Veselam
Dzīvesveids

Ilze Tigule strādājusi 17 profesijās, nu atnākusi līdz karaliskai profesijai – kroņu meistarei0


Ilze Tigule
Ilze Tigule
Foto: Matīss Markovskis

Sievietes daba ir neizdibināma, noslēpumaina un nedefinējama. Tomēr kas ir sievišķība? Tā ielikta šūpulī vai uzplaukst līdz ar pieredzi? Domas savīt palīdz Ilze Tigule, kas strādājusi 17 profesijās, mainījusi un sākusi vairākas dzīves, ir mamma, sieva un, kā pati sevi sauc, īsts lauku meitēns, kuru ceļš atvedis līdz teju karaliskai profesijai – kroņu meistarei. Par sievietes spēka, atbildības un laimes kroni!

Ilze uzņem ciemos pie sevis Cēsīs. Ir saulains rīts, pēc brīvdienu kroņu veidošanas meistarklases Liepājā palīdzu viņai uz darbnīcu trešajā stāvā uznest kastes ar spalvām, pērlēm, ziediem un citiem skaistuma nieciņiem, kas, neizmantoti jauno Liepājas dāmu galvasrotām, atgriežas darbnīcā. Tur pie dažādu krāsu sienām gleznas, pa kādai mākslinieciskai platmalei. Blakus kārtīgiem amatnieku galdiem stūrī dus rūpīgi saliktas diegu spolītes – telpa ir krāsaina un mākslinieciska gara pilna, tieši tāds arī pirmais iespaids par Ilzi.

 

Kas, tavuprāt, ir sievišķība, kas mūs raksturo?

Man pašai tie ir nemitīgi meklējumi pēc īstā atslēgvārda: trauslums, ļaušanās, paļāvība, spēks, rūpes par sevi, draudzēšanās. Man nav izjūtas, ka tas būtu kas konkrēts, tā drīzāk ir kā tāda skola dzīves garumā – atrast veidus, kā būt un nepazaudēt tieši sava veida sievišķīgumu. Liela loma manos sievišķības meklējumos ir atbildības uzņemšanās par savu laimi un savām izvēlēm, to pašlaik mācos visvairāk.

Kā dzīve Cēsīs tevi mainījusi?

Pilnīgi nekā, tikai palīdzēja ieraudzīt sevi citā rakursā. Es vispār neuzskatu, ka cilvēks mainās, es ticu tam, ka cilvēks pilnveidojas un iemācās ar sevi apieties un rīkoties.

Dzīve Cēsīs iedeva man mieru un laiku, lai es varētu apzinātāk saprast, ko vēlos. Šeit dzīvojot, mēs ļoti izbaudām nesteidzīgu kopābūšanu. Draugi, atbraucot ciemos, ir izbrīvējuši vismaz dienu, un sarunas ir daudz garšīgākas un dziļākas.

Esmu arī ieguvusi laiku, lai savu radošumu no vīra apmaksāta hobija beidzot pārveidotu par darbu.

Tā ir tik laimīga izjūta – vakarā, ejot gulēt, nevaru sagaidīt, kad pamodīšos un varēšu doties uz darbnīcu. Vai došos vadīt kroņu nodarbību un satikšu kārtējās sievietes, kuras caur kroni grib paskatīties uz savu sievišķo spēku, jo kroņu darināšana ir ļaušanās, process, caur kuru var no galvas izburt ārā savu īsto kroni.

Tāpat mana otra mīlestība – tekstils, ko tagad varu ikdienā izbaudīt, jo ar draudzeni esam aizrāvušās ar audumu krāsošanu augos, ziedos, lapās, ar sarūsējušiem metāla elementiem. Tāda sievišķīgi raganīga buršanās, kur visu satin, tad vāra katlā uz ugunskura, nezinot, kādu nospiedumu un stāstu augi būs nolēmuši izstāstīt uz auduma. Tas man arī šķiet ļoti sievišķīgi – kaut ko skaistu darīt kopā ar citām sievietēm. Man patīk tā pulcēšanās, sarunas, ideju apmaiņa, dalīšanās stāstos, izjūtās, pieredzē.

Vai apziņa par atbildību nāk ar briedumu?

Es domāju, ka tā lielākoties ir vecāku un līdzcilvēku loma mūsu dzīvē – iemācīt, ka jebkurai rīcībai un lēmumam ir sekas. Nevis nokārtot vai izdarīt bērna vietā, bet ļaut darīt un piedzīvot pašam, lai izaugot nav sajūtas, ka kāds cits to darīs. Es zinu, cik tas ir skarbi un grūti.

Man ir bijušas piecas dzemdības, un man ir divi miruši dēli.

Man ir izjukušas attiecības, nelāga pirmā laulība, zaudētas tuvas draudzības, bet es apzinos savu lomu tajā, es biju tur klāt!

Uzņemties atbildību arī par bēdīgām lietām dzīvē. Tad varbūt kādreiz atnāk briedums.

Tāpat arī attiecībās. Piemēram, ar manas pirmās meitas tēti man neizdevās kopdzīve, un brīdī, kad viss juka un bruka, man bija viegli pateikt, ka viņš bija vainīgs. Tagad – pēc vienpadsmit gadiem – es beidzot esmu gatava ieraudzīt savu lomu tajā. Bet tobrīd mans ego to neļāva, bija jāizsāp, jāizraud, jāapvainojas. Tagad redzu, ka manas meitas tētim bija liela taisnība. Nereti mēs lielo bildi ieraugām, paskatoties no attāluma. Ir jāpaiet laikam, lai ieraudzītu patiesību un beigtu visu uztvert tik personīgi.

Kāda ir bijusi lielākā kļūdas atzīšana un atbildības uzņemšanās?

Mana pirmā laulība ilga nepilnu pusgadu, vienkārši gribēju, lai kāds mani apprec. Stāvēju dzimtsarakstu nodaļā pie galda, pateicu jā un sapratu, ka es šķiršos. Tā bija viena no nepatīkamākajām dienām manā mūžā, jo es ļoti pārdzīvoju, ka tūliņ dziļi sāpināšu savu vīru un ģimeni. Tas bija mans neapdomīgais lēmums, iegriba. Es nesaku, ka nevajag precēties, tas ir jādara, bet pareizu mērķu vadītiem.

Kāpēc precējies, ja sirdī zināji, ka nav īstais un vienīgais?

Gribēju, lai kāds mani apprec. Toreiz jutos sagrauta pēc neizdevušās kopdzīves ar mana pirmā bērna tēti un vēlējos, lai mani kāds grib par savu sievieti. Ar jāvārdu piepildīju iegribu. Saprotot kļūdu, sāku to labot. Vajadzēja uzņemties atbildību nepadarīt vīru nelaimīgu uz ilgu laiku un cerēt, ka viņš kādreiz spēs man piedot. Biju maita pēc būtības. Nedrīkst spēlēties ar cilvēku jūtām, lai izglābtu sevi vai apmierinātu savu ego.

 

Ilze ar jaunāko meitu Annu.
Foto no privātā albuma

Teici, ka liela loma ir vecākiem. Tu esi triju bērnu mamma. Kā atbildību iemāci viņiem?

Kad pieteicās pirmā meita, neko nesapratu. Ko es ar viņu darīšu, ko vispār varu viņai iemācīt? Tie bija tikai pāris jautājumu no melnā tūkstoša. Nolēmu – vienīgais, kā varu audzināt savu bērnu, ir – dzīvojot tā, kā es gribētu, lai dzīvo viņa. Man patīk, kā mani bērni man nemitīgi liek pārskatīt savas prioritātes.

Vēl pēc diviem bērniem mūsu lēmums bija pārcelties no Rīgas, jo ar pašreizējo vīru mums bija skaidrs, ka gribam, lai bērni uzaug ārpus galvaspilsētas. Egoistiskais apsvērums – lai man nebūtu puse dienas jāpavada mašīnā, vedot no skolas uz pulciņiem un atpakaļ.

Gribējām, lai mazie pēc iespējas vairāk skraida basām kājām, dzīvojas svaigā gaisā un dabas tuvumā.

Mūsu izvēle bija par labu Cēsīm, jo te ir fantastiska, vecāku vadīta Cēsu Jaunā skola, brauciens no Rīgas nedaudz ilgāks par stundu. Ir sajūta, ka pilsēta nemitīgi attīstās, arī pašvaldība ir pretimnākoša jaunām idejām.

Mēs dzīvojam meža ielokā Gaujas senlejā. Trakākais, kas ar bērniem var notikt, – viņi var noripot no kalna. Mūsu apzināts lēmums bija nodrošināt bērniem vidi, kur mēs droši varam ļaut viņiem uzņemties atbildību par savām dienas gaitām.

Protams, ārpus Rīgas ir citas problēmsituācijas: darba atrašana, materiālā drošība, bet mana galvenā atbildība šobrīd ir bērni un viņu pasaules radīšana.

Es mierīgi varu pārtikt no griķiem un krējuma, ja nepieciešams, un katru sezonu sev neiegādāties trīs jaunu apavu pārus. Te atkal ir mans stāsts par to, kā es sakārtoju savas prioritātes.

Vecākās meitas dzīve jau daļēji rit arī Rīgā…

Jā, viņa nedēļas nogales pavada pie tēta, kurš ir lielisks tētis mūsu meitai. Viņš mūždien izdomā izbraucienus, dodas ekskursijās, iet uz muzejiem un izstādēm, jo Astrīdai tēta ģimenē ir vēl viens brālis un māsa, līdz ar to nav garlaicīgi. Viņš dara tā, lai viņi kopā piedzīvotu pēc iespējas vairāk un daudzpusīgāk.

Mēs abi skatāmies uz pasauli dažādi, bet esam iemācījušies līdzāspastāvēt tā, lai meitai no tā būtu labums. Skaidri viņai parādām, ka viens otru mīlam kā vecāki, līdz ar to meita jūtas drošībā. Esmu laimīga, ka pēc nedēļas nogales viņš atved meitu un mēs visi trīs varam pasēdēt virtuvē un padzert kafiju.

Ir laba sajūta, ka es apzinājos kļūdu, izlaboju un nu tā vairs nebojā manu dzīvi.

Kādas ir tavas bērnības atmiņas?

Esmu no Zvejniekciema, tur dzīvoju līdz 16 gadu vecumam. Brīvdienas pavadīju laukos pļaujot, rokot, ravējot, vācot malku. Tā bija kārtīga darba nometne, kas man iemācīja padarīt lietas līdz galam. Lai arī lielu daļu apzinātā vecuma dzīvoju Rīgā, nosaukt sevi par pilsētnieci nevaru, jo ikreiz, atvadoties no pilsētas un braucot cauri Latvijas laukiem, mani pārņem iemīlēšanās sajūta. Tas ir mans stabilais pamats, kurā gribu dalīties ar savu ģimeni. Ziemas brīvlaikā negāju mežā baigā sajūsmā, tajā pašā laikā tās ir atmiņas, kad visa ģimene bijām kopā. Darbs man iemācīja, ka katram pašam jāparūpējas par savu siltumu, vēderu un labklājību.

Ceru, ka vīrs kādreiz piekritīs manām trakajām idejām par mājlopiem. Gribu kazas!

Man opis stāstīja, kādreiz lopus, piemēram, govi vai vistas, varēja uz vasaru izīrēt. Paņemt no lielajām saimniecībām un, ja nav kūts, rudenī atdot atpakaļ. Man tas šķita riktīgi forši – govs uz īri! Superīgs biznesa plāns!

Kā lauku meitene nokļuva līdz tik sievišķīgam arodam kā kroņu meistare?

Šī ir mana septiņpadsmitā profesija. Bērnības sapņu profesija man bija būt mammai. Mana mamma mums bija pilna laika mamma, kas sevi veltīja mūsu un tēta labsajūtai. Tas manā prātā bija ideāla sieviete.

Pieaugot vēlējos, lai jebkura profesija, kurai pievērsīšos, mani aizved pie labākās versijas. Man ir svarīga izjūta, ka es nepazudīšu, varu būt jebkas: apkopēja, projektu vadītāja, pavāre, barista, šuvēja, dizainere, vienalga kas. Taču paralēli saviem darbiem es visu laiku esmu nodarbojusies ar rokdarbiem un mākslu, tā ir mana pašrealizācija. Mana draudzene Beta, kura darina cepures, mani ir urdījusi darboties, un viņas ticība iedrošināja, ka no manis kaut kas var sanākt. Otra mana mūza ir draudzene Brigita Stroda, kura ar saviem kroņiem manu pasauli padarījusi par vietu, kur brīnumi notiek. Kroņi ir tie, kur materiāli var satikties.

Tava mamma bija rokdarbniece?

Gan mamma, gan vecmāmiņa ir rokdarbnieces. Vecmamma savos 94 gados neizlaiž tamboradatu no rokām. Viena no pirmajām bērnības atmiņām ir, kā stelles izskatās no apakšas. Līdz vidusskolai tas mani neinteresēja, ja kaut ko vajadzēja, prasīju mammai, lai uzšuj vai uzada. Tagad esmu laimīga, ka varu piezvanīt mammai un parunāt par reglānu, sviķeli vai rīsu rakstu.

Bērnībā man daudz aizraujošāk šķita ar tēti kopā garāžā slīpēt, urbt, naglot, tā bija mana brīnumzeme. Garāžas smarža joprojām man ir mīļa.

 

Ilze mājās kopā ar vīru Artūru.
Foto no privātā albuma

Kad tu noticēji, ka talantu var un drīkst pārvērst profesijā?

Man gribētos ticēt, ka citādi nemaz nedrīkst būt. No sākuma atrod savu lietu, par kuru iededzies, un tad vari pētīt, izdzīvot, rakt dziļāk. Man šā soļa speršanā lielu nozīmi deva Uguns skolas nometne Uguns piedzīvojums. Es neesmu nometņu, kur nu vēl sieviešu nometņu cilvēks, bet katru dienu domās saku lielu paldies, ka pārvarēju sevi un pieteicos uz kaut ko tādu. Atradu reālus veidus, kā soli pa solim pelnīt ar savu talantu.

Kādēļ izvēlējies tieši kroņus?

Kroņu izgatavošana ļauj variēt ar dažādiem materiāliem. Smilšpapīra ziedlapas, metāla ziedi, ūdensizturīgi papīra ziedi, uzgrieznīši, lupatu pušķi, dedzināts filcs, tā es ceru turpināt vēl un vēl.

Katrs kronis ir maza pasaule, un tas ir manu darbnīcu pamatā.

Sieviete pati no galvas izbur tieši savu pasauli un iegūst iespēju paskatīties no malas, kas tur notiek vai kam tur vajadzētu notikt. Ir normāli, ja sieviete atnāk ar vēlmi izgatavot melnpelēku kroni, bet aiziet ar zilzaļu vai otrādi, jo pelēkmelno izdomā prāts, bet manās kroņu darbnīcās ir stāsts par ļaušanos un piedzīvojumu. Nodarbība ilgst piecas stundas, un tās laikā man nedaudz jāiemīlas katrā kronī, jo es esmu blakus ar tehniskajiem risinājumiem, kā uzburt pasauli, kura turpmāk iedvesmos tās nēsātāju.

Saistītie raksti

Nenoliedzami arī sinerģija, kas rodas starp sievietēm nodarbības laikā, ir iedvesmojoša. Tas ir sievišķīgi. Daudzas sievietes pēc nodarbības raksta, ka kroņa izgatavošana palīdzējusi noticēt darīt citas lietas. Piecu stundu laikā darot ikdienā neierastu lietu, sieviete arī uz sevi paskatās citādi.

Vai mūsdienu sievietei nepieciešams kronis?

Katrai mūsdienu sievietei jau galvā ir kronis, citai tik liels, ka knapi pa durvīm var ietikt, citai apsūbējis un labi aizmirsts, kādai tā ir zāļu vītne, vēl kādai kalnu kristālu mirdzums. Stāsts ir par to, vai viņa gatava to izburt ārā un paskatīties uz sevi, savām iekšējām bailēm, stiprumu, vājībām, vēlmēm. Tāpēc nemācu nevienu konkrētu kroņa veidu, bet ļauju piedzīvot katrai savējo. Ikvienai sievietei vajadzētu apzināties, kāds ir viņas kronis, lai tas kļūtu par viņas spēku un vēl vienu rīku, ar kuru izbaudīt pasauli.

 

LA.lv
KB
Kristīna Blaua
Veselam
Slavens psiholoģisks tests: Izvēlies figūru un noskaidro piemērotāko profesiju 1
2 dienas
VE
Veselam.lv
Veselam
FOTO. Atzīmējot dienesta desmitgadi, godina NMPD darbiniekus
2 dienas
KD
Krista Dzidzēviča
Veselam
Arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nepieciešama tuvība. Kā runāt par seksualitāti? 1
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

VK
Vita Krauja
Kultūra
Teātris ir gaistošs mirklis. Saruna ar aktrisi Elīnu Hanzenu
Intervija 3 stundas
DT
Dace Terzena
Latvijā
Dace Terzena: Pēc labākās apziņas
3 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Portugāles vidienē plosās plaši meža ugunsgrēki
3 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ādažu pašvaldības bērnudārzos pirmsskolas pedagogu darba algas likmi nosaka 920 eiro
55 minūtes
LE
LETA
Pasaulē
Irānas varasiestādes liegušas iespēju sazināties ar uz kuģa aizturēto Latvijas pilsoni
4 stundas