Veselam
Bērni

Mājdzīvnieks + bērns = abpusēja mīlestība vai riska situācija 16

Foto – Shutterstock

Ikvienam liek nodrebēt stāsti par suņu smagi sakostiem bērniem, par to, kā kaķis ar nagiem apskādējis acis vai uzgūlies miegā iegrimušam zīdainim uz sejas, neļaujot elpot. Pat ja mājas mīlulis vienmēr bijis draudzīgs un labestīgs, nevaram būt droši, ka neliks lietā zobus vai nagus, kad mazulis paraus aiz astes vai sāks rotaļāties ar dzīvnieka ēdambļodu. Par to, ko varam darīt, lai mājdzīvnieks un bērns labi sadzīvotu zem viena jumta, jautājām zoopsiholoģei Ingai Cerbulei.

“Vienīgais veids, kā nodrošināt bērna un mājdzīvnieka līdzāspastāvēšanu bez nepatīkamiem starpgadījumiem, ir pieaugušo simtprocentīga uzraudzība. Jūs taču nepamestu savā vaļā divus mazus bērnus, iedevusi vienam no viņiem šķēres! Bet sunim šķēres ir mutē! Ne bērns, ne dzīvnieks neapzinās savas rīcības sekas. Brīžos, kad nav laika uzraudzīt, abi jāšķir, piemēram, suns jāliek citā telpā vai speciālā būrī, ko mazais nevar atvērt. Atvasi ne mirkli nedrīkst atstāt divatā ar mājdzīvnieku līdz pat 12 gadu vecumam,” uzsver zoopsiholoģe Inga Cerbule. “Steidzami jātiek vaļā no nepareizās, kaitīgās idejas, ka mazs bērns plus mājdzīvnieks ir automātiska abpusēja mīlestība. Patiesībā šī kombinācija vienmēr nozīmē riska situāciju. ASV ik gadu no suņu uzbrukumiem iet bojā 20–25 cilvēki, lielākā daļa – mazi bērni un veci cilvēki. Bērni parasti cieš, kad līdzās nav neviena pieaugušā. Arī Latvijā pirms pāris gadiem bokseris līdz nāvei sakoda astoņus mēnešus vecu meitenīti. Protams, biežāk tiek nodarīti miesasbojājumi, kam nav letālu seku. Parasti mājdzīvnieks kož vai kā citādi aizstāvas, kad bērns sabaida, nodara sāpes vai nemitīgi tiranizē. Var nodarīt pāri, arī sargājot barību, iemīļotu mantu, guļvietu vai saimnieku. Lielāko daļu negadījumu varētu novērst, ja pieaugušie laikus iejauktos.”

Pirmā tikšanās

Kamēr ar dzīvesbiedru bijām divi vien, mūsu runcis šķita pats miera un labestības iemiesojums, kurš mīļi pieglaudās gandrīz ikvienam, kurš viesojās mūsmājās. Taču, kad no dzemdību iestādes pārvedām meitiņu un abus iepazīstinājām, uzmeta kūkumu un nelabā balsī rūca – tik niknu viņu vēl nekad nebiju redzējusi. “Kā jūs justos, ja, atgriežoties mājoklī, ieraudzītu, ka dīvānā uz palikšanu ērti iekārtojusies sveša tante? Droši vien īpaši nepriecātos. Dzīvnieks jūtas tāpat, it sevišķi, ja nav apmācīts vai dzīvo tikai telpās un netiek laists ārā. Tad dzīvoklis kaķim ir visa pasaule, un viņš nevēlas tajā uzņemt vēl kādu nesaprotamu radījumu, proti, jūsu bērnu,” skaidro zoopsiholoģe.

Vai par agresīvu reakciju dzīvnieks jāsoda? “Par spalvas uzmešanu un rūkšanu vien sodīt nevajag.
Šāda reakcija nenozīmē, ka dzīvnieks vēlas bērnam nodarīt ko sliktu. Viņš tādā veidā rāda, ka negrib, lai mazulis tuvojas. Ja kaķis agresīvi nāktu pie bērna, tad gan jāliek saprast, ka tas nav vēlams, piemēram, ar pulverizatoru uzpūšot ūdeni.”

Mājdzīvnieku jāsāk gatavot mazuļa ienākšanai ģimenē, pirms tas ir noticis. Vispirms vajag parūpēties par praktiskām lietām, proti, dzīvnieku vakcinēt, apstrādāt pret iekšējiem un ārējiem parazītiem (un to regulāri turpināt), izmazgāt, izķemmēt, ja nepieciešams – apgriezt nagus.

Suņiem nenāktu par ļaunu atsvaidzināt pamata paklausības iemaņas. Svarīgi, lai dzīvnieks nelēktu augšā, nerautu pavadu, klausītu komandas “šurp!” un “vietā!”. Jāmāca sunim, ka viņš nedrīkst iejaukties, kad cilvēki apskaujas, kopā apsēžas uz dīvāna vai smejas. Daudzi mājas mīluļi šādās situācijās aktīvi spiežas starp cilvēkiem vai rāpjas klēpī, pieprasot uzmanību sev. To nevajag ļaut, citādi dzīvnieks tāpat var traucēt, kad paņemsiet klēpī bērniņu vai runāsiet ar viņu.

Inga Cerbule iesaka laikus mācīt sunim, kā jāizturas pret zīdaini, izmantojot līdzīga izmēra lelli. Nesot to rokās, staigājiet pa mājokli, šūpiniet, sarunājieties, turiet klēpī, īsāk sakot – atdariniet ikdienu ar mazuli un skatieties, kā reaģē dzīvnieks. Var ļaut lelli apostīt un apskatīt, bet momentā jāapstādina mēģinājumi lēkt klēpī, pārāk stipri piespiest tai degunu vai kasīt ar ķepu.
Ja ir ķēdes suns, ieteicams laikus uzcelt žogu ap viņa teritoriju, citādi bērns nejauši var pieiet dzīvniekam par tuvu. Pat ja suns ir labvēlīgi noskaņots, var notikt nelaime, piemēram, neapzinoties savu svaru, mājas sargs var priecīgi lēkt virsū un apgāzt bērnu, mazais var sapīties ķēdē un nokrist.

Divatā gultā

Kad gaidāmajam mazulim nopirkta gultiņa vai rati, kaķim vai sunim var rasties vēlme tur ierāpties un gulēt. “Neļaujiet, jo dzīvnieki uz ķepām un apmatojuma var pārnēsāt zarnu parazītu oliņas vai zoonožu izraisītājus. Laikus liedziet dzīvniekam darīt visu, ko liegsiet, kad mazulis būs mājās. Labāk lai bērna gulēšana vienā gultā ar dzīvnieku paliek pasaku grāmatās un filmās par Lesiju. Dzīvē dzīvniekam ir sava vieta, bērnam – sava. Vislabāk atturēt mīluli no bērna mēbelēm, fiziski norobežojot attiecīgo telpu, piemēram, aizverot durvis vai ierīkojot vārtiņus.”

Daudzi saimnieki uztraucas, vai četrkājainais mīlulis nekļūs greizsirdīgs. Inga Cerbule mierina: mājdzīvnieki izceļas ar izcilām pielāgošanās spējām un pamazām pierod pie jaunās kārtības. Lai dzīvnieks nezaudētu dzīvesprieku, ierobežojumus var kompensēt ar sugai atbilstošām papildu izklaidēm, piemēram, sunim patiks garākas pastaigas ar nodarbībām. Ja viņš ir draudzīgs pret citiem suņiem, dažas reizes nedēļā var organizēt tikšanos un iztrakošanos. Kaķi var izklaidēt, paspēlējoties ar to 2–3 reizes dienā pa 10–15 minūtēm. Vēlams kaķim dot iespēju iziet ārā, ja vajadzīgs, ar iejūdziņu un pavadu.

Kā pareizi iepazīstināt

* Ieteicams ar jaundzimušo iepazīstināt tikai draudzīgus, uzvedīgus un paklausīgus dzīvniekus. Ja skaidri zināms, ka, piemēram, sunim bērni nepatīk, nav vērts pat mēģināt, jo tas radīs lieku satraukumu gan zīdainim, gan dzīvniekam.
* Pirms tikšanās var iedot sunim vai kaķim apostīt kādu bērna apģērbu.
* Ir vajadzīgi vismaz divi pieaugušie, no kuriem viens kontrolē dzīvnieku, bet otrs tur bērnu.
* Sunim jābūt pavadā. Tam dod komandu “sēdi!” vai “guli!” un ļauj apostīt bērna drēbes vai kājas.
Ļoti riskanti uzreiz laist pie mazuļa sejas.

Nerausti aiz astes!

Kad mazulis paaugas un iemācās pārvietoties, parasti grib mājdzīvnieku murcīt, bužināt, raustīt aiz astes, nereti neapzināti nodarot tam sāpes. Jautāta, kā iemācīt bērnam pret dzīvo radību izturēties maigāk, zoopsiholoģe atbild: “Nekā! Divus trīs gadus vecs bērns fizioloģiski nav spējīgs pretoties impulsam, piemēram, paraustīt kaķi aiz astes, jo šajā vecumā nervu sistēmas ierosas procesi ir spēcīgāki par aiztures procesiem. Pieaugušo pienākums ir pasargāt dzīvnieku no bērna uzmācības. Viņš nav rotaļlieta, bet gan dzīva radība, kas arī spēj izjust stresu, bailes un sāpes.

Aizstāvēdamies dzīvnieks var iekost vai citādi traumēt bērnu. Ir bezjēdzīgi un netaisnīgi pēc tam viņu par to bargi sodīt, jo vainīgi ir paši vecāki, kuri nenovērsa riskanto situāciju.”

Vecākam bērnam, protams, jāmāca, ka nedrīkst traucēt mājdzīvnieku, kad tas guļ vai ēd. Nevajag tam sekot, ja dzīvnieks izvairās no saskarsmes. Jāskaidro, ka suņa riešana, rūkšana un zobu rādīšana nozīmē briesmas, tāpat – kaķa šņākšana un astes kustināšana.

Neatstāsim mazu bērnu divatā ar suni vai kaķi, lai cik cieša šķistu viņu draudzība, – gan mazuļa, gan suņa drošības labad.

Pārdomām

Cik labi pazīstat savu suni?

Noteikti jāizlasa tiem, kuri ir pārliecināti, ka viņu četrkājainais draugs pat mušai nenodarītu pāri, kur nu vēl bērnam. Inga Cerbule, kura ir ne vien zoopsiholoģe, bet arī divu bērnu mamma un septiņu suņu saimniece, aicina padomāt, kā jūsu dzīvnieks rīkotos šādās situācijās.

* Suns guļ koridorā. Bērns pamana, ka viņam spoži spīd acis, paņem pildspalvu, uzsēžas jāteniski mugurā un mēģina ar smailo galu pataustīt, kas actiņā tā spīd.
* Bērns iedod sunim šķiņķa sviestmaizi, ko suns tai brīdī neapēd. Tomēr tā ir vērtīga manta, tādēļ guļ tai blakus. Paiet pusstunda. Bērns ierauga maizīti un nolemj to paņemt atpakaļ un apēst.
* Sunim bļodiņā iebērta sausā barība. Bērns pieiet pie bļodas un, atdarinot suni, mēģina ēst no tās ar muti.

“Visas trīs epizodes savu reizi piedzīvotas manā ģimenē ar visai dažādiem iznākumiem, tomēr nenotika nekas ļoti slikts. Man paveicās, tomēr joprojām skrien šermuļi, iedomājoties, ka uz mirkli biju situācijas risinājumu atstājusi suņa izvēlē. Mājdzīvnieks, visticamāk, uztver zīdaini kā mazu, neveiklu dzīvnieciņu, jo viņš smaržo, kustas, uzvedas, izklausās un izskatās pavisam citādi nekā pieaudzis cilvēks. Dzīvnieciņš, kas lien, kur nevajag, traucē gulēt vai rauj aiz ausīm, tiek veikli un lietišķi sodīts. Cik smagi – tas atkarīgs no konkrētā dzīvnieka.”

Zelta padoms

Lai cik mīļi tas šķistu, neļaujiet dzīvniekam laizīt bērna seju vai traukus, jo tā var inficēties ar zarnu parazītiem. Ikreiz pēc saskarsmes ar dzīvnieku mazajam rociņas jānomazgā ar ziepēm.

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv