Veselam
Psiholoģija

Lai dzīve smaržo! Dzirksteļojoša saruna ar rakstnieci Moniku Zīli par mundru dzīvesveidu1


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Matīss Markovskis

Rakstniece Monika Zīle droši vien nojauš, ka viņai ir pulks aizrautīgu lasītāju. Arī es un mana meita, kā arī kaimiņienes lauku un pilsētas mājā pieder šim klubiņam. Patīk vieglā un skanīgā valoda, raiti savērptais sižets un vienmēr kāda intriga. Gluži kā pašas rakstnieces personība – no skata šarmanta un stingra dāma, bet sarunā aizraujas, un smejoties gluži vai dzirksteles šķīst.

 

Piepildīt trīs istabas

Ir trīs vārdi, kas skan līdzīgi: vientulība, vienpatība un vienatne. Iztēlojos tos kā trīs telpas. Vientulība ir vistumšākā un aukstākā, pilni kakti pamestības.

Vienpatība ir nedaudz gaišāka – tajā var gan ieiet, gan iziet. Vienatne ir vistīkamākā, to var izbaudīt. Pa šīm telpām dzīvojoties, varu daudz ko saprast. Nejūtos viena, lai gan jau kādu laiku dzīvoju viena savā dzīvoklī Rīgā. To neļauj mūsdienu sakaru līdzekļi, internets – uzspied tik’ divas pogas un jau esi jebkādā kopsaistē. Turklāt mana mašīna stāv tepat pie loga, varu aizbraukt, kurp vēlos.

Tas ir ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī tehnikas laikmeta partneris, kas palīdz uzturēt dzīves garšu. Man patīk, braucot pa laukiem, jebkurā vietā apstāties, ja esmu kaut ko ieraudzījusi. Ja ir norāde par kādu kultūrvēsturisku vietu, kultūras pieminekli, iegriežos, piebraucu palūkot. Tas palīdz uzturēt dzīves garšu. Kamēr dzīve garšo, kamēr tā interesē, pats esi dzīvs.

 

Atdot parādu tuvajiem

Man nav nekā, ko savai bērnībai pārmest. Mani mīlēja, bet mammai vienmēr bija daudz darbu un kreņķu. Dzīvojām pieticībā. Visu laiku kāds tuvinieks atradās uz nelaimes sliekšņa – tēvs saslima ar tuberkulozi, vectēvs bija paralizēts, piedzima brālītis un pavisam mazs nomira… Jau agri sapratu, ka nevaru nākt pie mammas ar bažām vai žēlabām, jo tā apgrūtināšu viņu. Pašai jātiek galā.

Bieži biju viena. Daudz lasīju. Grāmatas ir kā pieredze, ko pasmelies. Mācies to, ka cilvēkam vienmēr būs domstarpības pašam ar sevi, līdzcilvēkiem un pasauli, bet jāprot tikt galā. Mums daudz palīdzēja tēva un mammas radi, kuriem pašiem neklājās viegli. Tas ir senču parāds, ko gribu atlīdzināt. Vairs nav starp dzīvajiem to, kuri sagādāja man zābaciņus, lai varu doties uz skolu, bet ir viņu bērni, mazbērni. Viņiem varu atdot parādu, tikai norēķins ir citāds – atbalstot, īstajā brīdī pasakot ko labu.

Man bieži nesaskan ar daudziem savas paaudzes cilvēkiem. Viņi pārāk daudz laika tērē šausminoties, ko atkal Valsts kontrole atklājusi, ko pateicis kāds politiķis… Es nespēju piedalīties šajās globālajās bažās. Jā, tas viss pastāv, bet paralēli man daudz svarīgākai pasaulei. Uzskatu, ka vispirms jāapkopj un jāpieskata savs tuvākais loks. Viss būtu kārtībā, ja ikviens vispirms parūpētos par sev tuvākajiem un tikai pēc tam pievērstos globālām problēmām, kuru risinājums nemaz nav atkarīgs no mums.

Lūkoties augstu debesīs

Svarīgi atrast veidu, kā sevi sakārtot. Kādreiz gāju cauri ļoti samudžinātam un stresainam dzīves posmam. Par vadzi saka: tas lūst, kad pilns. Toreiz man uz tā vadža bija sakrauts viss – lielas problēmas un visādi sīkumi. Nekādi nevarēju nomierināties. Vakarā, kad ģimene aizgāja gulēt, mieru meklējot, izstiepos uz grīdas visā garumā. Domāju – būtu labi, ja tagad būtu vasara un es gulētu zem kupla koka kā bērnībā Latgalē… Mūsu māja atradās uzkalniņā, pagalmā auga liela liepa, karstā laikā zem tās bija labs vēsinājums. Liepai bija divi žuburi, un starp tiem tādā kā aplī varēja redzēt debesis.

Gulēju uz grīdas savā Rīgas dzīvoklī un iztēlojos to debesu apli, it kā skatījos tajā. Pamodos dziļā naktī – atpūtusies un mierīga.

Arī tagad mēdzu izmantot šo paņēmienu. Noguļos un iztēlojos skaidrās un zilās debesis, kas vīd starp kokiem tur augstu, augstu. Nezinu, vai es debesīm kaut ko sūtu vai tās sūta man, bet rodas saikne. Galva kļūst skaidrāka, un domas plūst rimtāk.

 

Pateikt labo trīsreiz

Pienāk brīdis, kad sevi drusku jāpamāca, kā sameklēt prieku. Atgādinot, ka vajag ar pateicību pieņemt šobrīd doto, priecāties par to, izbaudīt katru mirkli.

Ja nebūšanas sakrīt kaudzē un smagi spiež, var izmēģināt labo vārdu metodi. To manai paziņai savulaik ieteica kāda dziedniece – ik dienu no rīta pasaki trim cilvēkiem kaut ko labu.

Sākumā paziņa kļuvusi pat dusmīga – kā citiem labu teikšu, ja man tik slikti?! Tomēr paklausījusi. Drīz vien pamanījusi, ka pašas grūtums kaut kā atlaiž. Zūd saspringums domās, kas savelk līdzīgi kā krampji ķermeni. Izdodas rāmi salikt pa plauktiem visu samilzušo un saprast, ko glābt vispirms.

 

Rakstīt kā rokdarbu

Apbrīnoju cilvēkus, kurus nomierina adīšana un citi rokdarbi. Man ir pretēji – ja vajadzētu uzflammēt karastāvoklim, iedodiet tikai kaut ko paadīt!

Kad mana meita Baiba bija maza, sāku viņai adīt jaciņu ar ķengurkabatu. Kamēr tapa jakas priekšpuse, meita paaugās. Pēc ilgāka laika tapa mugurpuse, bet Baiba atkal bija izaugusi… Tā es tur lēnām bedelēju – ir tāds latgaliešu vārds, tā saka par darbu, kas nevedas. Ja īsti nesokas, prātā urdās arī cits nepadarītais, āķējas kā dadži biksēs.

Rakstīšana tas pats rokdarbs vien ir, jo jau sākumā jāzina, kā beigsi, tomēr man patīk. Nereti vaicā, kur es rodu sižetus. Tie ienāk prātā, piemēram, kaut kur tālu braucot ar mašīnu. Tad labi domājas. Rodas tāds kā audekls, kurā atsevišķi gabali saiet kopā, musturi saskan. Kad skaidrs, ko rakstīšu, mēdzu sajūsmināties. Viss ir labi, bet kad apsēžos pie datora un sāku izpaust vārdos… Ja cilvēki redzētu, kā top mani darbi, teiktu – nemūžam!

Rakstītāja vienīgais darbarīks ir valoda. To mācos visu mūžu, meklēju nokrāsas, nianses. Esmu priecīga, ka runāju latgaliešu valodā, tā daudz ko dod.

 

Veicināt lasīšanas paradumu

Nekad nedomāju, ka rakstīšu romānus. Desmit gadu vecumā gan biju vienu iecerējusi. Neatceros par ko, bet virsraksts jau bija – Darbs. Ļoti saistoši…

Kad strādāju žurnālā Sieviete, uzreiz pēc Atmodas visa prese sāka drukāt romānus turpinājumos. Mums nebija nekā tāda, kas atbilstu žurnāla garam. Neko darīt, jāraksta pašai. Publicējos ar pseidonīmu Ritma Ziemele. Kad žurnālā gāja jau otrais romāns, piezvanīja literatūrzinātniece Anita Rožkalne un vaicāja: kas jums tā par rakstnieci? Slapstīties vairs nebija jēgas. Vārdu sakot, iznācu no skapja.

Pirmos romānus, kas iznāca grāmatā Kļavas nosarka divreiz, kritiķis Guntis Berelis nolīdzināja līdz ar zemi. Paldies viņam par to. Ja būtu paslavējis, varbūt šodien sēdētu un tamborētu, nevis rakstītu.

Protams, apzinos, ka neesmu literatūras dižgars, tomēr man ir savs lasītāju loks. Turklāt uzskatu – tas, ko rakstu, daļai cilvēku uztur lasīšanas paradumu, vajadzību lasīt latviski. Ja būs pārlasījies manus romānus, meklēs cita veida literatūru.

Līdzīgi ar pienesumu teātra mākslā. Manas lugas iestudējuši daudzi amatierteātri. Priecājos, ka rakstītais pārtop iemeslā, lai teātri mīlošajiem amatieriem drosme kāpt uz skatuves. Pirmizrādes ir lieli svētki pagastā – skatītāji var uzvilkt labākās drēbes un iziet ļaudīs.

Pasmaržot ēdienu

Reiz intervijā man nopietni vaicāja, kā spēju saglabāt optimismu. Smējos no visas sirds. Jūsu zināšanai, teicu, drīzāk esmu histēriska pesimiste. Dažreiz pasaules gals man iestājas trīsreiz dienā, tikai to neviens neuzzina. Ātri krītu izmisumā, bet diezgan aši no tā izkārpos.

Tāpat kā veiksmīgi esmu iezīmējusi optimistes tēlu, daudzi domā, ka esmu lielmeistare pavārmākslā. Varu pieskaitīt sevi vien tiem simtiem tūkstošu sieviešu, kam neriebjas iet virtuvē. Man bērnībā ķēķa gudrības īpaši nemācīja. Dzīvojām ļoti pieticīgi. Mums nebija naudas garšvielām. Vecmāmiņa rudenī savāca un izkaltēja diļļu sēklas. Ja tās paberza un uzbārstīja karsti kūpošiem vārītiem kartupeļiem, visa telpa sāka smaržot. Tā palika prātā, ka ēdienam jāsmaržo.

Man patīk skatīties, kā citi gatavo, arī vērot pavāru raidījumus televīzijā, runāt par ēdienu. Ļoti priecājos, ja varu citus pacienāt. Pavasarī pie znota vecākiem uzmeistaroju sešus kilogramus smagu torti visai saimei. Viņi prot novērtēt garšīgu ēdienu, tādi man patīk. Netīk tie, kuri knakstās.

Mans znots lieliski gatavo, viņam izdodas garšīgi un skaisti. Tāpēc man ir liela atbildība viņus abus ar Baibu pacienāt.

 

Atvairīt negaisu ar plaukstu

Manas bērnības Latgalē bija daudz tādu babiņu, kuras šodien lepni dēvē par dziedniecēm. Taču nevis kā tagad, kad sasola dziedināt visu, – tolaik bija šaura specializācija. Ja iekoda čūska, skrēja pie babas Saļuses, Jadviga zināja asinsvārdus. Mana vecmamma, kā tagad teiktu, bija manuālā terapeite – mācēja ārstēt smagā darbā samaitātās muguras. Ik pa laikam pie viņas atveda arī bērnus, kuriem bija kas līdzīgs neirozei.

Vecmamma aizdedzināja vienu sakaltētu zāli, kas auga netālu gar Tumšā purva malu, kvēpināja bērnam virsū un kaut ko čukstēja. Reiz pavaicāju: ko tu skaiti? Izrādījās, tēvreizi. To zāli, ko viņa kūpina, katrs taču var saplūkt! Un kurš tad Latgalē nezina tēvreizi?! Laikam jau viņai bija vēl kāds spēks, ar ko spēja palīdzēt. Vecmāmiņai bija arī tumšākas zintis. To sapratu reiz negaisa laikā. Nāca virsū melns mākonis, draudīgi ducināja pērkons, bet bija jāpagūst savākt sienu. Katra siena sauja bija lielā vērtē. Vecmamma ilgi skatījās debesīs, tad noteica: laikam jādara tas grēka darbs. Sāka mest krustus mākonim un sev, runāja līdzi. Mākonis ducinādams aizvilkās.

Viņa parādīja, kur Dziesmu grāmatā ir tie vārdi. Izmēģināju tikai reizi mūžā. Man bija 12 gadu. Biju mājās viena, tuvojās negaiss un bija ļoti bail. Izgāju laukā un tāpat kā vecmamma skaitīju. Melnums atkāpās. Taču roka, ko stiepu pret mākoni, šķita kļūstam nepatīkami smaga. Mākoņa atgrūšanas epizodi esmu izmantojusi romānā Vīrietis vēsai vasarai.

 

Meklēt atbildi taro kārtīs

Uzsitu sev uz pleca, ka pieticis spēka, dūšas un uzņēmības neuzdoties par gaišreģi. Par kāršu likšanu gan zinu vairāk nekā ikdienas cilvēks, tomēr ar to nenodarbojos ikdienā, jo pārāk atbildīgi.

Kāršu likšana sākās ar niekošanos ļoti agrā jaunībā. Aicināja spēlēt, es atteicu: mēs, kuri kārtis liekam, tās nespēlējam… Kļuvu populāra un vieda – nav problēmu būt gaišreģei savējo bariņā, kur cits par citu zina visu! Par kārtīm tolaik zināju maz, patiesībā neko. Vēlāk dzīves gaitā interese kļuva nopietnāka, un deviņdesmitajos gados kādu laiku pat grozījos zīlēšanas salonā. Pazīstama žurnāliste pierunāja, dzirdēšot tur daudz interesantu stāstu, salons piederēja viņas māsai. Šo pieredzi daļēji esmu aprakstījusi grāmatā Es, dežurējošā pareģe?!

Ar taro kārtīm draudzēties iemācīja paziņa, ebrejiete. Taro sistēma dziļākajā būtībā gan nav domāta sadzīviskām lietām, drīzāk tā vēsta par cilvēka attiecībām ar Radītāju. Ja teiktu tā gudri – taro izklāsts pēc būtības ir mēģinājums saprast Dieva plānu, kurš vienmēr paredz cilvēka attīstību garīgā plāksnē. Tāda kā studiju programma mūža garumā: tiklīdz esi nokārtojis vienu ieskaiti, jāgatavojas nākamajai. Bez apstājas.

 

Ceļot pēc sajūtām

Dodoties ceļojumā, bieži vien braucam pēc kārotās sajūtas. Kā ejot sēņot – ar konkrētu domu atrast tieši tās sēnes, ko gribas. Man ļoti patīk Bavārijas nelielās pilsētiņas un jo sevišķi Murnava Alpu priekškalnē. Iedvesmo izjūtas un noskaņa, ko šī vieta raisa. Tur uztveru citu dzīves garšas noti. Pazīstamu, bet tur šī nots skan citādi un saviļņo.

Pirms kāda laika meita ar znotu mani aizveda ceļojumā uz Tenerifi Kanāriju salās. Tā bija pavisam jauna sajūta: sēdēt uz terases, lūkoties okeānā un priecāties, ka man ļauts šo visu piedzīvot. Tādas vietas ir arī Latvijā. Piemēram, brālēna Andreja lauku mājās netālu no Rēzeknes. It kā nekā sevišķa, parasts uzkalns kā daudzviet Latgalē, pļava lēzeni ceļas augšā, aiz tās sākas meža mala. Skatos kā dabas gleznā, un daba nemitīgi uz sava audekla liek ko jaunu… Gan Latgalē, skatoties uz Kozukolna mežu, gan Tenerifē, kur priekšā plešas okeāns, izjūtu dziļu pateicību. Par to, ka Dieva plānā man atvēlēta šī greznība – izgaršot mirkļus.

 

No Monikas Zīles recepšu klāsta

Ābolu biezenisRecepte ir tik vienkārša kā pažarnieku bikses ar vienu pogu – tā kādreiz teica mana vīramāte. Es gan nezinu, vai ugunsdzēsēji mūsdienās valkā tādas bikses, bet recepte patiesi nav sarežģīta.

Vislabāk ņemt rudens ābolus, bet der arī baltie dzidrie. Nomazgā, sagriež, izņem serdes. Nemizo! Lielā katlā ielej kādu krūzi ūdens, saber ābolus un karsē uz mazas uguns zem vāka, kamēr izdalās šķidrums. Tad apmaisa, vāku noņem un sutina. Ļauj virst aptuveni stundu, līdz izvārās šķidrums un masa kļūst bieza.

Saistītie raksti

Uzreiz liek izkarsētās burkās un vāku virsū. Glabājas ideāli, jo mizās esošais pektīns biezeni iekonservē. Agrāk šādu ābolu vārījumu ēdām visu ziemu pat kartupeļu biezeņa vietā. Garša – brīnišķīga, maiga.

 

 

LA.lv