Veselam
Psiholoģija

Māte un meita: atrast pareizo distanci0

Foto: pexels.com

Pieņemamas distances atrašana attiecībās ir grūts uzdevums gan mātei, gan meitai. Psihoanalītiķe Marija Timofejeva savā praksē pamanījusi grūtības, ko rada viena vecāka ģimeņu skaita palielināšanās, tēva lomas samazināšanās un sabiedrībā valdošais jaunības kults.

Tas noved pie tā saucamās saplūšanas, kas apdraud abu pušu identitāti.

Sievietēm rodas divi fundamentāli svarīgi jautājumi. Mātei: kā saglabāt tuvas attiecības, paliekot savā – mātes vietā? Meitai: kā atdalīties, lai atrastu sevi?

Bīstamā satuvināšanās

Attiecības ar māti ir mūsu psihiskās dzīves pamats. Māte nevis vienkārši ietekmē bērnu, bērnam viņa ir apkārtējā vide, un attiecības ar viņu ir attiecības ar pasauli.

„No šīm attiecībām ir atkarīga bērna psihisko struktūru radīšana,” turpina Marija Timofejeva.

“Tas attiecas uz abu dzimumu bērniem. Tomēr meitām ir grūtāk atdalīt sevi no mātes.” Gan tāpēc, ka viņas „abas ir meitenes” gan tāpēc, ka māte bieži vien uztver meitu kā savu turpinājumu, viņai ir grūti saskatīt meitā atsevišķu personību.

Bet varbūt, ja māte un meita jau no paša sākuma nebūs pārāk tuvas, problēma neradīsies? Tieši pretēji. “Patiesas tuvības trūkums ar māti agrā bērnībā bieži vien noved pie kompensācijas mēģinājumiem nākotnē,” skaidro Marija Timofejeva. „Tad pieaugošā meita cenšas iepatikties mātei, būt pēc iespējas tuvāk viņai. It kā tas, kas notiek pašlaik, varētu tikt pārcelts uz pagātni un to mainīt.”

Foto – Fotolia

Šis mēģinājums satuvināties nav mīlestība, bet vēlme to saņemt no mātes. Bet arī aiz mātes vēlmes satuvināties ar meitu, būt vienotām gaumē un uzskatos, dažkārt slēpjas ne tikai mīlestība. Mātes zemapziņā meitas jaunība un sievišķība var izraisīt greizsirdību. Tā ir smaga sajūta, tāpēc māte tāpat neapzināti cenšas no tās atbrīvoties, identificējot sevi ar meitu: „Mana meita – tā esmu es, mana meita ir skaista – tātad arī es esmu skaista.”

Reizēm māte un meita “saplūst”, atrodot šajās attiecībās patvērumu, kas palīdz cīnīties pret ārējās pasaules draudiem. Šī tendence ir īpaši spēcīga tādiem starppaaudžu pāriem, kuros nav trešā – vīra un tēva. Varētu vaicāt – un kas tur slikts?

Kontrole un konkurence

„Attiecības “divas draudzenes” stilā ir pašapmāns,” ir pārliecināta Marija Timofejeva. “Tas ir realitātes, kurā atšķiras sieviešu vecums un atgrūšanās spēks, noliegums. Šis ceļš noved pie sprādzienbīstamas saplūšanas un kontroles.” Katrs no mums vēlas kontrolēt sevi.

Un, ja „mana meita – tā esmu es”, tad viņai jājūt tas pats, kas man un jāgrib tas pats, ko gribu es.

Vēlme kontrolēt meitu pieaug, kad viņas atdalīšanās iespējā māte saredz draudu sev. Rodas konflikts: jo aktīvāk meita mēģina aiziet, jo uzstājīgāk māte viņu aiztur: ar spēku un pavēlēm, vājumu un pārmetumiem. Ja meitai raksturīgi justies vainīgai, un viņai trūkst iekšējo resursu, viņa padodas un piekāpjas.

Foto – Fotolia/JackF

Taču sievietei, kura nav atdalījusies no mātes, ir grūti veidot savu dzīvi. Pat ja viņa apprecas, bieži vien ātri izšķiras, lai atgrieztos pie mātes, reizēm kopā ar savu bērnu. Bieži māte un meita sāk sacensties, kura no viņām būs „labākā māte” meitas bērnam. Ja uzvar vecmāmiņa, tad meita kļūst par sava bērna apgādnieku vai ieņem vecākās māsas lomu, dažreiz viņai vispār nepaliek vieta šajā ģimenē.

Pārbaudījums, kas jāiztur

Par laimi, attiecības ne vienmēr ir tik dramatiskas. Tēva vai cita vīrieša klātbūtne samazina saplūšanas risku. Neskatoties uz neizbēgamām domstarpībām un ilgākiem vai mazākiem ģimeniskas tuvības periodiem, daudzas mātes un meitas saglabā attiecības, kurās maigums un labvēlība gūst pārsvaru pār aizkaitinājumu.

Taču pat visdraudzīgākajām mātēm un meitām nāksies piedzīvot atdalīšanos vienai no otras.

Process var būt sāpīgs, bet tikai tas ļaus katrai dzīvot savu dzīvi. Jautājums ir, kā atrast pareizo distanci.

„Lai ieņemtu savu vietu dzīvē, jaunajai sievietei vienlaikus jārisina divi uzdevumi: identificēties ar māti saistībā ar viņas lomu un tajā pašā laikā „atdalīties” no viņas kā atsevišķai personībai,” norāda Marija Timofejeva. To atrisināšana ir īpaši sarežģīta, ja māte pretojas.

„Dažreiz meita meklē strīdu ar māti, lai tā pieliktu punktu pārāk uzmācīgai interesei par viņas dzīvi.” Dažreiz izeja tiek atrasta fiziskā attāluma palielināšanā, pārceļoties uz citu dzīvokli, pilsētu vai pat valsti.

Foto – Shutterstock.com

Jebkurā gadījumā, neatkarīgi no tā, vai viņas ir kopā vai atsevišķi, robežas būs jāveido no jauna. Pirmais solis var būt cieņa pret īpašumu. Katrai ir savas lietas, un neviena neko nesaņem bez atļaujas. Katrai ir sava teritorija, tajā nevar ienākt bez uzaicinājuma vai ievest savu kārtību.

Saistītie raksti

Protams, mātei nav viegli atlaist daļu no sevis – meitu. Tāpēc vecākajai sievietei nepieciešami savi iekšējie un ārējie resursi, savi hobiji un nodarbes, kas ļaus pārdzīvot šķiršanās bēdas, pārvēršot tās par gaišām skumjām.

„Dalīties ar otru tajā, kas tev ir un dot viņam brīvību – to var saukt par mīlestību, tai skaitā mātes mīlestību,” norāda Marija Timofejeva. Taču mūsu cilvēciskā daba pazīst arī tādu īpašību kā pateicība. Dabiska, nepiespiesta, brīva pateicība var kļūt par pamatu jaunai, nobriedušai un atvērtākai emocionālai apmaiņai starp māti un meitu. Un jaunām attiecībām ar labi noteiktām robežām.

LA.lv