Veselam
Psiholoģija

“Meklēju bērnam labu jaunu tēvu.” Vai patēvam jāmīl bērns kā savs?0

Foto: Unsplash

Kādu dienu viņš piedāvā dzīvot kopā, un piebilst: “Es neapsolu, ka mīlēšu tavu dēlu, bet iedraudzēties pacentīšos.” Viņa atcērt: “Piedod, bet es dzīvošu tikai ar to vīrieti, kurš mīlēs manu dēlu kā savu.” Tāds sižets liek uzdot vairākus jautājumus. Vai patēvam jāmīl padēls? Vai padēlam jāiemīl patēvs? Kā rīkoties sievietei, ja jaunais laulātais draugs nevar iemīlēt viņas dēlu? Portālā Pravmir.ru ģimenes psihologs-konsultants Pjotrs Dmitrijevskis meklē atbildes uz tiem un līdzīgiem jautājumiem.

Vecāku projekts nebeidzas nekad

Šķirtenes un vientuļās sievietes ar bērniem – īpaša kategorija, kurai citi jūt līdzi. Potenciālajiem vīriem “dāma ar pūru” ģimenes veidošanai parasti neder: pakomunicēt – ar prieku, laulība – bez manis, lūdzu.

Pamazām tā pārstāj būt problēma. Sociologi novērojuši sērijveida monogāmijas pieauguma tendenci – dzīves laikā cilvēks vairākas reizes nonāk monogāmās attiecībās, beidzas viena laulība un sākas cita. Daudz biežāk cilvēki uzsāk attiecības, kad viņiem jau ir bērni no pirmās laulības.

Ja tas nav nekāds retums, vai ir vietā runāt par ieguvumiem un iespējamiem riskiem?

Pirmkārt, tādu sievieti sabiedrība un vecāki vairs nenomoka ar frāzēm “kad tev beidzot būs bērni” vai “kad tu beidzot apprecēsies.” Esot brīvākai no sociālā spiediena, viņai ir vairāk psiholoģiska spēka nekā tai, kurai nav ne bērnu, ne laulības pieredzes. Un tas ir labi.

Otrkārt, šādai sievietei ir patstāvīgas pieaugušā dzīves un paļaušanās uz sevi pieredze.

Tas var nozīmēt, ka sieviete ar bērnu, visticamāk meklē partneri vārda burtiskā nozīmē, nevis redz (meklē) vīrietī savu vecāku turpinājumu. Tas arī ir labi. Taču nosauktais ir tikai iespējamās priekšrocības un resursi.

Iespējamā problēma ir tajā, kā notika šķiršanās ar iepriekšējo vīru.

Bijušo laulāto kopīgais bērns ir vecāku projekts. Šis projekts nevar beigties pat brīdī, kad bērns sasniedz pilngadību.

Vecāku statuss saista cilvēkus uz visu mūžu, tā ir ilgtermiņa partnerība. Piemēram, viņiem, visticamāk, būs jāsēž pie viena galda bērna kāzās.

Neskaidrības rodas, jo bijušie laulātie bieži jauc vecāku kontekstu ar vīrieša-sievietes kontekstu.

Kā tas izpaužas un ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka sievietei ar bijušo laulāto ir tāds sava veida iekšējais dialogs. Piemēram, viņa turpina apvainoties par kādu bijušā rīcību vai cenšas ar savu dzīvi ko pierādīt. Cilvēki formāli ir šķīrušies, bet viņu laulība garīgi un dvēseliski nav beigusies.

Kāpēc tā ir problēma? Kas gan var zināt, kuru es savā sirdī vēl neesmu atlaidusi.

Tas ir šķērslis īsta pāra izveidei. Vienmēr būs jūtama kāda cita virtuāla klātbūtne attiecībās – pirmā vīra, pirmā vīrieša.

Līdzīgas grūtības rodas sievietēm bez laulības pieredzes, bez bērniem, kuras ir stipri (garīgi, ne vienmēr organizatoriski) saistītas, piemēram, ar māti, skolas gadu vai universitātes mīlestību.

Gadās, ka vientuļā sieviete meklē ne tik daudz vīrieti, kā “labu jaunu tēti” bērnam.

Izrādās, ka vīrietis tiek aicināts ģimenes sistēmā nevis kā vīrietis, bet kā kolēģis-pedagogs.

Ja tas tā ir, tad vīra kā vīrieša vajadzības netiks apmierinātas un vīrieša un sievietes konteksts riskē izrādīties formāls un nosacīts. Tas nozīmē, ka sievietei nav nolūka pārī ieaugt kā sievai, sievietei.

Situācija īpaši saasinās, ja pēc laulības šķiršanas viņa bērnā redz ne tikai ģimenes locekli, bet arī upuri, tas ir, tādu, kurš ļoti daudz cietis. Bieži sievietes pārspīlē bērna ciešanu pakāpi.

Pašpiepildošā pareģojuma ietekme

Laulības šķiršana, kā saka psihologi, ir dramatiski ļoti spēcīgs notikums.

Protams. Bet mēs piedzimstam ar ļoti izturīgu un plastisku psihi. Ja blakus ir labvēlīgi, stabili pieaugušie, bērna psihe paredzēta gan laulības šķiršanai, gan vecāku nāvei, pāriešanai uz citu skolu, dzīves vietas maiņai, jaunāka brāļa vai māsas piedzimšanai.

Bieži vecāki nepamatoti pieņem, ka bērns ir ļoti trausls, iepriekš nolemj, ka “bērna psihe nevar to visu izturēt”.

Ar ko tas draud?

Pastāv liela varbūtība, ka sieviete pievērsīsies pārmērīgai bērna aprūpei. Viņas sirdī nepietiks vietas attiecībām līmenī: “Sveiki, es esmu tava sieviete, tu esi mans vīrietis. Tu man patīc kā vīrietis, man patīk būt sievietei blakus tev.”

Neatkarīgi no motīviem, kādēļ ģimenē parādās vīrietis, agrāk vai vēlāk, ar augstu varbūtības pakāpi, bērns un jaunais tētis kļūst par antagonistiem? Kāpēc tas notiek?

Šāda veida gaidām ir pašpiepildošā pareģojuma ietekme. “Starp patēvu un padēlu jāsākas problēmām!” Tas ir sabiedrības uzspiests stereotips.

Tāpat kā Pelnrušķīte ar pamāti?

Drīzāk atgādina attieksmi pret bērnu, kas paņemts no bērnu nama. Tiklīdz audžuģimenē rodas grūtības, nekavējoties izskan vērtējums: “Lūk, izpaužas gēni!” Lai gan tas ir tikai adaptācijas process.

Bet pusaudžu krīze pašu bērniem reizēm norisinās vētraināk nekā adoptētajiem. Ja ir stereotips un pārliecība, ka ar padēlu/pameitu/audžu bērnu sāksies problēmas, tad – saņemiet! Tās arī sāksies. Protams, pastāv savas likumsakarības, taču tās nekad nesākas no tukšas vietas.

Kādas likumsakarības?

Bērniem ir paradoksāla un pretrunīga vajadzība.

No vienas puses, bērniem ir svarīga vecāku pāra drošība un stabilitāte. No otras puses, vēlme vadīt vecākus, iegūt varu pār viņiem.

Varu vieglāk iegūt, ja vecāku alianse ir izjukusi.

Pretrunas pārī aktīvi izmanto gan pašu, gan pieņemtie bērni (trīs gadu vecumā, septiņu gadu vecumā, īpaši pusaudža vecumā), kad izspēlē sižetus par cietsirdīgo patēvu un mīlošo māti. Viņi vēlas satricināt vīrieša-sievietes aliansi.

Esmu pārliecināta, ka bērni cieš no vecāku konfliktiem un strīdiem.

Jā, bet paradoksālā veidā viņi dažreiz tiecas pēc tādiem, jo tie stiprina viņu varu. Bērniem no iepriekšējām laulībām vienmēr ir pa rokai stiprs arguments, ko viņi labprāt izmanto – “tu neesi mans tēvs”.

Vai es esmu bērnam mamma vai mazliet sieva?

Kādi ir spriedzes cēloņi starp patēvu un padēlu/pameitu?

Kļūda, novirze hierarhijā. Pēc vecāku laulības šķiršanas bērni dažreiz sāk pretendēt uz aizgājušā laulātā lomu. Tā ir sistēmiska likumsakarība, kas jāņem vērā.

Ja bērns paliek dzīvot kopā ar māti, viņš bieži sāk pretendēt uz sava tēva lomu (neatkarīgi no sava dzimuma).

Piemēram, viņš aktīvi rūpējas par māti, pretendē uz iesaistīšanos mātes dzīvē. Ja māte to neapzināti atbalsta, tad jaunā vīrieša parādīšanos ģimenē bērns uzskata par konkurenta uzrašanos! Patiesībā bērnam un patēvam nav, ko dalīt. Viņiem pieder dažādas mātes sirds daļas.

Ko darīt?

Ja ir sajūta, ka kāds uzņēmies svešu lomu, vismaz neatbalstīt tādu sajukumu. Bet vispirms atbildi uz jautājumu: vai es esmu bērnam mamma vai mazliet sieva? Vai man jāatskaitās par savu laiku? Ar vīru ir svarīgi saskaņot dažus plānus, ar bērnu – daudz mazāk. Vai man vajadzētu izskaidrot vīriešu izvēli?

Ar ko māte ir kopā, kuru iemīlējusi, kā nolemj, kur dzīvot, nav bērna darīšana. Citiem vārdiem sakot, ir jautājumu loks, par kuriem bērns jānostāda fakta priekšā. Tāpat ir situācijas, par kurām māte lūdz bērna viedokli, ņem to vērā, bet pati pieņem galīgo lēmumu. Tas ir jautājums par hierarhiju.

Uzruna “tētis” – bērna intīma izvēle

Bieži gadās, ka jaunais partneris cenšas izpatikt mīļotajai, kurai ir bērni. Uzreiz izrāda iniciatīvu. Pieprasa, lai bērns viņu sauc par tēvu… Dažreiz to pieprasa sieviete. Kādi te būtu ieteikumi?

Ja vēlaties integrēties sistēmā un sākt veidot savu jauno, iemācieties izturēties pret katru ģimenes locekli kā subjektu ar savām īpašībām, vajadzībām un satuvināšanās ātrumu. Šajā nozīmē patēva saukšana vārdā “tēvs” ir tēma, kas prasa lielu rūpību, intīmu bērna izvēles brīdi. To nevajag steidzināt.

Neaizmirstiet, ka iespējamais konflikta cēlonis starp bērniem un patēviem ir pašas sievietes.

Kāpēc?

Ja sievietei ir skumja, bet mierīga pārliecība, ka attiecības ar iepriekšējo vīru ir pabeigtas, tad bērni paspēj izsērot (tam vajadzīgs laiks) un pēc tam viņiem kļūst skaidrs, ka tagad ir jāpielāgojas mātes jaunajām attiecībām.

Ja sievietei nav iekšējās pārliecības, un viņa ir apjukusi, tad bērns, saprotot, ka vecāki “nav pilnībā šķīrušies”, droši vien palīdzēs mātei “padzīt” jaunos izredzētos.

Viņš to darīs atkal un atkal, cerot atvest tēvu atpakaļ ģimenē. Citiem vārdiem sakot, lielā spriedze starp padēlu un patēvu var būt saistīta ar pašas sievietes nepārliecinātību par izvēli.

Kā nejusties “briesmīgai mātei”

Mamma pēc šķiršanās mēģina veidot jaunas attiecības, bet bērns krīt histērijā (parasti mazie bērni to dara katru reizi, kad māte mēģina aiziet), saslimst (psihosomatiska reakcija), izturas neadekvāti (parasti pusaudži). Kāpēc tas notiek? Kā no tā izvairīties?

Tāpat kā citos gadījumos, vajadzētu pārliecināt bērnu, ka māte nav viņa īpašums. Māmiņām šajā ziņā ir jābūt nedaudz kā tēviem, kas dara zināmu bērnam: “Pasaule ir milzīga, tajā ir daudzas lietas, kas šobrīd ir interesantākas nekā tu, mans dēls/meita. Es aizeju nevis uz darbu, lai pelnītu naudu, bet gan tāpēc, ka pasaulē ir lietas, kas mani interesē un ir daudz svarīgākas, nekā šobrīd būt kopā ar tevi. Paturi to prātā. ”

Nežēlīgi, protams, bet kāpēc tas vajadzīgs bērnam?

Tā bērns uzzina ne tikai to, ka māja ir droša vieta, bet arī to, ka pasaule ir aizraujoša un izzināma. Bērnam, kurš aug bez tēva, būs noderīgi uzzināt (ja mātei to izdosies nodemonstrēt ar savu piemēru), ka pasaulē ir kaut kas svarīgs un interesants, tostarp vīrieši, kuri reizēm ir interesantāki un svarīgāki mātei nekā bērns.

Otrkārt, nevajadzētu nekādā veidā dot cerību, ka māte varētu atkal saiet kopā ar tēvu. Ja esi pārliecināta, ka šķiršanās ir galīga, pasaki to bērnam skaidri.

Trešais noteikums. Laimīga māte – nosacījums bērna attīstībai. Pasaki bērnam, ka dodies uz ārpasaulē, lai “enerģētiski” uzlādētos.

Ceturtkārt. Bērniem ir svarīgs tikšanās ar māti ritms un paredzamība, ir svarīgi, lai viņi saprastu, cik ilgi jāgaida. Cikos mamma pārnāks? Skaidra izpratne par to, kas notiek, pasargās bērnu.

Kāzas. Versija 2.0

Bērns audzis bez tēva īsu laiku. Patēvs parādījās ģimenē, kad bērns vēl bija zīdainis. Bet reiz, parasti ar jauna, kopīgā bērna parādīšanos, attiecības starp patēvu un padēlu/pameitu mainās ne uz labāko pusi. Kāpēc tā notiek? Kā uzvesties mātei, viņai taču visi bērni ir pašas?

Kopīgs bērns ir svarīgs reālas savienības simbols.

Kļūdaini būtu vīrietim no sevis un sievietei no vīrieša gaidīt vienādu emocionālo attieksmi pret savu un audžubērnu.

Garīgā līmenī tas ir gandrīz neiespējami.

Un ko darīt?

Vienlīdzīga attieksme un taisnīgums iespējami rīcības līmenī. Svarīgi, lai sankciju sistēma būtu skaidra, saprātīga, vienāda, neatkarīgi no tā, kurš no bērniem, piemēram, saņēmis sliktu atzīmi. Ja ir noteikums, ka nedēļas nogalē nesekmīgais paliek bez datora, tad šis noteikums attiecas uz visiem bērniem.

Mūsu izvēles noslēpumi

Uz jautājumu „Vai jāpiespiež mīlēt manu bērnu?” jūs atbildat: “Nē, tas nav iespējams!” Vai taisnība?

Jā, tas nav iespējams. Taču vienmēr var pieprasīt ievērot vienošanos par uzvedību. No vīrieša nav jāpieprasa sirsnība, bet rīcība. Tas ir kā mēģinājums likt karstasinīgam spānim iemīlēt lēnu braukšanu. Tas nav iespējams. Taču var likt ievērot satiksmes noteikumus. Ģimenē situācija ir tāda pati. Mēs nevaram regulēt jūtas, mēs varam regulēt rīcību un uzvedību.

Kopumā problēma, kas saistīta ar patēva un padēla/pameitas attiecībām, ir sekundāra, salīdzinot ar attiecību veidošanas problēmu pārī.

Kad mēs jautājam: „Piespiest vai nepiespiest mīlēt”, mēs mēģinām garantēt bērna psiholoģisko veselību.

Jā, bet ir tik daudz faktoru, kas ietekmē cilvēku. Tajos pašos apstākļos divi dažādi cilvēki izdarīs dažādas eksistenciālās izvēles, kas viņus ievainos un ko uzskatīt par resursu. Pie vienas un tā paša patēva viens bērns var ciest un izmantot šo pieredzi kā izaugsmes degvielu. Cits bērns laizīs savas brūces visu dzīvi. Atzīsim, ka tas nav paredzams.

Vai mēs darīsim pirmo vai otro, atkarīgs ne tikai no apkārtējo emocionālā atbalsta vai nervu sistēmas stipruma, bet arī no mūsu izvēles noslēpuma.

Saistītie raksti

Kopumā psihiskais stāvoklis ģimenē lielā mērā ir atkarīgs no tā, kā mēs uztveram ģimeni. Vai tā ir vieta, kur mums ko jādod (kvalitatīvi jāapkalpo) vai vieta, kur mēs dodam (vieta manas radošās attieksmes pielietošanai dzīvē).

Man šķiet, ja vīrietis uzdod jautājumu “Ko es varu dot, par ko es varu kļūt šim zēnam vai meitenei, neskatoties uz to, ka viņam (viņai) ir tēvs”, “Kā veidot mūsu attiecības”, “Ko es varu no tām mācīties?” tad dzīve šādā ģimenē atmirdz jaunās krāsās.

LA.lv