Veselam
Netradicionāli

Latviešu dziedniece: “Gribēju apliecināt spējas “Ekstrasensu cīņās”. Redzēju pārāk daudz…” 0

Foto: Matīss Markovskis

Dziedniece Anita Lasmane ar nepacietību gaida rītdienu, 22. septembri, kad Krievijas televīzijā sāks rādīt “Ekstrasensu cīņu” jauno izlaidumu. Viņa to īpaši grib redzēt, jo šovasar pati devās izbaudīt, ko nozīmē piedalīties šajā populārajā mistikas projektā.

“Biju dzirdējusi, kā notiek “Ekstrasensu cīņas”. Arī to, ka daudzi netic, ka tur viss notiek godīgi. Tomēr vairums piebilst: kaut kā gribas tam visam ticēt… Man vienmēr šķiet interesanti un ir svarīgi visu pārbaudīt pašai, tādēļ arī pieteicos. Visvairāk gribēju redzēt, kā tiek veidots raidījums, cik stipri patiesībā ir dziednieki, kuri tur piedalās. Nenoliegšu – gribēju pierādīt arī savas spējas. Ambīciju man netrūkst,” pasmaida Anita.

Pirmais eksāmens

Vispirms Anita uzrakstīja pieteikumu, ka vēlas piedalīties. Tikai pēc vairāk nekā diviem mēnešiem viņa saņēma zvanu no Krievijas. Ja dzīvo citā valstī, tev tiek dota iespēja pirmo eksāmenu kārtot ar “Skype” palīdzību. Kad raidījuma pārstāvis piezvanījis, sākumā izvaicājis, ko viņa dara, ko prot. Pēc tam zvanītājs deva uzdevumu pastāstīt iespējami daudz par viņu, par cilvēku, kurš zvana.

Kad Anita bija izklāstījusi visu, ko redzēja, intervētājs pasacīja, cik daudz no pateiktā ir patiesība.

“Liels bija gandarījums, kad dzirdēju, ka esmu trāpījusi desmitniekā. Saruna beidzās. Bet tad kādu vakaru atkal atskanēja zvans no projekta, man paziņoja, ka 31. jūlijā jābūt Maskavā. Kā? Tik ātri! Bija palikušas tikai septiņas dienas, bet man jāpaspēj nopirkt biļeti un vēl dabūt vīzu, jāsagādā arī dzīvesvieta. Projekts ar to visu nenodrošina, vismaz sākumā ne. Es ļoti satraucos.

Taču viss salikās kā pasakā. Viens paziņa devās uz Maskavu tieši 29. jūlijā, piedāvāja arī man iespēju palikt pie paziņām. Šis cilvēks bija kā mans eņģelis.”

Skraida ar kastroļiem

31. jūlijā deviņos no rīta Anitai bija jānokļūst Maskavas Džamgarovska parkā. Parks milzīgs, Anita nevarēja saprast, kurā galā meklēt tos filmētājus. Beidzot atrada.

“Viss sākās ar to, ka tika nosaukti uzvārdi ar piebildi: “tie, kuri oficiāli ir izgājuši kastingu”. Man kā juristei uzreiz galvā salikās: ahā, tātad ir arī neoficiālie kandidāti… Biju lepna, ka mans uzvārds ir oficiālajā sarakstā. Kopumā uz šovu bija 250 pretendentu.

Kāda sieviete privātā sarunā stāstīja, ka viņi bijuši vairāki dziednieki no viena miesta, pilsētiņas, kuri pieteikušies raidījumam. Tagad viņa esot vienīgā, kura nosaukta oficiālajā sarakstā, bet turpat atrodas arī citi, un arī viņi tiek pielaisti pie nākamā pārbaudījuma. Kā tas iespējams? – sieviete bija sašutusi. Nejustos izbrīnīta, ja tam visam apakšā ir kādas naudas lietas.

Redzēju, ka intervētāji iet ne jau pie visiem, filmē tikai dažus. Biju klāt, kad vienu vīrieti sāka filmēt, te piepeši žurnālistam kāds piezvanīja un viņš gandrīz skriešus devās pie cita intervējamā.

Taču vēl interesantāka izrāde sākās pēc tam. Visdažādākie tērpi, pēc iespējas trakāks izskats.

Aitas vilnas veste un basas kājas bija pats maigākais variants. Katrs izpaudās, kā māk.

Cits staigāja ar gumijas cimdiem rokās un bārstīja zilu pulveri, vēl kāds skraidīja ar kastroļiem rokās. Dažām sievietēm laikam šķita, ka melnā krāsa būs tā, kas viņu padarīs par magu, burvi – viņas bija ne tikai ğērbušās melnā, bet pat lūpas šādi nokrāsojušas.

Kāds krita transā un brēca necilvēcīgā balsī, vēl kāds sauca garus ar vīraka, čūskas un galvaskausa palīdzību. Gandrīz katram bija līdzi kāds amulets, ne vienam vien nazis vai branga nūja.
Bija gan arī vienkārši, normāli tērpti cilvēki, kuri nāca apliecināt savas spējas, nevis ko citu.”

Kas aiz širmja?

Tālāk visi brauca uz telpām, uz vienu no Maskavas teātriem. Tur notika pirmais tests – jāpasaka, kas atrodas aizkara otrā pusē, kas aiz širmja. Katram uz skatuves bija ļauts pavadīt 2–3 minūtes, to visu filmēja, tādēļ atkal varēja vērot, kā ņem virsroku centieni kaut kā īpaši izpausties.

Anita aprakstīja aiz širmja ieraudzīto, bet viņai neviens tā arī nepasacīja, vai tā tiešām bija.

“Tā gan ir visīstākā manipulācija! Pēc tam jau var salikt to, ko vajag, samontēt, kā vēlas. Sarunājoties kameras priekšā, jutu, ka man grib uzspiest, lai pasaku to, ko viņi vēlas. Viņi gribēja, lai apgalvoju, ka no sajustā man radušās negatīvas emocijas. Es tam nepiekritu, negribēju tā sacīt.”

Saistītie raksti

Tajā dienā šova filmēšana beidzās. Par tālāko virzību Anita neko nezināja. Viņai neviens nepiezvanīja, tātad bija jāsaprot, ka tālāk netiek. Brauca mājās.

“Pēc šī piedzīvojuma nodomāju tā: tu vari būt kaut vai pats slavenais Volfs Mesings, bet nekas neiznāks, ja neblefosi vai kaut kā īpaši nezīmēsies, ja gribēsi startēt tikai ar savām spējām. Laikam to nevienam nevajag, tas nav skatītājiem interesanti. Vēlāk paskatījos interneta kanālā “Youtube” dažādu cilvēku stāstīto par šo šovu. Ļaudis pauda ko līdzīgu, arī tie, kuri bija izturējuši visu “Ekstrasensu cīņu” kārtējo ciklu. Un vēl es sapratu, ka lielajā Krievijā katrs šovs ir kā loterijas biļete uz labāku dzīvi, viņiem tikt šovā ir izdzīvošanas jautājums.”

LA.lv