vai pieļaut, ka slimnieks izdara pašnāvību, vai tomēr viņu ārstēt, pieļaujot, ka antidepresanti varētu izraisīt blaknes, kas jaunākās paaudzes līdzekļiem tomēr nav bieži. Manuprāt, pacientam jādod iespēja izveseļoties. Arī Ārstniecības likums nosaka, ka slimnieks pēc pašnāvības mēģinājuma jāārstē piespiedu kārtā,” uzsver Elmārs Tērauds.

Elektrošoks – ikdienas prakse?

Pēc Eiropas Savienībā pieņemtajām depresijas ārstēšanas vadlīnijām, smagas slimības gadījumā, kad zāles nelīdz un pastāv augsts pašnāvības risks, tiek veikta elektrokonvulsīvā terapija jeb elektrošoks. Skandināvijā tā ir ikdienas prakse, to praktizē arī Lietuvā un Igaunijā, taču Latvijā, kaut gan ir nodrošinātas šādas iespējas, pagaidām tikpat kā neizmanto. Pacienti baidās, un ārsti ir atraduši no šīs metodes, kas daudziem šķiet kā pagātnes rēgs no filmas Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu.

“Pagājušā gadsimta 60. un 70. gados elektrošoku mēdza izmantot arī situācijās, kurās tas nebija lietderīgi. Tagad indikācijas ir sašaurinātas, aparatūra mērķtiecīgi modificēta un ārstēšanas seansus paredzēts veikt narkozē,” informē Elmārs Tērauds.

Sabiedrības viedokli par elektrošoku veido baumas un nezināšana, taču medicīnā uzskata, ka elektrokonvulsīvā terapija ir organismam saudzīgāka nekā ilgstoša daudzu medikamentu lietošana. Droši vien šis piemērs daudziem šķitīs nepieņemams, bet amerikāņu psihiatri grūtniecēm, kam ir depresija, par vienu no izvēles metodēm iesaka elektrokonvulsīvo terapiju, it īpaši, ja pastāv augsts pašnāvības risks, jo antidepresantu lietošana ir bīstama auglim.

Pēc šīs terapijas kursa gan nevar solīt, ka depresija atkāpsies pavisam. Veselība varētu uzlaboties vairākus mēnešus vai gadu.

Pieļautās kļūdas

1. Lieto nepietiekamu antidepresantu devu. Ārsti dažkārt iet pacienta pavadā un, ja slimnieks, piemēram, apgalvo, ka jutīsies drošāk, lietojot vienu tableti, nevis pusotru, tam piekrīt. Iespējams, šajā gadījumā depresija tiek padarīta rezistenta, un antidepresanti nākamajā reizē vairs tik labi nepalīdz.

2. Pāragri pārtrauc lietot antidepresantus. Pirmās depresijas epizodes gadījumā zāles jālieto no pusgada līdz gadam, bet, ja tā atkārtojas, – no viena līdz trim gadiem. Ja bijušas jau 3–5 epizodes, balsta terapija – antidepresanti – nepieciešama nepārtraukti, varbūt pavisam nelielā devā. Tā rīkoties ir pareizāk, nekā gaidīt jaunu slimības epizodi, kas radīs pamatīgu stresu organismam.

Svarīgi

Depresija var nepakļauties ārstēšanai, ja slimnieks ieņem upura lomu, attiecas pret sevi un apkārtējiem ar dusmām, neuzticas ārstiem un uzskata, ka neviens viņam nevar palīdzēt. Tomēr lielākā daļa šo slimību uzveic.

 

36,6 °C konsultants ELMĀRS TĒRAUDS, psihiatrs, Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra ambulatorā centra Pārdaugava vadītājs

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv