Veselam
Psiholoģija

Laime ir tad, kad otrs jūtas labi! Ingas un Ģirta mīlestības stāsts0

Foto: no personīgā arhīva

Kad satiekas divi mākslinieki, attiecībām bieži vien piemīt aprises, kas atšķiras no sabiedrībā šķietami vispārpieņemtā. Piemēram, Inga Nestere (35) un Ģirts Spēlmanis (42), pirms pieciem gadiem laulājoties, vēlējās katrs palikt savā uzvārdā.

“Mēs uz attiecībām skatāmies daudz dziļāk – kā otra pieņemšanu, empātiju, sapratni un atbalstu jebkurā lietā un mirklī. Mums svarīgākais ir kopā būt,” uzsver Inga.

Zināju, ka ir īstais!

Reizēm nejaušību jauc ar liktenīgumu. Līdzīgi ir ar Ingas un Ģirta satikšanās stāstu. Kādā rudens dienā pirms astoņiem gadiem, kad bija Saeimas vēlēšanas un kārtējais darba skrējiens, filmējot ziņu sižetus, sabiedriskā transporta pieturā Ingu uzrunāja kāds puisis, palūdzot, lai viņu nofotografē. Ne jau pirmā reize, mūsdienās tā notiek. Bet tehnisku problēmu dēļ no Ingas datora pazuda visi faili, nebija vairs neviena foto. Nācās tikties vēlreiz.

“Kādā darba dienā zvanu Ģirtam un saku, ka ir iespēja atkārtot fotografēšanos. Viņš tikai atbild: “Pag, man vēl jāuzpošas.”

Es pie sevis smiedamās nodomāju – matu nav, ko tur vēl posties. Tā pamazām sākām tikties. Mani nekad nepameta doma, ka savu īsto atpazīšu tad, kad iesim blakus un viņš, neko nesakot, paņems mani aiz rokas. Tā pienāca 14. februāris, Ģirts bija parūpējies par nelielu dāvaniņu, izturējās ļoti uzmanīgi. Tas viss man ļoti patika, bet centos nelolot lielas cerības.

Un tad vakarā, dodoties uz autobusu, viņš vienkārši paņēma mani aiz rokas. Tajā mirklī zināju – jā, ir!” ar mīlestības pilnu skatienu stāsta Inga. Viņu aizķēra arī tas, ka Ģirts, aicinot ciemos, vienmēr gatavoja ēst. Ingas ugunīgajā darba grafikā tieši tas bija vajadzīgs. Tikpat apbrīnojama bija Ģirta cieņa un mīlestība pret dzīvniekiem. Toties Ģirtu aizrāva Ingas aktivitāte, apņēmība un iejūtība.

Vieno ticība un radošs gars

Draudzība ilga divus gadus, kam sekoja emocijām bagāta bildināšana, un 2014. gadā pāris mija gredzenus Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas baznīcā.

Inga kāzu dienu atceras kā gaišu, saulainu un mierpilnu.

Ģirts no savas puses gan atzīst, ka līdz ceremonijai esot bijis gana satraucies. Ņemot vērā, ka abi ir ticīgi, laulības baznīcā bija kopīgs lēmums. Pirms kāzām tika izieti arī pirmslaulību kursi, kurus gan Inga, gan Ģirts uzskata par ļoti vērtīgiem un iesaka arī citiem pāriem.

Foto: no personīgā arhīva

Ģirts stāsta par pāra kopīgajām interesēm un ikdienas grafiku: “Mūs gan tad, gan tagad vieno radošā joma – kopā filmējam ziņu sižetus un filmas. Viens otru papildinām, es vairāk strādāju ar skaņu, Inga – ar bildi. Ikdienā fotografējam un filmējam materiālus arī savam ziņu portālam www.multinews.lv, sadarbojamies ar māksliniekiem. Tāda noteikta grafika nav, jo katra diena nes ko jaunu.” Bet, lai arī cik intensīva būtu darba diena, mīļotie cenšas rast laiku, lai viens otru sabužinātu.

Oāze, kas veidota savām rokām

Inga ar Ģirtu dzīvo Rīgā privātmājā ar nosaukumu “Miera osta”. Tā viņiem ir sava veida oāze, kur patverties un gūt mieru. Vīrs māju ir uzcēlis pats savām rokām. Inga ar lepnumu saka: “Man ļoti patīk, ka Ģirts ir darītājs – praktisks un pragmatisks. Viņš redz, kas nepieciešams mājā, un visu paveic. Ja ko nezina, tad lasa, pēta un skatās pamācības internetā. Ļoti gudrs un darbīgs, tajā pašā laikā – iejūtīgs un mīļš.”

Toties Ģirts atzīst, ka Ingas radošā enerģija viņu iedvesmo un pavelk: “Esmu laimīgs, kad viņa ir priecīga un jūtas labi.

Tad visi esam uz viļņa. Patīk vakara stundas, kad darba duna rim-stas, dabā ir mijkrēslis un ir laiks sarunām. Patīk gan kopēja dinamika, ko piedzīvojam darbos, gan arī vienkāršs un patiess mājas miers.”

Pāris dala savas dzīves teritoriju ar “susļikiem” (tā tiek dēvēti mājas mīluļi) – diviem suņiem Rembo un Zorro, kaķi Leo un sivēntiņu. Inga un Ģirts ir vienoti uzskatā, ka cilvēki ir atbildīgi par savu mīluļu uzvedību un labklājību, tāpēc mājas vide iekārtota tā, lai dzīvniekiem būtu komfortabli, droši un interesanti. Kopš Ingai ir savs suns, melnītis Zorro, viņas sirds kļuvusi pavisam mīksta un pielaidīga.

Pirms četriem gadiem, kad suņuks vēl bija pavisam mazs, tas bija izkļuvis ārpus žoga un pazudis. Saimniece atsauc atmiņā notikušo: “Bija dzestrs novembris. Sākām intensīvu meklēšanu. Diena, divas, nekā. Es jau sāku samierināties ne ar to labāko scenāriju. Bet Ģirts kategoriski atteicās kam tādam ticēt!

Turpinājām meklēt pa visu apkaimi, līmējām plakātus, bet bez rezultāta. 19. novembra rītā braucu ar mašīnu tādu kā nosacītu pēdējo loku, metu pastkastēs info lapas, kad pavisam negaidīti pie kādas mājas žoga ieraudzīju mazo, mīļo melnīti. Es biju tik laimīga! Prieka asaras gan man, gan suņukam. No tā mirkļa mums ir tāda neredzama saikne. Kad par atradumu pastāstīju Ģirtam, klausules otrā galā bija svētlaimīgs klusums un pateicība Visumam. Paldies vīram, ka nevienu mirkli neatmeta cerību mūsu mīluli atrast, tas deva spēku.”

Runāt gan par priekiem, gan bēdām

Veiksmīgu attiecību atslēga ir spēja vienam otru papildināt un atbalstīt. Inga un Ģirts ir pārliecināti – grūtības vieno, jo kopīgiem spēkiem jāmeklē risinājums, izeja no situācijas. “Pirms diviem gadiem, kad uzņēmām savu pirmo spēlfilmu “Zilie zvaniņi” Krustpils novadā, braucot no galveno varoņu atlases, nokļuvām ceļu satiksmes negadījumā, kā dēļ tika sabojāta mūsu mašīna. Paldies Dievam, pašiem nekas, tikai izbīlis.

Saistītie raksti

Sākumā šķita, tā varbūt ir zīme, ka nevajag skriet un filmēt, jo kontā jau ir desmit dokumentālās filmas, ka varbūt vajag paņemt radošo pauzi. Taču vakarā Ģirts atbalstoši noteica: “Tas ir jauns izaicinājums, kas jāpieņem, un jārīkojas!” Viņa vārdi iedvesmoja. Sāku organizēt, un viss izdevās brīnišķīgi: filma jauka, uzņemšanas atmosfēra un iesaistītie cilvēki atsaucīgi, arī mēs abi laimīgi,” ar gandarījumu stāsta Inga.

Ingas un Ģirta attiecību pamatā ir cieņa un spēja runāt par jebko. Lai kas notiktu, mīļotie dalās ar savām sajūtām. Pāris lasa arī garīgo literatūru, kopā iet uz baznīcu, kur tiek gūta relaksācija, atbildes uz jautājumiem un arī izlīgšana, ja rodas tāda nepieciešamība straujajā darba ritmā. Sarunas noslēgumā pāris vienojas kopīgā filozofiskā atziņā: “Galvenais ir vienmēr mācīties un būt ceļā.”

LA.lv