Veselam
Bērni

Mazā Alise, kas uzvarējusi cīņā par savu dzīvībiņu0


Alisei ir iedzimta sirds patoloģija jeb, precīzāk, maģistrālo asinsvadu transpozīcija – iedzimts defekts, kad aorta un plaušu artērija ir anatomiski apmainītas vietām.
Alisei ir iedzimta sirds patoloģija jeb, precīzāk, maģistrālo asinsvadu transpozīcija – iedzimts defekts, kad aorta un plaušu artērija ir anatomiski apmainītas vietām.
Foto: no privātā albuma

Var teikt, ka nu jau pirmo dzimšanas dienu nosvinējušajai Alisītei, kā mīļvārdiņā visi sauca mazo Alisi Romanovsku, stāvējis klāt sargeņģelis, jo viņas mūsu vidū varēja arī nebūt.

Kad Alises mamma Aija Ruzaiķe devās uz ultrasonogrāfiju, ārste nepierasti ilgi veikusi izmeklējumu, pēc kura pasaukusi topošo māmiņu, lai paziņotu, ka gaidāmajam mazulim ir iedzimta sirds patoloģija jeb, precīzāk, maģistrālo asinsvadu transpozīcija (tas ir iedzimts defekts, kad aorta un plaušu artērija ir anatomiski apmainītas vietām, kā rezultātā aorta uz ķermeni sūknē neapskābekļotas asinis, bet mazajā asinsrites lokā cirkulē ar skābekli bagātas asinis respektīvi, nevar notikt normāla audu apgāde ar skābekli).

Tajā pašā laikā ārste galvoja, ka, mazulim esot mātes miesās, briesmas nedraud, ko nevarēs teikt par brīdi, kad tad nāksies vērties pasaulē.

Vēl pirms pāris gadu desmitiem bērni ar šādu diagnozi mira jau visai drīz pēc dzimšanas, jo nebija iespējams šāda veida patoloģijas priekšlaikus noteikt un diagnosticēt. Taču, lai šo patoloģiju novērstu un bērns varētu izdzīvot, pēc dzimšanas ir nepieciešama nopietna operācija. Tāda tika veikta arī Alisei, kas, visiem par laimi, izrādījās veiksmīga.

Vislielāko pacietību un spēku gan pirms Alises dzimšanas, gan arī pirmajā dzīves gadā tas prasīja no viņas vecākiem. Viņus abus tad arī aicinājām uz sarunu, kas izvērtās gana atklāta, tajā pašā laikā smaga, jo Aijai un Jānim to visu atcerēties nebija viegli, un nav nekāds brīnums, ka mammai reizēm pār vaigiem nobira asaras.

Īpašs prieks par mazuļa pieteikšanos

Alise bija plānots mazulis. Šai sakarā viņas mamma Aija Ruzaiķe atklāti bilst: „Mēs ar Alises tēti Jāni par to jau daudz bijām sprieduši. Bet paralēli tam mēs arī plānojām kāzas. Un visu laiku domājām par bērniņu. Kad mazais pieteicās, mēs bijām ļoti priecīgi. Tas pozitīvā nozīmē sagrieza visu pasauli kājām gaisā. Un kāzas palika otrajā plānā – tās būs šovasar.

Mēs jau laicīgi vienojāmies, ja būs meitenīte, vārdu likšu es, bet, ja puisītis, tad viss tēta ziņā. Pienākot brīdim, kad varēja noteikt bērna dzimumu, mēs kopā ar Jāni devāmies uz ultrasonogrāfiju. Pēc tās es jutos kā uzvarētāja, jo bija taču pieteikusies meitenīte!

Sākumā mēs vienojāmies par vārdu Helēna, jo tas mums abiem ļoti iepatikās. Par to, ka varētu būt arī Alise, mēs runājām jau tad, kad vēl nezinājām bērna dzimumu. Bet, kad meitiņai uzstādīja diagnozi, mums bija skaidrs, ka viņa būs Alise, jo tas likās spēcīgāks vārds.

Jo domājām par viņu kā par Alisi no Brīnumzemes, paši cerēdami uz brīnumu”.

Liktenīgā ultrasonogrāfija

„24. grūtniecības nedēļā tiku nosūtīta uz ārpuskārtas ultrasonogrāfiju, jo vecmātei bija aizdomas par dzemdes tonusu,” atceras Alises mamma. „Ārste ļoti ilgi veica ultrasonogrāfijas izmeklējumu. Pārbaudes laikā kļuvu nedaudz nemierīga, jo jutu, ka kaut kas nav īsti labi. Kad izmeklējums bija galā, ārste ļoti saudzīgi paziņoja, ka gaidāmajam bērniņam ir iedzimta sirds patoloģija jeb maģistrālo asinsvadu transpozīcija. Pateiktais man pilnībā neko neizteica. Es jautāju, ko īsti tas nozīmē. Viņa atbildēja, ka visai drīz pēc bērna piedzimšanas būs vajadzīga nopietna operācija, jo bez tās bērns nespēs izdzīvot.

Kad viņa turpināja stāstīt par diagnozi, es jau vairs neko nedzirdēju, mani pārņēma panika un vien cerēju, ka viņa kļūdās.

Tajā reizē uz ultrasonogrāfiju biju aizgājusi viena. Jānis gaidīja ārā – viņš bija atbraucis man pakaļ. Izejot no kabineta, nespēju pateikt ne vārda, vien likās, ka esmu Jāni pievīlusi, jo mazais, ko tik ļoti gaidām, var izrādīties nespēcīgs likteņa priekšā.

Burtiski pēc pāris stundām jau bijām Rīgā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur bija sarunāta vizīte pie kardiologa. Tur bija vesela mediķu komanda, kas mani izmeklēja un apstiprināja noteikto diagnozi. Pēc izmeklējumiem paaicināja atsevišķā kabinetā un pastāstīja, kāds būtu tālākais rīcības plāns, kā arī to, ka pārtraukt grūtniecību nebūtu ētiski, jo mazo ir iespējams glābt. Bijām sašutuši, jo nevienu brīdi nepieļāvām domu, ka varētu no mazās atteikties.

Foto – pexels.com

Ārsti arī uzsvēra – kamēr meitiņa ir manā vēderā, viņa ir drošībā, sirsniņai nekas netraucē, jo asinsrite notiek caur nabassaiti un placentu. Mazā var augt un attīstīties, un mums atliek tikai gaidīt dzemdības. To, kas notiks pēc mazās piedzimšanas, neviens gan nevarēja paredzēt, kur nu vēl dot garantijas. Vienīgā mierinājuma doma bija tā, ka ārstiem ir rīcības plāns un viņi darīs visu, lai iznākums būtu pozitīvs.

Tas bija diezgan smagi, jo tajā brīdī apzinājos, ka manī aug bērniņš, kuru varam zaudēt.

Pēc šīs sarunas mēs abi ar Jāni aizbraucām mājās, sēdējām pie galda un raudājām. Jutu, ka arī mazā satraucas, jo katra viņas kustība bija nemierīga un asa, kas mani padarīja vēl bezspēcīgāku. Šī diena man laikam atņēma pārāk daudz no tā, ko topošai māmiņai ir ļauts baudīt.”

„Mūsu uzdevums bija dzīvot tā, it kā nekas nebūtu noticis. Lai mamma mazāk satraucas. Sarežģīti,” Alises mammas teikto papildina tētis.

Centās neko sliktu nedomāt

„Kopš 24. nedēļas viss ritēja savu gaitu,” stāstījumu turpina Aija Ruzaiķe. „Es darbā palūdzu, vai nevaru ātrāk doties bērna kopšanas atvaļinājumā, jo nespēju būt cilvēkos un izlikties par laimīgo māmiņu, kas no gaidīšanas prieka staro, kā arī paciest kolēģu līdzjūtīgos skatienus, kuri zināja par esošo situāciju. Tajā laikā es rakstīju doktora disertāciju. Visus spēkus un visu enerģiju biju koncentrējusi tieši šim darbam, pretējā gadījumā droši vien būtu sajukusi prātā.

Protams, pirmās divas nedēļas bija grūtas, jo bija jāpieņem, ka bērniņš nav vesels, turklāt ārsti mūs pabrīdināja iepriekš nepirkt ratus, gultiņu vai citas bērnu lietas.

Cik pareizi viņi darīja – tas lai paliek viņu ziņā. Vien radās tāda tukšuma sajūta, jo nevarējām iekārtot savam bērniņam vietu. Un, lai arī mums ieteica nesagatavot pirmās drēbītes, kas paredzētas mazuļiem pēc dzimšanas, mēs abi aizgājām uz veikalu un tās nopirkām.

Atceros, pat divus komplektus, un abus ieliku somā, kuru biju plānojusi ņemt līdzi uz slimnīcu. Vienkārši likās, ka tas jādara. Bija diena, kad aizmirsos un no citas māmiņas nopirku veselu maisu ar meitenīšu drēbītēm, pēc tam gan jutos vainīga un baidījos, ka šīs drēbītes savai meitiņai nekad neuzvilkšu.”

Mākslīgi izsauktās dzemdības

„Laiks ritēja uz priekšu,” Aija Ruzaiķe turpina. „Bija 35. grūtniecības nedēļa, kad atkal gāju uz ultrasonogrāfiju un ārsts pateica otru slikto ziņu – bērniņš pārstājis augt. Tika nolemts – 37. nedēļā doties uz slimnīcu un dzemdības ierosināt mākslīgi. Tas bija nākamais trieciens, jo bija skaidrs, ka dzemdības nebūs dabiskas. Nebijām plānojuši, ka viss notiks tik ātri.

Nozīmētajā dienā iestājos slimnīcā un sāku dzert zāles, kam jāstimulē dzemdību sākšanos. Jānis nevarēja atrasties man blakus, jo palātā bija vairākas grūtnieces, kuras gaidīja savu izšķirošo brīdi. Ik pēc trim stundām lietoju zāles, bet tā arī pirmajā dienā nekas nenotika. Nākamā diena tāda pati – dzemdības nesākās. Trešajā sāka izmantot cita veida medikamentus– nedaudz aktīvākas iedarbības. To iespaidā vakarā astoņos nogāja ūdeņi un sākās ļoti stipras sāpes – tādas, kādas dabiskām dzemdībām nav raksturīgas. Apmēram pēc stundas devos uz dzemdību zāli.

Jānis visu laiku bija man blakus, bez viņa es neizturētu.

Sāpes pieņēmās spēkā, lai tās mazinātu, man deva smieklu gāzi, no kuras īpaša labuma nebija. Es spēju tikai pajokot, ka jūtos kā piedzērusies. Vecmāte ik pa laikam jautāja, vai varu vēl paciesties. Protams atbildēju, ka varu, lai gan biju gatava staigāt pa sienām, burtiski aiz sāpēm locījos, un Jānis mani turēja, lai sevi nesavainoju. Tā mēs cīnījāmies apmēram piecas stundas, līdz vecmāte izsauca anesteziologu. Tika veikta epidurālā anestēzija, un sāpes nedaudz atkāpās.

Atceros, kā gulēju uz kušetes un Jānis man deva šokolādi, jo visa trīcēju. Vecmāte tik noteica, lai mēs nedaudz atpūšamies un paguļam, bet Alise bija nolēmusi vairs negaidīt un burtiski pēc 10 minūtēm sākās dzemdības. Dzemdībās piedalījās vesela ārstu komanda, jo tūlīt pēc piedzimšanas Alise bija jāpārved uz reanimāciju un jānodrošina speciāla medikamenta ievade, lai viņa spētu izdzīvot līdz operācijai.

Meitiņa piedzima ar lielu bļāvienu, par ko es biju pārsteigta. Tajā pašā laikā viņa bija gana maziņa – svēra vien 2,230 kilogramus. Ārsti ātri paņēma Alisi, notīrīja, nosvēra, pienesa man klāt, lai nobučoju, un bija projām. Tas arī viss – es jutos pagalam iztukšota. Spēju domāt tikai par to, ka tā īsti pat viņu neapskatīju.”

Pirmais dzīves posms

„Nule kā dzimušo Alisīti sākotnēji aizveda turpat uz reanimāciju, jo vajadzēja stabilizēt viņas stāvokli. Stradiņos ārsti divas stundas cīnījās, lai varētu viņu nogādāt Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, kur Alisi jau gaidīja.

Tā kā Alises stāvoklis bija ļoti kritisks, tad no Stradiņiem viņu pārveda uz Bērnu slimnīcas operāciju zāli, kurā veica pirmo ķirurģisko iejaukšanos (tā gan vēl nebija kardināla sirds operācija). Jānis brauca līdzi Alisei, es paliku Stradiņos. Tagad mums atlika tikai gaidīt. Es it kā biju jau māte, bet šo savu lomu neapzinājos. Vienīgais – vēderā vairs nejutu kādas kustības.

Mēs katru dienu, no rīta līdz vakaram, sēdējām pie viņas gultiņas, runājāmies, lasījām grāmatu, iespēju robežās varējām viņu arī paturēt rokās. Pat speciāli nopirkām Lūisa Kerola grāmatu „Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”. Blakus viņai mēs nedrīkstējām būt vāji, kur nu vēl raudāt palātā.
Foto: no privātā albuma.

Nākamā dienā lūdzu, lai mani izraksta no slimnīcas. Lai gan bija jāpaliek vēl vienu dienu uz novērošanu, personāls bija ļoti saprotošs, un bez kavēšanās varēju doties prom. Jānis pirms iešanas pie Alisītes man parādīja fotogrāfiju, lai sagatavotu mani tam, kāda viņa izskatās. Kad pirmo reizi viņu ieraudzīju, nepamanīju ne daudzos aparātus, kas pīkstēja, ne to, ka viņa tiek mākslīgi elpināta, kā arī plāksteri uz actiņām, jo meitiņa jūtīgi reaģēja uz gaismu. Viscaur savilkti vadi. Tā bija mana pirmā īstā satikšanās ar Alisīti.

Pa dienu varējām būt viņas palātā, bet vakarā braucām uz savām mājām Jelgavā. Mēs katru dienu, no rīta līdz vakaram, sēdējām pie viņas gultiņas, runājāmies, lasījām grāmatu, iespēju robežās varējām viņu arī paturēt rokās. Pat speciāli nopirkām Lūisa Kerola grāmatu „Alises piedzīvojumi Brīnumzemē”. Blakus viņai mēs nedrīkstējām būt vāji, kur nu vēl raudāt palātā.

Intensīvās terapijas nodaļas personāls mūs ik dienas atbalstīja, uzmundrināja un stiprināja. Tie ir cilvēki īstajā vietā, jo ir taču svarīgi atrast pareizos vārdus, un viņiem tas izdevās. Vakaros bija ļoti grūti doties prom, jo baidījāmies, ka kaut kas varētu notikt, kamēr nebūsim blakus. Katru vakaru vēl pirms iešanas gulēt zvanīju uz nodaļu un jautāju, kā Alisīte jūtas, vienmēr otrā pusē atbildēja jaukas māsiņas, kas spēja sagādāt to miera sajūtu, lai vismaz kaut nedaudz varētu pagulēt.

Alisi ar speciāliem medikamentiem uzturēja pie dzīvības. Kardinālo operāciju nevarēja veikt, kamēr Alise nesasniedz vismaz trīs kilogramu svaru. Tas bija grūts gaidīšanas laiks. Barot ar krūti neiznāca, jo Alisītei nebija spēka zīst. Bet biju ļoti apņēmīga pēc iespējas ilgāk saglabāt pienu. Tā mēs visi, dienu no dienas, cīnījāmies par palikšanu kopā.”

Operācija, kas varēja beigties visādi

Par laiku, kad tika veikta operācija, stāsta abi vecāki. Vispirms Alises mamma: „Kad meitiņas svars sasniedza trīs kilogramus, viņas stāvoklis atkal pasliktinājās. Līdz operācijai jāgaida nedēļu, un mēs bijām ļoti noraizējušies, vai Alisei pietiks spēka.

Kardioķirurgs mums sīki un skaidri izstāstīja operācijas dienas gaitu un to, kas sagaida Alisīti. Bija jāparaksta dokumenti, ka mēs atļaujam bērniņu operēt. Dienu pirms operācijas māsiņa teica, lai mēs operācijas rītā atbraucam laicīgi un atvadāmies no Alisītes, jo nav paredzams operācijas iznākums. Šie vārdi izskanēja psiholoģiski ļoti smagi.

No rīta ieradāmies jau krietni agrāk, lai pēc iespējas ilgāk pavadītu laiku ar mazo.

Vārdi par atvadām spēcīgi ietekmēja mūsu emocionālo stāvokli, ka nespējām saņemties neraudāt, esot blakus Alisei.

Mēs uz maiņām liecāmies pāri gultiņai, glāstījām viņas galviņu un bučojām pierīti. Mēs negribējām domāt par atvadām. Kad mūs palūdza doties prom, bija neaprakstāma izmisuma sajūta, it kā pazustu pamats zem kājām. Tā arī abi šņukstot ar nokārtām galvām gājām cauri nodaļai. Šajā dienā neviens mums par raudāšanu neaizrādīja.

Tā bija ļoti smaga diena, operācija ilga astoņas stundas. Ārsts mums ieteica nepalikt uz vietas slimnīcā. Mēs iekāpām mašīnā un aizbraucām līdz jūrai. Kad tur tikām, sāka līt, tādēļ mēs palikām mašīnā un, par laimi, aizmigām uz kādām trim stundām. Kad samodāmies, steidzāmies atpakaļ, jo Alises operācijai drīz vajadzēja beigties. Pēc ierašanās slimnīcā pēdējās gaidīšanas minūtēs emocijas bija ārkārtīgi sakāpinātas.

Nezinājām, kas noticis, bija jāgaida ķirurgs. Un tad, kad atvērās durvis…”
Alises mammas teikto papildina tētis: „Gaidījām, kāda sejas izteiksme būs ķirurgam. Tas viss notika kā filmās, tu sēdi aiz slēgtām durvīm un gaidi, kad parādīsies ārsts, prātā izspēlējot dažādus scenārijus. Mēs vecāku uzgaidāmajā telpā nebijām vienīgie.

Vecāki nāca un gāja, bērnus ieveda un izveda. Visiem teica: „Neraudiet, ja gribat raudāt, ejiet ārā.” Ir tik grūti, bet jāsaņemas.”

Un te atkal sarunā iesaistās Aija: „Ir smagi, tā vieta ir nomācoša. Tad ienāca kardioķirurgs, un mums kā akmens no sirds novēlās, jo viņš smaidīja. Ja daktera Laura Šmita tur nebūtu, mums būtu bijis vēl grūtāk, jo viņš ikreiz, kad tikāmies un runājām, deva pozitīvu spēku. Viņš apgalvoja: „Operācija noritējusi veiksmīgi, tūdaļ Alisi pārvedīs uz intensīvās terapijas palātu. Jūs varēsiet viņu satikt. Kad brauks ar gultiņu garām, pieskrieniet un sabučojiet, lai viņa jūt, ka esat šeit.” Tas bija viss, ko mēs gribējām dzirdēt. Sajūtas neaprakstāmas.

‘Alisīte pēc operācijas atguvās ļoti ātri, un jau Pēc nepilnām trim nedēļām mēs varējām beidzot doties mājās,” atceras vecāki.
Foto: no privātā albuma.

Otrs kardioķirurgs – Valts Ozoliņš, kurš, iepriekš ar mums runājot, bija ļoti izturēts un reti kad uzsmaidīja, tagad, stumjot Alises gultiņu, arī beidzot smaidīja. Tas mums deva vēl lielāku drošības sajūtu.” „Jā, ārsti paziņoja, ka viss ir izdevies, kā iepriekš bija plānots,” bilst Jānis. “Alisei priekšā kritiskas 72 stundas, kad stāvoklis ir ļoti nestabils, pēc tam gan visam vajadzētu iet tikai uz labo pusi.”

Aija: „Visa tik izšķirīgā notikuma priekšvakarā, bija situācija, kad viens no personāla mums pateica: „Saprotiet taču – situācija ir ļoti smaga. Viņa var nesagaidīt operācijas dienu, kā arī nav garantijas, ka viņai izdosies pārdzīvot pašu operāciju vai atlabšanu. Ko jūs gaidāt, jums ir smags bērns.” Šajā brīdī tik ļoti gribējās, lai šis darbinieks atnāk un redz, ka Alise var visu. Ka nav ko mētāties ar šādām citiem sāpīgām frāzēm.”

Alisīti ieveda milzīgā gultā – mazu, mazu kripatiņu, mēs abi viņu sabučojām un samīļojām. Tagad tikai atkal vajadzēja apbruņoties ar pacietību un gaidīt. Par laimi, mums bija iespēja tikties ar slaveno bērnu reanimatologu Pēteri Kļavu, kurš atrada īstos vārdus: „Vecāki, nesatraucieties, bērni ir spēcīgi, viņi šeit var pavadīt ļoti ilgu laiku, jums nav jāskaita dienas vai nedēļas, galvenais – esiet blakus.”

Un tā katru dienu mēs braucām pie Alises un sēdējām pie viņas gultiņas uz maiņām, jo šajā intensīvās terapijas nodaļā vienlaikus abi vecāki nevarēja atrasties. Mums par laimi, Alisīte pēc operācijas atguvās ļoti ātri, un jau pēc nepilnām trim nedēļām mēs varējām beidzot doties mājās.”

Atveseļošanās norit veiksmīgi

Uz jautājumu, ko šobrīd saka ārsti, Aija Ruzaiķe atbild: „Kad pēdējo reizi bijām pie kardioloģes, mums teica, ka visi rādītāji ir labi, sirsniņa aug un attīstās. Kā arī uzsvēra – kad Alisīte būs gatava iet un skriet, nav nepieciešams viņu ierobežot. Protams saprotam, ka viņa nebūs profesionāla sportiste, bet kopā ar bērniem skriet varēs, jau tas mūs dara laimīgus.”

Bet,tuvojoties pirmajai dzimšanas dienai, viss atausa atmiņā ļoti spilgti un emocionāli, tādēļ tika nolemts uzrunāt žurnālisti, kas varētu palīdzēt ar viņu stāsta uzklausīšanu.
Foto: no privātā albuma.

Uzrunājot vecākus, kuriem nācies saskarties ar līdzīgu situāciju, Jānis piebilst: „Galvenais – nevajag sevi vainot, ja bērniņam diagnosticēta sirds patoloģija. Jums ir jābūt blakus un jāpanāk, lai viņam drošības sajūta. Kad kardioķirurgs stāstīja par operācijas gaitu un to, kādas darbības tiks veiktas ar Alises sirsniņu, mēs klausījāmies un nespējām noticēt, ka tas vispār iespējams. Medicīna attīstījusies straujiem soļiem un mūsdienās dod iespēju tādiem bērniem kā Alise pilnvērtīgi dzīvot.”

Nācās sadūšoties sākt runāt

Sākotnēji Alisītes vecāki nebija gatavi skaļi runāt par aizvadītā gada smagajiem notikumiem un pārdzīvojumiem. Bet,tuvojoties pirmajai dzimšanas dienai, viss atausa atmiņā ļoti spilgti un emocionāli, tādēļ tika nolemts uzrunāt žurnālisti, kas varētu palīdzēt ar viņu stāsta uzklausīšanu. Un tam ir savs izskaidrojums, ko atklāj Alisītes mamma: „Šī raksta galvenā doma ir stiprināt līdzīgā situācijā nonākušus vecākus. Kad mēs pirms gada centāmies atrast kādu veiksmes stāstu, mums tas neizdevās, un bija tik ļoti svarīgi uzzināt par kādu līdzīgu bērniņu, kas savu cīņu ir uzvarējis.

Tas likās kā cerību stariņš, kas mums palika neuztverts. Arī sociālajos tīklos neatradām grupu, kurā runātu un dalītos pieredzē vecāki ar stāstiem un ieteikumiem par bērniņiem ar sirds patoloģijām. Es ļoti vēlētos satikt, kaut vai virtuāli sazināties ar māmiņām, kuru bērniņiem ir bijušas līdzīgas problēmas, tāpēc ceru, ka pēc šī raksta kāda no māmiņām atsauksies, jo joprojām ir daudz neatbildētu jautājumu. Kā arī būsim laimīgi, ja kādam pārim, kas nonācis mūsu situācijā, mūsu atklātā valoda kļūs kā iedrošinājums, gaidot savu mazulīti. Protams, nevienam nenovēlam iet cauri tam, kam izgājām mēs, bet dzīve nevienu nežēlo.”

Skatoties uz Alisīti šodien, varam teikt tikai vienu: viņa ir drosmīga un ļoti smaidīga maza dāma. Viņa ap sevi rada daudz prieka un smieklu. Apbrīnojami, ka tik mazā cilvēciņā ir tik daudz pozitīvas enerģijas, – mēs no viņas varam tikai mācīties un iedvesmoties.

LA.lv
KB
Kristīna Blaua
Veselam
Slavens psiholoģisks tests: Izvēlies figūru un noskaidro piemērotāko profesiju 1
2 dienas
VE
Veselam.lv
Veselam
FOTO. Atzīmējot dienesta desmitgadi, godina NMPD darbiniekus
2 dienas
KD
Krista Dzidzēviča
Veselam
Arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām nepieciešama tuvība. Kā runāt par seksualitāti? 1
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LE
LETA
Dabā
Pirmdien daudzviet valstī spēcīgi līs un dārdēs pērkons
10 minūtes
VK
Vita Krauja
Kultūra
Teātris ir gaistošs mirklis. Saruna ar aktrisi Elīnu Hanzenu
Intervija 4 stundas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Koncertzāle “Latvija”: jauna ērģeļmūzikas citadele vai Ventspils karaļvalsts greznumlieta?
25 minūtes
DT
Dace Terzena
Latvijā
Dace Terzena: Pēc labākās apziņas
4 stundas
LE
LETA
Latvijā
222 Apes novada iedzīvotāji vēlas apvienoties ar Alūksnes novadu
2 stundas