Veselam
Sekss

Ko patiesībā vēsta dainas par auglību un mīlēšanos; Saulgriežos ieņemti bērni – īpaši 16

Foto – Evija Trifanova/LETA

Jāņu diena svēta diena
Aiz visām dieniņām:
Jāņu dienu Dievadēls
Saulesmeitu sveicināja.

Mūsu eksperti:

Māra Brante, dainu meditāciju un ugunsrituālu vadītāja

Ingus Freibergs, baltu dzīvesziņas pētnieks

Ja gribētu pamatīgi izpētīt, kas un kā darāms Jāņu laikā, būtu jāizlasa vairāk nekā 2000 dainu. Tajās soli pa solītim aprakstīta cītīgā gatavošanās, pati līgošana un arī sakrālais pamatojums tam visam. Par Jāņu nakts erotisko enerģētiku dainās gan nav daudz teikts, kaut gan zināms, ka šis laiks uzskatāms par īpaši auglīgu.

Kādos divos simtos dainu apdziedāts gaismas un auglības nesējs, vasaras saulgriežu patrons un centrālā figūra dievadēls Jānis (kaimiņiem – slāvu tautām pazīstams kā Jans, indiešiem – Devjana, un arī romieši pirmskristietības laikos pazinuši divsejaino Jānusu, senu āriešu dievību, kam viena puse raugās uz ziemu, otra – uz pavasari).

Ja ticam seniem nostāstiem, aizlaikos par Jāņiem drīkstējuši saukties tikai krīvi – svēti vīri, kuri glabājuši un uzturējuši senču ticību. Varam paspert solīti tālāk iztēlē un pieļaut, ka šajā maģiskajā laikā ieņemtajiem bērniem arī piemīt īpašas spējas. Tie ir bērni, kuri piedzims ap Lielo dienu – astronomisko pavasari un astroloģiskā gada sākumu, kad Saule ieiet Aunā. Tā ir celmlaužu, neiemīto ceļu gājēju, drosminieku un stiprinieku zīme. Tādi bērni saimes paplašināšanai ir zelta vērtē, un tas ir gana labs pamatojums auglības mistērijām un mīlēšanās rituāliem Jāņu naktī.

Pirms moralizē par šādu izlaidību, atcerēsimies, ka zemes un kultūras ir dažādas: dažviet gluži normāla parādība ir daudzsievība, bet citur pastāv poliandrija – viena brāļa sieva ir kopīga visiem brāļiem.

Dienas, ko mums noblēdīja

Ne jau velti liela svinēšana kopš aizlaikiem bijusi tieši šajā dienā, kas iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pērnie krājumi jau teju iztukšoti. Tas ir maģisks laiks ar īpašu, neatkārtojamu enerģētiku, nevis vienkārši brīdis, kad puķes viskošāk saziedējušas.

Par to, lai šo zemju iedzīvotāji pie Saules svētību saņēmušajiem Jāņu nakts bērniem netiktu, savulaik parūpējās kristīgā baznīca un arī tai sekojušās laicīgās varas – tās svinamo vakaru iezīmēja 23.jūnijā, kad maģiskā laika lūka varbūt jau ciet. Īstā nakts ir tad, kad iestājas astronomiskā vasara (šogad – 21. jūnijā), nevis tad, kad kalendārā datums iekrāsots sarkans un lielveikalos atlaides! Taču tautas tradīciju kopēji un gara mantu glabātāji (tāpat kā dziednieki un astrologi) cer, ka reiz pienāks diena, kad tautas genofonds tiem, kuri pie valsts stūres, būs gana svarīgs, lai atdotu godiem to īstos datumus. Bet līdz tam brīdim par laika rituma enerģētikas izmantošanu īstajā brīdī katram jāparūpējas pašam.

Jaunas asinis stiprina saimi

Jā, tieši par auglību un saimes ģenētiskā koda uzlabošanu runā tādas tautasdziesmas kā šī:

Jāņu nakti nepazinu,
Kura sieva, kura meita:
I sievām, i meitām
Zaļi ziedu vainadziņi.

Ja kāds lasītājs tagad iedomājas, ka dainās varam atrast dučiem pierādījumu, ka šajā naktī mūsu senči mīlējušies krustu šķērsu, nevienām biksēm (vai attiecīgi svārkiem) ceļu negriežot, nāksies sarūgtināt. Nekā daudz vairāk par šīs dziesmas starp rindām salasāmajiem mājieniem neatrast. Lūk, vēl pāris dainu, kurās nepārprotami minēta Jāņu nakts un attiecību dibināšana:

Pa pāram rieksti auga,
Pa pāram āboliņš;
Pa pāram jauni ļaudis
Jāņu nakti pulcējās.

Nevien’ nakt’ tā nesala,
Kā nosala Jāņu nakti:
Man nosala rokas, kājas,
Ar tautieti runājot.

Par mīlēšanos tur nav ne vārda! Tomēr bez tās neiztika – to var secināt, papētot citur noritējušos un pilnīgāk aprakstītos auglības rituālus. Tādi notikuši visā Eiropā un daudz kur citur pasaulē, un tiem ir līdzīgas iezīmes, pirmām kārtām vispārēji akceptēta stāšanās dzimumsakaros ne tikai ar savu dzīvesbiedru. Ziedu un zāļu vainags – neaizskartas, nesalauztas jaunības simbols, kas vēsta, ka šī meita ir dabonama, un šajā naktī rotāja visu sieviešu kārtas būtņu galvas, uz vienu nakti it kā ieceļot atpakaļ meitu kārtā arī precētās sievas un atraitnes. Uzticība, kas citkārt tika uzskatīta par tikumu, šajā naktī tika atlikta malā, lai savā un savas dzimtas, savas saimes labā parūpētos par spēcīgu, veselīgu jauno paaudzi.

Ja ņem vērā, ka sensenos laikos cilvēki (īpaši Latvijas teritorijā) dzīvoja visai nošķirti un pārsvarā vārījās viena ciema sulā, kļūst saprotams, ka palaikam asinis bija nepieciešams atšķaidīt. Piemēram, kuršu ķoniņi nemaz nedrīkstēja ar citu dzimtu pārstāvjiem precēties, lai paturētu zemes un savas lēņu tiesības, un viņu nebūt nebija tik pulka, lai varētu atrisināt veselīgu ģenētiku tikai savējo vidū. Te talkā nāca pati daba ar Saules maksimuma enerģijām. Labi, nenoliegsim – sava daļa patikšanas arī tajā visā bija, neba bez tās… Un vai tas kas slikts? Tāpēc Viestarts gluži mierīgi ļāva savai Irbei nozust papardēs ar Nameju un pats bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem noņēma vainadziņu Madei. Otrā rītā nebija nekādu scēnu… Vismaz tā mēs varam iedomāties un iztēloties. Kaut kādā ziņā tas atgādina hipiju komūnu, tikai ar to starpību, ka šādas vaļības notiek ar sakrālu mērķi un tikai vienu nakti gadā. Kā teicis seksologs Arturs Šulcs, dzimumakts pabaro un veido egregoru, cilvēki jūtas vienoti, viņiem tas ir nozīmīgi un skaisti, un sakrālais atgriežas seksuālajā dzīvē.

Gluži labi var iedomāties arī to, ka šī auglīgā nakts bija iespēja iegūt seksuālu pieredzi tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ nebija tikuši pie sava tautieša vai tautumeitas, un iespēja dabūt bērnu un līdz ar to atbalstu vecumdienās tām sievietēm, kuru vīri bija karā kauti, lāča saplēsti vai kā citādi viņsaulē nonākuši. Un nevajag novelt atbildību uz alu, kas nu jau kļuvis par Jāņu sinonīmu, kaut gan nav saistīts ar Saulgriežu godāšanu. Jā, tas darīts un dzerts jau senlaikos, bet tikai kā rituāls dzēriens, vairāk dziedināšanai un apziņas paplašināšanai, nevis apreibināšanai. Medalus, protams, atraisa, paver vaļā kādas papildu dimensijas, taču tas senlaikos nebija un arī šodien nedrīkstētu būt iemesls, kāpēc vairs nevar saprast, kura sieva, kura meita.

Tikumi mainījās līdzi laikam, un vēlāk sastopam arī citādus priekšstatus par uzticību:

Līgo vien, ozoliņ,
Es ar tevi nelīgošu.
Man ar tevi līgojot
Iet slavīte maliņā.

Labāk manu kumeliņu
Sabarotu vilks apēda,
Nekā manu līgaviņu
Ciema puiši vizināja.

Tomēr tie ir vēlāki laiki, kad izpratne par auglības kulta mistēriju jeb mīkalu (mīklu) vairs nebija tik tīrā formā sastopama.

Dzimst ap Lielo dienu

Sievietes, kuras pēc līgošanas bija kļuvušas grūtas, nebūt nekļuva par izstumtajām un arī Jāņos ieņemtie bērni – ne, viņus drīzāk uzskatīja par īpašiem. Pārējā saime par to skaļi nerunāja, bet arī nekad nepārmeta. Tā bija samērā normāla, vispārpieņemta parādība. Iespējams, uzskatīja apmēram tā – ja Saulgriežu naktī šis bērns atnācis, tā bija lemts un tā ir Dieviņa svētība.

Seno cilvēku dzīvesveids noteica to, ka stiprs un vesels dzimtas turpinājums bija visas saimes izdzīvošanas jautājums. Tolaik bija vajadzīgi spēcīgi strādnieki, mednieki – tādi, kas paši par sevi var parūpēties un vēl otram palīdzēt. Nevienam nebija vaļas noņemties ar vārguļiem. No šodienas viedokļa mēs savus senčus sauktu par nehumāniem, vai ne? Tomēr jāuzsver vēlreiz – izdzīvošana tolaik bija daudz nopietnāks pārbaudījums. Tāpēc nemaz nav dīvaini, ka bērnu pēc piedzimšanas līdz devītajai dienai vēroja un vārdu vēl nedeva, un tikai tad bija krustabas, kad saprata, ka mazais būs dzīvotājs.

Senajiem cilvēkiem empīriskie novērojumi pateica priekšā, ka šajā laikā enerģijas nomainās un ir tik spēcīgas, ka tad ieņemtie bērni ir īpaši (un piedzimst ap Lielo dienu, kad pats Dieviņš vai arī Laima kar šūpuli visai dabai).

Tās enerģijas, ko pieminam šajā rakstā, protams, neiestrēga dzelzs laikmetā – joprojām tas viss ir dzīvs un darbīgs. Tas ir mājiens pāriem, kuri grib bērniņu, bet kaut kā nesanāk. Tas jādara apzināti, ļoti jāgatavojas – jāpārrunā, jāsaprot, vai turpmākos gadus divdesmit esat gatavi būt bērnam blakus. Jāsaprot, kāpēc bērnu vispār vēlaties. Nopietni jāpiedomā, kāda ir tā dvēselīte, ko no Visuma piesauc. Kādu aicināsiet, tāds arī piedzims!

Lai vai kā, iegūst tie, kuri šajā laikā ļaujas dabas ritmiem. Protams, runa ir par apzinātu auglības rituālu. Mums dzimtu īpaši bērni un būtu īpaša nākotne, ja mēs tā darītu. Pat caur dainām pār to līst īpaša svētība.

Mācāmies no dabas

Jāņu laiks ir spēka, auglības, pilnības laiks dabā, un viss, kas dabā, notiek arī cilvēkā. Ja dabā sākas nobriešana, tas pats notiek ar cilvēka mūža ciklu: Jāņu laikā mēs jūtam jaunības spēka kalngalu, esam savu dzīves spēju un gada virsotnē materiālajā pasaulē (savukārt ziemas Saulgrieži ir virsotne garīgajā jomā):

Es saminu smuidru rudzu,
Jāņu nakti līgodams.
Celies, rudzi, riet krūmiņu
Deviņām galotnēm.

Viena rudza vietā stājas deviņi! Tam jābūt īpašam spēkam, kas piemīt šim laikam. Līdzīgi tas ietekmē norises cilvēku attiecībās. Kuru stiebru Jāņa māte nolauza, tas uzauga zarodams. Viss pavairojas! Tāpēc uz Jāņu nakts mīlēšanos pamatoti varam raudzīties arī no šāda viedokļa – daba māca cilvēku, un cilvēks savukārt ierāda dabai, kas darāms. No turienes arī paražas kailiem skriet ap laukiem un dārziem, saimniekam ar saimnieci mīlēties uz lauka un tamlīdzīgi. Lai augi un dzīvnieki redz un seko cilvēku piemēram, lai vairojas un aug jo raženi!

Kālabad šovasar(u)
Nava silta vasariņa?
Rozes auga, neziedēja,
Meitas puišus nemīlēja.

Lūk, kādas sekas mīlēšanas trūkumam. To taču nedrīkst pieļaut!

Maģiskā nakts

Rakstos teikts: “Jāņi neapšaubāmi bija auglības svētki falla (lingam) kultam par godu. Arī tagad vēl uzglabājies ieradums Jāņos pīt ozola vaiņagus saistāms ar aizmirstu simpatisko maģiju, kuras nolūks bija pieburts sev tautu dēlu ar viņa simbola (ozolzara) palīdzību.”

Ozoliņa kroni pinu,
Uz zariņa sēdēdama;
Dievs dod man šoruden
Dabūt pašu ozoliņu.

.Vainaga pīšana noteikti ir viena no Līgovakarā darāmajām lietām. Vēl jāuzvelk balts krekls, meitām un sievām – svārki, jo tā labāk uztverama Zemes enerģija – sievišķīgais spēks. Biksēs tas enerģijas virpulis neveidojas nekādi…

Trīs dieniņas velējos,
Jāņa nakti gaidīdama:
Kad atnāca Jāņu nakte,
Balts krekliņš mugurā.

Izrādās, sadzīves maģija Jāņu naktī pieļauj izņēmumu un neliedz pieburt iecerēto ar dzēriena kausā iejauktu apiņu rasu, bet caur skursteni izlaists balts balodis nodrošina cilvēkam visu apkārtējo mīlestību.

Un kā nu bez papardes zieda! Šeit gan vērojamas pretrunas starp ticējumiem un dainām. Ticējumi vis nemudina papardes ziedu meklēt divatā, bet gan pilnīgi vienam, turklāt tā, lai citi neredz. Varbūt tā bija iespēja svētku košumā visspēcīgākajā gada dienā atvēlēt mirkli arī sev un klusai meditācijai dabas sirdī, gūt kādu jaunu atklāsmi savā iekšpasaulē. Bet varbūt tas bija gana labs attaisnojums, lai viens aizietu mežā un satiktu tur kādu citu papardes zieda lūkotāju?

Vēl kāds brīdinājums: esi vērīgs, jo ej nu sazini, ko, papardes ziedu meklēdams, sastapsi – sievu, meitu vai raganu, kura baltā tērpā skrien pa kaimiņa lauku, sev svešu ražu un citus labumus pievilkdama. Izskatoties viņas tāpat kā parastas līgotājas…

Ja galīgi nevari atrast neko sirdij tīkamu, vari noģērbties pliks un pastāvēt vārtu starpā – tā Jāņu nakti varot dabūt velnu redzēt.

Precību zīlēšana

Kā katrā reizē, kad vaļā laika lūkas, arī Jāņu naktī iespējams kaut ar vienu actiņu ielūrēt nākotnē.

* Jāņu naktī jaunām meitām krustceļā jāvij vainadziņš no deviņu šķiru puķēm. No katras šķiras jāņem deviņi ziedi. Ar šo vainadziņu galvā jāiet gulēt. Kas sapņos vainadziņu noņems, tas apprecēs.
* Jāņu naktī meitas skatījušās ezerā, tad ezera ūdenī redzot brūtgānu nākam.
* Jāņu naktī vajag nopīt divus vainadziņus un pusnaktī aiziet uz upi un iemest; ja vainadziņi saplūst kopā, tad izved tautās, ja nesaplūst, tad neizved.

Pupacīte Jāņa diena,
Atved man brūtgāniņu;
Kad ved jaunu, tad ved skaistu,
Kad ved vecu, tad bagātu.

(Avots: Pēteris Šmits, Latviešu tautas ticējumi)

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv