Veselam
Psiholoģija

Grāmatas lietainam laikam. Evijas Unāmas rudens sajūtas 0


Evija Unama
Evija Unama
Foto no privātā albuma (Oskars Ludvigs)

Bieži atceros pirmos dzejoļus, ko skolā, nostutēti grupiņās, skaļi kopā deklamējām. Kurš labāk tos bija iekalis, tas skaļākā balsī, kas šaubījās – klusāk, bet tie, kas noslinkojuši, tie sinhroni virināja muti. Šos dzejoļus domās skaitu brīžos, kad skatos uz pīlādzi mājas galā. Oranžie ogu ķekari ir tie, kas jau vasarā čukst – baudi mirkļus, tūlīt būs salnas… Un es tiem atbildu ar skolas laikā skaitītiem pantiņiem. Spītīgi. Gadu no gada.

Ar viņu bieži saskrienos pie atkritumu konteinera. Viņš cītīgi ar garu mietu baksta tā saturu, komentējot savas darbības. Pēc viņa nodarbes paliek eksploziju cienīgs skats un sētnieka lamas. Kad eju viņam garām, vienmēr jūtu, kā savelku muti murskulī un griežu galvu prom. Lai skatieni nesaskrienas un man nepasprūk kāds nelāgs, nosodošs vārds.

Šorīt nepaspēju novērsties. Viņš, atstutējies pret konteineru, nekaunīgi blenž virsū. Nerunā. Tikai skatās. Apstulbstu no sevis, jo apstājos un prasu šim: kafiju gribi? (Jēziņ! Nu, kāpēc?!) Viņš pamāj. Dzirdu sevi sakām – tad pagaidi! Apgriežos ap savu asi un iesoļoju piemājas kūku tirgotavā. Rindu nav. Nopērku latti un eklēru. Viņš joprojām stāv savā vietā un gaida. Iedodu maisiņu ar kūku un kafijas krūzīti. Viņš paņem un turpina klusēt. Neatskatoties iesēžos auto. Nenociešos. Atpakaļskata spogulī redzu, kā viņš paosta krūzi un izlej latti zālītē. Tukšo trauku saudzīgi ieliek savos pārkrāmētajos ratos. Arī eklēra maisiņš tiek turpat ietūcīts.

Parādās sētnieks.

Ieslēdzu radio.

 

Sevi arvien biežāk mēdzu pārsteigt ar impulsīvu, negaidītu rīcību.

Kaut kas paurītī saslēdzas, un aidā. Rezultāts pat nav svarīgs. Jo kāds gan var būt rezultāts, ja pat mērķa nav!? Ja vien pašu procesu nesauc par mērķi.

Jau kādu laiku esmu ierakstījusi sevi pasīvajos vērotājos un novērotājos, un dažbrīd, lai dzīvību dzīslās sataustītu un mazāk moralizētu par citu kūtrumu, izlaužas pēkšņa savu iegribu realizēšana. Šos negaidītos izlēcienus neaptur pat tas, ka dažbrīd mani trekni pasūta trīs mājas tālāk, – kā tā tante, kurai no veikala piedāvājos palīdzēt maisiņus aiznest (sacēla tādu traci, it kā es viņu apzagt grasītos).

Neikdienišķais izkrāso dienas ar smiekliem.

 

Šodien vizinos. Līst lietus. Karsto tveici nomainījis patīkams dzestrums. Bezkaunīgi gavilēju. Nemīlu sutu. Esmu vēsā. Nedaudz rudenīgu smeldzi uzdzen vien dzeltēt sākušie bērzi Pleskavas šosejas malā. Mierinos, ka tas no ilgstošā karstuma, lai gan apzinos, ka mānu sevi.

Mašīnas loga tīrītāju ritmiskums sadziedas ar mūziku radiofonā. Ir mana atvaļinājuma pēdējās dienas. Dzenu prom domas par darbu. Tam vēl būs laiks.

Šodien sen gaidītais lietus un lielceļš.

Pamanu, ka stārķu vairs nav.

 

Jaunākajam bērnam šogad pēdējā vidusskolas klase. Mazliet mulsina, ka šis būs pēdējais gads, kad vēl uz mums attiecas Zinību diena, ziedi skolotājai un dažādas apņemšanās.

Acīm redzamais, ka mans pastarītis ir izaudzis, iedur kā ar adatiņu sirdī.

Šķiet, kad viņš beigs skolu, jau pavisam oficiāli skaitīšos veca. Būšu nopietna vecuma sieviete ar pieaugušiem bērniem. Tas uzdzen nelielu paniku. Šķiet, tā pamatīgi nostrādājis sen dzirdētais – bērni pabeigs skolu, un tad kā mamma savu pamatmisiju būsi izpildījusi. Varēsi dzīvot sev un savam priekam. Tas brīdis biedē. Neesmu nekad bijusi viena, un vienam priecāties ir tik vientulīgi. Bail kādurīt pamosties un secināt, ka nav jēgas celties. “Nomierinies, vēl ir tikai septembris…”

Domas par sadzīvisko vienmēr aizdzen drūmo domu mākoni. Jānopērk mazulītim soma. Pērnā neizturēja.

 

Lietus mitējies. Stikla tīrāmās slotiņas žēli nočīkst, skrāpējot sauso stiklu. Pamanot ziedošu mežrozīšu krūmu, piestāju ceļmalas pieturā. Krūms atspiedies pret soliņu, pilns ar maziem auglīšiem un ziediem. Kā divas paaudzes sastapušās – briedums ar ziedoni. Vai otrādi.

Iztusnīju no auto un acumirklī nožēloju. Garāmbraucošā fūre ietriec sejā vēja un netīra ūdens pilienu miksli. Aizsitas elpa. Brilles nošķiestas, seja mitra. Lūpām pieķeras krītoši smilšu graudiņi. Caur pēkšņām dusmām uzvirmo mežrozīšu smarža. Pēc mirkļa trauslo ziedu aromātu jau nomāc slapjā asfalta un izplūdes gāzu smārds.

Raušos atpakaļ mašīnā un meklēju salvetes.

 

Nopērku grāmatas lietainam laikam.

Ieeju grāmatnīcā, lai iegādātu vien sava skolasbiedra sarakstīto, bet paslīdu. Zinu, ka, par spīti sinoptiķu solījumiem, īstais lasāmlaiks būs tikai nākamā mēneša beigās, tomēr krītu kārdinājumā. Uz naktsskapīša jau gulst kaudzīte ar dažāda apjoma sacerējumiem, kas gaida savu kārtu aiznest lappaspušu pasaulēs, bet nespēju atturēties. Vēl tikai tēja, citroni un pleds pirkumu sarakstā. Būšu nodrošinājusies. Oktobrim.

 

Saistītie raksti

Atvaļinājums ir tādēļ, lai pabeigtu iekavētos mājas darbus. Tiem, kas neprot sagrupēties ikdienā. Es neprotu. Pārāk ātri nogurstu vai vienkārši esmu par slinku. Visticamāk, ka otrais. Pirmajās brīvlaišanas dienās sastādu sarakstu ar veicamajiem darbiem. Tagad – pēdējās – pētu, kas padarīts. Nopūšos un to izmetu. Jāmeklē cits veids, kā sevi mobilizēt. Galvenais – nesākt sev kaut ko pārmest, jo primārais ir paveikts – par darbu brīvdienās nedomāju. Nu, vismaz pārāk bieži ne.

 

Kolēģes dāvinātais pipars uz palodzes pamatīgi sakuplojis un beidzot zied baltiem ziediņiem. Izskatās, pašus piparus sagaidīšu vien ap Ziemassvētkiem. Nekas, es nesteidzos, un, šķiet, pipars to jūt. Mums individuālais grafiks! Vien uz palodzi attiecināms un kalendārā neierakstīts. Vakar, stāvot pie loga, pierakstījos uz pirmo veselības pārbaudi. Pat nemanīju, kā pirksti nervozi virpina auga lapiņu. Pēc sarunas tā noskretusi nokarājās. Šodien skatos – jau atžirgusi, ne atšķirt no pārējām. Ir, no kā ņemt priekšzīmi. Svarīgi, lai aplaistīt neaizmirstas.

 

Lorem ipsum2
FOTO: Leta2

LA.lv