Veselam
Netradicionāli

Maģiskas vietas latvju sētā – slieksnis un pirts. Kas tajās jāievēro 0

Foto-Buslik/Shutterstock

Skatoties mūsdienu cilvēka acīm, senatnē latvieša sētā teju vai ne soli nevarēja paspert, lai netrāpītu kādā svētā vai maģiskā vietā – vai katrā pažobelē mājoja kāda dievība, bija izpildāmas vai – tieši pretēji – aizliegtas noteikta veida darbības, kas varētu ietekmēt pašu darītāju vai visu saimi. Par to vēsta gan tautas ticējumi, gan teikas un pasakas, gan dainas:

Dievaina, dievaina

Tautiņu sēta

Kur kāju speru,

Tur zieda vajag.

 

Laimas mājvieta

Īpaša vieta vēl šobaltdien mūsu ikdienā ir slieksnis. Apzināti vai ne, bet daudzi no mums piekopj paradumu pār slieksni nesarokoties – pārkāpj abi vienā pusē un tad sasveicinās. Saskaņā ar ticējumiem citādi otram savu laimi atdodot vai arī starp abiem izcelšoties strīdi.

Senajam latvietim pār slieksni ne tikai mājinieki un viesi staigājuši, bet varējusi pati Laima ienākt. Tāpēc slieksnim allaž bijis jābūt tīri noslaucītam un nomazgātam, bet saslaukas pāri sviest nedrīkstēja. Ja nu pati Laimes māte tieši tobrīd grasās spert soli istabā – nebūtu jauki viņu sagaidīt ar gružu šalti sejā!

Dažos ticējumos minēts, ka Laima turpat pie sliekšņa vai zem tā dzīvojot – tāpēc uz sliekšņa nedrīkst malku skaldīt, lai viņai aci neizsistu (citā versijā – galvu nenocirstu). Taču uz sliekšņa vispār neko daudz nebija ieteicams darīt: ja uz tā apavus auj, tad zaudē spēju daudz ko atcerēties, ja sēž, tad nonāk ļaužu valodās vai arī kaut kas sāk sāpēt pašam vai kādam gados vecākam mājas iemītniekam (biežāk minēts vēders un mugura).

Īsāk sakot, uz sliekšņa nav ko uzkavēties! Kā nekā tā tikai traucē citiem staigāt iekšā un ārā.

Ja nav īsti skaidrs, vai pār slieksni kāpt ar labo vai kreiso kāju, tautas ticējumos šajā ziņā valda krasas pretrunas: vieni iesaka uz labu izdošanos kāpt ar labo, citi – ar kreiso kāju, īpaši, ja jaunā miteklī ieiet pirmoreiz. Vērtīgs ir arī ieteikums uz istabas sliekšņa uzsist pakavu, lai no mājas nevar neko izzagt.

Māra pirtī

Senatnē pirts bijusi nevis SPA rituālu un meditāciju vieta, bet higiēnas punkts – vieta, kur balti nomazgāties, tāpēc par to ir daudz ar veselību saistītu ticējumu: kā un kas šajā vietā jādara, lai nemestos augoņi, neapliptu ar kašķi vai utīm utt.

Pirtis būvēja attālāk no pārējām ēkām un ūdens tuvumā ugunsdrošības dēļ, taču šā iemesla pēc tā bija arī piemērota vieta, lai laistu pasaulē bērnu: prom no svešām acīm, ar iespēju pādīti (šādi sauca bērnu, kurš vēl nebija krustīts) nomazgāt un brīdi netraucēti atpūsties pēc radībām:

Mazs, mazs dīķiņš pirts pakaļāi.

Sestdien ūden’ smeldams, izsmēlu pādiņ’.

Tāpēc, cerot un paļaujoties uz meitu un sievu, un īpaši jauno māšu aizstāves Māras gādību, daudzi pirts rituāli saistās ar goda un cieņas izrādīšanu šai dievībai: pēc pēršanās pirtī jāatstāj nelietota slotiņa un tīrs ūdens, lai arī Māra var nomazgāties.

Saistītie raksti
Kad tuvojās dzemdības, Māru varēja pieaicināt ar kādu īpašu ziedojumu, piemēram, zelta gredzenu.

Skaidrs, ka uz viņas atnākšanu nebija ilgi jāgaida, jo turpat pirts tuvumā jau viņa vien grozījās:

Kas žagarus brikšķinaja
Pirtes ceļa maliņā?
Mīļa Māŗa brikšķinaja,
Pādei pirti kurinaja.

 

Visu rakstu lasiet žurnāla “36,6º C” pielikumā “Ezoterikas Ceļvedis III”! To var nopirkt AS “Latvijas Mediji” e-veikalā, kā arī tirdzniecības vietās (kur žurnāls pieejams, skatieties šeit).

LA.lv