Veselam
Psiholoģija

Kāpēc ir tik grūti samierināties ar mājdzīvnieka zaudējumu0


Ilustratīvs attēls
Ilustratīvs attēls
Foto: Pixabay.com

Mājdzīvnieku dzīves ilgums ir daudz īsāks nekā cilvēkam, un atvadīties no viņiem var būt neizturami smagi. Sabiedrībā nav ierasts patiesi just līdzi cilvēkam, kurš zaudējis mīļo kaķi vai suni, bet psihologs Gajs Vinčs ir pārliecināts (par to var izlasīt portālā Psychologies.ru), ka mums vajadzētu būt iejūtīgākiem un saprast, cik sāpīgs ir šāds zaudējums.

Pārdzīvot dzīvnieka zaudējumu ir ļoti grūti. Diemžēl daudzi nav gatavi atzīt, cik sāpīgs ir tāds zaudējums un cik stipri tas ietekmē emocionālo un fizisko stāvokli.

Žurnāls “New England Journal of Medicine” rakstīja par sievieti, kuru pēc suņa nāves piemeklēja salauztās sirds sindroms – sirdslēkme ar infarkta pazīmēm.

Lai gan visa pasaule par to uzzināja, vispārējā tēmas uztverē gandrīz nekas nav mainījies.

Reti kurš uzdrīkstas lūgt brīvu dienu darbā, lai sērotu par mīļo mājdzīvnieku. Mēs baidāmies izskatīties pārāk sentimentāli vai emocionāli nestabili. Turklāt tikai daži darba devēji piekristu apmierināt tādu lūgumu.

Fakts, ka sabiedrība mājdzīvnieku nāvi neuztver pietiekami nopietni, negatīvi ietekmē mūsu spēju atgūties. Mums ne tikai atņemts sociālais atbalsts, bet mēs kautrējamies no ciešanu dziļuma un slēpjam savas sāpes no tuviniekiem. Dažreiz, pilnībā neapzinoties, kas ar mums notiek, mēs sev jautājam, kāpēc tik neadekvāti reaģējam uz zaudējumu.

Vairāki izskaidrojumi par to, kāpēc mēs tā skumstam un no kurienes nāk tukšuma sajūta.

1. Zaudēt mīļo dzīvnieku ir tikpat sāpīgi kā zaudēt ģimenes locekli

Daudzi saimnieki uzskata savu dzīvnieku par ģimenes locekli. Tiem, kas dzīvo vieni, nav neviena tuvāka un dārgāka. Viņi var satikt savus vecākus, brāļus un māsas pāris reizes gadā, bet suns, kaķis, putns un citas dzīvās būtnes ir daļa no ikdienas dzīves, tāpēc viņu nāvi var pārdzīvot vairāk nekā radinieku zaudēšanu.

2. Mājdzīvnieki ir mūsu terapeiti

Viņu iedarbība var būt terapeitiska, pat ja viņiem to neviens nav mācījis. Viņu klātbūtne nodrošina patīkamu sabiedrību, atbrīvo no vientulības, samazina depresijas un stresa līmeni. Zaudējot viņus, mēs zaudējam svarīgu un būtisku atbalsta un komforta avotu.

3. Rūpes par viņiem piešķir dzīvei jēgu

Ja ir kāds, par ko rūpēties, mēs esam noskaņoti citādi, pieaug pašvērtējums, parādās dzīves resurss un mērķa izjūta. Kad dzīvnieks mūs atstāj, mēs vairs nejūtamies vajadzīgi.

4. Sabrūk ierastā ikdienas dzīve

Rūpes par dzīvnieku ir darīšanu un pienākumu komplekss, kas aizpilda dienas. Pastaigas ar suni liek būt fiziski aktīviem, pieceļamies agrāk, lai pabarotu kaķi, gaidām nedēļas nogali, kad būs iespējams pavizināties ar zirgu. Ar zaudējumu mainās mūsu plāni un ierastā dienas kārtība. Mēs ne tikai ciešam sirds sāpes, eksistence kļūst bezjēdzīga.

5. Mēs zaudējam daļu no savas identitātes

Apkārtnē suņa īpašnieks ir pazīstams pēc sava mājdzīvnieka vārda. Lai kur viņi dotos, viņus sveicina kā Loras “māti” vai Rekša “tēti”. Bieži vien sociālajos tīklos mājdzīvniekiem ir daudz sekotāju. Viņi kļūst par mūsu pašidentifikācijas neatņemamu sastāvdaļu.

Mājas mīluļa zaudējums rada plaisu mūsu “Es”.

Bez viņa mēs kļūstam kā bez sejas un neredzami. Dzīvnieka nāve ne tikai salauž sirdi, tā rada reālu, dziļu sēru reakciju. Tas jāuztver nopietni un ar izpratni.

Neviens nav gatavs zaudējumiem

Psiholoģe Jekaterina Mihailova sniedz atbildi uz kādas mātes jautājumu par to, kā sagatavot dēlu, ģimeni ziņai par mājas mīluļa – kaķa nedziedināmo slimību un tuvo zaudējumu. Piecpadsmitgadīgajam kaķim ar katru ir savas attiecības – ar dēlu kopā mācās, ar vīru – skatās futbolu.

“Gadu gaitā jūsu mīļais dzīvnieciņš ir kļuvis par kaut ko līdzīgu mājas gariņam, un jums šķita, ka vēl ir laiks būt kopā… Mājdzīvnieki dzīvo mazāk par mums, un mēs, kad ievedam kaķēnu vai kucēnu mājā, dvēseles dziļumos zinām: kopā ar prieku, maigumu, nerātnībām, saskrāpētām mēbelēm mājā ienāk nākotnes satraukumi un skumjas, nakts zvani veterinārārstam, vainas sajūta un neizbēgamās šķiršanās sāpes.

15 prieka un mīlestības gadi ir daudz, ne visiem tā veicas.

Nenovēršamās sāpes nevar pārsvītrot visu labo, kas bijis jūsu mājīgajā miteklī.
Saistītie raksti

Agrāk vai vēlāk dēlam būtu jāuzzina, ka patiesa pieķeršanās nes ne tikai prieku, bet arī rūgtas šķiršanās skumjas, jo nevienas attiecības neilgst mūžīgi. Mājdzīvniekiem, kas bieži ir ģimenes locekļi, ir tikai viena atšķirība: mēs zinām, kas mūs gaida, un mēs pieņemam šos „vienošanās noteikumus”.

Iespējams, viena no svarīgākajām mācībām ciešā saskarsmē ar mājdzīvniekiem ir tas, ka viņi ar savu dzīvi un nāvi neļauj aizmirst: mēs visi neesam šeit uz visiem laikiem. Agrāk vai vēlāk jūsu sēras beigsies, sāpes izzudīs un jūsu mājā parādīsies jauns kaķēns. Tas būs pavisam cits kaķis un cita māja – tāda ir dzīve, kurā ir savs laiks un vieta gan priekam, gan bēdām”.

LA.lv