Veselam
Bērni

Ko darīt, ja bērns atkarīgs no telefona. Kā atšķirt: atkarīgs vai aizrautīgs? 16

Foto – Shutterstock

Mobilais telefons mūsu ģimenē ir kā sērga, bērnam tas kļuvis pats svarīgākais, nešķiras no tā ne brīdi. Ir ļoti pasliktinājušās attiecības ģimenē. Vai ir kādi veidi, kā var labot radušos situāciju? Mēģinājām noņemt telefonu, bērns nerunā, saka, ka ienīst mūs. Ilga Rīgā

Daudziem vecākiem rada galvassāpes bērna aizraušanās ar viedtālruņa piedāvātājām iespējām. Ja tas ir tikai laika kavēklis 30–60 minūtes dienā, uztraukumam, iespējams, nav pamata, bet, ja bērns nešķiras no telefona ne brīdi, viņam var būt izveidojusies atkarība no vied­ierīces. Psiholoģe Līga Tumašova teic, ka pareizākais risinājums būtu kopā ar bērnu vērsties pēc palīdzības pie speciālista, kurš strādā ar atkarīgām personām. Ja pašlaik šādas iespējas nav, ir dažādi paņēmieni, kā vienoties ar bērnu un risināt šo problēmu.

 

Atkarība vai tikai aizrautība?

Viedtālrunis bērniem lielākoties visu laiku atrodas rokas stiepiena attālumā. Kā zināt, vai tā lietošana kļuvusi jau par atkarību? Vislabāk par to iespējams spriest pēc bērna uzvedības. Vecākiem jāsāk uztraukties, ja:

• mazā atvase kļuvusi viegli aizkaitināma, trauksmaina,

• bērnam pazudusi interese par saviem hobijiem,

• var novērot, ka bērns vairs neizjūt laiku, bieži darbojas ar telefonu lielāko dienas daļu,

• melo par laiku, kas pavadīts viedierīcē,

• var novērot iemigšanas grūtības un bezmiegu, pieaug liekais svars,

• izteiktas dusmas, ja lūdz nolikt malā telefonu,

• ja pazūd interneta savienojums, rodas liela spriedze,

• runā pretī, var novērot agresiju, ja tiek runāts par viedtālruņa lietošanas paradumiem,

• pasliktinās sekmes skolā,

• pieaug prasības pēc jaunāka, ātrāka viedtālruņa, neierobežota interneta pieslēguma.

“Lai meklētu risinājumus problēmai ar atkarību no telefona, nepieciešams zināt, ko bērns dara viedtālrunī: kontaktējas sociālajos tīklos, spēlē spēles, klausās mūziku, skatās dažādus video, pats ir kļuvis par jūtūberi,” skaidro Līga Tumašova.

 

Saprātīga viedierīces lietošana

Kā rīkoties, ja secināt, ka bērna viedierīces lietošanas paradumi kaitē viņa attīstībai un saskarsmei ar līdzcilvēkiem. Nereti ātrākais un vieglākais risinājums, kas ienāk prātā, ir atņemt ierīci. “Nebūtu labākais variants telefonu ņemt nost, jācenšas ar bērnu vienoties,” atzīst psiholoģe. Kā to panākt?

Pirmais, ar ko sākt, ir telefonā pavadītā laika mērīšana (šādam nolūkam izstrādātas dažādas aplikācijas, piemēram, Mobile addiction meter vai App usage – manage/track usage). Ikdienā šķiet, ka nemaz tik daudz laika tam neatvēlam, bet, kad uzstāda aplikāciju, kas izmēra lietošanas ilgumu dienas garumā, atklājas, ka tās ir vairākas stundas. Arī bērnam nereti tas izrādās pārsteigums, jo viņam šķiet, “es jau tikai ik pa laikam atbildu uz ziņām, iečekoju, ko draugi sociālajos tīklos raksta”, bet, kad uzrādās šīs 4–5 stundas dienā, tas liek aizdomāties. Tāpēc situācijā, kad vecāks saskata atkarības draudus, var piedāvāt visai ģimenei veikt eksperimentu, nedēļas garumā mērot, cik laika katrs pavada telefonā. Pēc tam ir vērtīgs sarunu vakars, kur šis jautājums tiek apspriests. Maksimālais laiks, ko speciālisti neiesaka pārsniegt, ir viena stunda 5–7 gadu vecumā, divas 7–14 gadu vecumā.

Otrais – kopīgi draudzīgā gaisotnē izvērtēt, cik no internetā pavadīta laika vajag mācībām, cik saziņai ar vienaudžiem un izklaidei. Pēc tam ieviest nosacījumus, kā lietosiet telefonu turpmāk. LīgaTumošova: “Svarīgi visai ģimenei kopā izstrādāt viedierīču lietošanas noteikumus, piemēram, ieturot maltīti, noliekam telefonu malā, tualetē un guļamistabā neņemam telefonu līdzi. Turklāt noteikumus vajadzētu ieviest pakāpeniski un ievērot visiem neatkarīgi no tā, esi pieaugušais vai bērns.”

Visvienkāršākais risinājums ir vienoties par konkrētu laiku, piemēram, divām stundām, un tas no katra atkarīgs, kā viņš izvēlas šīs stundas pavadīt. Speciālisti neiesaka ekrāna laiku izmantot kā sodu vai atalgojumu, jo tas radīs pretēju ietekmi. Ko darīt, ja laiks tiek pārtērēts? Vispirms par to jābūt sarunai, pozitīvā izcelšanai, piemēram: “Vakar tev izdevās iekļauties divās stundās, es ar tevi lepojos. Kāpēc šodien bija grūtības?” Būtiski neatkāpties no noteikumiem, nepieļaut izņēmumus. Bet sodīšana ir galējais risinājums. Labi, ja par sodu var vienoties noteikumu sastādīšanas laikā, piemēram, ja viedierīcē pavadītais laiks ir ilgāks, visu nākamo dienu telefons pēc skolas atrodas uz plauktiņa, nevis pie bērna. Labi, ja vienošanos var uzrakstīt uz papīra un to labprātīgi paraksta visi (!) ģimenes locekļi. “Lai kādus risinājumus izvēlēsieties situācijas risināšanai, rezultāts prasīs laiku,” atgādina Līga Tumašova.

Lai iesakņotos labi paradumi, vajadzīgas vismaz trīs nedēļas.

Psiholoģe aicina: “Noteikti ģimenei būtu jāpadomā par kopīga kvalitatīva laika pavadīšanas iespējām, piemēram, visi uzspēlē kādu galda spēli, pagatavo kaut ko garšīgu un veselīgu, brīvdienās dodas ekskursijā.” Nereti bērns nonāk viedierīces atkarības gūstā garlaicības dēļ. Ierobežojot digitālajā vidē pavadīto laiku, tiek iegūts laiks fiziskajā plānā, tāpēc būtu jauki vecākiem pārdomāt, kā to izmantot, lai stiprinātu ģimeni un savstarpējās attiecības.

 

Kas ir satura kontrole

Lai vecāki varētu kontrolēt bērnam pieejamo informāciju un uzraudzīt viņa aktivitātes internetā, ir izstrādātas speciālas programmas, sauktas par satura filtriem. Šo lietotni kā jebkuru citu programmu var lejupielādēt viedtālrunī vai planšetē. Ir pieejamas maksas un bezmaksas šo programmu versijas. Protams, tām, kuras prasa finansiālu ieguldījumu, ir plašākas pārraudzības funkcijas no vecāku puses, tās ērtāk izmantot. Satura filtra aplikāciju var uzstādīt vecāku mobilajā ierīcē kā pārraudzītāju un bērnu – kā lietotāju, piemēram, Kaspersky safe kids, Screen time parental control, Kids place – parental control un citas. Šīs aplikācijas lielākoties pieejamas visām operētājsistēmām – iOS, Android un Windows.

Satura filtri sniedz plašas iespējas:

• ļauj vecākiem pārraudzīt un ierobežot bērna mobilā interneta lietošanu, noteikt, kāda veida interneta saturs bērnam ir pieejams,

• sniedz vecākam informāciju, cik daudz laika bērns pavada internetā, sociālajos tīklos,

• ļauj noteikt laiku, cik ilgi bērns drīkst lietot internetu, spēlēt spēles,

• liedz piekļuvi konkrētām mājaslapām,

• neļauj lejupielādēt nevēlamas lietotnes – ja bērnam jāapstiprina piekļuve aplikācijām vai interneta saturam, vecāki var attālināti šos pieprasījumus apstiprināt vai noraidīt,

• bloķē iespēju zvanīt un saņemt zvanus no konkrētiem numuriem,

• nosaka bērna atrašanās vietu un sniedz informāciju par atvases pārvietošanos.

Ir radīts arī ekstrēmāks veids, kā kontrolēt bērna viedtālruņa lietošanas paradumus, uzstādot tā sauktās spiegošanas programmas. Tās piefiksē visu, ko bērns dara telefonā, viņam pašam par to nezinot. Iespējams uzzināt, ko bērns ir rakstījis, kam zvanījis, kādas fotogrāfijas uzņēmis, redzēt interneta lapas, kuras atvase apmeklējusi, kontrolēt bērna aktivitāti sociālajos medijos, noteikt GPS atrašanās vietu. Šīs pro­grammas, piemēram, Web­Whatcher parent app, Cell phone tracker, paver plašas iespējas kontrolēt bērnu, bet šāda kontrole jau var tikt nosaukta par agresīvu iejaukšanos bērna/pusaudža privātajā zonā. Ja starp vecāku un bērnu ir normālas attiecības, nav ieteicams uzstādīt spiegošanas programmas, jo tas var ievērojami sabojāt uzticēšanos brīdī, kad atvase uzzinās par šādu kontroli.

 

UZZIŅA

Daudz praktiskas informācijas, kā mazināt bērna atkarību no viedtālruņa, var uzzināt interneta vietnē: www.laimigamgimenem.lv.

LA.lv