Veselam
Ārstēšana

Medicīnas vīzijas nav. Ir degošie darbi…Saruna ar veselības ministri Andu Čakšu 16


Anda Čakša
Anda Čakša
Foto – Karīna Miezāja

Veselības ministrijas virzienā ir izskanējis ne mazums pārmetumu, ka veselības aprūpes reforma nenorit, kā solīts: rindas sarūkot minimāli, tikai puse ārstu uzskata, ka viņi jūt algas pielikumu, ķibeles e-veselībā tiekot novērstas pārāk lēni. Ko par to visu, kad tik daudz solīts, tagad saka veselības ministre Anda Čakša?

Cilvēki mums zvana un stāsta, ka mazo slimnīcu poliklīnikās Limbažos, Cēsīs un citviet mēnešiem jāstāvot rindā, lai veiktu elementārus izmeklējumus – ehokardiogrāfiju, ultrasonogrāfiju un citus. Liekot doties uz reģionālajiem centriem – tur esot ātrāk. Vai jums nešķiet, ka šāda veida centralizācija veselības aprūpes jomā nevis paātrina, bet apdraud iespējas izmeklēties, īpaši cienījama vecuma ļaudīm?

A. Čakša: Vienkāršajiem izmeklējumiem ir jābūt pieejamiem tuvāk dzīvesvietai, nebraucot uz reģionālajiem centriem. Turklāt tiem jābūt pieejamiem iespējami īsākā laikā. Aizvadītā gada beigās pārliecinājos, ka gaidīšanas laiks, lai saņemtu šos izmeklējumus, bija līdz desmit dienām. Precizēšu, kāpēc tas tā ir noticis, jo tā nevajadzētu būt. Primāri nauda no valsts budžeta ir piešķirta tieši šiem vienkāršajiem izmeklējumiem.

Kāda tendence gaidāma – vai ārstniecības ie­stādes no cilvēkiem, kas dzīvo nelielajās pilsētās un pagastos, turpinās arvien attālināties?

Nevaru apsolīt, ka pagastos būs kaut kas vairāk nekā patlaban. Bet, ja mēs runājam par nelielajām pilsētām, tad ambulatorā spektra pakalpojumi – primārie izmeklējumi, iespēja tikt pie speciālistiem – tur ir un būs pieejami. Slimnīcas gan koncentrēsies reģionālajos centros.

Veselības aprūpe pamazām tiek sadalīta “zaļajos koridoros” – onkoloģijā tas jau izveidots, tiek plānots kardioloģijā, gan jau pēc laika būs arī ginekoloģijā un vēl kaut kur. Vai medicīnas jomas dalīšana, latviski runājot, gaiteņos neliecina par sistēmas mazspēju nodrošināt cilvēkiem vienlīdzīgas iespējas?

Mēs šodien nevaram pāršķirt lapu, pasakot, ka viss ir kārtībā, ja zinām, ka veselības aprūpes nozare finansiāli knapinājusies divdesmit septiņus gadus. Mēs sākām ar to, kur ir lielākā mirstība, proti, ar onkoloģiju. Arī tādēļ, ka onkoloģiskie pacienti ir uzskaitīti un arī informācija par slimnīcām, kur viņi tiek ārstēti, ir labi pārskatāma. Tāpēc šajā jomā varēja izveidot algoritmu, kas kalpotu par piemēru, lai līdzīgu procesu veidotu kardioloģijā. Tas ir orientēts uz pacientu, lai viņš varētu ātrāk saņemt medicīnisko palīdzību. Tāpēc ir ļoti būtiski, lai jau ģimenes ārsta etapā pacients tiktu pie kvalitatīvas medicīniskās aprūpes. Jāteic, ka iesāktais vēl līdz galam nav apmierinošs, jo ne visi ģimenes ārsti precīzi izpilda paredzēto algoritmu. Slimnīcās nereti nonāk slimnieki ar slikti uzrakstītu ģimenes ārsta nosūtījumu vai pacients tur nokļūst ne pēc piederības. Bet tas ir process, kurā jāmācās visiem. Atgriezeniskajai saitei no ģimenes ārsta uz slimnīcu un otrādi vislabākajā veidā ir jāpalīdz pacientam.

Bet šī atgriezeniskā saite darbojoties slikti. Piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcas galvenais speciālists ķirurģijā Haralds Plaudis “zaļā koridora” pacientu aprūpi salīdzina ar šauru pudeles kaklu, jo nav radīta efektīva sistēma, kas šķirotu pacientus pēc viņu veselības stāvokļa. “Zaļais koridors” esot izniekots laiks un resurss, jo augsti kvalificēts speciālists līdztekus operēšanai nodarbojoties ar slimnieku šķirošanu poliklīnikā un veic tos pienākumus, kas būtu jāveic ģimenes ārstam.

Jā, tam var piekrist. Bet iedomājieties, ja nebūtu koridora, tad kur tas pacients šobrīd būtu? Viņš sēdētu Rīgas Austrumu slimnīcas koridorā un gaidītu cerībā, ka kāds viņu pieņems. Iespējams, ka ģimenes ārsts viņu nekur nenosūtītu un pacients ilgi netiktu pie speciālista. Mēs radījām algoritmu, uzticot ģimenes ārstam pacientu šķirošanu. Vai visiem tas izdodas? Nē. Bet vienīgi mēs paši varam viņiem palīdzēt mācīties, nevis lepni teikt, ka viņi ir slikti, bet mēs esam tie gudrie.

Jūs esat norādījusi, ka līdz ar mediķu atalgojuma pieaugumu ir jāuzlabojas arī darba kvalitātei. Vai tas notiek?

Ārstiem piešķirtie sertifikāti, kas pēc būtības ir vienādi, tomēr reālajā dzīvē viens no otra atšķiras. Tāpēc rodas jautājums – kā tikt līdz tam līmenim, kad iegūtais sertifikāts visiem nozīmē vienu un to pašu? Tas ir līdzīgi kā ar kvalitātes līmeni dažādās slimnīcās. Mēs redzam, ka to rādītāji atšķiras. Tas nozīmē, ka tur, kur tie ir sliktāki, jāpaaugstina darba kvalitātes līmenis. Atliek vien secināt, ka mums nav kārtības ar kopējo stāstu – vai nu pietrūkst vienota algoritma, vai arī kāds speciālists nav pietiekami labi apmācīts un viņam ir jānostiprina zināšanas, un tieši tam ir paredzēti Eiropas Savienības Sociālā fonda 22 miljoni eiro pieciem gadiem.

Vai jūs pati izmantojat valsts dotās ārstēšanās iespējas vai vēršaties privātajā sektorā?

Kad nepieciešamas konsultācijas manai meitiņai, izmantoju valsts veselības aprūpes pakalpojumus, jo tie ir ļoti labi, turklāt valsts apmaksā pilnu spektru. Arī tad, kad mazulis nāca pasaulē, izmantoju valsts sniegtos dzemdību pakalpojumus. Bet grūtniecības uzskaitē biju pie privāti praktizējoša ārsta, jo mana ginekoloģe strādā privātajā sektorā. Personīgā pieredze bērna gaidīšanas laikā mudina mani panākt, lai dzemdību iestādēs varētu saņemt pilna cikla palīdzību. Diemžēl ginekoloģijā liela daļa speciālistu ir atstājuši publisko sektoru finanšu trūkuma dēļ un strādā privātajā sektorā.

Vai jūs bieži saņemat sūdzības no pacientiem par mediķu nolaidību?

Saņemu rakstveida sūdzības, arī vēstulēs uzrakstītus piedzīvojumus kādā no slimnīcām. To visu lūdzu izvērtēt gan slimnīcai, gan maniem kolēģiem, kuriem ir jāsniedz risinājums, kā novērst vai uzlabot aprakstītās situācijas. Ja tas noticis ar vienu slimnieku, tad, iespējams, cietis vēl kāds pacients. Tātad sistēmā ir kāda kļūda, kas jālabo.

Man kā ministrei ļoti svarīgs jautājums ir, lai ārstu kabatās nenonāktu kādi nelegālie maksājumi, tādēļ es tik ļoti cīnos par lielākām algām. Ja nozarei ilgstoši nav dots pietiekams finansējums mediķu atalgojumiem, tad, to palielinot, mēs pretī prasām caurspīdīgumu. Nav pieņemami par valsts apmaksātu pakalpojumu piemaksāt ārstam ārpus pacienta līdzmaksājuma. Par šādiem gadījumiem es aicinu ziņot Veselības inspekcijai vai Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Mēs redzam – kad tiek noziņots, uzreiz ir rezultāts. Jā, tas ir ļoti sensitīvi, jo pacients vienmēr baidās, vai ārsts neizdarīs viņam kaut ko sliktu. Mums bija tāda situācija, bet mēs to veiksmīgi atrisinājām, dodot slimniekam iespēju ārstēties citā slimnīcā. Bet par šādām situācijām noteikti nedrīkst klusēt.

Vai pacientu augstie līdzmaksājumi samazināsies, ieviešot valsts obligāto veselības apdrošināšanu no 2019. gada 1. janvāra? Vai tas ir iespējams, zinot, ka medicīna visā pasaulē kļūst arvien dārgāka, ka cilvēki dzīvo arvien ilgāk, tāpēc ārstēšanai vajag arvien vairāk naudas?

Ilgu laiku pacientu līdzmaksājumi ir gandrīz 40% no ārstēšanas izmaksām. Līdzmaksājumam ir trīs daļas – viena ir valsts oficiāli noteiktā daļa pie ģimenes ārsta, pie speciālista, kā arī par ārstēšanos slimnīcā. Bet otru daļu naudas trūkuma dēļ veselības aprūpei veido pacienta maksājumi privātajai medicīnai. Trešā līdzmaksājuma daļa ir tā, kad pacients, pērkot medikamentus, tostarp arī valsts apmaksātās zāles, ir spiests piemaksāt noteiktu naudas summu. Kopš pagājušā gada valsts apmaksāto speciālistu konsultācijām tika piešķirts papildu finansējums, lai pacientiem nebūtu jāmeklē maksas konsultācijas.

Lai samazinātu pacientu piemaksu kompensējamām zālēm, Veselības ministrija virza projektu, kas paredz ierobežot cenu starpību valsts apmaksātajiem medikamentiem viena zāļu vispārīgā nosaukuma ietvaros. Paredzēts noteikt, ka viena vispārīgā nosaukuma zāļu cena nedrīkst pārsniegt attiecīgās grupas lētāko zāļu cenu vairāk kā par 100 procentiem. Patlaban tie var būt pat 700 – 800 procenti. Ņemot vērā, ka daļai pacientu dažādu apsvērumu dēļ netiek izrakstītas vai izsniegtas lētākās no attiecīgās grupas zālēm, pacienti par kompensējamām zālēm 2017. gadā pārmaksājuši 25 miljonus eiro.

Lai atteiktos no līdzmaksājuma par operācijām, ir nepieciešami divi miljoni eiro. Mēs patlaban izskatām, vai tas ir iespējams.

Vēl jau būs nepieciešamas pamatīgas naudas summas ārstu algu palielināšanai un virsstundu darbam…

Šogad algās papildus ielikām 85 miljonus eiro, nākamgad papildus būs nepieciešami 70 miljoni eiro, bet 2020. gadā – 60 miljoni eiro. Tikai tad varēs cerēt, ka mediķi atgriezīsies nozarē, taču jāņem vērā, ka cilvēkresursu atjaunošanai ir nepieciešami trīs četri gadi. Patlaban 18 000 medicīnas māsu strādā ārpus veselības nozares šeit pat Latvijā. Bāze jāveido tāda, lai māsas pamazām atgrieztos medicīnā.

Cik lielas naudas summas jūs plānojat iegūt no valsts obligātās veselības apdrošināšanas un brīvprātīgajiem maksājumiem?

Sociālās apdrošināšanas iemaksu palielināšana par 1% šogad budžetā deva 85 miljonus eiro, bet 2019. gadā, pēc aprēķiniem, vajadzētu saņemt vairāk nekā 90 miljonus eiro, jo sociālā nodokļa maksātāju skaits ir pieaudzis. Savukārt to personu skaits, kam brīvprātīgi jāveic iemaksas, jo viņi nemaksā sociālo nodokli, nav precīzi nosakāms. Mēs esam rēķinājuši, ka no viņiem vidēji varētu iekasēt septiņus astoņus miljonus eiro. Precīzi šo summu varēs pateikt līdz gada beigām, kad būs veikta veselības apdrošināšanas brīvprātīgā iemaksa 51,60 eiro jeb 1% no minimālās algas.

Bet vai nebūs tā, ka lielu daļu no iekasētās naudas iztērēs akūtajiem pacientiem, kas nebūs samaksājuši brīvprātīgo iemaksu un ielaistā stāvoklī nokļūs slimnīcā? Nacionālajam veselības dienestam (NVD) būs jāadministrē, kas kuram pienākas, un vai tās atkal nebūs pamatīgas izmaksas?

Tie 1,8 miljoni eiro, par kuriem daudz un diezgan skaļi tika rakstīts un runāts, tiek tērēti tam, lai uzbūvētu elektronisko sistēmu tā, lai pēc tam tās administrēšana nav sarežģīta.

NVD strādās ar līdzšinējiem resursiem, papildu nauda netiks prasīta.

Saeimas deputātiem Pieprasījumu komisijā jūs solījāt, ka pēc mēneša varēsim runāt par adekvātu e-receptes darbību. Ko jūs ar to domājāt?

Pagājušajā gadā daudzi ģimenes ārsti skaļi pauda, ka var iztikt bez e-veselības, bet šogad retorika ir mainījusies un ģimenes ārsti mūs aicina izdarīt tā, lai e-veselība labi funkcionētu. Pagājušajā gadā, kad tika īstenots pilotprojekts, bija izrakstīti 700 000 recepšu. Šogad katru mēnesi tiek izrakstīts vairāk nekā miljons recepšu. Janvārī e-receptes krīze bija saistīta ar lielo pieslēgumu skaitu, bet aprīļa beigās tās cēlonis bija ļoti lielais datu apjoms, kas sistēmā nebija līdz galam paredzēts un ko nevarēja atklāt, pirms tas parādījās. Kad atgriezos darbā no bērna kopšanas atvaļinājuma un mēs konstatējām šo problēmu, tika pieņemti darbā jauni darbinieki, iepirkti ārpakalpojumā konsultanti un nomainīti vadības grupas līderi. Tagad situācija ar e-receptes izrakstīšanu ir pamatīgi uzlabojusies. Cerams, ka pēc mēneša tā darbosies bez aizķeršanās.

E-veselības uzlabošanā ir piesaistīti arī starptautiskie eksperti. Vai iznāk tā, ka mūsu valsts informācijas tehnoloģiju (IT) speciālisti netiek galā?

E-veselība ir ļoti liela sistēma, un Latvijas IT speciālistiem nav tik lielas pieredzes, lai to pārvaldītu. Mums ir augstas klases IT speciālisti, bet arī viņi strādā ārpus Latvijas. Tāpēc starptautisko ekspertu piesaiste bija viens no atslēgas momentiem, kas palīdz ātri doties uz priekšu.

Vai viņi ministrijai neiegriezīs lielu finansiālu robu?

Ministrijai ar ārpakalpojuma iepirkumu nav nekāda darīšana, jo šis pakalpojums ir iepirkts, izmantojot valsts elektronisko iepirkumu sistēmu. Ārvalstu ekspertu piesaisti nodrošina mūsu valsts IT uzņēmums.

Vai jūs pilnībā atbalstāt pārkārtojumus Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD) – ārsta palīgus, kas sēdēs pie ātrās palīdzības mašīnas stūres, lielāku maksu no pacientiem, ja sauks ātros bez vajadzības?

Mēs esam diezgan ilgi dzīvojuši padomju bloka sistēmā, kur ārsts, kas ir ļoti dārgs darbaspēks, brauc pie pacienta uz mājām. Ieradums izsaukt dakterīti uz mājām ir saglabājies. Bet ātrās palīdzības brigādes uzdevums ir stabilizēt akūto situāciju, lai pacientu varētu pārvest uz slimnīcu. Tā nav daktera mājas vizīte. Taču situācija, kad ārsta palīgs būs pie stūres, ir ļoti rūpīgi jāizvērtē. NMPD vadītāja ir ļoti drosmīga un straujiem soļiem iet uz priekšu. Bet sabiedrībai tomēr ir jāstāsta, kādas pārmaiņas ir paredzētas, cilvēkiem ir jāskaidro, kurā brīdī kas var palīdzēt, un te liela loma ir ģimenes ārstiem.

Bet Veselības ministrija pati ir mazinājusi to lomu, šogad izņemot no ģimenes ārstu darba kvalitātes kritērijiem punktu par to, cik bieži viņu pacienti saukuši ātro palīdzību.

Pacienti ir ļoti dažādi – ir tādi, kuri nemaz necenšas sazināties ar ģimenes ārstu, bet uzreiz zvana ātrajai palīdzībai. Mēs nevaram uzkraut ģimenes ārstiem atbildību, ka kādam ir bēdīgi vakara stundās un viņš sāk zvanīt ātrajai palīdzībai.

No vienas puses, ministrijai jārūpējas, lai valsts budžeta nauda tiktu izmantota efektīvi, bet, no otras puses, RAKUS slimnīcas dārgajās gultās guļ 20 – 30% pacientu, kuriem būtu jāatrodas sociālās aprūpes centros vai kuriem vajag parastu sociālo aprūpi mājās. Līdzīga situācija ir arī Stradiņa slimnīcā. Vai tas nav absurds?

Šī problēma nav pirmo gadu. Esmu runājusi ar Rīgas pilsētas pašvaldību, kādā veidā mēs varētu sadarboties, lai pašvaldība mums palīdzētu atrisināt šo jautājumu, jo Rīgas 1. slimnīcā ir gultas šādiem pacientiem. Kopā ar RAKUS valdi meklējam risinājumu, kur pārvietot šos slimniekus. Slimnīca vienmēr ir bijusi sabiedrības spogulis un ļoti labi ataino valsts ekonomisko un finansiālo stāvokli.

Vai jums ir priekšstats, kāda izskatīsies Latvijas medicīna un pacientu ārstēšanās iespējas pēc desmit piecpadsmit gadiem?

Ministrijā nav analītiskās pētniecības nodaļas, kas iezīmētu nākotnes kopējo bildi. Piemēram, Somijā ar to nodarbojas Ekonomikas ministrija. Slimību profilakses un kontroles centrā ir atsevišķas pētniecības saliņas, kas nav saliktas kopā.

Tikai tad, kad tiks īstenoti degošie darbi operatīvajā līmenī, varēsim ķerties pie Latvijas medicīnas vīzijas.

Man ir skaidrs, ko mēs gribam sasniegt piecos gados, bet, lai zinātu, kas būs pēc desmit gadiem, tur nepieciešams profesoru vizionāru un arī ekonomistu darbs.

LA.lv