Veselam
Psiholoģija

Dievs mani radīja kā sievieti, daba ielika vīrieša ķermenī. Transpersonas 0


Daniella meitenes tēlā. Viņa ir izskatīga – brūnas acis, glīta figūra.
Daniella meitenes tēlā. Viņa ir izskatīga – brūnas acis, glīta figūra.
Foto no privātā albuma

Franču režisora Fransuā Ozona filmā Jaunā draudzene izskan zīmīgs teikums: “Puikas atrod kāpostos, meitenes – ziedos, bet mani atrada ziedkāpostos.” Ceru, ka šis raksts liks aizdomāties par līdzcilvēkiem ar citādu seksuālo orientāciju, – palīdzēsim viņiem vismaz ar līdzjūtīgu sapratni, cieņpilnu attieksmi. Cilvēks ir daudz sarežģītāka būtne, nekā esam raduši domāt. Laiks saprast, ka pasaulē nav pareizo un nepareizo cilvēku, nav garantijas, ka arī jūsu vai radu ģimenēs nepiedzimst bērns, kurš ir citāds. Transseksuāls vai homoseksuāls, vai ar citām identitātes problēmām. Un tad ir svarīgi, kā jūs rīkosieties – centīsieties palīdzēt, cik jūsu spēkos, atbalstīsiet vai arī galīgi sagandēsiet viņam dzīvi, cenšoties padarīt pareizu, izstumsiet no ģimenes un padzīsiet no mājām, kad beigu beigās sapratīsiet, ka mainīt neko nevar.Par to, cik sarežģīti ir dzīvot šādiem cilvēkiem, savos stāstos ar 36,6 °C lasītājiem dalās rīdzinieks Daniella, kurš grib kļūt par sievieti, un meitene Tima, kura vēlas būt vīrietis. Dzīvojam taču civilizētā valstī, ir vērts ieklausīties arī citādajos.

 

No puiša par sievieti

Daniellas stāsts

Galerijas nosaukums

Esmu uzdrīkstējies dzīvot brīvi, neslēpjoties no tuviniekiem un draugiem, klaji paužot, kas esmu. Varu justies kā sieviete, esmu arī laimīga,” atklāj Daniella (19), kura piedzimusi vīrieša ķermenī.

Dievs mani radīja kā sievieti, daba mani ielika vīrieša ķermenī. Sevi atšķirīgu no citiem apzinājos jau bērnībā – raksturā biju kluss, man patika spēlēties ar lellēm, draudzējos tikai ar meitenēm, ar kurām gāju arī uz ballītēm.

Sestajā klasē jau ģērbos universālajā uniseksa stila apģērbā. Kad man bija 17 gadu, no puikas sāku veidoties par vīrieti – sāka augt bārda, un parādījās ķermeņa apmatojums. Mani tas biedēja. Nesapratu, kas ar mani notiek. Reiz, stāvot pie spoguļa, vienā rokā turēju nazi, otrā biju satvēris savu locekli un izmisīgi raudāju. Sapratu, ka pati ar sevi netikšu galā, jāmeklē speciālista padoms, tāpēc pieteicos pie psihiatra. Viņam godīgi atzinos, ka gribu būt meitene, tātad vēlos mainīt dzimumu. Psihiatrs ieteica aiziet pie psihologa. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā izgāju nepieciešamās konsultācijas – četras reizes pa četrām stundām. Bija gan sarunas, gan testi, gan citas dažādas pārbaudes, arī atmiņai. Man bija jāpierāda, ka esmu adekvātā stāvoklī, ka man nav šizofrēnijas.

Tas bija nepieciešams, lai varētu veikt dzimuma maiņas operāciju?

Lai varētu sākt ceļu uz to. Pēc psihologa apmeklējuma izgāju konsiliju. Tajā bija profesors, divi psihiatri, divi psihologi un vēl kāds speciālists. Secināja, ka dzimuma maiņas operācijai esmu pārāk jauna, jāpagaida vēl gads, lai pēc tam atkal izietu visas pārbaudes. Saņēmu diagnozi F64.0, kas nozīmē, ka man ir dzimuma identitātes traucējumi. Ar to jau varēju sākt hormonu terapiju, kuru lietoju jau septiņus mēnešus. Atradu savu endokrinologu, kurš man palīdz.

Kāpēc vajadzīga šāda terapija?

Hormoni ietekmē visu manu organismu: attīstās krūtis, mazāk aug bārda, augums kļūst sievišķīgāks. Mainās arī domāšana, uzvedība.

Vēdera lejasdaļā ielika implantu, kas bloķē vīrišķā hormona testosterona izdalīšanos. Taču no dzimuma maiņas operācijas nedomāju atteikties. Līdzko man noteiks diagnozi, ka esmu transseksuāla, došos veikt operāciju tepat Rīgā, Dzirnavu ielā, pie vienīgā tāda veida speciālista Baltijā un Skandināvijā. Esmu jau noskaidrojusi, ka šāda operācija ir sarežģīta, var ilgt pat astoņas stundas. Vaginas izveide maksā deviņus tūkstošus eiro. Ja vēlos arī krūšu plastisko operāciju, kopā tie ir trīspadsmit tūkstoši. Tas ir dārgi, jākrāj nauda.

Nebūšu pirmais, kas mainīs dzimumu. Ārsts teica, ka tādu esot jau kādi četrdesmit! Mamma mani ļoti atbalsta, ir gatava maksāt par operāciju, lai tikai es būtu laimīga. Mammu ļoti mīlu, esmu viņai pateicīgs. Man laimējies, ka ģimene mani pieņem tādu, kāds esmu.

Kā pašlaik aizrit jūsu ikdiena?

Tikai un vienīgi kā sievietei. Izskatos kā sieviete, staigāju augstpapēžu kurpēs, valkāju arī kleitas. Lielākā daļa no maniem draugiem un ģimene uztver mani kā meiteni, kā Daniellu. No hormonu tabletēm ķermeņa āda kļūst maigāka, jutīgāka. Ja pieskaras krūtīm, tās iesāpas. Bārda aug retāk, to dzenu reizi nedēļā ar asmenīti. Jūtu izmaiņas arī domāšanā, uztverē: agrāk biju skarbāka, tagad esmu jūtīgāka, maigāka. Hormonu tabletes jālieto visu mūžu.

Kā jūs uztver sabiedrība?

Tādiem kā man dzīvot Latvijā jābūt lielai drosmei, ne katrs uzdrošinās atklāt savu būtību, jo cilvēki joprojām ir naidīgi, nesaprot, ka var būt arī citādie, ka tā ir viņu dzīves normālība, ko vajadzētu pieņemt kā pašsaprotamu.

Uz ielas izskatos kā meitene. Grūtības sagādā, kad sāku runāt, jo man ir vīrišķīga balss, tāpēc ir ļoti sarežģīti atrast darbu. Vai arī tad, kad kaut kur liek uzrādīt personas dokumentus. Tad man jāpierāda, ka tie tiešām ir manējie. Pasē ierakstīts, ka esmu vīrietis, ierakstu var mainīt tikai pēc operācijas. Tas ir netīka-mi, valsts varētu būt lojālāka – ja man pasē būtu ieraksts, ka esmu sieviete, problēmu būtu mazāk. Reiz mani pat atteicās apkalpot makdonaldā. Jutos ļoti pazemota. Pārdevējs paskatījās uz mani un… aizgāja neapkalpojis.

Kaitina cilvēku bezkaunība. Mani apvaino līdz asarām, kad mani nosauc par transvestītu, – tas ir kaut kas cits! Esmu arī fiziski cietusi: kad man bija septiņpadsmit gadu, Galerijā Centrs pamanīju, ka man kāds seko. Izgājis uz ielas, viņš mani no mugurpuses satvēra un, iesitot pa seju, krieviski ļoti rupji nolamāja. Nokritu, lāgā nesapratusi, kāpēc viņš man tā, par ko… Ārzemju tūristi, to visu redzot, izsauca policiju, taču pēcāk saņēmu policijas vēstuli, ka lietu izbeidz. Un tas nelietis atkal klaiņo, meklēdams kādu, ko pataisīt normālu.

(Te nu būtu vietā noprast, kāpēc Latvijā joprojām zeļ padomju asociālisms – pat tieslietu ministrs kopā ar reliģisko konfesiju vadītājiem negrib pieņemt Stambulas konvenciju, kas vērsta pret vardarbību ne vien pret sievieti un bērniem, bet arī pret vīrieti. – aut.)

Nedzīvoju nošķirti no sabiedrības, man ir draugi, paziņas. Atpūtu baudu klubos, patīk naktsdzīve, būtu jauki, ja kāds mani uzaicinātu darbā par modeli vai go–go dejotāju. Dažreiz ballītēs man pievērš uzmanību puiši, izmaksā šampanieti. Man ir daudz tērpu, ko pērku. Esmu iegādājusies arī dažādus stilīgus apavus – mamma dažreiz brīnās, ka spēju staigāt kurpēs ar tik augstiem papēžiem.

Kā ar mīlestību, cik tā ir svarīga?

Tai jābūt abpusējai. Vēlētos ģimeni, attiecības ar vīrieti, man nav svarīgi, vai viņš ir mainījis dzimumu vai nē. Galvenais, lai viņš būtu labs cilvēks, kurš mani mīlētu. Protams, no manis viņam bērnu nebūs, bet varētu pieņemt, adoptēt.

Nez, kā izvērtīsies mana dzīve, diez vai palikšu Latvijā, nākotni saredzu, visticamāk, Anglijā, pēc tam ASV.

 

Eksperta vārds

Arturs Šulcs

Arturs Šulcs

Arturs Šulcs, seksologs, pārmaiņu treneris 

– Terminu “transpersonas” attiecina uz cilvēkiem, kuru dzimtes identitāte vai dzimtes izpausme atšķiras no bioloģiskā dzimuma. Transdzimums neapzīmē seksuālo orientāciju – līdzīgi kā citu dzimšu cilvēki var būt heteroseksuāli, homoseksuāli, biseksuāli, panseksuāli, aseksuāli vai nepiederēt nevienam no vispārpieņemtajiem seksuālās orientācijas iedalījumiem. Transdzimuma cilvēkiem jeb transpersonām var būt īpašības, kuras parasti piedēvē konkrētam dzimumam, un viņi var identificēt sevi šo tradicionālo dzimumu robežās vai arī identificēties ārpus tām kā, piemēram, bezdzimtes, dzimtes neitrālās un trešās dzimtes personas.

Svarīgi atšķirt transseksuālistus no transvestītiem, kas dzimumu nemaina, bet iecienījuši ģērbties pretējā dzimuma apģērbā. Šāda rīcība ir viena no fetiša veidiem. Būt transpersonai – tā ir identitāte, nevis saslimšana. Latvijā šādu cilvēku varētu būt daži simti. Toties transvestītu ir daudz vairāk. Sevi sabiedrībai viņi nereklamē, par viņiem zina tikai tuvākie cilvēki.

Transpersonas nevienam nekādu ļaunumu nenodara. Dažas ir vērsušās pēc psiholoģiskas un emocionālas palīdzības arī pie manis. Neesmu dzirdējis, ka mūsu valstī notiktu zinātniskas diskusijas šajā jautājumā, līdz ar to daļa ārstu diemžēl viņus uzskata par psihiski neveseliem un nereti ultimatīvi iesaka ārstēties Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra slimnīcā. Visi, ka vērsušies pēc palīdzības pie manis, ir normāli, sociāli atbildīgi cilvēki, strādā valstij svarīgās nozarēs, piemēram, informācijas tehnoloģijās. Viņi nav ne garīgi atpalikuši, ne liekēži, ne izvirtuļi. Ar savu esamību transseksuālisti nevienu un neko neapdraud: ne tradicionālo ģimeni, ne dzīves kārtību, ne tikumību. Transpersonas ir daļa no mūsu sabiedrības. Jā, ar savām īpatnībām, bet tādi paši cilvēki kā mēs visi. Arī viņi vēlas mīlēt un tikt mīlēti. Arī viņi vēlas veidot attiecības, ģimeni, rūpēties par sev mīļajiem un tuvajiem.

Transpersonām no pārējās sabiedrības un galvenokārt no dažādu cilvēku aprūpes profesionāļu puses būtu vajadzīga iecietība, sapratne un elementāra cieņa pret cilvēka individualitāti. No tā ieguvēji būtu mēs visi.

 

No meitenes par puisi

Tima (23) stāsts

timsTims ne vien studē modernās valodas un biznesu, bet arī ir sabiedriski aktīvs, piemēram, vada jauniešu grupu, Baltijas praidam sagatavoja izstādi. Viņš akcentē domu, ka praids Rīgā nav tik daudz svētki vai liela ballīte kā citviet pasaulē, bet veids, kā pievērst cilvēku uzmanību līdztiesības jautājumiem, veicināt cieņpilnu attieksmi un juridisku tiesību piešķiršanu veidot partnerattiecības. Praids nav tikai gājiens, tie ir daudzi dažādi kultūras pasākumi, konferences, diskusijas un citi pasākumi.

Esmu no Rēzeknes novada, patlaban studēju Rīgā. Nojausmu par savu dzimumidentitāti guvu jau četru vai piecu gadu vecumā, kad spēlējos kopā ar citiem bērniem. Protams, toreiz par dzimuma īpatnībām un lomām nedomāju, taču vienmēr bija sajūta, ka neesmu tāda kā pārējie. Augot spēlējos gan ar stereotipiski zēnu rotaļlietām, gan meiteņu, centos izvēlēties tās, kuras bija kompleksākas, līdz ar to arī man vairāk saistošas. Pēcāk, uzsākot skolas gaitas, vajadzēja vairāk piedomāt par uzvedību – nevarēju būt pārāk puicisks, jo meitenēm taču tas nepiedienot. Tomēr arī tas nebija šķērslis, lai ģērbtos daudz puiciskāk nekā manas vienaudzes.

Kad pārvācos uz Rīgu, kādu laiku sevi lauzu un centos vismaz daļēji atdarināt sievišķīgu ģērbšanās stilu. Lieki teikt, ka nejutos īpaši komfortabli. Tagad, kad esmu krasi mainījis apģērbu un frizūru, personvārdu un vietniekvārdu, kuru attiecināt uz mani (no “viņa” uz “viņš”), fakts, ka vēl arvien pasē ierakstīts, ka esmu sieviete, rada daudzus nepatīkamus brīžus šķietami ikdienišķās situācijās: pasta sūtījumu izņemšana, sabiedriskā transporta kontroles pārbaudes, iepirkšanās veikalos, alkoholisku dzērienu pasūtīšana kafejnīcās, lidostas drošības kontroles iziešana, bankas apmeklējums un jebkura cita situācija, kad jāuzrāda personu apliecinošs dokuments. Mani ilgi pēta, nereti pat aizdomīgi tieši jautā, vai tikai pase ir mana… un nākas lieki skaidroties. No šādām situācijām būtu vienkārši izvairīties, ja Latvijas likumdošana ļautu mainīt personvārdu un dzimuma marķieri pasē bez nepieciešamības veikt pilnu dzimummaiņas operāciju, ko daudzas transpersonas un nebināri cilvēki nevēlas vai arī nevar atļauties veikt.

Vai vecāki zina par jūsu identitāti?

Zina, taču tā īsti līdz galam nepieņem, vairāk vai mazāk šo faktu ignorē. Dzīvojam katrs savu dzīvi un par to nerunājam.

Vai esat ar mieru ļauties dzimuma maiņai?

Esmu sācis informācijas izzināšanas procesu, lai saņemtu pareizo diagnozi. Jāatrod īstais ārsts, kurš būs godīgs un uzrakstīs pareizo diagnozi, neuzskatīs, ka tā ir mana mirkļa iegriba vai kaut kas nenopietns. Pagaidām nevēršos ne pie psihiatra, ne konsilija, jo uztrauc fakts, ka Latvijā diagnoze, kura man būtu jāsaņem – SSK F64.0 – vēl arvien atrodas Slimību klasifikatora psihisko un uzvedības traucējumu kategorijā. Kamēr tā atrodas šajā kategorijā, pastāv iespēja, ka pēc tās saņemšanas var rasties problēmas turpmākajā darbā, piemēram, ja cilvēks strādā valsts iestādē un nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Var būt grūti saņemt ieroču atļauju, kā arī šķēršļi jebkurā darbā, kas varētu būt ierobežots cilvēkam ar psihisku saslimšanu, jo ir taču piešķirta diagnoze.

Vai jums ir partneris?

Jā, ar viņu esmu kopā jau vairāk nekā gadu. Gadās, ka uz ielas pret mani un manu partneri izskan rupjības. Labi, ka vēl nav nācies piedzīvot fizisku pārestību, vien vārdu apmaiņu.

Vai jūtaties laimīgs?

Jā, man paveicies dzīvot tādā liberālā burbulī, kur mani saprot un pieņem. Mana galvenā atziņa – pieņemt sevi tādu, kāds esi, nemēģināt sevi lauzt, par spīti sabiedrības vairākuma attieksmei un uzskatiem. Izlikties jau tu vari par to, kas neesi, bet… vai tāda veida dzīve tevi darīs patiesi laimīgu?

Svarīgi jauniešus izglītot nevis par seksuālām grupām, dalot cilvēkus, piemēram, heteroseksuālos, homoseksuālos, panseksuālos*, jo birkas var pielikt nez kādas, bet par veselīgu seksualitāti kopumā.

 

Interesanti

Jēdziens “transseksuālists” radīts jau 1953. gadā.

Pirmo dzimuma maiņas operāciju PSRS veica ķirurgs Viktors Kalnbērzs 1972. gadā. 80. gados viņš veica vēl četras dzimuma maiņas operācijas, visas – sievietēm no Krievijas.

Tradicionālie priekšstati par dzimumu strauji mainās. Tiek pieņemts, ka bioloģiskais dzimums, dzimuma identitāte un seksuālā orientācija ir dažādas lietas. Ikvienam no mums ir bioloģiskais dzimums – vīrietis, sieviete vai interseksuālists. Ja personai ir XX hromosomas, to parasti uzskata par sievieti, bet personu, kurai ir XY hromosomas – par vīrieti. Taču mēdz būt arī cilvēki, kuriem ir XXY, XYY un vēl cita veida hromosomas. Zinātnieki nav pārliecināti, cik bieži tas notiek, taču ASV Nacionālais veselības institūts lēš, ka aptuveni vienam no 500 jaundzimušajiem ir lieka X hromosoma.

Dzimuma identitāte ir dziļas cilvēka izjūtas un pašidentifikācija ar dzimumu, kurā tas jūtas komfortabli. Tās ir iekšējās izjūtas: vīrietis, sieviete vai vēl kas cits. Dzimuma identitāte var būt un var arī nebūt saskaņota ar bioloģisko dzimumu. Uzskata, ka tā sakņojas kultūrā, – kāda uzvedība ir pieņemama sievietēm un vīriešiem, ko viņiem vajadzētu vai nevajadzētu darīt ikdienā, dzimumu līdztiesībā u.c.

Esot pierādīts, ka hormonu preparātu lietošana mūsdienu medicīnā noved pie lielāka skaita transseksuālistu nākšanas pasaulē. Eiropā uz 30 000 vīriešu ir viens transseksuālists un tikpat uz 100 000 sieviešu.

 

Viedokļi

Miks Celmiņš.

Miks Celmiņš.

Miks Celmiņš, sociālo projektu koordinators

– Strādāju ar Eiropas Savienības projektiem, identificēju sabiedrības problēmas, meklēju organizācijas vai indivīdus, kam ir konkrēts piedāvājums to atrisināšanā. Katru mēnesi man ir ap 14 starptautisku projektu gan par bēgļu, gan transpersonu problēmām. 2014. gadā nokļuvu Indijas pilsētā Bengalūru, pērn tur organizēju skaistumkonkursu Miss Trans Diamond. Indijā transpersonu dzīve nav viegla, bieži jauniešus, kas sevi identificē par transseksuālistiem, izmet no ģimenēm vai arī viņi paši tās pamet. Nabadzīgākie aiziet kalpot tempļos, citi aizklīst prostitūcijā – strādā bordeļos, vēl citi brauc uz kūrortu Gua, kur sniedz seksuālus pakalpojumus, ko īpaši iecienījuši krievu tūristi. Ceturtdienā turp aizbrauc, pavada nedēļas nogali, nopelnīto naudu nodod kopienas mammai, kura atbild par transpersonas izmitināšanu, īri, ēdināšanu. Izglītotākās transpersonas, kam paveicies, strādā ienesīgos amatos, ir televīzijas, radio zvaigznes, kinoaktrises, dažas arī politiķes. Indijā ir daudz reliģiju, hinduistiem ir mazākas ģimenes, tajās sieviešu un vīriešu līdztiesībai nav lielas atšķirības, musulmaņiem ģimenes lielākas, un tajās noteicošā loma ir vīrietim. Lielāka diskriminācija ir tieši musulmaņu ģimenēs, tur nepieņem transpersonas. Dzimuma maiņas, kā arī netīkamā vai saspringtā darba dēļ dažas transpersonas ir vulgāras, pat agresīvas. Esmu pieredzējis viņu ķildas, dažas skaistumkonkursā metušas man ar pudeli, pildspalvu, spļāvušas… Manuprāt, ir svarīgi jauniešus izglītot nevis par seksuālām grupām, dalot cilvēkus, piemēram, heteroseksuālos, homoseksuālos vai panseksuālos*, jo birkas var pielikt nez kādas, bet par veselīgu seksualitāti kopumā.

 

Kristīne Lindenblate, dažādu skaistumkonkursu organizētāja

lindenblata– Pērn kopā ar Miku Celmiņu īstenotais transseksuālistu skaistumkonkurss Miss Trans Diamond bija pirmais tik vērienīgs starptautisks konkurss, kurā bija uzaicinātas sievietes, kuras dzīvo vīrieša ķermenī, bet grib būt un justies kā sievietes. Daļa viņu jau bija veikušas dzimuma maiņu, citas vēl tikai tam gatavojās. Arī šādi cilvēki alkst pēc sapratnes, ģimenes siltuma, laimes. Devām viņām iespēju justies kā īstām karalienēm. Tas nav tikai skaistuma konkurss, drīzāk – sociāls projekts. Viņām psiholoģiski ir grūtāk dzīvot nekā kā citiem, tāpēc arī nepieciešams papildu atbalsts. Indijā cilvēku dažādību un vēlmi dzīvot citādi atbalsta gan valsts, gan sociālā joma. Ir daudz projektu, kas palīdz šādām sievietēm. Piemēram, Indijas valdība dod naudu dzimuma pārveides operācijai. Diemžēl ne visa sabiedrība ir lojāla pret šādiem cilvēkiem, ir ģimenes, kuras savus bērnus padzen no mājām. Tad viņi klejo, ubago, vairākums nodarbojas ar prostitūciju. Ir transpersonas, kas apvienojas tādās kā komūnās, kur valda sava hierarhija, par saimi rūpējas mammīte.

Dzerot hormonu tabletes, cilvēki kļūst izteikti emocionālāki. Piemēram, mūsu konkursa finālā pat izcēlās ķīviņš – acīmredzot kāds nepieņēma skaistuma vērtējumu. Svarīgi iedrošināt – esi tāds, kāds esi, nebaidies! Arī mums, pārējiem, jāmācās nenosodīt transseksuālos vai citu sociālo grupu pārstāvjus. Mums grūti izprast cilvēkus, kas dzīvo svešā ķermenī, taču neviens neliek ar viņiem dzīvot kopā vai draudzēties, taču nosodīt arī nevajag.

 

Dzimumu identitāte nav psihiska saslimšana

Indijas transseksuālisti, kas pērn piedalījās skaistumkonkursā Miss Trans Diamond.

Indijas transseksuālisti, kas pērn piedalījās skaistumkonkursā Miss Trans Diamond.

ASV termins “dzimumidentitātes traucējumi” reiz bija diagnoze, kas atrodama Amerikas psihiatru asociācijas Diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā. Tādējādi, piemēram, vīrietis, kurš uzskatīja sevi par sievieti, tika atzīts par garīgi slimu. Rokasgrāmatas jaunākajā laidienā minēts vien termins “dzimumu distrofija”, kas fokusē uzmanību uz cilvēkiem, kurus satrauc sava identitāte. Tādējādi transpersona var saņemt nepieciešamo palīdzību, piemēram, hormonu terapiju vai konsultācijas, lai tiktu galā ar savām emocijām.

Kopš 2017. gada 1. janvāra transpersonu identitāte vairs nav psihiska saslimšana arī Dānijā. Tiesa, Pasaules Veselības organizācijas klasifikatoros transseksuālismu joprojām pieskaita pie dzimumidentitātes traucējumiem. Tas ir svarīgi, jo, lai cilvēks oficiāli varētu mainīt dzimumu, lielākajā daļā Eiropas valstu tiek pieprasīts psihiatra novērtējums. Dažās valstīs oficiāla dzimuma maiņa nemaz nav iespējama, citās – Īrijā, Dānijā, Maltā un Norvēģijā – darbojas juridiski mehānismi, kas ļauj to izdarīt itin vienkārši.

 

Ar vai bez ķirurģijas

Transseksuālisti domā, ka viņi piedzimuši nepareizā ķermenī. Taču ne visas transpersonas vēlas veikt dzimumu maiņas operācijas, bieži vien tiek izmantotas citas procedūras. Hormonu terapija, kurā izmanto estrogēnu vai testosteronu, var mainīt organisma seksuālo ķīmiju un ir veids, kā daži transseksuālisti nomaina dzimumu. Estrogēna terapija var mīkstināt ādu, samazināt nevēlamu ķermeņa apmatojumu un tauku struktūru, padarot augumu sievišķīgāku. Savukārt testosterona terapija pazemina cilvēka balss tembru, stimulē apmatojuma augšanu un izbeidz menstruālo ciklu.

Cita iespēja ir plastiskā vai rekonstruktīvā ķirurģija, lai izveidotu atbilstošus dzimumorgānus, krūšu noņemšanas vai palielināšanas, sejas operācijas. Tas var palīdzēt ieviest vēlamās izmaiņas. Sievietes, kuras grib kļūt par vīriešiem, var izņemt dzemdi vai olnīcas, bet vīriešiem pieejama operācija, kas samazina ādamābolu.

 

logo-36

LA.lv