Veselam
Psiholoģija

Latviešu kriminālromāna autore, kas spēj rakstīt tikai ar kreisās rokas rādītājpirkstu1

Foto: Ieva Benefelde

Kārlis Kurzemnieks jeb īstajā vārdā Vita Eglīte veselības stāvokļa dēļ dzīvi lielākoties pavada ratiņkrēslā. 20 gadu vecumā (patlaban Vitai ir 50) viņai sākās galvas reiboņi un parādījās dažādas citas izpausmes, kas liecināja, ka ar veselību kaut kas nav kārtībā. Tolaik neviens Vitai nevarēja pateikt, kas viņai īsti kaiš, jo par multiplo jeb izkaisīto sklerozi (MS), kas kā diagnoze vēlāk viņai tika noteikta, pie mums neviens neko īpaši daudz nezināja.

Kaut arī Vitai ir MS līdzīgas pazīmes, šī diagnoze, kā secinājuši Latvijas ārsti, viņai, visticamāk, neesot – drīzāk kāda centrālās nervu sistēmas vaina, kaut vai tāpēc, ka MS pacientiem domātās zāles Vitai ne vien nepalīdz, bet nodara pat kaitējumu. Lietojot interferona grupas medikamentus, ko parasti izraksta MS slimniekiem, Vita, kas pirms tam labi staigāja, pusgada laikā kļuva guļoša un joprojām viņai ir būtiski kustību traucējumi.

Patlaban Vitai uzstādītā diagnoze ir centrālās nervu sistēmas autoimūna saslimšana, kaut gan tā arī vēl, tā sakot, „karājas gaisā”.

Vita atzīst, ka daudzas lietas, ko savā dzīvē vairs nevar atļauties, viņa izdzīvo, rakstot spraiga sižeta romānus.
Nule kā klajā laista viņas pirmā grāmata „Trīsreiz nogalināts”. Tā tapusi, bakstot burtus planšetē ar kreisās rokas rādītājpirkstu, jo pašlaik tā esot vienīgā iespēja rakstīt.

Miglā tītā diagnoze

„Kad sākās veselības problēmas, sākumā man diagnosticēja MS,” uzsver Vita Eglīte. „Pēc papildu izmeklējumiem to nomainīja uz centrālās nervu sistēmas autoimūno saslimšanu. Tas tālab, ka man, kaut gan ir MS raksturīgie perēkļi galvas un muguras smadzenēs, tie ir citādi nekā parasti šīs diagnozes pacientiem, turklāt organismā nav antivielu, kādas ir MS slimniekiem. Arī MS domātās zāles nepalīdz. Šī diagnoze ir zem jautājuma zīmes līdz brīdim, kad tiks uzstādīta pareizā. No MS biedru asociācijas es neesmu aizgājusi, jo, kas to lai zina, kā īsti ir. MS ir daudz nokrāsu.

MS diagnozi man uzstādīja pirms desmit gadiem. Iepriekš visu laiku mocījos ar dažādām veselības problēmām. Vietējiem dakteriem (dzīvoju Skrundā) bija viedoklis, ka esmu pārpūlējusies vai iedomājusies, ka man slikti. Kad uzstāju, ka vēlos nopietnus izmeklējumus, vietējā neiroloģe aizsūtīja mani pie privāta ārsta – kineziologa, kurš izteica pieļāvumu, ka man varētu būt MS. Ar kineziologa rekomendāciju devos uz MS centru Vecmīlgrāvī, kur man apstiprināja šo diagnozi.

Diemžēl zāles nepalīdzēja – man izrakstīja interferona grupas medikamentu, no kura stāvoklis nevis uzlabojās vai palika esošajā līmenī, kā tam vajadzētu būt, bet es ļoti ātri zaudēju spēju kustēties. MS centrā uzskatīja, ka no betaferona nevajag atteikties, bet, no otras puses, ja man kļūst sliktāk, kālab tās zāles lietot? Arī vēnā ievadāmais solomedrols (to nozīmē MS pacientiem slimības saasinājuma gadījumā) man nelīdzēja. Tas bija dīvaini: citiem slimniekiem palīdz, man – ne.

Tad es pārgāju uz „Stradiņiem” pie profesora Andreja Millera (arī „Stradiņos” ir MS centrs) – tur mani vēlreiz izmeklēja un izvirzīja centrālās nervu sistēmas autoimūnās saslimšanas diagnozi.”

Foto: Ieva Benefelde

Galvenais – sevi nepārslogot

Uz jautājumu, kā Vita Eglīte jūtas patlaban, viņa atbild: „Diezgan švaki.

Viss sākās ar jau pieminētajām zālēm betaferonu, kad pēc to lietošanas paliku uz gultas. Kad no tām atteicos, pamazām tiku uz kājām.

Kaut arī daudz paiet nevaru, spēju vismaz kaut nedaudz pārvietoties pa māju.

Kad pirms kāda laika lietoju zāles „Fampyra”, varēju kustēties daudz brīvāk, bet tagad praktiski uzturos vai nu gultā, vai ratiņkrēslā. Šīs zāles, kas ir gana dārgas, vairs nedzeru tikai tāpēc, ka viena no blaknēm ir urīnceļu iekaisumi, un man tie jau bija sākušies. „Fampyra” bojā arī citus orgānus, tāpēc man bija jāizšķiras – dzert zāles un labāk staigāt vai saudzēt savu organismu un pašai pavingrot gultā, cik vien jaudāju.

No „Fampyra” man staigāšana tik tiešām bija uzlabojusies par 30% (jāņem vērā, ka zāļu iedarbība ir tikai uz to laiku, kamēr tās lieto), kas manā gadījumā tik tiešām bija ļoti daudz, turklāt uzlabojās kāju muskuļi un tās kļuva stingrākas.

Tagad, kad „Fampyra” vairs nelietoju, paiet ir ļoti grūti. Brīžiem ejot nokrītu un palieku uz grīdas. Tad savelku zem sevis segas vai kaut ko citu siltu, guļu un gaidu, kamēr grūtums pāries, un tad lēnām ieraušos gultā. No rīta man ir vieglāk, tad arī cenšos visu nepieciešamo apdarīt.

Pa māju lēnām kaut kā varu pārvietoties, vienīgi dienas otrajā pusē, kad vairāk esmu nogurusi, lielākoties dzīvojos pa gultu, un rakstu „planšetniekā”, jo pie stacionārā datora man grūti nosēdēt. Ikdienā ievēroju visus ergonomiskos apsvērumus – mazāk sevi pārslogot, ievērot režīmu, ēst pareizi, nepārpūlēties, taupīt enerģiju.
Kad no rīta pamostos, lēnām pieceļos. Paēdu brokastis un cenšos izdarīt visu higiēnai nepieciešamo. Kad atnāku atpakaļ uz istabu, ja jūtu, ka man ir spēks, vingroju. Ja man tā nav, atpūšos un vingroju tikai tad, kad esmu atguvusi spēkus. Man ar to ir jārēķinās, jo barības pārstrādāšana arī ir slodze, un manā gadījumā organismam ir smagi jāstrādā, lai to paveiktu.

Mājās vingroju – daru to gultā.

Izpildu dažādus pretspastikas vingrojumus, kurus man sanatorijā izstrādāja fizioterapeits. Ir divu veidu programmas: viena – situācijām, kad jūtos labāk, bet otra – kad man ir grūtāk. Bez vingrošanas manā gadījumā neiztikt.

20 gadu vecumā, kad slimība sākās, man vienā acī bija tā saucamais retrobulbārais neirīts (redzes nerva daļas iekaisums), bet tad tas pazuda, kā bieži notiek, ja ir MS diagnoze. Toties tagad redzes nervu krustpunktā ir perēklis, tāpēc to vien daru, kā lūdzu Dievu, kaut nu tas arī pazustu, jo pretējā gadījumā ar laiku var zust redze – tas nozīmē, ka nevarēšu ne rakstīt, ne lasīt, ne skatīties televizoru.

Ko vēl es nevaru? Siltumu! Nedrīkstu neko siltu ēst, kur nu vēl uzturēties saulē. Vasarā man ir mājas periods – sēžu dzīvoklī aiz aizvilktiem aizkariem, aizvērtiem logiem. Nevaru pat apskatīties un papriecāties par puķēm uz balkona – ja ko tādu vēlos, tad daru to, vai nu agri no rīta vai vēlu vakarā.

No siltuma saļimstu – uzreiz iestājas parēze (muskuļu vājums un kustību ierobežojumi).

Gaudenas kļūst abas rokas, kājas, augums. Ja pie galda kaut ko karstu ieēdu vai izdzeru, pie tā arī saļimstu. Vienīgi no rītiem atļaujos krūzīti kafijas, bet arī tikai siltu.

Dzīvoju Skrundā (daudzdzīvokļu mājas 1. stāvā) kopā ar vīru un kaķi Manfredu. Meita mitinās Jelgavā, savukārt dēls ir Norvēģijā. Esmu bagāta ar četriem mazbērniem – trīsgadniekiem Zemgu, Gustavu un pusotrgadniekiem Valteru un Evelīnu. Starp citu, decembra beigās dēla ģimene atgriežas Latvijā.

Man ir asistents, kas palīdz nokļūt tur, kur nepieciešams. Pašai ir ratiņi un elektriskais skuters – tas ir tāds kā ratiņkrēsls, bet ar stūri.

Skuters ir salīdzinoši mazs, viegls, saliekams, izliekams. Tas ir tik kompakts, ka tad, kad gulēju „Stradiņos”, to varēju palikt zem gultas.

Ko dakteri sola? Neko. Vēros dinamiku, kas nozīmē, ka ar veselību var kļūt arī sliktāk.”

Lai rakstītu, daudz jālasa

Lūdzām Vitu pastāstīt, kā viņa nolēmusi rakstīt grāmatu. „Vispirms teikšu tā: lai ko tādu varētu darīt, ir jāizlasa vismaz tūkstoš grāmatu, lai būtu bagāta valoda,” viņa atzīst.

„Es kopš bērnības esmu cītīgi lasījusi. Kad vēl biju pavisam mazs meitēns, manas pirmās grāmatas bija Džeka Londona „Baltais ilknis”, Artura Konana Doila darbi par Šerloku Holmsu. Mamma nespēja nobrīnīties, kāpēc es no viņas plaukta ņemu tieši šo literatūru, bet tā grāmatu plauktā atradās vietā, kas bija manām rokām sasniedzama.

Tajā laikā man bija doma – kad izaugšu liela, noteikti būšu izmeklētāja. Manuprāt, tūkstoš grāmatu es noteikti esmu izlasījusi, jo desmit gadu laikā, kamēr atrados uz gultas, nepārtraukti, lasīju – gan vecas grāmatas, gan jaunizdotas, tāpēc atļāvos riskēt un ķerties pie sava krimināldetektīva rakstīšanas.

Lasot grāmatas, esmu ievērojusi, ka „ķieģeļu” rakstītājiem ir ļoti daudz liekvārdības, turklāt viņi mēdz kopēt citus autorus – tu it kā grāmatu izlasi, bet, ja pēc kāda laika tev kāds min tās nosaukumu, nereti neatceries ne vien to, par ko tā bijusi, bet ka vispār esi to turējis rokās.

Es gribēju izveidot tādu grāmatu, kas lasītājiem būtu pieejama finansiālajā ziņā. Sākumā uzrakstīju diezgan daudz, bet tad noīsināju, lai grāmata nebūtu pārāk bieza. Nākamais noteikums bija, lai tai būtu spraigs sižets. Domāju, ka šie abi mērķi ir sasniegti. „Trīsreiz nogalināts” ir kriminālromāns, bet ar sadzīvisku pieskaņu.

Sākumā grāmatu rakstīju pašas priekam, bet tad to iedevu izlasīt savai paziņai – filoloģijas doktorei. Viņa ieteica aizsūtīt uz grāmatu apgādu, kur to paņēma un izdeva.”

Kā rakstīs grāmatas „Trīsreiz nogalināts” anotācijā, tajā atspoguļota naudas vara pār cilvēka saprātu, vietvaras nekontrolētība, instanču, kas uzrauga dzīves grūtdieņus, bezzobainība un bezdarbība. Birokrātisms, kas motivē pastrādāt noziegumus, kā arī neveselīgi uztvert dzīves realitāti.

Mihaila Bulgakova darba „Meistars un Margarita” maģiskais iespaids uz vienu no grāmatas antivaroņiem mijas ar diezgan virspusēju psiholoģisku personāža analīzi. Viss sākas ar nežēlīgām, bet teatrālām slepkavībām…

Pēc Vitas Eglītes vārdiem, grāmatā ir daudz zemūdens akmeņu. Tajā darbojas divas personas ar līdzīgiem vārdiem; viens ir labestības, bet otrs – ļaunuma iemiesojums. Ir arī skaidrojums, kāpēc tas otrais kļuvis ļauns.

Pēc izglītības Vita Eglīte ir gan mārketinga speciāliste, gan grāmatvede, kādu brīsniņu strādājusi masu medijos, konkrēti – laikrakstā „Kurzemnieks”. Nē, viņas pseidonīms nav aizgūts no avīzes nosaukuma. Kārlis Kurzemnieks – tā sauca Vitas vectēvu. „Kad gudroju sev pseidonīmu, sākumā domāju, ka varbūt to saistīt ar kaķi Manfredu, jo mēs pa dienu divi vien esam mājās,” uzsver Vita Eglīte.

„Tā kā „Harija Potera” autore Džoanna Džo Roulinga kā Roberts Galbraits raksta kriminālromānus, es sapratu, ka krimiķa autora pseidonīmam jābūt vīrišķīgam. Tad atcerējos, ka manam vecamtēvam taču ir tik skaists godavārds. Viņš bija tas cilvēks, kuram es par daudz ko dzīvē esmu pateicīga. Vecaistēvs apglabāts Valmieras kapos.”

„Trīsreiz nogalināts” ir Kārļa Kurzemnieka pirmais romāns, bet tam jau gatavi divi turpinājumi.
Vai autore tos sūtīs uz apgādu, rādīs laiks – vispirms ir jāredz, cik pieprasīts ir pirmais romāns.

Pērn Bergenā.

Ko pati nejaudā, to apraksta

Rakstīt kriminālromānu Vitu pamudināja viņas veselības stāvoklis. Vita paskaidro: „Guļošam slimniekam, kurš līdz tam skrējis un daudz ko darījis, ikdienā pietrūkst asuma, spriedzes. Ja tas izpaliek, viņš to kompensē rakstot – tas ir psiholoģiski pamatots. Es patlaban nevaru vairs paskriet, ātri pavingrot, palēkāt, nomazgāt logus. Praktiski neko nevaru izdarīt. Man, tādai pusguļošai, pussēdošai, pietrūkst spraiguma. Līdz ar to kriminālromāna rakstīšana ir veids, kā es sevi uzturu pie dzīvības.

No rītiem piecelties man palīdz doma, ka uzrakstīšu kādu grāmatas nodaļu.

Ja cilvēkam vienā ziņā kaut kā pietrūkst, viņš to piepilda citādi, manā gadījumā – rakstot aizrautīgu grāmatu, un kriminālromāns ir viens no tiem žanriem, kur izpausties var ļoti spraigi.”

Saistītie raksti

Tas, ka Vita rakstīt var tikai planšetē ar kreisās rokas rādītājpirkstu, viņu neskumdina, pie tā esot jau pieradusi. Arī skārienjūtīgā telefonā taču burtus raksta ar vienu pirkstu. Planšetdators ir ielikts vāciņos un atrodas blakus gultā.

Kādu Vita redz savu turpmāko dzīvi? Lielākoties – saistītu ar rakstīšanu. „Ja acu nervi nepievils, rakstīšu, bet, ja redze pasliktināsies, darīšu ko citu – kaut kas jau būs jāizdomā!” – tā Vita Eglīte.

LA.lv