Veselam
Dzīvesveids

Narkoloģe Lilita Petermana par atkarīgo atveseļošanu un gluži personisko0


Lilita Petermana
Lilita Petermana
Foto – Matīss Markovskis

“Spēks un enerģija nav īpaši jāmeklē, tepat vien blakus ir, tikai jāierauga, jāsajūt,” uzskata Lilita Petermana, kura ir Jelgavas slimnīcas Ģintermuiža narkoloģiskā dienesta vadītāja. Ārste, narkoloģe, atkarību speciāliste, psihodrāmas terapeite.

Motivācijas centrs. Tā sauc slimnīcas Ģintermuiža nodaļu, kur palīdzību saņem atkarības slimnieki. Te darbojas Minesotas programma – ilgstoša psihoterapeitiska grupa. Notiek arī narkomānu atveseļošana un sociālā rehabilitācija cilvēkiem ar psihoaktīvo vielu atkarību.

Motivācijas centrā mediķi nestaigā baltos halātos, arī daktere Lilita tērpusies ikdienišķā tumšā apģērbā. Mazliet koķeta ir vien pūkainā vestīte.

Skatiens vērtējošs, gluži vai caururbjošs, tomēr stingrās narkoloģes tēlā jaušamas arī citas šķautnes. Netālu no rakstāmgalda nolikts adīklis – izskatās pēc iesāktas košas zeķes. Koridora stūrī bļodiņa ar ēdienu kaķim, virs tās glezns uzraksts Minesota. Tā sauc trīskrāsu laimes kaķi, kas mīt šajā ēkā.

Mūsu saruna rit gan par atkarības mehānismiem, ko daktere izzina jau gandrīz 30 gadu garumā, gan par viņu pašu un tiem labsajūtas avotiem, kas palīdz noturēties dzīves līdzsvarā.

 

Galerijas nosaukums

 

Uzsākt jaunu metodi

Studiju laikā gribēju būt psihiatre, taču, kursabiedra un vēlākā kolēģa Gundara Proļa mudināta, sāku strādāt par narkoloģi Ģintermuižā. Darbavietu joprojām neesmu mainījusi, lai gan narkoloģijā nonācu nejauši.

Tomēr jāatzīst – varbūt nemaz nebija tik nejauši… Mana pirmā mīlestība bija skaista, tā sākās 15 gadu vecumā, vēlāk gandrīz katru dienu sūtījām viens otram vēstules. Taču attiecībās iejaucās alkohols, esmu šim purvam bridusi cauri. Varbūt tāpēc māku atrast īstos vārdus, sarunājoties ar cilvēkiem mūsu klīnikā. Mamma gan laikam nekad nesapratīs, kāpēc ārstēju alkoholiķus, ja esmu beigusi vidusskolu ar zelta medaļu un augstskolu ar sarkano diplomu.

Minesotas programma apvieno medicīnu, psiholoģiju, psihoterapiju un 12 soļu programmu, kas radusies anonīmo alkoholiķu kustībā. Jelgavā ar šo atkarības ārstēšanas metodi sākām strādāt 1991. gadā. Līdzīgi jau darbojās Rīgas kolēģi.

Tolaik vēl pastāvēja alkoholiķu piespiedu ārstēšana – biedējošais 57. pants, mūsu slimnīcā bija nodaļa ar aptuveni 100 pacientiem. Dažiem no viņiem piedāvājām izmēģināt jauno psihosociālo metodi. Pašlaik caur Minesotu gadā vidēji iziet 130–200 cilvēku.

 

Priecāties skaidrā

Ikvienam pēc Minesotas programmas jāmācās dzīvot citādi. Arī priecāties skaidrā. Necelt glāzi ne uz veselību, ne vieglām smiltīm. Ja celsi, slimība turpināsies.

Tieši tāpēc savulaik radās salidojuma ideja. Minesotieši divreiz gadā pulcējas ballē, kur ir pašu klāti galdi, rotaļas, konkursi un atrakcijas, atklātā sapulce, pēc tam danči, kur nereti spēlē talantīgi mūziķi – daži ir mūsu absolventi, citi atsaucas aicinājumam radīt svētkus.

Parasti gatavojamies aptuveni 150 salidojuma dalībnieku sagaidīšanai. Atbrauc kā kuro reizi, ir bijis pat 200 cilvēku. Šovasar notiks 50. salidojums, jau sākām gatavot scenāriju. Šīs tikšanās notur spēkā, palīdz iet cauri nereti nogurdinošajai ikdienai, ļauj atkal un atkal noticēt, ka dzīvot skaidrā ir iespējams.

Piezvanīt sponsoram

Alkoholisms ir labsajūtas slimība. Tās būtība slēpjas endorfīnu ražošanas un uzturēšanas sistēmā, kas atkarīgajam cilvēkam ir vājā vieta. Es to dēvēju par smadzeņu mazspēju – nespēju saražot tik daudz endorfīna, lai cilvēks elastīgi reaģētu uz notiekošo.

Izpētīts, ka, alkohola etilspirtam sadaloties, izveidojas savienojums, kas līdzīgs dabiskajam endorfīnam. Tas lieliski aizvieto, piesedz vājo vietu. Tāpēc iedzeršanu dēvē arī par smadzeņu apmānīšanu. Bet, jo vairāk aizvieto, jo slinkākas kļūst smadzeņu šūnas. Tātad katra alkohola lietošanas reize nodrošina nākamo. Jebkurā situācijā, kad vien parādās impulss tieksmei pēc labsajūtas, smadzenes – klikš! – pārslēdzas uz alkohola lietošanu kā risinājumu. Iemesls var būt jebkas – prieks, bēdas, izmisums, izsīkums…

Nereti uztraucas – te, Minesotā, mani saprot, bet kā būs mājās? Taču mēs iedodam līdzi instrumentus. Piemēram, katram jāatrod savs tā dēvētais garīgais sponsors – draugs, paziņa no atbalsta kustības, kāds cits. Uznāk kāre iedzert? To paspēsi, bet vispirms piezvani kādam, kurš tevi saprot, aprunājies, jo atceries – tieksme ir pārejoša.

Man arī mēdz zvanīt. Tikai lūdzu, lai naktī gan to nedara. Taču palīdzīgu roku esmu allaž gatava sniegt.

 

Atteikties no slīcēja lomas

Neslēpšu, daudzi man vaicā – un jūs, dakter, vai tiešām nemaz, ne lāsīti? Agrāk sacīju: svētkos atbalstu tradīcijas, un glāzīte ir to sastāvdaļa. Bet nu jau daudzus gadus alkoholu nelietoju nemaz. Nevis tāpēc, ka man radās problēma un redzu, pie kā noved alkohola lietošana, vienkārši nesaskatu nepieciešamību iedzert.

Es zinu visu par šo narkozi, tā to nodēvēšu. Dzeršanu tēlaini salīdzina ar grimšanu purvā. Tajā brīdī, kad asinīs sāk cirkulēt alkohols, smadzeņu šūnas saņem mazāk skābekļa. Iznāk tāda lēna slīcināšanās, turklāt labprātīga. Tad sev jautāju: vai es to gribu, man to vajag? Atbilde ir – nē!

 

Just kaķa attieksmi

Mūsu centrā dzīvo kaķenīte Minesota, dēvējam par Minci. Ik dienu kāds ir kaķa dežurants, rūpējas, lai būtu ēdiens un svaigs ūdens. Māka rūpēties pieder pie atkarīga cilvēka jaunā dzīvošanas veida. Turklāt Mince ir cilvēcības indikators. Ja sāk atstāt peļķītes (parasti kaķenīte to nedara), tas nozīmē, ka kāds ir darījis pāri, un vainīgais patiešām atrodas.

Kaķi uzskatu par īpašu dzīvnieku. To nevar noturēt ar varu, un tāda neatkarība man patīk. Man mājās ir astoņi kaķi.

To, ka man patīk dzīvnieki un es par viņiem rūpējos, zina mani draugi. Reizēm piezvana un saka – vajag palīdzēt. Palūdz kādu paņemt. Piemēram, Bučiņa bija pamesta vasarnīcu rajonā, ļoti bailīga. Man kaķenīte izskatījās pēc brīvdomātājas čigānietes Esmeraldas. Izvilku kaķi no pagultes un pastāstīju par vārda maiņu. Nākamajā dienā tiešām kā tāda Esmeralda devās brīvībā, aizmuka pa kamīna skursteni. Domāju, ka vairs neatgriezīsies. Kādu vakaru ravēju un jutu, ka kāds skatās. Pacēlu acis – Esmeralda. Ja kaķis jūt, ka cilvēkam var uzticēties, pieķeras pa īstam.

 

Saņemt svētību dzīvei

Man ir nemitīgs prieka avots – mani dēli. Viņi ir pieauguši, precējušies. Savas vedeklas Ingu un Lieni uztveru kā meitas. Es allaž priecājos par viņu visu panākumiem, labajiem notikumiem. Priecē mana pirmdzimtā Jāņa gatavotie priekšmeti, viņam ir zelta rokas, visu māk. Ar prieku klausos jaunākā dēla Gundara mūziku. Gundars un Lienīte man dāvāja pirmo mazmeitu Madariņu.

2015. gads mūsu ģimenei bija kāzām svētīts: 2. maijā apprecējās vecākais dēls, 20. jūnijā – jaunākais, bet gada nogalē – es pati.

Vienmēr aktuāls ir attiecību jautājums. Kāpēc vieni pāri nodzīvo kopā līdz mūža galam, bet citi ne? Ja esi kopā ar kādu, tā ir misija. Dota iespēja kaut ko iemācīties, gūt pieredzi. Vienam šā uzdevuma izpildei vajadzīgs viss mūžs, cits to piepilda ātrāk. Katra tikšanās un šķiršanās ir ar kādu nozīmi… Tā es to saredzu, varbūt nedaudz ezoteriski.

Varbūt tāpēc mana personiskā dzīve ir gana raiba, šī man ir trešā laulība. Ar tagadējo vīru Aldi bijām pazīstami jau senāk, bet piepeši viens uz otru paskatījāmies citām acīm. Salaulājāmies Ziemassvētku laikā Ventspils luterāņu baznīcā. Ja esmu ar kādu kopā, ir nepieciešama šī svētība.

 

Dejot kā latvietei

Sāku dejot jau skolā, tomēr tolaik pārsvarā sportoju. Mana disciplīna bija vieglatlētika, pieccīņa. Jokoju, ka vienu disciplīnu nevaru veikt izcili, bet visās kopā gan esmu uzvarētāja.

Dejot atsāku pirms deviņiem gadiem, par savu saucu Svētes pagasta vidējās paaudzes deju kolektīvu Sānsolis. Ja jautā, kāpēc dejoju, atsmeju: eju sānsolī. Man ļoti patīk būt kolektīvā, tajā ikviens tiešām dejo savam priekam. Dancojam kārtīgi, tā ir izkustēšanās līdz sviedriem.

Man ļoti patīk latviešu tautas dejas, īpaši tās īstās – Trejpolka, Klapdancis, Es mācēju danci vest… Tagad parādās arvien jaunas dejas, dažas ir pat skaistas, tomēr pagaidām īsti neiegulst sirdī.

Lasīju, ka katrai tautai spēku dod sava tautas deja, šie ritmi, soļi, zīmējumi, ko veidojam. Tieši tā es izjūtu latvietību.

 

Adīt un raisīt domas

Ar rokdarbiem aizraujos ļoti sen. Ir bijuši dažādi periodi, arī balto darbu laiks, kad aptamborēju galdautus un kabatlakatiņus. Tagad lielākoties adu, visvairāk zeķes. Tas ir mazformāta darbs, tātad ātrs rezultāts. Droši vien tas līdzsvaro profesionālo jomu, kur rezultāts gūstams lēni.

Jaunākais dēls Gundars ir mūziķis grupā “TirkizBand”. Grupas gada jubilejā katram dalībniekam noadīju tirkīza krāsas zeķes ar viņa vārdu.

Kādreiz man ļoti iepatikās Orenburgas lakati. Tādi viegli un maigi, ar ornamentiem, kas līdzīgi sniegpārsliņām. Atradu labu pamācību, sāku margot. Tagad, ja vēlos kādam uzdāvināt kaut ko īpašu, noadu Orenburgas lakatu. Taču, lai tas taptu, vajadzīga liela uzmanība un pacietība.

Rokdarbi ir labs laiks domāšanai. Ja rokas nodarbinātas, arī galva labāk strādā.

 

Sagaidīt labas beigas

Cilvēks spēj sevi gan iedvesmot, gan padarīt bezspēcīgu. Būtiska ir informācija, ko ielaižam sevī.

Ierodoties Minesotas programmas kursā, malā tiek nolikti telefoni, nav interneta un televizora, un tā visas 28 dienas. Sākumā ir liela pretestība, bet pamazām cilvēks pievēršas sev. Pēc tam saka: tā bija laba sajūta. Laiks rit it kā lēnāk, vērtīgāk.

Mājās man televizors ir fons adīšanas laikā, un arī tad izmantoju tikai interaktīvo televīziju, skatos vecos labos izmeklēšanas seriālus. Tie ir aizraujoši un vienmēr atrisinās pozitīvi.

Lasīju Amerikas psihologu pētījumu, kur pārliecinoši pierādīts – gaiša satura filmas veicina pozitīvismu. Domāju, tas attiecas arī uz lasāmvielu. Kopš tā laika izvēlos grāmatas tikai ar labām beigām. Man piemīt citiem nesaprotams ieradums – pārlasu daudzas reizes, izbaudu. Turklāt man ir neatsverama drošība, jo zinu, ar ko grāmata beigsies.

 

Pārtapt par dārznieci

Gaidu pavasari, lai varētu rūpēties par dārzu. Audzējam saknes un zaļumus, visu, ko pašiem vajag. Kad mazmeitiņu sāka piebarot, pirmā maltīte bija pašaudzēts burkāns. Pagājušajā vasarā sastādīju zemenes, lai mazajai būtu ar ko mieloties. Man jau patīk ar vērienu – ieliku zemē 500 stādu.

Pirms vairākiem gadiem man ļoti iepatikās pujenes, sastādīju daudzas šķirnes. Tagad abi ar vīru esam aizrāvušies ar gladiolu audzēšanu. Gribam tikt pie vietējā zemē audzētiem puķu sīpoliem. Ievestie pirmajos gados uzzied skaisti, bet pēc tam iznīkst. Tagad mums jau ir ataudzētas 120 šķirņu gladiolas. Tas ir fantastisks krāšņums, bet arī liels darbs. Taču, ja nemēģināsi darīt, neuzzināsi, vai to spēj.

 

 

LA.lv