Veselam
Bērni

Mamma: Vidusskola Latvijā nav tādiem, kas jauc burtus jeb kam ir disleksija0


Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto: LETA/REUTER

Autore: Anna Auziņa, skolēna ar disleksiju mamma

Šī gada janvārī manu dēlu Marģeru atskaitīja no Jaņa Rozentāla mākslas skolas par nesekmību matemātikā. Pēc pirmā semestra saskaņā ar skolas noteikumiem viņam pienācās pēcpārbaudījums, kurā Marģers nespēja veiksmīgi tikt galā ar vienkāršu uzdevumu. Kad vēlāk ar vīru un dēlu piedalījāmies pārrunās ar skolas vadību, tika uzsvērts: kontroldarbs bijis sagatavots tik viegls, ka to nokārtojusi pat meitene ar garīgu atpalicību, kamēr Marģers neesot iemācījies logaritmu definīciju. Kad pajautāju, vai viņš zina šo definīciju, dēls attrauca, ka nē. “Nu lūk!”, izsaucās direktors, un atskaitīšanas lēmums tobrīd netika mainīts. “Es muļķīgi pateicu,” dēls komentēja mājupceļā. „Man vienkārši sajuka tie burti.”

Burtu jaukšana un speciālais pedagogs

Burtu jaukšana ir tipiska iezīme disleksijas gadījumā. Marģeram ir disleksija – viņš gan ir spējis iemācīties lasīt, taču viņa smadzenēm nepieciešama pastiprināta piepūle darbā ar rakstītu tekstu. Aizdomas par disleksiju man radās jau bērnudārza laikā, kad citādi gudrais bērns pēkšņi kļuva nervozs lasīšanas un rakstīšanas nodarbību dēļ. Tobrīd likās, ka audzinātājas pārspīlē ar sagatavošanu skolai, un, tā kā dzimšanas diena viņam ir rudenī, vienojāmies, ka uz skolu dēls dosies gadu vēlāk.

Pirmajā klasē Marģeru uzreiz nosūtīja pie speciālā pedagoga. Klases audzinātāja bija ļoti norūpējusies, tomēr drīz vien pie speciālā pedagoga vairs nebija jāiet, un pēc dažiem mēnešiem skolotāja jau Marģeru tikai slavēja. Ja neņem vērā, ka sliktās lasīšanas un rakstīšanas dēļ dēlu neiekļāva tajā klases daļā, kas jau no pirmās klases apguva angļu valodu, turpmāk viņam sākumskolā veicās labi. Grūtības lasīt un rakstīt saglabājās, taču skolotāja bieži ļāva atbildēt mutiski, bet mēs mājās lasījām priekšā gan mācību grāmatas, gan daiļliteratūru.

Mans paps daudz stāstīja Marģeram par vēsturi, bet lasītprasmes veicināšanai rakstīja zīmītes ar informāciju, kur paslēptas konfektes.

Sākumskolā dēls apmeklēja arī skolas logopēdi, kura disleksiju noliedza – esot fonemātiskās dzirdes traucējumi. Pēc gadiem uzzināju, ka pēc Starptautiskās Disleksijas asociācijas sniegtās definīcijas („Dyslexia is a phonological processing disoder”) tas ir viens un tas pats! Pašas nodarbības pie logopēdes kaut cik palīdzēja. Atzīmes sākumskolā bija labas, lai gan ne izcilas. Lai tās nodrošinātu, daudz laika un pūļu bija jāiegulda mājās – vairāk nekā citiem man zināmiem bērniem.

Atbalsta pasākumi skolēniem ar disleksiju – Eiropā, bet ne Latvijā

Otrās klases beigās Marģers sāka lasīt – lēni, bet lasīt. Tuvojoties desmit gadu vecumam, viņš jau lasīja „Hariju Poteru”, pēc gada – „Gredzenu pavēlnieku”, vēl pēc dažiem – Kafku un Prustu. Lasot balsī, viņš joprojām kļūdījās un neuztvēra lasītā jēgu. Mācību vielai kļūstot sarežģītākai, bet atmosfērai klasē – trokšņainākai, dēlam bija grūtāk koncentrēties, bet rokraksts kļuva aizvien nesaprotamāks.

Devītajā klasē, tuvojoties eksāmeniem, latviešu valodas skolotāja, kura savas pieredzes dēļ saprata, kas Marģeram vainas, un neuztvēra viņa slikto rokrakstu kā ļaunprātību, ieteica nokārtot oficiālu atzinumu, lai eksāmenos situācija tiktu ņemta vērā.
Speciālā pedagoģe un logopēde Vita Skramane pēc testēšanas apstiprināja disleksiju un disgrāfiju. Taču izrādījās, ka vienīgie atbalsta pasākumi Latvijā skolēniem ar disleksiju ir vairāk laika pārbaudes darbos, iespēja tos rakstīt atsevišķā telpā (praksē to nespēja nodrošināt nevienā no Marģera skolām), kā arī atļauja lietot atgādnes –mbeigu eksāmenos, bet ne iestājeksāmenos.

Datorā Marģers raksta saprotami, taču dators, pat bez kļūdu labošanas funkcijas, Latvijā nav atļauts, kamēr citās Eiropas zemēs šādu skolēnu atbalstam tiek izmantotas vairāku veidu datorprogrammas, audiogrāmatas un tehnoloģijas, kas balsi pārvērš rakstītā tekstā; ir iespēja atbildi ierakstīt audionesējā vai to pieraksta asistents; tiek nodrošināta īpaša apmācība ātrrakstīšanai datorā.

Vidusskola Latvijā nav obligāta – tā nav domāta tādiem, kas jauc burtus

Pēc devītās klases Marģers iestājās Rozentāla skolā. Zinot, ka dēlam negribas stāstīt katram skolotājam par savām grūtībām, pirms mācību sākuma devos uz skolu ar speciālā pedagoga slēdzienu, tikos ar latviešu un angļu valodas skolotāju. Taču tagad problēmas sākās ar matemātiku – iespējams, tāpēc, ka tā pati viela, kas vispārizglītojošās skolās, šeit bija jāapgūst mazākā skaitā stundu; iespējams, citu iemeslu dēļ, bet jau pirmajā kursā bija skaidrs, ka Marģeram ir jāiet pie privātskolotāja un jāiegulda viss brīvais laiks, tikai lai būtu sekmīgs, tā zaudējot citiem, tostarp mākslas priekšmetiem, nepieciešamo laiku.
Trešajā kursā viņš vairs negribēja tā turpināt.

Kad pēc pārsūdzēšanas Kultūras ministrijā tika pieņemts lēmums, ka Marģeram jāatgriežas skolā, viņš pateica, ka tomēr to nespēs.

Un es sapratu, kāpēc: ilgus gadus apdāvinātam audzēknim bija jātērē maksimums resursu, lai tikai uzturētu apmierinošu sekmju līmeni, vienlaikus bieži radot iespaidu, ka viņš ir paviršs un nav motivēts. Viena skolotāja pat man atrakstīja: „Marģeram nav grūtību strādāt ar tekstu. Viņam ir grūtības likt sevi pie darba!” Žēl, ka toreiz nezināju par disleksijas datorsimulāciju, ko varētu viņai aizsūtīt ar komentāru, vai viņai gadījumā arī nebūtu grūtības likt sevi pie darba, ja burti tā ņirbētu.

Daudzi pedagogi visus skolas gadus bija snieguši Marģeram atbalstu. Cilvēcisku atbalstu, kas nebija paredzēts pēc likuma. Toties daudz noteikumu dažādās instancēs ļāva no tādiem audzēkņiem atbrīvoties – it īpaši vidusskolas posmā. Kad Marģeru atskaitīja no “rozentāļiem”, mums tika atgādināts, ka mākslas skola ir vēl grūtāka par parasto vidusskolu. Arī vidusskola Latvijā nav obligāta – tā nav domāta tādiem, kas jauc burtus.

Līdz ar to arī augstskola un spējām atbilstošs darbs Latvijā nav domāti visiem.

 

Saistītie raksti

Atzinīgi vērtējot jauniešu ar disleksiju centienus iekļauties izglītības procesā, Latvijas Disleksijas biedrība sadarbībā ar Swedbank aicina pieteikties Izcilības balvai vecāko klašu skolēnus ar disleksiju. Izcilības balvai aicināti pieteikties 7.–9. klašu skolēni, kā arī vidusskolēni, kuriem lasīšanas traucējumi noteikti formāli (ar logopēda vai psihologa atzinumu) vai pedagoģiski (skolotājiem izvērtējot skolēna lasīšanas un rakstīšanas prasmes mācību procesā).

Izvērtējot pretendentus, tiks ņemtas vērā skolēna sekmes un iesaistīšanās interešu izglītībā, nevalstiskajās organizācijās, skolēnu pašpārvaldē, brīvprātīgajā darbā u. c. Pieteikumi jāiesniedz līdz 30. septembrim, nosūtot pieteikuma anketu (to iespējams lejupielādēt šeit) un 2017./2018. mācību gada liecību uz e-pastu [email protected] Par rezultātiem kandidāti tiks informēti līdz 20. oktobrim.

LA.lv
VE
Veselam.lv
Veselam
Kendama, velosipēds vai batuts – kas rada biežākās traumas mūsu bērniem?
16 stundas
IA
Ieva Apiņa
Veselam
Latvānis dabas takās un degšķidrums uz oglēm! Kā palīdzēt, ja piknikā gūts apdegums?
17 stundas
AN
Annika Niedrīte
Veselam
“Izārstēšu vēzi ar vienu rokas pieskārienu!” Kā atpazīt viltus dziednieku?
18 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Latvijā
FOTO: Baltijas ceļa 30. gadadienai veltītais atceres pasākums pie Brīvības pieminekļa
4 stundas
LA
LA.LV
Sports
Samoilovs/Šmēdiņš un Pļaviņš/Točs Jūrmalas posmā sasniedz astotdaļfinālu
5 stundas
LE
LETA
Pasaulē
FOTO: Viļņā “Baltijas ceļa” gadadienā sadodas rokās vairāk nekā 12 000 cilvēku
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Sekojot Baltijas valstu paraugam, tūkstošiem “Honkongas ceļa” dalībnieku apliecina savu vienotību
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO: Lucavsalā notiek grupas “Skyforger” metāloperas “Kurbads. Ķēves dēls” atjaunotais uzvedums
3 stundas