Veselam
Psiholoģija

“Kopš redzēju sevi no augšas, iespaidi par šo lidojumu ir visos manos darbos”. Jānis Anmanis par dzīves un aprīļa sajūtām0

Foto – Anda Krauze

36,6 viesis Jānis Anmanis, gleznotājs

Aprīlis kopš senlaikiem ir lielais mākslas mēnesis, iespēja pacelties spārnos un uzlidot augstu virs ikdienības. Jābūt tīrām rokām un tīrām domām, ja mēģini pieskarties savai vai cita dvēselei. Jādomā, kas tevī labākais, ko kādam dot – kokam, zīlītei, Latvijai.

Ejot pa ielu vai braucot trolejbusā, redzams: cilvēkiem lūpiņas uz leju vien. Es no tālienes, tikai ar acīm – uz augšu, uz augšu! Paliec mirkli tādā pusprofilā. Apstājas parasts tramvajs, bet laukā kāpj renesanses figūras, bruņinieki, mūki. Sievietei ar sunīti līdzi tipina vesels stāsts. Apkārt tik daudz modeļu portretiem, sižetu varoņu. Aizmirsīsim sabiedrības lomu spēles un mācīsimies cits citam no sirds uzsmaidīt! Tad ar dzīvi viss būs kārtībā. Ar mākslu arī.

*

Ar Vincentu.
Ar Vincentu.

Nākamgad apritēs 50 gadu, kopš vadu Latvijas bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmiju. Arī šogad konkursā, kas jau astoņpadsmito gadu notiek Taivānā, pirmā vieta Latvijai. Atkal Japāna, Anglija, Francija, Krievija, Indija ir aiz mums. Mākslinieciskā lidojuma lielvalsts! Katrs no šiem bērniem iemācījies noticēt: es – radošs un brīvs, mēs – radoši un brīvi. Tikai tad dzirksts, kas piemīt ikvienam, spēj tā iekvēloties, ka palīdz izgaismot pasauli.

*

Rīgas autoostā regulāri notiek šīs akadēmijas bērnu zīmējumu izstāde. Gadā to apskata miljons cilvēku. Daudzi uztraucas, ka caurstaigājamā telpā kāds labākos darbus saķēpās vai nozags. Mierinu: varbūt tas nozīmē, ka cilvēkiem gribas mākslu, tikai viņi vēl neprot to citādi pateikt.

Kādreiz mājas kāpņu telpas visos stāvos biju izlicis izstādi – savu un pasaules dižgaru darbu reprodukcijas. Leonardo da Vinči Monu Lizu pat ieliku zelta rāmī. To nozaga. Uzliku citu. Reiz, kad televīzijas intervijā man prasīja, vai negribētu būt par prezidentu, atzinu, ka tāpēc vien vērts to pamēģināt, ka mūsu tauta tāda izsmalcināta. Ja zog, tad Monu Lizu. Raudzīdamies kamerā, teicu: cienījamais mākslas mīļotāj, kas uz 99 gadiem šo gleznu aizņēmies, paldies par to, ka tev tik laba gaume. Kamēr pietiek spēka pat bēdīgākajā pieredzē meklēt iespēju noturēties uz pozitīvisma viļņa, nekas nav zaudēts, nekas nav zudis.

*

Lai radītu un rādītu mākslu tautai, mums vajadzīgs projekts, līgums, apstiprinājums, ka ideja nedara kaunu Rīgai kā Eiropas mākslas galvaspilsētai. Taču, tiklīdz sāc kaut ko prasīt – lūdzies, pierādi, atskaities –, jebkura iecere kļūst samocīta. Esmu laimīgs, būdams no tā brīvs. Man ir pietiekami liela pensija – 256 eiro mēnesī, kādu gleznu ik pa laikam pārdodu. Tāpēc visu, kas nobriedis dvēselē, varu īstenot pats. Ja uz priekšu dzen sirds enerģija, no visa, ko dari, tiek prieks.

*

Reiz satiku kādu dāmu. Stāstīju, kā pērku bērniem krāsas un piedalos dažādās sabiedriskajās aktivitātēs. Viņa atzina, ka beidzot visu laiku veltot sev. Esot atradusi taro kārtis – dienas skaisti piepildītas, sevi izzinot.

Arī man nepieciešama sevis izzināšana, tikai mazliet citāda. Izdomāju, ka Rīgai vajadzīgs operetes teātris, un Rīgas Latviešu biedrības namā notika Vecrīgas mistērija jeb četru kungu jubilejas svinības. Uzvedumā darbojās 41 aktieris, bet centrā – Kārlis Pamše, Arnolds Auziņš, Leons Krivāns un es; mums satiekoties Vecrīgas krodziņā, sākās mistērija. Mūzika, dziesmas, gleznas. Brīnišķīgi! Jā, beigās izrādījās, ka pasākumam sarūpētā nauda mīklainā kārtā bija pazudusi, aktieri palika bešā, man tika pārmetumi par nenoslēgtu līgumu. Taču lidojums bija noticis! Mākslas un prieka pieskāriens sirdīm.

*

Visu laiku turpinu iepazīt sevi – kā Visuma sastāvdaļu, kā jaunu planētu, kurā joprojām neuzietas vērtības. Jebkurā telpā varētu trīs dienas pavadīt, ārā neizejot, – piecdesmit nelielus darbiņus uztaisītu, vairākus simtus haiku uzrakstītu. Man nav nepieciešams speciāli pieslēgties kādam iedvesmas avotam – ļaujos, un pieslēgums notiek. Pats no sevis. Man tas ir ļoti interesanti.

Esmu pārliecināts, ka tādas spējas ir ikvienam, tikai cilvēki tās sevī nomākuši, iznīcinājuši, noslāpējuši ar citu uzspiestiem priekšrakstiem, kā jārīkojas pareizi un kā jādomā gudri, lai pašam vieglāk un priekšnieks apmierināts. Tieši tāpēc Bērnu fantāzijas akadēmijā arī turpmāk galvenais būs atgādinājums: ja vien dvēsele ir kā brīvs putns, ikvienam ir iespējams lidojums, saskare ar kosmosu.

*

Cilvēki pie mums mēdz tērpties melnā un pelēkā – laikam bail, ka nenosmērējas. Man patīk apģērbs, kurā ir gaisma. Paldies Rīgas domei – kādā pasākumā uzdāvināja man gaiši zilu sporta jaciņu. Pa gabalu pamanāma. Uzreiz gribas, lai kāds arī valkātāju pazītu… Vienreiz iegāju veikalā – visi skatās, tomēr patīkami – novērtē. Spēlējot basketbolu, biju sasitis celi, tādās reizēs kāpostlapa ir labākā komprese. Nopirku kāpostgalviņu, izgāju ārā – šie skatās atkal. Tikai tad ieraudzīju, ka uz skaistās jaciņas gan priekšpusē, gan mugurpusē autogrāfu atstājis putns. Vārnu pazina, mani ne… Bet tas ir skumīgi tikai līdz brīdim, kamēr izbrīvē vietu priekam. Cik mums kolosāli ļaudis – putnus mīl, gaišas drēbes iepriecina, patīk pasmieties.

*

Tā pieņemts, ka glezniecība ir krāsu prieks pēc stingri akceptētiem likumiem. Pusaudža vecumā kopēju milzīgu Rembranta gleznotu portretu. Vēl tagad brīnos, kā varēju krāsas un gaismas likumus tik precīzi uzķert. Tomēr tagad man vajag, lai nekas nenomāc domu vai ideju. Pat tad, ja krāsu prieks neatbilst nekādiem noteikumiem. Galvenais, lai tajā būtu noslēpums. Ieraugot kāda savas akadēmijas mākslinieka bildi, kur ēna krīt brūnpelēka, kaut gan diena ir saulaina, tāpēc tai vajadzētu būt violeti zilganai, pieņemu, ka tāda ir viņa dvēseles iekšējā vibrācija. Citāda, nekā to nosaka gleznošanas likumi. Ja radi mākslu, svarīgi ir mazāk domāt, vairāk just. Ja tas izdodas, notiek brīnums.

*

Kāds gudrs profesors teicis: es tik daudz zinu, kā jāglezno, ka vairs nevaru pagleznot. Arī es vairs nevaru tā, kā jāglezno. Kopš brīža, kad pēc abpusēja plaušu karsoņa biju citās dimensijās, redzēju sevi no augšas, knapi atgriezos. Tie nav iespaidi, kas nosaucami precīzos vārdos, bet informācija par šo lidojumu ir visās manās gleznās, mūzikā, skulptūrās, medaļās, tā ir klāt visam, kam pieskaros radošajā darbā.

*

Saistītie raksti

Vairāk par visu cilvēkam vajag ticību. Nevis tam, ka pēc 70 gadiem te būs tāda pati pārpilnība kā Dānijā, bet ticību šodienai, kurā prieks dzīvot, nevis vajag izdzīvot. Meklējot, kam no sirds ticēt, brīžam šķiet, ka šis gods pienākas vienīgi Dievam. Tomēr vislielākā ticība ir tad, ja izdodas noticēt pašam sev. Ja visam, ko dari, pamatā ir ticība un brīvība. Bet vienā vārdā tas nosaucams – māksla.

 

LA.lv