Veselam
Psiholoģija

Liec mierā savus vecākus: Kāpēc nebūsi laimīgs, kamēr nespēsi viņiem piedot4

Foto – Fotolia

Katru dienu mums saka, ka visu problēmu sakne slēpjas bērnībā. Ja kaut kas neizdodas, vispirms mēs vainojam vecākus: “Māte mani nepietiekami mīlēja”, “Tēvs nekad neaprunājās ar mani”.

Vecākus vainot ir viegli, jo tas atbrīvo no pašu atbildības.

Varbūt pienācis laiks likt viņus mierā, piedot un sākt pašiem atbildēt par savu dzīvi?

Stāsta Larisa Parfentjeva, starptautiskā bestsellera “100 veidi, kā mainīt dzīvi” autore, personīgo izmaiņu eksperte un tiešsaistes projektu radītāja.

Neviens nav vainīgs

Ja vecāki tevi nemīlēja tā, kā tev gribējās, tas nenozīmē, ka viņi tevi nemīlēja. Nesen es runāju ar ģimeni, kurā māte visu dzīvi smagi strādāja, lai nodrošinātu meitām nepieciešamās lietas: labāko skolu, automašīnu, ceļojumus. Taču meitas gaidīja, ka māte viņas dažreiz apskaus, teiks, ka mīl viņas.

“Mūsu māte uzskatīja, ka cepumi uz galda ir daudz svarīgāki nekā skūpsti un apskāvieni. Viņa domāja, ka iedot mums automašīnu un dzīvokli ir svarīgāk nekā aprunāties no sirds,” man teica viena no meitām.

Vai var saprast māti, kura nebija ļoti emocionāla, jo cīnījās par dzīvi un vēlējās dot meitām labāko? Jā. Vai var saprast bērnus, kuri vēlējās ģimenes siltumu, apskāvienus? Jā. “Kurš ir vainīgs?” Neviens. Katrs mīl, kā prot. Tā kā viņš tika mācīts.

Mūsu vecākiem arī bija vecāki

Meitene Laila, kuru māte nepietiekami apskāva, visu dzīvi par to bija uz viņu apvainojusies. Vēlāk, kad mamma jau bija mirusi, sieviete atrada mammas dienasgrāmatu. Mamma rakstīja, ka viņas māte, Lailas vecmāmiņa, iemācīja viņai tādu noteikumu par bērnu audzināšanu: “Nekad neapskauj savus bērnus dienas laikā, tad viņi izaugs kaprīzi. Dari to tikai naktī, lai neizlutinātu.”

Mamma rakstīja, kā viņa naktī apskāvusi meitu, lai neizlutinātu. Lailu mīlēja, bet tikai tā, lai viņa nekļūtu kaprīza. Tā, kā bija iemācījusi viņas māte.

Mūsu vecāki nav ideāli. Un viņu vecāki nebija ideāli. Visi var kļūdīties un tas ir normāli.

Mūs nemācīja sarunāties

Visu dzīvi man bijušas problēmas ar lieko svaru. Līdz 25 gadu vecumam biju ļoti apvainojusies uz māti, ka viņa “nekontrolē manu svaru”. Kad es atnācu pie viņas un sacīju: “Mamma, es esmu apvainojusies uz tevi! Tevis dēļ man ir tik daudz liekā svara, un esmu resna!” Māte sacīja ko pārsteidzošu: “Es nekad neesmu uzskatījusi tevi par aptaukojušos.”

Tas mani pārsteidza: kā tā, vai tad viņa neredzēja mani? Tad es izlasīju pētījumu par to, ka vecāki bieži vien tā pieraduši pie saviem bērniem, ka nepievērš uzmanību viņu fiziskajiem trūkumiem. Tu vari būt apvainojies uz vecākiem par to, ko viņi pat neapzinājās.

Mēs varam pārkvalificēties

Aptuveni tajā pašā laikā vienā klusā histērijā es pateicu mātei visu upuru standarta frāzi: “Tu izpostīji manu dzīvi!”. Mātes atbilde bija ģeniāla: “Zini, kad man bija 18 gadi, es atnācu pie savas mātes ar vārdiem: “Man nepatīk, kā tu mani audzināji!”

Māte atbildēja: “Tu jau esi pieaugusi. Ja tev nepatīk, kā es tevi audzināju, pārkvalificējies!”

Pēkšņi es iedomājos: “Man ir 25 gadi. Es esmu pieaugusi sieviete. Jau desmit gadus pati spēju kontrolēt, ko un kad ēst. Bet man ērtāk bija visus šos desmit gadus novelt vainu uz māti.”

Tātad, ja tev ir vairāk par 15 gadiem, tad jau esi pieaugušais un vari kontrolēt savu dzīvi. Ja tev ir kādas pretenzijas par audzināšanu, es varu pateikt tikai vienu: “Ja tev kaut kas nepatīk, pārkvalificējies.”

Mēs domājam tikai par sevi

Runā, ka bērni mīl visus. Tie ir meli. Kad es skatos uz maziem bērniem, kuri smaida, man acīs saskrien asaras un sirds plīst no maiguma. Bet atzīsim: bērni ir kaprīzi un savtīgi. Viņiem vienalga, ko citi cilvēki vēlas. Viņi līdz neprātam pieprasa savu.

Daba parūpējusies par to, lai pirmos dzīves gadus mēs viņus mīlētu: pēc dzemdībām organisms pastiprināti izstrādā oksitocīnu, kas liek mums kā bez prāta domāt par mūsu bērniem. Daudzi pieauguši bērni turpina parazitēt – visu pieprasīt un apvainoties uz vecākiem. Bet padomājiet par to: vai patiešām kādam līdz šim brīdim jāuzņemas atbildība par jums?

Mēs paši izvēlamies, kā izmantot mūsu “traumas”

Nesen apmeklēju Tonija Robinsa semināru Londonā. Viņš stāstīja notikumu ar savu māti. Viņa bija neprātīga un lēja šampūnu mazā Tonija mutē. Viņš stāstīja par to un pēc tam sacīja: “Manas mātes neprāts noveda pie tā, ka tagad stāvu jūsu priekšā.” Šī frāze mani pārsteidza. Šampūna liešana bērna mutē nav laba ideja, bet, ja tas jau ir noticis, tad mums ir izvēle. Vai nu visu dzīvi čīkstēt par to, ka mēs šampūna mutē dēļ nespējām neko sasniegt, vai pārvērst mūsu lielākās sāpes mūsu vislielākajā triumfā.

Tādu stāstu ir daudz. Ir līdzība par diviem brāļiem, kuru vecāki bija alkoholiķi. Viens brālis nodzērās, bet otra dzīve bija ļoti veiksmīga. Kad viņiem abiem jautāja, kāpēc tā noticis, pirmais teica: “Man nebija citas izvēles. Mani vecāki bija alkoholiķi, un es savā dzīvē redzēju tikai to.” Un otrais teica: “Man nebija citas izvēles. Visu dzīvi es redzēju, kā nevajag dzīvot.” Izvēle ir tavās rokās.

Vecākiem bija savas traumas

Ko pelnījis nelaimīgs cilvēks? Žēlumu un līdzjūtību. Ja domā, ka vecāki ir slikti, visticamāk, viņi ir ļoti nelaimīgi cilvēki. To ļoti viegli pārbaudīt. Atceries sevi garīgu ciešanu mirkļos. Ja tev ir ļoti slikti, esi neapmierināts ar visu, tev šķiet, ka nevienu nemīli. Un atceries sevi brīdī, kad sirdī ir laime: tu priecājies par dzīvi, esi uzmanīgs pret tuviniekiem, esi gatavs dāvāt mīlestību.

Ja vecāki izturas slikti, tas, visticamāk, nozīmē, ka viņi pārdzīvojuši ļoti nežēlīgus notikumus, par kuriem tu neko nezini.

Tādā gadījumā vajadzētu viņus tikai pažēlot un piedot viņiem. Mans paziņa vienmēr apsūdzēja māti par emocionālo vēsumu. Viņš uzskatīja, ka tādēļ viņam bija problēmas ar sievietēm. Tad izrādījās, ka bērnībā māte tika ļaunprātīgi izmantota.

Tu nezini, kam cauri gājuši vecāki. Un, ja māte tevi nemīlēja pietiekami daudz, tas tikai liecina, ka viņas bērnība bija vēl daudz sliktāka. Viņu var pažēlot. Un piedot.

Ja esat dzīvi, tātad kāds par jums rūpējās

Tonijs Robins pateica ko tādu, par ko nebiju aizdomājusies: “Jūs zināt, ka lielākā daļa dzīvnieku ļoti ātri pārstāj barot savus bērnus. Palaiž viņus pieaugušo pasaulē. Cik vajadzīgs bērnam, lai iemācītos dzīvot patstāvīgi? Mazais bērns var nomirt katrā solī – no nepietiekama uztura, no dehidratācijas, viņš var apdedzināties, nokrist… par mazo bērnu jārūpējas daudzus gadus!

Ja joprojām esi dzīvs, tas nozīmē, ka par tevi rūpējās. Turklāt ilgu laiku. Tas ir fakts.

Vai nu vēlies to atzīt vai nē. Viss, ko turpini domāt par savu māti vai tēvu vai to, kā tevi aizvainoja, ir tikai tavi stāsti.”

Mani satrieca šī doma. Patiešām – ja esi jau pieaudzis un esi dzīvs, tas nozīmē, ka ilgu laiku kādam par tevi bija daļa. Un tas ir pietiekami.

Aizvainojums – nenobriedušas personības iezīme

Biju kādā biznesa tikšanās reizē, un viens vīrietis teica: “Es nekomunicēju ar tēvu jau desmit gadus. Viņš rīkojās tā, kā vīrieši nerīkojas.”

Šis vīrietis man piedāvāja kopīgu projektu, kas saistīts ar pašattīstību. Tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Es negribu īstenot kopīgus projektus ar aizvainotu cilvēku. Nosaukšu iemeslu.

Ja cilvēks spēj ilgstoši un nopietni apvainoties, tas liecina par viņu kā nenobriedušu personību.

Laimīgam un nobriedušam cilvēkam nevajadzētu darboties apvainošanās mehānismam. Mēs paši izvēlamies apvainoties uz kādu vai izdarīt secinājumus, saprast.

Saistītie raksti

Nesen viens eksperts mācīja man domāt pareizi. Viņš teica: “Vienmēr uzdod sev jautājumu, cik efektīva ir šī doma/pārdzīvojums?” Aplūkosim apvainošanos no praktiskā viedokļa. “Pieņemsim, ka esi apvainojies uz vecākiem. Cik efektīva ir šī stratēģija tavā dzīvē? Vai tā atnesīs laimi, slavu, vēlmju piepildījumu, panākumus? Vai to var pārvērst naudā? Vai tā palīdzēs izveidot izcilus projektus? Vai arī izmantosi šo aizvainojumu kā attaisnojumu, lai neko nedarītu?”

Jums nav pienākuma viņus mīlēt

Un pēdējais. Neviens nesaka, ka vajadzētu mīlēt savus vecākus. Neviens nesaka, ka, ja viņi lēja tev mutē šampūnu, tev vajadzētu rūpēties par viņiem vecumdienās. Jā, varbūt bērnībā tev bija noteikta pieredze. Bet tikai tu izvēlies, kādu birku tai piekārt – “plus” vai “mīnus”. Varbūt ir pienācis laiks mums visiem likt vecākus mierā. Un, ja mums kaut kas nepatīk, var pārkvalificēties.

 

Avots: psychologies

LA.lv