Veselam
Netradicionāli

Savākt auga būtību hidrolātā – lavandas, rozes, vīgriezes… 16

Vaira Kārkliņa: “Augi sniedz mums enerģiju visās tās izpausmēs. Par to esmu pārliecinājusies neskaitāmas reizes, vācot augus žāvēšanai, darinot floristikas kompozīcijas vai gatavojot ēdienu no savvaļas augiem.” Foto no Vairas Kārkliņas albuma

Autores: Gunta Tabore, Vaira Kārkliņa

Doties pļavā un mežā kā piedzīvojumā. Atklājējas priekā iepazīt savvaļas augus, mācīties likt lietā to spēku. Pagatavot no savvaļas augiem veselīgu ēdienu, līdzekli dziedināšanai vai skaistumam. Tā rīkojas kurzemniece Vaira Kārkliņa, savos atklājumos dāsni dalīdamās ar citiem.

Viņa ir pavārgrāmatas Savvaļas augu virtuve autore, matemātiķe, Liepājas Universitātes docente un pedagoģijas zinātņu doktore, arī floriste, ziedu dizaina studijas Liepzars vadītāja un Pāvilostas viesu nama Puerto VV īpašniece. Un vēl viņa jau trīspadsmito gadu pēta savvaļas augu pasauli, stāsta par to citiem, vada ekskursijas, rīko seminārus un degustācijas.

Nesen iznākusi Vairas Kārkliņas jaunā grāmata Augu hidrolāti veselībai, labsajūtai un uzturam. To veidojusi kopā ar augstskolas kolēģi bioloģi Vinetu Kulmani.

 

Noķert auga būtību

“Esmu eksperimentētāja. Garlaicīgas nodarbes man neder, vēlos visu laiku kaut ko atklāt. Mani interesē dažādi veidi, kā augi var mums palīdzēt. Vākt tos tikai tējai šķiet pārāk vienkārši,” pasmaida Vaira Kārkliņa.

Viņa visu laiku meklē idejas un izmēģina tās praksē. Nesen nācās daudzas dienas pavadīt slimnīcas gultā, bet dīkā negulēja, lasīja par dzīvības eliksīra izgatavošanu. Tā ir sena, noslēpumaina, sarežģīta recepte no XI gadsimta, bet augu pazinēja jau plāno, kā izmēģinās šo alķīmijas brīnumu.

Ar Vairu iepazinos pirms daudziem gadiem, rakstot par Pāvilostas ļaudīm. Tolaik dabas pētniece aizrautīgi stāstīja par savvaļas augu ēdieniem un pašas gatavotiem pulveriem, ko prasmīgi kombinēja un lietoja pret dažādām vainām. Gatavoja arī kosmētiku un augu sīrupus. Pēc tam sāka iepazīt un darināt hidrolātus.

“Mans tēvs nodarbojās ar liliju selekciju. Vasarās mūsmājās visur bija skaistā liliju smarža, es vēlējos to saglabāt. Mēģināju žāvēt, kaltēt, bet nekā – smarža izgaisa. Sāku interesēties par ēteriskajām eļļām, atradu kursus Austrijā, kur mācīja tās gatavot, piedāvāja nopirkt arī speciālu aparātu. Četrus gadus krāju tam visam naudu. Māku apguvu, aparātu nopirku, taču izrādījās, ka Latvijā nav tik karsta un saulaina laika, lai augi kļūtu tikpat bagāti aromātiskām vielām kā dienvidu zemēs. Sāku prātot, kā vēl izmantot destilēšanu. Nonācu līdz hidrolātiem,” stāsta Vaira.

Destilējot augus liek sietiņā virs vāroša ūdens trauka. Karstais tvaiks plūst cauri augam, paņem līdzi tā ēteriskās eļļas un citus ķīmiskos savienojumus, kas vieglāki par ūdeni. Tvaikam kondensējoties, rodas hidrolāts, kas pa pilienam vien satek pudelītē. Vaira to dēvē par auga būtību.

80 augu mākonīši

Virspusē nostājas eļļa (lai gan dažiem augiem, piemēram, kumelītei, tā nogrimst), bet atlikušais šķidrums jauki smaržo un satur gana daudz vērtīguma.

“Sāku pētīt, kā hidrolātu izmantot. Tad bija tādi atklājumi! Gluži neticami, cik daudz iespēju. Esmu izmēģinājusi vairāk nekā 80 augu hidrolātu, tos dažādi kombinēju. Izmantoju sejas un ķermeņa ādas tīrīšanai, atsvaidzināšanai, kompresēm, matu skalošanai. Ja grūti aizmigt, uzpūšu uz spilvena maliņas lavandas, rozes un vīgriezes hidrolātu. Aromāts atslābina, miegs atnāk ātri. Papildu garšai hidrolātus pievienoju ēdienam un dzērienam.

Slimnīcā bija sauss gaiss, nevarēju paelpot. Labi, ka līdzi bija pudelīte – pāris pūtienu deguna tuvumā, un elpceļi atvērās. Kad pēc operācijas kāja dega kā ugunī, glābos vienīgi ar piparmētras hidrolātu, kas atvēsina un nomierina.

Vasarā atklāju recepti, kā atbrīvoties no noguruma. Ja pēc dienas karstuma vairs nebija spēka, ūdenim pievienoju hidrolātu un noskalojos, vai tajā paturēju kājas – ātri vien atgriezās mundrums,” pieredzē dalās Vaira.

Hidrolātu var uzglabāt ilgi, parasti gadu. Pat ja pudelītē parādās nogulsnes, tādi kā mākonīši, to vēl var izmantot – pieliet grīdas mazgājamajam ūdenim vai, tīrot māju, saslapināt putekļu lupatu. Tādējādi var piešķirt tīkamu aromātu un atjaunot telpas enerģētiku.

Vai palikšu dzīvs?

Vairas Kārkliņas interese par savvaļas augiem sākās ar kādu grāmatu, ko viņa atveda no Anglijas. Tajā bija dažādas receptes, ēdieni, ko iespējams pagatavot no nezālēm. Viņa sāka izmēģināt, izgaršot, arvien atklājot ko jaunu.

“Var jau visus nepazīstamos augus dēvēt par suņuburkšķiem, taču tā nepaņemam vērtīgo, ko varētu sev dot. Augos ir tik daudz neatklāta, arī senatnē labi zināmais ir aizmirsts. Savvaļas augi uzturā lietoti jau kopš cilvēces pirmsākumiem. Vēlāk cilvēks sāka tos ieviest dārzā, pārveidot par kultūraugiem. Taču, izrādās, kultūraugos ir pat 10–20 reižu mazāk vitamīnu, minerālvielu un mikroelementu nekā savvaļniekos,” uzsver Vaira.

Viņa bieži klausās Austrijas radiostacijas un ir pārsteigta, ka tajās gandrīz katru dienu stāsta, piemēram, kā atšķirt laksi no maijpuķītes lakstiem vai ko pagatavot no kāda savvaļas auga. Valsts finansē programmu, lai skolēni iemācītos pagatavot dabas kosmētiku. Savukārt Vācijā notiek kursi sēņošanā, jo jaunā paaudze vairs nepazīst sēnes.

Pēdējos gados arī Latvijā novērojama patīkama tendence – pieaug interese par dabā atrodamo. Tomēr daudzi joprojām uzskata: neesam tik nabagi, lai ēstu nezāles. Atbrauc pie Vairas uz degustācijas nodarbību un bažīgi vaicā – vai tas nekaitēs manai veselībai, vai palikšu dzīvs?

“Jautājums it kā loģisks. Patiešām nevajag ēst to, ko nepazīst. Tātad augs vispirms jāpazīst, jāpēta tā īpašības, vērtība. Visu, par ko stāstu un ko piedāvāju baudīt, esmu pārbaudījusi, ēdusi ne reizi vien. Tātad manās nodarbībās izdzīvošanas garants esmu es,” pasmaida Vaira. Veikalā gan nevienam šaubas nerodas un ar drošu roku somā tiek likts tas, kas pārpilns ar E vielām, diezgan kaitīgajiem pārtikas uzlabotājiem.

 

Uz pļavas veikalu

“Kādas itālietes receptēs, kura arī pamatīgi pēta savvaļas augus, izlasīju par bastarda tūsklapi. Tas ir pavasara lakstaugs – iesārts stublājs ar brūni sarkanām plēkšņveida lapām. Viņa ieteica stublāju sagriezt un apcept. Domāju, cepšu kopā ar kartupeļiem. Tas nebija ēdams, garšoja pēc ziepēm!

Taču, pat ja man negaršo, iespējams, pie tā atgriezīšos pēc gada vai diviem, lai pamēģinātu vēl. Arī nātres zupā es blendēju, lai var labāk saēst. Starp citu, nātru zupa bija pats pirmais savvaļas augu ēdiens, ko izmēģināju. Šo virumu apēdot, ķermenī sajūtu spēka pieplūdumu, tāpēc nātrēm manā dārzā ir ierādīta goda vieta.”

Pamazām Vaira izzinājusi tuvējā apkārtnē esošos augus, bet pēc dažiem nākas braukt 20 kilometru – kā uz attālāku veikalu. Dabas lielveikalā gan ir stingri noteikti darba laiki. Ja nepaspēj ievākt ziedus vai ko citu, ko biji ieplānojis, gaidi visu gadu, kamēr atkal būs tāda iespēja.

“Dabā dodos, kad vien ir brīvs laiks. Vienmēr ir ko vākt, meklēt, iepazīt. Joprojām ikviens gājiens vai brauciens man ir svētki.”

 

Plaša informācija par savvaļas augiem atrodama žurnāla 36,6 °C jaunajā pielikumā Dabas dziedniecības ceļvedis.

 

 

logo-36

LA.lv