Veselam
Netradicionāli

Lai homeopātija trāpa desmitniekā. Saruna ar Ingunu Vecvagari0


Inguna Vecvagare
Inguna Vecvagare
Foto: Matīss Markovskis

“Iedomājieties, cik daudz iegūtu cilvēki, ja mēs nevis pretnostatītu metodes, bet izmantotu priekšrocības, kas ir katrā no tām. Ja ikviens ārsts pārzinātu homeopātijas lauku, viņš varētu savam pacientam ieteikt, kurā brīdī labāk der izvēlēties šo metodi. Lūk, tā būtu īsta sadarbības medicīna!” Tā uzskata ārste homeopāte, Homeopātu asociācijas prezidente Inguna Vecvagare. Saruna ar dakteri par šo vēsturiski seno, bet joprojām pilnībā nepieņemto ārstēšanas metodi.

 

Vai mūsu augstskolās, ārstus izglītojot, tiek stāstīts par homeopātiju? Vai jaunie ārsti izvēlas to apgūt?

Rīgas Stradiņa universitātē redzēju biezumbiezu farmakoloģijas mācību grāmatu, un tajā ir tieši viens atvērums par homeopātiju. Korekti, neitrāli izstāstīts. Tas arī viss.

Homeopātisko medicīnas tehnoloģiju var lietot sertificēts ārsts, kurš ir ieguvis papildu specialitātes – homeopātijas sertifikātu. Mūsu asociācijā savulaik bija divgadīgs pēcdiploma kurss, kurā varēja ļoti nopietni un sistemātiski apgūt homeopātiju, lai pēc tam saņemtu sertifikātu vai pielaidi darbam. Tagad to vairs nedrīkstam izsniegt, jo pirms vairākiem gadiem tika ieviestas izmaiņas Ārstniecības likumā, kas paredz, ka papildu specialitāti drīkst apgūt tikai rezidentūrā, apmācīt tiesīgā mācību iestādē.

No vienas puses, tas visu apstādināja – pēdējos gados nav nācis klāt neviens jauns homeopāts, nav sertificēts. Taču, no otras puses, šīs izmaiņas likumā izdarīja labu, jo mums nācās sasparoties.

Izveidojām rezidentūras programmu trim apmācības gadiem, ko ceram akreditēt Latvijas Universitātē.

Ja šo sistēmu beidzot izdosies sakārtot, homeopātiju varēs pilnvērtīgi mācīties tepat Latvijā. Būs sperts milzīgs solis, jo tā nav ierasta prakse, ka valsts universitātē apgūst kādu komplementārās medicīnas jomu.

Šķiet, Latvijā nav pārāk daudz homeopātu?

Ir aptuveni septiņdesmit derīgu sertifikātu. Piecpadsmit ārstu strādā tikai kā homeopāti. Pārējie ir citi speciālisti, piemēram, ģimenes ārsts, terapeits, ginekologs, kuri savā praksē izmanto arī homeopātiju.

Homeopātija ir brīnišķīga ārstniecības metode, bet to ir neticami grūti apgūt. Lai varētu būt profesionālis šajā lauciņā, būt patiešām noderīgs un rezultatīvs, ir ļoti daudz jāmācās.

Man sertifikāts izdots 1991. gadā, esmu no pirmā Latvijas laidiena. Mūs skoloja mūsu pašu pieredzējušie homeopāti. Šīs lekcijas es vēl tagad atceros – ārkārtīgi vienkārši un konkrēti pasniegtas zināšanas, gluži kā pavārgrāmata.

Taču homeopātijā jāturpinamācīties visu laiku. Mūsu atzītākajiem homeopātiem ir ļoti laba izglītība. Esam klīduši pa pasauli nepārtraukti – skolojušies Anglijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē, Grieķijā, Ukrainā, Krievijā, Indijā…

Jūs bijāt jauna ārste, terapeite, kad izvēlējāties šo ceļu.

Klasiskajā medicīnā, stāstot par hroniskām vai sistēmas saslimšanām, bieži tika teikts: cēlonis nezināms, ārstēšana simptomātiska, prognoze slikta… Ar to es kā jauna ārste, kura grib glābt pasauli, nevarēju samierināties. Man ir jāzina vairāk!

Atbildes atradu homeopātijā, jo tā ir citāda sistēma, kas ne tikai atšķirīgi ārstē, bet arī slimību tver no cita skatpunkta.

Mani ļoti atbalstīja mans vīrs (izcilais ārsts Juris Vecvagars, akupunktūras un Austrumu medicīnas speciālists, aizgāja mūžībā pirms trim gadiem – red.). Vīrs man stāstīja par citādām medicīnas iespējām, atšķirīgām metodēm. Man ātri vien kļuva skaidrs, ka gribu izvēlēties homeopātijas ceļu, tikai vēl nezināju, kā to varēs realizēt.

Kas jūs pārliecināja?

Jau pašā sākumā, kad sāku lasīt homeopātijas grāmatas, pārsteidza, cik dažādas mēdz būt pacienta sūdzības, cik daudz to raksturs pasaka priekšā.

Lūk, galvassāpes. Rietumu medicīnā tas ir viens simptoms, plašāk netiek izvērsts.

Homeopātijas rokasgrāmatās rodams gluži vai romāns par to, kā var sāpēt un reibt galva.

Galvā var būt dedzināšana, pulsēšana, spiešana no iekšpuses uz āru, no ārpuses uz iekšu. Galvu mēdz sajust kā ļoti lielu. Var būt reibonis, grozot acis vai aizverot, noliecot galvu…

Rietumu medicīna balstās uz slimības simptomu apspiešanu, sūdzības un ārstēšana tiek pretstatīti. Sāpēm – pretsāpju līdzekli, paaugstinātam asinsspiedienam – pretspiediena līdzekli. Homeopātijā ir iespēja bez šīs funkcijas ņemt vērā citus aspektus. Spiediens var paaugstināties sašaurinātu asinsvadu dēļ, bet tā var būt arī emocionāla problēma. Un tas paredz atšķirīgu terapiju.

Homeopātijā piegājiens ir politiski citāds. Saslimšanas simptoms ir stāsts, kā cilvēkā darbojas dzīvības spēki, kā organisms sevi sargā. Tādēļ nianses ir ārkārtīgi svarīgas. Homeopātija uzskata, ka organisms ir izcila pašregulējoša sistēma. Tātad ir iespējams noturēt organisma harmonisko stāvokli vai, ja nepieciešams, to atkal atjaunot.

Medikamenti tiek piemeklēti, ņemot vērā ļoti precīzus simptomus. Skata pilnīgi visu: gan cēloņus, gan izpausmes, gan modalitāti, piemēram, vai cilvēkam ir labāk siltumā vai aukstumā, kustībā vai miera stāvoklī. Ja ir desmit slimnieku, kuri sūdzas par galvassāpēm, katram var būt nepieciešams cits homeopātiskais preparāts.

Kādā intervijā esat teikusi, ka homeopātiskā ārstēšana ir viegla un eleganta.

Jā, tiešām eleganta. Man homeopātiskais brīnums ir tieši līdzībā. Piemēram, manai galvai ļoti netīk vējš, pat nelielā aukstā vējā es varu iedzīvoties neiralģijā, man sāk ļoti sāpēt viena sejas puse. Bet es zinu, kurš homeopātiskais preparāts man vajadzīgs. Preparāta pamatā ir zilā kurpīte, ļoti indīgs augs, kas homeopātiskajā atšķaidījumā vairs nav indīgs, tieši pretēji – ārstē.

Tas ir brīnums, kā viens graudiņš trīsdesmitajā atšķaidījumā spēj uzreiz noņemt sāpes!

Tas der pie stāvokļiem, kas radušies pēkšņi no auksta, turklāt sausa vēja.

Homeopātisko preparātu pamatā ir dažādas izcelsmes substances, kas rodamas dabā. Preparātu klāsts ir ļoti plašs, tūkstoš un vairāk veidu. Ar tiem var eleganti ārstēt gan akūtus, gan hroniskus stāvokļus dažādās smaguma pakāpēs. Homeopātam gan jāatrod precīzi nepieciešamais. Tieši šī izvēle, kas ir divu, trīs vai piecu simptomu kombinācija, simptomu iemeslu izpausme, konkrētajā gadījumā paredz vienu vienīgu preparātu, bet ar tūlītēju efektu.

Kā tas notiek praktiski?

Piemēram, bērnam regulāri satūkst kreisā mandele, tā ir aplikta, rijot sāp kakls. Ir arī siekalošanās un nakts svīšana. Mums ir repertorijs, tāds kā špikeris, kurā apkopota informācija par preparātiem un simptomiem. Lūk, piemēram, te viss par mandelēm: tās var būt sarkanas un tumšas, sarkanas un gaišas, pietūkušas, spīdīgas, it kā nopulētas, aplikums ir balts vai dzeltens, perēkļveida, vairāk kreisajā pusē… Apskatos, kā ir šim pacientam.

Pievēršu uzmanību tam, kas rakstīts par kakla kreiso pusi. Pievienoju subjektīvās sūdzības un iespējamos iemeslus, piemēram, zēns pārkarsa saulē, tad bradāja pa aukstu jūru, ļoti nosala. Vācot anamnēzi, šādu teikumu ir ļoti daudz, tos apkopoju.

Homeopātijā izejam tādus kā četrus ārstēšanas lokus, līmeņus. Pirmā ir akūtā stadija. Vispirms šim bērnam dodu akūtās fāzes preparātu, lai izārstētu pašreizējo stāvokli. Otrs ir hroniskais līmenis. Kā tas var būt, ka mazais visu laiku cieš no mandeļu iekaisuma. Tātad tā ir tendence. Sameklēju hroniskās fāzes preparātu, kas jālieto regulāri, arī esot pilnīgi veselam. Šādi iespējams pārtraukt tendenci. Organisms saņem palīdzību, un turpmāk, ja arī bērnam gadās nosalt, mandele, visticamāk, vairs neiekaist.

Tad seko miazmātiskā terapija. Tikai tad tiek nozīmēts konstitucionālais preparāts, kura izvēlē ņem vērā ne tikai saslimšanu un tās izpausmes, bet arī pašu cilvēku. Liekam klāt visu, kāds viņš ir: silts vai salīgs, ātrs vai lēns, kāds ir raksturs, emocionālās un mentālās iezīmes.

Tātad jums precīzi jānosaka, jātrāpa desmitniekā!

Tieši tā! Homeopātiskā terapija nav nekāda sērfošana brīvā stilā, tas ir stingri noteikts, likumsakarīgs, pēctecīgs process, kur ņem vērā visu, kas ar cilvēku notiek. Izdošanās ir tad, ja nozīmētais preparāts reāli un objektīvi atrisinājis problēmu.

Efektivitāte – cik lielā mērā varam palīdzēt – ir līdzīga kā Rietumu medicīnā.

Daudz kas atkarīgs no tā, cik slimība ir ilga, cik smaga, kādas ir cilvēka iekšējās rezerves. Piemēram, pacients sirgst ar reimatismu, tam raksturīga sezonalitāte. Uzreiz pasaku, ka ārstēšana nebūs ātra. Ir vajadzīgas divas sezonas, divi pavasari vai rudeņi, lai es varētu pateikt, vai slimība, ejot savu viļņveida gaitu, kļūst arvien vieglāka, vai saasinājumi aizņem īsāku laiku un pauzes starp tiem kļūst garākas.

Vai homeopāts ņem vērā izmeklējumus?

Obligāti. Es arī nosūtu uz izmeklējumiem, jo tie sniedz svarīgu informāciju, piemēram, apraksta kuņģa čūlu. Ir nozīme gan čūlas lielumam, gan izskatam, vai ir tendence uz asiņošanu un vēl daudz kam citam. No tā visa izdaru secinājumu, kuram homeopātijas preparātam šī čūla ir vislīdzīgākā, jo, kā zināms, homeopātijā līdzīgo ārstē ar līdzīgo.

Vai šai ārstēšanai ir kādas robežas? Ja nu cilvēks atnāk un saka: man ir ļaundabīgs audzējs, esmu izmēģinājis to un šo, palīdziet man.

Homeopātija nav nekāda panaceja, kas der visam, taču ir situācijas, kur tā var ļoti labi palīdzēt. Robežas ir gan, taču tās nav saistītas ar kādām diagnozēm, kam mēs neskaramies klāt. Tomēr neviens ārsts neņemsies ārstēt onkoloģisku pacientu bez onkologa akcepta, jo to paredz likums. Kā zināms, visi homeopāti Latvijā ir ārsti un to zina.

Jāteic gan, ka šobrīd Rietumu medicīna iet ceļu, kurā pret onkoloģisko saslimšanu sāk izturēties kā pret jebkuru citu hronisku slimību, un homeopātija tajā var būt ļoti noderīga. Daudzviet pasaulē homeopāti piedalās onkoloģisko pacientu ārstēšanā.

Inguna Vecvagare
Foto: Matīss Markovskis

Kāda attieksme pret homeopātiju ir Latvijā?

Mamma aizved mazo pie ģimenes ārsta un vaicā: dakter, varbūt iesnas varam ārstēt ar homeopātiju? Jā, iesnas var, apstiprina ārsts. Taču, kad mazais cilvēks iedzīvojas bronhītā vai angīnā, dakteris uzreiz saķer galvu: kāda vēl homeopātija, tur taču ir strutas! Bet ar homeopātiju ir iespējams tikt vaļā no strutainās angīnas dažu dienu laikā!

Ziniet, ja tiek publicēts kāds viedoklis par homeopātiju, cilvēki vienmēr sadalās divās kategoriskās grupās.

Vieni saka: jūs esat muļķi, ka maksājat par homeopātiju, otri pretī: jūs esat pilnīgi nejēgas, ka to neizmantojat.

Tās ir neauglīgas diskusijas, jo katrai pusei ir savi spēcīgi argumenti un sava taisnība. Visbiežāk tie, kuri nav lietojuši šos preparātus, apgalvo, ka tie nepalīdz, nestrādā.

Man kā asociācijas prezidentei disputos par homeopātiju ir jāmēģina uzrunāt publisko telpu. Taču, līdzko mēģini skaidrot, paliec zaudētājos, iznāk, ka taisnojies. Pirms pāris gadiem Viļņā notika Eiropas Homeopātu komitejas konference, tajā oficiāli nolēma neiesaistīties šādos strīdos. Jo mūs vislabāk raksturo veiksmīgie izveseļošanās gadījumi.

Reiz pie manis atnāca kāda sieviete ar sūdzību par acīm, tajās plīsa asinsvadi. Viņa apmeklēja acu ārstu, lietoja izrakstītos pilienus, tomēr tie nelīdzēja. Plīstot asinsvadiem, acis ļoti sāpēja, un tas sākās mazākā sīkuma dēļ, pat tikai mainoties klimatiskajiem apstākļiem. Sarunā noskaidroju, ka sūdzības sākušās drīz pēc menopauzes vienlaikus ar trombocītu līmeņa pazemināšanos, ko noskaidroju, apskatot izmeklējumus.

Ja acu ārsts būtu ieskatījies pacientes asinsainā un salicis to kopā ar jautājumu, kad šādas izpausmes sākās, viņš saprastu, ka tas sakrīt ar menopauzes laiku. Bet ārsts izdarīja secinājumus, tikai apskatot pacientes acis. Savukārt man atradās preparāts, kura spēkos bija patoloģisko procesu pārtraukt, ņemot vērā simptomu – trombocitopēniju menopauzes laikā.

Kā homeopātiju uztver citās Eiropas valstīs, pasaulē?

Tikpat dažādi. Vieni izsakās atzinīgi un izmanto homeopātiju, otri noliedz un protestē. Pasaulē ik pa brīdim uzviļņo dažādas kampaņas homeopātijas atmaskošanai. Pirms gada Krievijas Zinātņu akadēmija piepeši pasludināja homeopātiju par pseidozinātni un ieteica valsts institūcijām veikt tās ierobežošanas pasākumus. Tur tiešām sāka slēgt ražotnes. Pavisam nesen bija šā lēmuma atsaukums, tikai par to gan vairs tik plaši neskandina.

Parasti pārmet, ka trūkst zinātnisku pierādījumu. Homeopātija ietver dziļi individuālu skatījumu, tādēļ arī pētījumus ir sarežģīti veikt. Lai pierādītu preparāta iedarbīgumu, pētījumam vajag atlasīt, piemēram, tikai tos cilvēkus, kam bieži iekaist kreisā mandele, kuri cieš no pārmērīga karstuma, nevis ir salīgi, kuriem raksturīga nakts svīšana un tā tālāk. Tātad populācija, kurā jāatrod šādi cilvēki, ir ļoti liela, bet piemērotu indivīdu maz.

Tomēr homeopātijā notiek ārkārtīgi daudz izmēģinājumu un pētījumu, kas apliecina šo preparātu efektivitāti. Veidojot rezidentūras programmu, mums vajadzēja apkopot un iesniegt jaunākos datus par pētījumiem, ko arī izdarījām.

Vai šī metode kādam var kaitēt?

Ja ir nemākuļa rokās, viss iespējams. Tomēr homeopātiskajam preparātam nav tādu blakņu kā ķīmiskam medikamentam, klasiskajām zālēm. Var gan izraisīt reakciju – homeopātijā to dēvē par paasinājumu. Pastiprinās esošie simptomi, piemēram, sāpes, nieze, izdalījumi. Savukārt, ja homeopātisko preparātu lieto neatbilstīgā daudzumā un ritmā, tas var izraisīt to, ko mēs devējam par prūvingu – saindēšanos ar konkrēto vielu.

Mēs ļoti nopietni izturamies pret medikamentiem, jo katra pamatā ir kāda indīga viela. Tāpēc jau vajadzīgs ārsts homeopāts, kurš pasaka, ko un kā lietot.

Kāpēc man doties maksas vizītē pie homeopāta, ja varu ieiet homeopātiskajā aptiekā Rīgā un pateikt, ka man sāp kakls. Tur noteikti iedos kādus zirnīšus…

Homeopātiskajā aptiekā bez receptes var saņemt tā dēvēto kompleksu, preparātu, kam ir nozoloģisks lietojums, tas ir izveidots, ņemot vērā slimības izpausmes, piemēram, pilieni pret kuņģa sāpēm, līdzeklis pret klepu, vēdera pūšanos vai akūtām iesnām. Komplekss ir vispārīgs zema atšķaidījuma homeopātisks līdzeklis. Palīdz, tomēr nerisina problēmu pašā saknē, kā to spēj individuāli piemeklēts homeopātiskais preparāts hronisku slimību gadījumā.

Kāds mans kolēģis ķirurgs, profesors ir pārliecināts klasiskās medicīnas pārstāvis, taču jau gadiem pats lieto homeopātiju konkrētas problēmas risināšanai un neko citu vai labāku viņš tā arī nav atradis.

Būtu taču lieliski, ja ikviens ārsts pārzinātu arī homeopātijas lauku, līdz ar to varētu to ieteikt pacientam.

Kādam pusaudzim sāka sāpēt piena dziedzeri – tā mēdz notikt, kad sākas straujas hormonālās izmaiņas. Mamma vispirms dēlu aizveda pie ģimenes ārsta, tad pie endokrinologa. Daktere apskatīja puisi un tad teica: atrodiet homeopātu, man neceļas roka šim bērnam izrakstīt hormonālu terapiju. Tā puika nonāca pie manis. Ar šo problēmu tikām galā ātri. Jau pirmajās dienās pēc terapijas sākšanas pārgāja sāpes, bet stāvoklis kopumā sakārtojās pāris nedēļās.

Vai ir svarīgi ticēt, ka šāda ārstēšana palīdzēs?

Ticēšana nu gan nespēlē nekādu lomu. Homeopātija var labi palīdzēt maziem bērniem, diez vai viņi tai tic. Starp citu, ir labi panākumi, arī ārstējot dzīvniekus.

Pirms daudziem gadiem pie manis nonāca pacients ar depresijas diagnozi. Patiesībā vīrietis atnāca tikai tāpēc, ka viņu atsūtīja meita, kuru es biju izārstējusi. Piecpadsmit gadus viņš bija lietojis vairākus medikamentus, bet tie nelīdzēja. Vīrietis ieradās nomākts, nelaimīgs un izmisis, nekam neticēja. Tagad šis kungs jau septiņus gadus nedzer nevienu tableti, ir smaidīgs un priecīgs. Nu jau arī homeopātiskos preparātus lieto ļoti reti. Ja jūt, ka ziemas rīti kļūst tādi grūtāki, viņš piezvana man, un mēs vienojamies, ko vajadzētu palietot, lai viss atkal būtu kārtībā.

Saistītie raksti
Es vienmēr saku tā – ja pozitīvos rezultātus, ko redzu savā praksē, kāds vēlas piedēvēt placebo efektam, lai būtu. Man vissvarīgākais ir rezultāts.

Vai homeopātija pastāvēs arī pēc desmit vai piecdesmit gadiem?

Es uzskatu, ka tā ir nākotnes medicīna. Cilvēki kļūst arvien gudrāki, izglītotāki, grib ārstēties tā, lai būtu pēc iespējas mazāk blakņu. Viņi grib ārstēt savus bērnus ar drošiem medikamentiem. Taču vienlaikus cilvēki arvien vairāk slimo, un jāteic, ka hronisko slimību ārstniecības lauciņā Rietumu medicīna ir visai vāja. Homeopātija ar to tiek labāk galā.

 

LA.lv